"Putinam nav sapņa"

"Gazeta.ru"

— 2000.07.10.

Mūsu jaunais vadonis sestdien izklāstīja mums mūsu problēmas.

Viņš, protams, solīja, ka nenoguris darbosies, lai tās atrisinātu. Taču bija jūtams, ka viņu traucē. To juta gan sanākušie Federālās sanāksmes biedri un arī mēs — valsts iedzīvotāji, kurus vēlas padarīt laimīgus.

Mūsu iekšzemes kopprodukts sastāda 3,5 tūkstošus dolāru gadā. Tas ir mazāks nekā Brazīlijai (4,5 tūkstoši) un, teiksim, Argentīnai (5—6 tūkstoši). Pat mazāks nekā Baltijas valstīm, kuras vēl joprojām nevar atgūties no laimes, ka aizmukušas no mums (4 tūkstoši).

Mums nekad nav neviens teicis, ka mēs esam nabadzīgi vai, kā pareizi teica mūsu prezidents Vladimirs Vladimirovičs, ka kļūstam arvien nabadzīgāki salīdzinājumā ar pašām bagātākajām valstīm.

Vladimirs Vladimirovičs Kremlī nerunāja ar īstajiem cilvēkiem. Viņš uzsēdās uz sava mīļākā valdības zirdziņa un aizjoņoja pa valsts vertikāles nostiprināšanu, pa federatīvajām attiecībām, pa ekonomiskajām reformām.

Vladimirs Putins vērsās pie tiem, kuri, pēc viņa domām, veido lielo politiku un lielo ekonomiku šajā valstī. Daļēji viņš gribēja tos iebiedēt, lai tie šo politiku un ekonomiku veidotu daudz efektīvāku un mazāk zagtu. Viņš vēlas, lai tie sāk strādāt kā mehānisms. Taču viņi vairs nespēs to īstenot: viņi ir tik nodevīgi, ciniski, truli un turklāt vēl korumpēti, ka ir kļuvuši impotenti no jebkuras vertikāles veidošanas viedokļa un ne tikai valstiskās vien. Raugoties uz varas īpašniekiem, kas ne no kā nebaidās, arī visiem pārējiem vairs nav tik bailīgi.

Mēs atpaliekam no pārējiem un drīz kļūsim par parastu trešās pasaules ierindas valsti. Mēs deģenerējamies kā nācija un kļūstam vārgāki. Mums nav pareiza ekonomiskā izaugsme, tā ir iluzora un drīz var apstāties. Problēmu un draudu konstatēšanu nomaina bargi saukļi.

Trofims Lobačovs