Ķermenis un gars – pretstati un veselums

Es biju skaists,/Es priecājos par sevi/Kā bērns, kas melus nesaprot

Eva Mārtuža 90.gados

Dzejoļa “XXX” fragments no krājuma “Disonanse”, 1977

“Katrs dzimst kails
tad darbdienās apaug ar drēbēm
līdz pēdējā vakarā nespēkā
plaukstas ap stingstošo ķermeni sargādams sedz.”

Kārļa Vērdiņa dzejoļa “Staigāsim kaili lai pienenes”
fragments no krājuma “Ledlauži”, 2001

Lai arī cik tālu sniegtos cilvēka prāts, tā sauktie mūžīgie jautājumi tomēr ir un paliek nepieejami – līdz galam neizzināmi un neatrisināmi. Taču tas gan nav kavējis cilvēku tiem tuvoties.
Kā tuvošanās mūžīgajam jautājumam par miesu un dvēseli ir izstāde “Ķermenis un laiks”, kas no 18.jūnija skatāma Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā (RTMM) Rīgā Pils laukumā 2.

Ekspozīciju veido fotogrāfijas. Tās rindojas no 20.gadsimta sākuma (par senākiem laikiem trūkst vizuālās informācijas) līdz mūsdienām. Attēlos redzami “pliki, puspliki un pavisam nepliki latviešu rakstnieki un rakstnieces”, kā lasāms izstādes pieteikumā.
Lai cik latviska izteiksme izpaustos vārdā “pliks”, šķiet, tam mēdz būt arī nievājoša pieskaņa – runājot par ķermeni kā par kaut ko nicināmu, piezemētu, prastu. Dažas fotogrāfijas “no mūsdienu plaukta” izstādē tieši tādu reakciju arī raisa. Tāpēc laikam gan nav aizmirsts brīdināt: “Apmeklētājiem līdz sešpadsmit neiesakām!” (Kaut arī mūsu laikos, jāatzīst, tas skan naivi.)
Ļoti iespējams, ka vārda mākslinieki skarbā tiešumā vēlējušies paust: viņu miesa nav tikai sarakstītās grāmatas – arī rakstnieks ir ar miesu un asinīm, dzīvs cilvēks. Bet tikpat labi var uztvert: pārprasta ir izpratne par to, ka būt viscaur un galīgi plikam miesā nozīmē būt arī pilnīgi patiesam, atklātam savā būtībā. Tādā gadījumā der ieklausīties dzejnieces Mirdzas Bendrupes vārdos dzejolī “Krāšņāk ir neizrunāt”:
Krāšņāk ir neizrunāt,
Gudrāk ir nepamanīt.
Novērsies, neskaties manī,
Neskaties manī.
Miesa, kā zināms, var būt arī apgarota. Un tad tai piestāv vārds “kails”. Runa, protams, nav par vārdu izvēli, bet gan par to, vai ķermenis un gars ir pretstati vai veselums. “Miesa nav tikai miesa. Miesa ir žanra apzīmējums,” raksta Imants Ziedonis “Epifānijās”. Bet Viktora Avotiņa redzējums ir šāds: Miesa manta – to cauršauj ar lodi, / Miesa – ēka; to caurtek vīns (dzejoļa “Ja būtu...” fragments no krājuma “Lēzenā mūžībā”, 1986).

Olafs Gūtmanis 80.gados.

Laima Muktupāvela 2004. gadā

Savukārt Eva Mārtuža izstādes atklāšanā atgādināja skaisto atziņu par cilvēka ķermeni kā trauku, kuru Dievs pildījis ar garu. “Trauks, lūk, ir redzams, bet gars jāmeklē grāmatās,” teica rakstniece.
Roalds Dobrovenskis savu attieksmi pret izstādes ideju, kā arī līdzdalību tajā komentēja kā pretestību tam, ka rakstnieks tiek padarīts par oficiālu personu. Pašiem izstādes veidotājiem Rimandam Ceplim un Inesei Līcītei viens no vadmotīviem bijis šāds: “Izstāde neatbalsta stereotipu, ka latvieši kaunas no sava izskata un tālab vīstās biezos vadmalas mēteļos.”
Tomēr ne visi vārda meistari atsaukušies aicinājumam piedalīties izstādē, jo uzskatījuši, ka tās iecerei nav nekādas saistības ar viņu darbības lauku – literatūru. Iespējams, tāpēc arī RTMM direktora vietniece zinātniskajā darbā Māra Eņģele rosināja uztvert ekspozīciju reizē nopietni un nenopietni, ar vasarīga viegluma noskaņu. Viņasprāt, attiekties pret šo izstādi tikai nopietni būtu pārāk vienpusīgi. Turklāt ekspozīcijai neesot nekā kopēja ar paparacci specifiku. Visbeidzot, viņas skatījumā, personības noslēpums vairāk izpaužas, kad ķermenis ir atkailināts, nevis gluži kails.

Ieva Jaunupe

Fotoreprodukcijas no izstādes: Māris Kaparkalējs, “LV”