Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā

No grāmatas “Latvijas vēsture. XX gadsimts”

Hitlera 53. dzimšanas dienas svinības Rīgā 1942. gada 20. aprīlī. Kinožurnāls “Ausland Woche”, Nr. 554. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums 09.,16.06.2004.

3.
Okupācijas režīms

Vācu spēki Latvijā izveidoja ļoti sazarotu okupācijas režīma pārvaldes struktūru. Latvijā bija liels civilpārvaldes ierēdņu, policijas, gestapo, šucmaņu žandarmērijas, vērmahta iestāžu tīkls. Latvijā darbojās ļoti daudz vācu ierēdņu, tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, sakarā ar paredzēto Baltijas valstu kolonizāciju šeit dibinājās daudzas vācu iestādes. Otrkārt, paši vācieši tiecās uz Baltiju, jo šeit materiālās apgādes līmenis bija labāks nekā Vācijā. Daudzi gāja strādāt vācu civilpārvaldē arī tāpēc, ka tā varēja izvairīties no dienesta armijā.
Rīgā bija izvietots vislielākais dažādu vācu okupācijas iestāžu skaits. Šeit bija Ostlandes reihskomisariāts (ar 900 vācu ierēdņiem) un Latvijas ģenerālkomisariāts (280 vācu ierēdņi). Rīgā bija arī tādas vācu okupācijas iestādes kā propagandas pārvalde, ekonomiskā štāba “Ost” pārstāvniecība, saimnieciskā komanda “Rīga”, nacistu partijas centrālās iestādes Ost-landē un citas organizācijas. Kā redzams, pārspīlēts birokrātijas aparāts bija raksturīgs ne vien padomju, bet arī nacistu okupācijas režīmam.
Noteikta loma okupācijas režīma radītajā pārvaldes sistēmā bija arī tiesai un prokuratūrai. 1941. gada 6. oktobrī tika izdots H. Lozes rīkojums par vācu tiesas un prokuratūras izveidi Ostlandē. Tiesu sistēma tika dalīta divās pakāpēs. Zemākā pakāpe – tā dēvētā vācu tiesa, kas bija ģenerālkomisāra pārziņā. Savukārt vācu virstiesai šajā sistēmā piederēja apelācijas funkcijas, un tā varēja izšķirt sūdzības par vācu tiesas pieņemtajiem spriedumiem. Vācu tiesā lietas izsprieda viens tiesnesis, bet vācu virstiesā lietas izskatīja trīs tiesneši.
Okupācijas režīma tālākai nostiprināšanai 1942. gada 12. janvārī okupēto austrumu apgabalu ministrs A. Rozenbergs izdeva dekrētu par ārkārtēju tiesu dibināšanu līdzās jau iepriekš nosauktajām tiesām. Jāpiebilst, ka vācieši nebija pakļauti šai ārkārtējo tiesu jurisdikcijai. Ārkārtējo tiesu parasti sasauca ģenerālkomisārs. Tajā darbojās viens policijas virsnieks vai SS vadītājs kā priekšsēdētājs un divi viņa padotie (līdzīgi kā īpašās apspriedes vai t.s. troikas Padomju Savienībā Staļina režīma apstākļos). Būtiski bija tas, ka ārkārtējo tiesu spriedumi nebija apstrīdami vai pārsūdzami.
Nacistiskajam režīmam par okupētajiem austrumu apgabaliem bija izstrādāti savi plāni. Ar šiem jautājumiem pamatā nodarbojās reihsministrs A. Rozenbergs. Latvijai un Igaunijai bija jākļūst par vāciešu dzīves telpu. Bija paredzēta šo zemju kolonizācija, kā arī pārvācošana, noraidot jebkādu to valstiskās patstāvības atjaunošanu. A. Rozenbergs uzskatīja, ka apmēram 50% no Baltijas tautām pēc to rases piemērotības varētu tikt pārvācoti, bet pārējie būtu jāpārvieto uz okupētajiem Krievijas un Baltkrievijas apgabaliem. Noteiktu priekšstatu par nacistu okupācijas tālākiem mērķiem sniedz dažādie ģenerālplāna “Ost” varianti. Tie paredzēja 20–30 gadu laikā īstenot pilnīgu Baltijas ģermanizāciju un kolonizāciju.
Neilgu laiku pēc okupācijas režīma izveides Ostlandē daži tā vadītāji nāca pie atziņas, ka izvirzīto mērķu sekmīgā sasniegšanā plašāk būtu jāiesaista vietējie iedzīvotāji. Tā radās doma par vietējās pašpārvaldes veidošanu. Par latviešu pašpārvaldes vadītāju vācieši apstiprināja bijušo Kurzemes divīzijas komandieri ģenerāli Oskaru Dankeru. Latviešu zemes pašpārvalde ieguva ģenerāldirekcijas apzīmējumu. 1941. gada beigās O. Dankeram izdevās saformēt ģenerāldirekciju.
Nacistiskās Vācijas augstākā vadība bija pārliecināta, ka vietējo pašpārvalžu izmantošana dos iespēju nepatīkamus jautājumus risināt tieši ar vietējiem spēkiem. Tika uzskatīts, ka šāds solis ievērojami samazinās vācu ierēdņu un policistu skaitu (Ostlandē apmēram par 120 000 cilvēku), kas bija nepieciešami okupācijas režīma funkcionēšanas nodrošināšanai. Pašpārvaldes izveidošana nebija uzskatāma par vietējo latviešu politiķu izcilu sasniegumu, drīzāk gan par nacistu okupācijas režīma radītu nepieciešamību. Tā nebija Latvijas valdība. Latviešu pašpārvaldes izveidi sekmēja arī Vācijas neveiksmes kaujās pie Maskavas.
Jauns posms pašpārvaldes darbībā bija saistīts ar A. Rozenberga 1942. gada 7. marta direktīvu, kas konkretizēja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ģenerāl-apgabalu pārvaldi un noteica, ka tiešais zemes pārvaldes darbs jāveic no vietējiem iedzīvotājiem izveidotām iestādēm. “Vācu vadība,” bija teikts A. Rozenberga rīkojumā, “šajos trijos ģenerālapgabalos veiks pārraudzības funkcijas.” Dokumentā bija uzsvērts, ka augstākā politiskā vara un kontroles funkcijas jo-projām būs vācu iestādēm. Tāpat bija norādīts, ka pašpārvaldes ģenerāldirektoru skaitu un to kompetencē ietilpstošo uzdevumu apjomu noteiks nacistu varas iestādes. Pašpārvaldi vada pirmais ģenerāldirektors, ko ieceļ ģenerālkomisārs. Zemes pašpārvaldei daļēji tika pakļautas jau iepriekš izveidojušās apriņķu, pilsētu un pagastu pašvaldību iestādes. Par kaut cik nopietnu zemes pašpārvaldes patstāvību un neatkarību nevarēja būt ne runas. Tās uzdevums bija galvenokārt pildīt nacistu norādījumus. Vācu okupācijas režīma ierēdnis Harijs Marnics pēckara gados izdotajās atmiņās nosauca latviešu pašpārvaldes ģenerāldirektorus par “visai neapskaužamiem vīriem, no kuriem tika prasīts viss, bet pilnvaras grūto uzdevumu veikšanai dotas netika”.
1942. gada 9. maijā ar Ost-landes reihskomisāra H. Lozes piekrišanu Latvijas ģenerālkomisārs H. Drekslers iecēla šādus pašpārvaldes ģenerāldirektorus: iekšlietu ģenerāldirektors – O. Dankers; saimniecības ģenerāldirektors – Voldemārs Zāgars; finanšu ģenerāldirektors – Jānis Skujevics; tieslietu ģenerāldirektors – Alfreds Valdmanis; izglītības un kultūras ģenerāldirektors – Rīgas Universitātes rektors profesors Mārtiņš Prīmanis; tehnikas un satiksmes ģenerāldirektors – Oskars Leimanis; pašpārvaldes kontroles lietu vadītājs – Pēteris Vanags; iekšējās drošības ģenerāldirektors – Voldemārs Veiss. Pārvaldes vienkāršošanas labad tirdzniecības, rūpniecības un lauksaimniecības ģenerāldirekcijas bija pievienotas saimniecības ģenerāldirekcijai. Tajā kā atsevišķas vienības pastāvēja mežu un koksaimniecības galvenā direkcija, tirdzniecības un rūpniecības departaments. Izveidotajā lauksaimniecības galvenā direktora postenī tika apstiprināts agronoms J. Andersons.
Kopumā latviešu pašpārvalde bija vācu okupācijas civilpārvaldes papildelements. Svarīgākie politiskie un ekonomiskie jautājumi – iedzīvotāju pārtikas normas, darba apmaksa, klaušas un obligātās materiālās nodevas u. c. – tika izlemti vācu iestādēs. Pašpārvaldes tiesības ierobežoja ne tikai reihskomisārs un ģenerālkomisārs, bet lielā mērā arī vācu policija un SS vadība, kas darbojās pilnīgi patstāvīgi. Šo bezspēcību vēl palielināja daudzo vācu iestāžu nesaskaņotā un bieži vien pretrunīgā rīcība. Latviešu pašpārvaldes bezspēcība bija vērojama arī vietējo tiesu darba reglamentēšanā. Ar īpašu ģenerālkomisāra H. Drekslera rīkojumu vietējām tiesām it kā tika atļauta civillietu un krimināllietu izskatīšana. Bet tika arī norādīts, ka tas iespējams vien tādā gadījumā, ja apsūdzētie ir nevācu tautības un nodarījums neskar Vācijas valsts svarīgas intereses. Bija arī uzsvērts, ka vietējās tiesas tiesnešus, prokurorus, ieslodzījuma vietu priekšniekus, advokātus, notārus un privātadvokātus gan ieceļ tieslietu ģenerāldirektors, bet viņa pilnvaras stājas spēkā tikai tad, kad tās apstiprinājis ģenerālkomisārs.
Latviešu pašpārvaldes vadības mītne atradās Rīgā. Šeit tā darbojās līdz 1944. gada septembrim, kad, tuvojoties padomju karaspēkam, tika pārcelta uz Liepāju. Kara beigu posmā Kurzemes cietoksnī latviešu pašpārvaldes ģenerāldirekciju darbība kļuva vēl sarežģītāka.

Autonomijas idejas

Lai sekmētu latviešu un igauņu lielāku atbalstu okupācijas režīmam, jau kopš 1941. gada Vācijas valdošās aprindas apsprieda Baltijas valstu autonomijas idejas. Šādu projektu parādīšanos noteica nepieciešamība efektīvāk risināt Vācijas militārās un ekonomiskās problēmas okupētajos apgabalos. Nacistu režīma varasvīru vidū nebija vienprātības šajā jautājumā. Pastāvēja it kā divas līnijas: liberālā, ko pārstāvēja okupēto austrumu apgabalu ministrs A. Rozenbergs, un stingrā līnija, ko nosacīti realizēja reihskomisārs H. Loze. Viņš ļoti konsekventi iestājās pret jebkādu politiskās patstāvības piešķiršanu Baltijai. Savukārt A. Rozenbergs 1941. gada vasarā izteicās, ka pēc uzvaras pār boļševikiem Vācijas uzdevums būs sekmēt mazo tautu brīvības centienus. Jaunās valstis varētu būt kā barjera, kas aizsargātu Vāciju no austrumu spiediena. A. Rozenbergs izstrādāja priekšlikumu par fīrera vietvalžu pārvaldi Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Šāds projekts, pēc viņa domām, padarītu baltiešus par ciešiem nacistu sabiedrotajiem. Pilnīgi pretējās domās šajā jautājumā bija H. Himlers, H. Gērings un M. Bormans. Pēc A. Rozenberga iniciatīvas 1942. gadā Austrumu ministrijā apsprieda ideju par diferencētu pieeju Baltijas likteņiem nākotnē. 3. februāra slepenajā ziņojumā bija uzsvērts, ka arī turpmāk Baltijas tautām jābūt cieši saistītām ar reihu, taču šī tuvināšanās būs ilga, tai vajadzēs nevis gadu vai gadu desmitus, bet pat vairāku paaudžu laiku. Autonomijas idejas vēlreizējai apspriešanai šajā laikā vajadzēja sekmēt Baltijas tautu vēl ciešāku iesaistīšanu nacistu mērķu sasniegšanā. 1942. gada 7. jūlijā zemes pašpārvaldes sēdē O. Dankers ziņoja, ka ģenerālis F. Jekelns frontē latviešu virsniekiem solījis, ka Latvijai un Igaunijai nākotnē būšot kulturāla un saimnieciska patstāvība. Tām būšot sava nauda, karaspēks, savs pārstāvis Vācijas ģenerālštābā. Oficiāli šie F. Jekelna izteikumi gan tika raksturoti kā personīgās domas.

Turpinājums sekos