Latvijas konkurētspēja Eiropas Savienībā: riski un ieguvumi

Oskars Spurdziņš, finanšu ministrs

Uzruna inteliģences konferencē “Latvija Eiropā – kas nu būs?” 2004. gada 11. jūnijā

Latvijas konkurētspēja Eiropas Savienībā (ES) ir kļuvusi par tēmu, kas aizvien vairāk un vairāk nodarbina sabiedrības apziņu. Valsts un manis kā finanšu ministra pienākums ir spēt kontekstā ar Latvijas ekonomisko attīstību saskatīt mūsu valsts konkurētspējas stiprās un vājās puses. Un nevis uzdot esošo par vēlamo, bet gan vēlamo padarīt par esošo. Bet visvēlamākais šajā situācijā ir tas, lai Latvija pēc iespējas drīz kļūtu par ekonomiski attīstītu valsti, lai tās iedzīvotāji turības līmeņa ziņā sasniegtu un pat pārsniegtu vidējo ES līmeni.
Bez sūra darba nemēdz būt saldu augļu, neviena valsts nevar laimēt miljardus kādā loterijā un tad no tiem pārtikt. Arī ekonomiski attīstītāko valstu pieredze liecina, ka vienīgais ceļš uz labklājību ir milzīga koncentrēšanās darbam – gan sabiedriskajā, gan valsts sektorā. Uz to es arī visvairāk aicinu gan uzņēmējus, gan katru Latvijas iedzīvotāju.
Protams, es uzreiz sagaidu uzņēmēju pretjautājumu: bet ko konkurētspējas paaugstināšanas labad ir gatava darīt Latvijas valsts? Atļaušos jūsu uzmanību vērst uz vairākiem aspektiem, kuri var izrādīties izšķirīgi Latvijas ekonomikas attīstības tempiem tuvākajos gados.

Nodokļu politika

Kā pirmo minēšu Latvijas attīstībai labvēlīgu nodokļu politiku, kas var lielā mērā ietekmēt valsts attīstības tempus un mūsu uzņēmēju un arī darba ņēmēju konkurētspēju paplašinātās ES tirgū.
Tieši liberālā nodokļu politika draud izvērsties par strīdus ābolu starp veco un jauno Eiropu. Vēl lāga nebija izžuvušas ES paplašināšanai par godu tukšotās šampanieša glāzes, kad jau Vācija un Francija nāca klajā ar priekšlikumu jaunajām dalībvalstīm paaugstināt uzņēmumu ienākuma nodokli. Priekšlikumu, kurš nu draud sašķelt Eiropu divās nometnēs.
Latvijas pozīcija šajā jautājumā ir un būs cieta kā klints: mēs piekritīsim tiešo nodokļu – iedzīvotāju ienākuma nodokļa un uzņēmumu ienākuma nodokļa – reglamentēšanu atstāt katras dalībvalsts kompetencē, nenosakot ne minimālās nodokļa likmes, ne apliekamo bāzi. Gluži otrādi – šīs valdības plānos ir vēl vairāk atvieglot nodokļu slogu gan uzņēmējiem, gan arī darba ņēmējiem.
Prioritāte šajā ziņā ir vairāk nekā trīskārtīga ar nodokļiem neapliekamā minimuma paaugstināšana tuvāko sešu gadu laikā līdz pat 70 latiem 2010.gadā, savukārt atvieglojumi par apgādājamajiem pieaugs vairāk nekā 5 reizes – no 10,5 latiem pašlaik līdz 55 latiem 2010.gadā.
Kas attiecas uz nekustamā īpašuma nodokļa un valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas reglamentēšanu, ES tās ir atstātas katras dalībvalsts kompetencē. Šajā ziņā nekādi pārsteigumi nav gaidāmi. Vienīgais, kas sagaida šo nodokļu likmes, ir samazinājums. Jautājums tikai – kad tas notiks. Visticamāk, nākamgad vēl ne.

Darbaspēka izmaksas

Būtisks faktors, kas var ietekmēt potenciālo investoru izvēli par labu savu uzņēmumu pārcelšanai uz Latviju, ir joprojām salīdzinoši ļoti zemās darbaspēka izmaksas. Tomēr jāatzīmē, ka šāda situācija nevar būt ilgstoša. Kā liecina ES statistikas biroja “Eurostat” veikts pētījums, Latvijā par vienu nostrādāto stundu rūpniecībā darba devēja izmaksas ir gandrīz desmit reizes mazākas nekā vidēji “vecajās” ES valstīs. Vēl aizvadītajā gadā tās bija zemākās ES kandidātvalstu vidū.
Ar to, protams, nevajag lepoties. Taču mums ir ļoti aktīvi jāizmanto šis laiks. Investoriem parasti patīk precīzi rēķināt izmaksas, un šajā izmaksu pozīcijā Latvijai ir lielākas priekšrocības starp pārējām ES valstīm. Šis ir īstais brīdis sākt kampaņu, lai Rietumeiropas augsto nodokļu un darbaspēka izmaksu nogurdinātie investori sāktu masveidā pārcelt savas ražotnes uz Latviju.
Runājot par strādājošo darba samaksu, jāmin arī tāds svarīgs aspekts kā darba ražīgums, kas visās ES jaunajās dalībvalstīs uz vienu strādājošo ir krietni zem Savienības “veco” valstu vidējā līmeņa. Aizvadītajā gadā Latvijā tas bija tikai 37% no vidējā darba ražīguma Eiropā. Par pozitīvām tendencēm liecina fakts, ka pēdējo gadu ražošanas apjomu pieaugums Latvijā panākts, pateicoties galvenokārt produktivitātes pieaugumam, nevis nodarbināto skaita palielinājumam. Laikā no 2000. līdz 2002.gadam nodarbināto skaits pieaudzis nedaudz (par 2%), bet produktivitāte – par 19,8%. Svarīgi atzīmēt, ka produktivitāte ir pieaugusi straujākos tempos nekā darbaspēka vienības izmaksas. Piemēram, šajā periodā atlīdzība nodarbinātajiem pieauga par 19,2%, un tas ir vērā ņemams rādītājs, kas būtu jānotur arī turpmākajos gados.
Latvijā izmaksas atlīdzībai nodarbinātajiem 2002.gadā bija 42,8% no iekšzemes kopprodukta, bet attīstītās valstīs tās veido caurmērā 55%. Tāpēc skaidrs, ka reālās konverģences sasniegšanai izmaksām nodarbinātībai ir jāaug straujāk nekā produktivitātei.

VID un muitas darba uzlabošana

Ikviens uzņēmējs ir gatavs apliecināt, ka normāla preču pārvietošana pāri robežām vai cita veida uzņēmējdarbība nav normāli iespējama, ja pastāv problēmas Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vai muitas darbā.
Mani kā finanšu ministru satrauc VID un muitas attieksme pret uzņēmējiem. Atkal jākonstatē, ka daudz iztirzātā VID pārtapšana no represīvās iestādes par servisa iestādi tā arī nav notikusi. Diemžēl katrā tikšanās reizē ar uzņēmējiem nākas uzklausīt sūdzības par VID represīvo darba stilu, piekasoties formāliem sīkumiem un piemērojot neadekvātus sodus.
Mans uzstādījums VID ir vienkāršs – nepieciešama diferencēta pieeja attiecībā pret ļaunprātīgiem nodokļu nemaksātājiem un pret godīgiem nodokļu maksātājiem, kuri vienkārši ir kļūdījušies. Valsts nekļūs īpaši bagātāka, piemērojot pēdējiem bargus naudas sodus, tā mēs tikai zāģējam zaru, uz kura paši sēžam. Es piedāvāju par VID un muitas noteikumu pārkāpumu izvērtēšanas kritēriju izvirzīt faktu, ir vai nav nodarīts zaudējums valstij.
Protams, nedz VID, nedz muitai nav pamata izrādīt jebkāda veida pretimnākšanu negodīgiem uzņēmējiem, gluži otrādi – viņiem ir jāsaņem pēc nopelniem, taču mums kopā ir jādara viss, lai atvieglotu dzīvi godīgajiem un lai viņiem pat prātā nenāktu, ka kaut ko mazliet nošmaukt ir daudz vienkāršāk. Godīgs nodokļu maksātājs ir respektējamākā sabiedrības daļa visās attīstītākajās valstīs, un pienācis laiks to pa īstam saprast arī VID un muitai.

Infrastruktūras attīstība

Joma, kur Latvijai vēl būtu jāveic nopietns darbs mūsu konkurētspējas paaugstināšanai, ir infrastruktūras attīstība. Latvijas nacionālā transporta sistēma jau sen prasās pēc pamatīgas modernizācijas. Rodas situācija, ka, no vienas puses, Latvija ir sevi pasludinājusi teju vai par tranzīta lielvalsti, bet, no otras, sliktā infrastruktūra būtiski samazina nozares konkurētspēju, neveicina ārvalstu tiešo investīciju pieplūšanu un palielina sociāli ekonomiskās atšķirības Latvijas reģionos.
Trūkumi ir arī Latvijas telekomunikāciju tirgū, kas joprojām ir tālu no patiesas liberalizācijas. Nepietiekama kvalitatīvu telekomunikāciju un interneta pieejamība samazina Latvijas iespējas attīstīt zināšanās balstītu ekonomiku. Daudzviet Latvijas perifērijā joprojām ir lielas problēmas ar tik elementāras lietas nodrošināšanu kā telefona sakari, kuru kvalitāte palaikam mēdz būt vienkārši katastrofāla. Puspabeigtā Latvijas telefonsakaru modernizācija vēl vairāk ir palielinājusi reģionālās atšķirības elektronisko komunikāciju pieejamībā.
Lai arī pēdējos pāris gados vērojama atsevišķu svarīgāko valsts autoceļu modernizācija, ir nepieciešama pirmās šķiras autoceļu rekonstrukcija, kas varētu veicināt arī citu ekonomisko centru attīstību valstī, nevis attīstīt tikai pāris lielākās pilsētas. Nevienmērīga sociālās infrastruktūras attīstība un ierobežota pieeja sabiedriskajiem pakalpojumiem ir novedusi pie tā, ka atsevišķām lauku teritorijām un mazajām pilsētām Latvijā trūkst perspektīvas, jo tās nav pievilcīgas nedz dzīvesvietas izvēlei, nedz uzņēmējdarbības sākšanai. Rezultātā tie, kuriem ir iespējas, pārceļas dzīvot uz Rīgu vai lielākajām Latvijas pilsētām, kur šiem cilvēkiem ir iespējami augstāki dzīves kvalitātes standarti.
Taču es šajā situācijā nebūt neesmu pesimistisks un saskatu attīstības iespējas visai Latvijai tuvāko gadu laikā. Paredzams, ka pozitīvu grūdienu Latvijas infrastruktūras attīstībai varētu dot nesenā mūsu valsts iestāšanās ES. Proti, ir runa par ES struktūrfondu līdzekļiem, par kuriem mēs spētu savu infrastruktūru daudz labāk sakārtot, nekā tā ir tagad. Es šajā ziņā lielas cerības lieku uz ES Kohēzijas fonda līdzekļiem, kuru plānotais apjoms 2004.–2006.gadā ir 516 miljoni eiro.
Protams, ar struktūrfondu palīdzību netiks atrisinātas visas problēmas Latvijas infrastruktūras attīstībā, taču neaizmirsīsim, ka šie projekti ir reāli pasūtījumi Latvijas uzņēmējiem, reālas darba vietas pašvaldībās, kur tiek īstenoti šie projekti. Tātad efekts no šādu līdzekļu izmantošanas ir divkāršs – notiek ne tikai vērienīga Latvijas infrastruktūras modernizācija, bet arī privātais sektors, kas iegūst šos pasūtījumus, trīs gadu laikā saņem vairāk nekā pusmiljardu eiro. Gadījumā, ja Latvijai tuvākos trijos gados izdosies jūtami uzlabot infrastruktūru, man nebūs ne mazāko šaubu par Latvijas konkurētspēju ES.

Ar inflāciju saistītie riski

Zināmas bažas man rada inflācija, kas nu ir kļuvusi par vienīgo no Māstrihtas kritērijiem, kuru Latvija šobrīd neizpilda. Kā zināms, vidējais patēriņa cenu pieaugums 2003. gadā bija 2,9 procenti. 2003. gada beigās patēriņa cenu līmenis bija par 3,6% augstāks nekā iepriekšējā gada beigās. Visstraujāk 2003. gadā palielinājās nepārtikas preču cenas (par 5%), pārtikas produktu cenas pieauga par 2,6% un pakalpojumiem par 3,6 procentiem.
Ņemot vērā tautsaimniecības īpatnības un samērā augsto atvērtības līmeni, Latvijas cenu dinamiku lielā mērā nosaka ārēji faktori, no kuriem nozīmīgākais ir importa cenu pārmaiņas. 2003. gadā eiro kursa celšanās dēļ importa cenas palielinājās par 7,7 procentiem. Tādēļ, ņemot vērā samērā augsto tirdzniecības integrāciju ar ES valstīm, pamatota ir lata piesaistes maiņa pret eiro 2005. gadā. Rezultātā mazināsies valūtas kursa svārstību ietekme uz importa cenām, kas sekmēs pēdējos gados sasniegtās cenu stabilitātes saglabāšanos.
Speciālistu prognozes liecina, ka 2004. gadā ir sagaidāms straujāks inflācijas pieaugums, ko pamatā noteiks vairāku vienreizēju efektu kombinācija — galvenokārt administratīvi regulējamo cenu kāpums, augstās importa cenas un ar iestāšanos ES saistītās institucionālās pārmaiņas. Turpmākajos gados inflācija pakāpeniski atgriezīsies iepriek-šējā līmenī, un 2006. un 2007. gadā tā nepārsniegs 3 procentus.
Valsts izdevumu politiku 2004. gadā nosaka spēkā esošais budžets. 2005. gada budžeta projekts ir jāizstrādā līdz 2004. gada rudenim. Tomēr pagaidām nav redzama vajadzība valsts budžetā iestrādāt īpašus inflācijas samazināšanas pasākumus, kas izpaustos kā darba samaksas vai sociālo maksājumu pieaugumu iesaldēšana, ņemot vērā inflācijas lielumu un tās saknes, kā arī ierobežoto valsts izdevumu ietekmi uz to.
Un tomēr – valdība negrasās sēdēt bezdarbībā, mierīgi noraugoties uz iedzīvotāju pirktspējas samazināšanos. Kā izeju no šīs situācijas es kā finanšu ministrs redzu vispirms straujāku uzņēmējdarbības attīstīšanu, ekonomiskās kapacitātes palielināšanu un nodokļu sloga samazināšanu. Vārdu sakot, mūsu politika nebūs vērsta uz to, lai iedotu katram zivi, bet mēs rūpēsimies, lai katram būtu makšķere un viņš mācētu ar to apieties.

Uzziņai

Konverģence – pakāpeniska pazīmju tuvināšanās, sakrišana (kam atšķirīgam, savstarpēji neatkarīgam). Svešvārdu vārdnīca

Māstrihtas līgumā noteikti pieci konverģences kritēriji: valsts parāds nedrīkst pārsniegt 60% iekšzemes kopprodukta, inflācija nedrīkst pārsniegt triju ES dalībvalstu ar visaugstāko cenu stabilitāti vidējo inflācijas līmeni vairāk nekā par 1,5%; budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no iekšzemes kopprodukta; valdības ilgtermiņa vērtspapīru procentu likmes nedrīkst pārsniegt vairāk nekā par 2% triju labāko ES dalībvalstu (pēc inflācijas rādītāja) vidējo līmeni, valstij divus gadus jāpiedalās Eiropas monetārajā sistēmā, un šajā laikā nacionālās valūtas maiņas kursa svārstība pret eiro nedrīkst pārsniegt 15%.

Finanšu ministrijas plānotais ar nodokļiem neapliekamais algas minimums (mēnesī):
2005. gadā - 26 lati;
2006.gadā - 32 lati;
2007.gadā - 40 lati;
2008.gadā - 50 lati;
2009.gadā - 60.lati;
2010.gadā - 70 lati.

Finanšu ministrijas plānotais iedzīvotāju ienākumu nodokļa atvieglojums par katru apgādībā esošu personu:
2005. gadā –18 lati;
2006.gadā - 22 lati;
2007.gadā - 23 lati;
2008.gadā - 35 lati;
2009.gadā - 45 lati;
2010.gadā - 55 lati.

Nozīmīgāko administratīvi regulējamo cenu izmaiņas:

2003. gadā cenas pieauga gāzei (par 9,2%), ūdens piegādei (12%), kanalizācijai, siltumenerģijai (7,7%) un atkritumu izvešanai.
2004. gada janvārī palielinājās elektroenerģijas tarifi par 15,4% (salīdzinājumā ar decembri), un jūlijā palielināsies dabasgāzes apgādes tarifs, kas vienlaikus veicinās siltumenerģijas ražošanas tarifu pieaugumu.