Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Ceļā uz pretraķešu aizsardzību". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.07.2000., Nr. 262 (2173) https://vestnesis.lv/ta/id/9050

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Kur atrodas Centrālā Eiropa?"

Vēl šajā numurā

18.07.2000., Nr. 262 (2173)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Ceļā uz pretraķešu aizsardzību"

"Frankfurter Allgemeine

Zeitung" — 2000.05.13./14.

Ameriku neietekmē eiropiešu iebildumi un Krievijas pretestība.

Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers un pirms viņa arī Eiropas pilnvarotais ārējās un drošības politikas jautājumos Havjērs Solana darba vizīšu laikā Vašingtonā noskaidroja, ka atbruņošanās un bruņojuma kontroles nākotni īsi var raksturot šādi: valdība un galvenokārt Kongress ir pieņēmuši lēmumu realizēt ierobežotas nacionālās pretraķešu aizsardzības izveidošanas plānu, neievērojot Krievijas un Ķīnas pretestību. Amerikas Savienotās Valstis gan uzklausa Eiropas sabiedroto iebildumus un apsvērumus pret šādu pretraķešu aizsardzības sistēmu, bet tie lēmumu pieņemšanas procesā nav svarīgi.

Ja tiks saglabāts amerikāņu termiņu plāns, tad 2005. gadā Aļaskā sāks ierīkot radaru sistēmu un izvietos bateriju ar 100 pārtveršanas raķetēm. Nākamajā fāzē, apmēram 2010. vai 2011. gadā, tai pievienosies aizsardzības sistēma pret progresīvajiem starpkontinetālajiem ieročiem, ieskaitot radariekārtu modernizēšanu Lielbritānijā un Grenlandē; tās ir izredzes, kas īpaši nepatīk Maskavai.

Eiropiešu un amerikāņu uzskati par pretraķešu aizsardzības sistēmu atšķiras divās lietās. Pirmkārt, atšķirīgs ir draudu un riska novērtējums, ko rada masveida iznīcināšanas ieroču un ar to saistīto nesēju tehnoloģijas attīstība. Amerika daudz lielākus draudus nekā Eiropas valstis tās teritorijai un tās pasaulē izvietotajiem bruņotajiem spēkiem saskata no tādu valstu puses kā Ziemeļkoreja, Irāna un Irāka.

Otrkārt, Amerikā, un arī šeit pārsvarā Kongresā, pastiprinās šaubas par sadarbības nepieciešamību bruņojuma kontroles politikā un par masveida iznīcināšanas ieroču izplatīšanas aizlieguma līgumu — un ne bez pamata, kā to ir pierādījuši pēdējie gadi. Līdz šim abās Atlantijas okeāna pusēs par pamatakmeni, ja pat ne par bruņojuma kontroles un stratēģiskās stabilitātes garantu, tika uzskatīts 1972. gadā starp ASV un Padomju savienību noslēgtais ABM līgums par pretraķešu aizsardzības sistēmu ierobežošanu. Taču tagad Amerikā uzskata, ka tas ir novecojis, ka tajā nav ņemti vērā jaunie draudi un tāpēc tas ir kaut vai jāpapildina.

Klintona valdība ilgu laiku pretojās, bet tagad tā ir piekāpusies politiskajam spiedienam par labu pretraķešu aizsardzībai. Tagad tā mēģina jauno Krievijas valdību pārliecināt piekrist papildinājumiem ABM līgumā neatkarīgi no tā, vai republikāņu pārvaldītais Senāts akceptēs Klintona panākto līgumu, vai arī nē. Savukārt Krievija noraida izmaiņas līgumā, kas patiesībā būtu priekšnoteikums pretraķešu aizsardzības sistēmas būvei, kas, pēc tās domām, negatīvi ietekmētu stratēģisko līdzsvaru un mazinātu tās spējas dot atomtriecienu. Šādā gadījumā Maskava draud izstāties no stratēģiskā bruņojuma kontroles līguma, lai gan Maskava tā turpināšanā ir ieinteresēta vairāk nekā Vašingtona, jo tā finansiālu apstākļu dēļ nevar atļauties augstu stratēģiskā bruņojuma līmeni un arī daļa no tās kodolraķešu potenciāla ir novecojusi.

Lai kliedētu eiropiešu un Krievijas bažas, amerikāņi norāda, ka ieplānotā pretraķešu aizsardzības sistēma nebūs vērsta pret Krieviju, ka tā būs ierobežota un sniegs aizsardzību tikai pret dažām kodolgalviņām, ka to nevarēs izmantot spēcīga kodoltrieciena atvairīšanai.

Par pretraķešu aizsardzības sistēmas instalēšanu nekādu šaubu nav. Maskava zina, ka tik ilgi, kamēr nebūs panākta vienošanās par izmaiņām ABM līgumā, nevarēs gaidīt arī nākošos atbruņošanās soļus, kas ir paredzēti START–III līgumā.

Tāpēc būtu fatāli, ja Maskava ASV valdību nostādītu lēmuma priekšā, vai nu tā atstāj ABM līgumu tā vecajā formā, vai arī turpina pretraķešu aizsardzības projekta īstenošanu, samierinoties ar līguma pārkāpšanu. Taču ir skaidrs, ka sarunu ceļā panāktā vienošanās par stratēģisko atbruņošanos nevarēs pastāvēt bez vienošanās par ABM līgumu, kas apmierinās Ameriku.

Taču ir jāšaubās, vai Maskava būs ar šādu loģiku mierā. Ja Klintona pēcteci sauks Bušs, tad amerikāņu politiķi bruņošanās politikā izjutīs vēl mazākus sirdsapziņas pārmetumus.

Klauss Dīters Frankenbergers

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!