Lai viens vilktu līdzi četrus

2.

Maijā darbu sāka Latvijas dzelzsbetona konstrukciju rūpnīca “Baltijas Betons”, kuras akcionāri ir Latvijas vadošās būvfirmas Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Nobeigums. Sākums 28.06.2004.

Pozitīvi vērtējamas kooperācijas iezīmes (līdz ar iestāšanos ES tai ir plašāks vēriens) mašīnbūves un citu rūpniecības apakšnozaru attīstībā, kooperējoties dažādu valstu uzņēmējiem. Jāizmanto tas, ka dažām ES dalībvalstīm ir grūtības ar ražošanas augsto pašizmaksu, bet Latvijā var saražot lētāk. To nosaka arī zemāki nodokļi un darba samaksa. Bet tās ir pārejošas priekšrocības. Agri vai vēlu nodokļu sistēmas ES valstīs tuvināsies, darba samaksai jāaug (pašreiz tā tikai tuvojas 20% līmenim no ES 15 valstu darbaspēka vienības izmaksām, bet privātā patēriņa relatīvais cenu līmenis 2002.gadā bija jau 52% no ES 15 valstu vidējā līmeņa). Ar šādu pieeju var attīstīt vispirms jau tradicionālo mašīnbūvi, kaut arī tā nebūtu ar augstu pievienoto vērtību, bet tas rada jaunas darba vietas un ienākumus ģimeņu, paš-valdību un valsts budžetos. Tāpēc automobiļu sēdekļu vai radiatoru iecerētā ražošana Jelgavā vai cita veida aizsāktās un plānotās aktivitātes ir visnotaļ ekonomiski attaisnojamas. Jaunas darba vietas dod arī industriālo parku attīstības modeļu iedzīvināšana valsts reģionālajos centros un citās pilsētās, kā tas noticis Olainē “Nordic Industrial Park” piemērā.

Augstās tehnoloģijas

Dažos valsts sagatavotajos dokumentos (programmās, stratēģijās u.c.) reizēm pārāk uzbāzīgi tiek uzsvērts, ka uzņēmējdarbības vide, infrastruktūra un izglītība jāorientē tikai uz rūpniecības struktūras maiņu par labu augstu tehnoloģiju un zināšanās balstītām nozarēm. Jābūt reālistiem – pieprasījums būs arī pēc tām precēm, ko ikdienā lieto un lietos vienmēr. Un kādam tās arvien ir jāražo. Ja varam atsevišķos rūpniecības ražojumos konkurēt vai veiksmīgi kooperēties ar lielražotājiem citās valstīs – tas ir saimnieciski izdevīgi.
Kāpēc gan uzņēmēji Lietuvā, Baltkrievijā, Polijā turpina ražot ilglietojamās mājturības preces – ledusskapjus, televizorus, gāzes plītis un citus izstrādājumus? Acīmredzot ar kvalitāti un cenu iztur konkurenci. Nav pareizi, ka jēdzienā “augstās tehnoloģijas” ietver galvenokārt informācijas tehnoloģiju. Augsto tehnoloģiju intensīva izmantošana, pārorientēšanās no darbietilpīgas ekonomikas uz zināšanām ietilpīgu ekonomiku ar augstu pievienoto vērtību notiek arī tradicionālajās rūpniecības nozarēs (programmvadības darbgaldi, jaunas tehnoloģijas un materiāli).
Protams, līdztekus jāattīsta jauna uzņēmējdarbība gan informāciju tehnoloģijās, specifiskās ķīmijas un farmācijas nozarēs, materiālu tehnoloģijas apakšnozarēs u.c., taču tajās nebūs vietas visam iespējamam darbaspēkam.

Nākotnes modelis

Zinātniskām izstrādnēm būs nopietna praktiska nozīme, ja tās komercializēs un pārvērtīs konkurētspējīgā produktā ar augstu pievienoto vērtību. Investīcijām informatīvās tehnoloģijās piešķirot sevišķu labvēlības statusu, pretstatīt tās investīcijām jaunajā tehnikā tradicionālajās rūpniecības nozarēs – mašīnbūvē, tekstilrūpniecībā un citās – ir kļūda, kas nesekmē tautsaimniecības kompleksu attīstību. Tas kavē bezdarba būtisku samazināšanu un bremzē labklājības pieaugumu. Neveiksmīga ir arī vienkārša uzņēmuma ienākuma nodokļa likmes samazināšana, nesaistot to ar atlaižu piešķiršanu uzņēmuma nodokļa nomaksā par investīcijās ieguldāmo daļu un izdevumiem darbaspēka kvalifikācijas paaugstināšanā. Tas viss izraisa arī kredītiestāžu rezervētu attieksmi pret investīcijām tradicionālajās rūpniecības ražošanas nozarēs.
Uz kooperācijas bāzes veidotiem uzņēmumiem Latvijas teritorija ir ļoti izdevīga. To veicina vēsturiskās iestrādes, nozīmīgi dzelzceļa un autoceļu krustojumi, ostu tuvums – Rīga, Liepāja, Klaipēda, Ventspils. Vēl tikai nepieciešams, lai pašvaldībām būtu skaidrs priekšstats par mašīnbūves un citu rūpniecības nozaru attīstību.
Jādomā par labvēlīgāku nosacījumu iegūšanu atsevišķās infrastruktūras nozarēs, lai mūsu rūpniecības uzņēmumi un tajos strādājošie nebūtu sliktākos konkurences apstākļos: telekomunikāciju pakalpojumi, tas ir, telefonu sarunas, it sevišķi tālsarunas, pie mums ir dārgākas nekā citās valstīs; interneta pieslēguma iespējas, it sevišķi lauku apvidū, vēl ir krietni ierobežotas, un šie pakalpojumi ir arī dārgi; tikai 25% valsts autoceļu ir labā stāvoklī. Īstermiņa un ilgtermiņa aizdevumu likmes uzņēmējiem ir vismaz pusotru reizi augstākas nekā ES 15 valstu uzņēmējiem. Novēlota ir arī lata paredzētā piesaiste eiro. Piebildīsim, ka ārpus eirozonas palikušo valstu – Lielbritānijas, Dānijas un Zviedrijas – īpatsvars ārvalstu tiešajās investīcijās Eiropas Savienībā ir samazinājies katru gadu pēc eiro ieviešanas 1999.gadā.
Veicināma rūpniecības īpatsvara palielināšana valsts iekšzemes kopproduktā, lai tas nebūtu zemāks par 20–25 procentiem no IKP. Un, protams, iekšzemes kopprodukts veidojas arī no citu nozīmīgu tautsaimniecības nozaru pienesuma. Taču tas ir atsevišķa analītiska apskata vērts. Atcerēsimies, ka viena darba vieta ražošanā rada vismaz 3 līdz 4 jaunas darba vietas ar rūpniecību saistītajās nozarēs (transports, būvniecība, remonts, komunikācijas).

Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš