"Piektā vara"

"Die Zeit"

— 2000.05.Nr.18.

Vai ekonomika valda pār politiku? Nē! Taču brīvie finansu tirgi ir ietekmīga valstiskās rīcības kontroles instance.

21. gadsimta sākumā atskan arvien vairāk balsu, kas brīdina no globalizācijas sekām. Ekonomiskās integrācijas temps ir tādā mērā attālinājies no politiskās sfēras, ka fundamentāli apšauba nacionālo valstu suverenitāti, kā arī politikas augstāko rangu pār ekonomiku. Vēl vairāk nekā starptautiskā tirdzniecība un ārpus valstu robežām izejošās uzņēmumu investīcijas kritikai ir pakļauta staptautiskā kapitāla plūsma un līdz ar to bankas un citas finansu institūcijas.

Vai politika ir nonākusi finansu tirgus tauvā? Tas, kurš ir tauvas varā, ir spiests pasīvi ievērot vilcēja virzienu un ātrumu. Šāds skatījums pamatojas uz interešu pretstatiem starp finansu tirgus dalībnieku un politiķu mērķiem. Taču vai abas jomas nevēlas stabilu attīstību un labklājības vairošanos? Liberāls finansu tirgus ir svarīgs instruments šī mērķa sasniegšanai. To pierādījis tirgus ekonomikas sistēmas pārākums pār komunistisko. Taču vai vēsture nemāca arī to, ka kapitāla tirgus tendence periodiski attīstīties nepareizā virzienā ir jāapslāpē ar regulēšanas palīdzību? Tātad vai valstij un finansu tirgiem nav jābūt partneriem? Demokrātijās politiķu galvenais mērķis ir saglabāt pilsoņu politisko un ekonomisko brīvību un vairot viņu labklājību. Vai valdības ekonomiskās labklājības sadalei piešķir lielāku vai arī mazāku nozīmi nekā tās radīšanai, par ekonomiskās attīstības mērķa nozīmi nekādu šaubu nav, jo straujāka ekonomiskā attīstība palielina pārdalīšanas rīcībā esošos ienākumus.

Ekonomiskajai attīstībai ir jābūt politiķu mērķim arī tāpēc, ka valsts rīcībspēja ir atkarīga no ekonomiskā potenciāla: bez plaukstošas ekonomikas nav arī bagātīgu nodokļu avotu. Taču produktīva ekonomika ir priekšnoteikums stabilai demokrātiskai attīstībai.

Pretēji politikai "finansu tirgiem" nav savu mērķu. Tie ir instrumenti, ar kuru palīdzību dalībnieki sasniedz savus individuālos mērķus. Saskaņā ar tirgus ekonomikas loģiku atsevišķu kapitāla piedāvātāju un pieprasītāju individuālās akcijas rezultātā noved līdz kopējās ekonomiskās labklājības pieaugumam. Taupītāji augstāku procentu likmju meklējumos apzināti vai neapzināti savu kapitālu novirza tajos investīciju projektos, kas ir visrentablākie un līdz ar to vislabāk veicina kopējo ekonomisko attīstību.

Strādāt griboša pasaules ekonomika un ekonomiskā attīstība bez modernajiem finansu tirgiem un bankām, kas tajos darbojas, nav iedomājami. Bankas un finansu tirgi izpilda divas ļoti principiālas ekonomiskās funkcijas. Tās ir kapitāla starpnieces no kreditoriem pie parādniekiem, un tās finansiālo risku sadala starp tiem, kuri to vislabāk spēj un grib uzņemties. Visi ekonomiskās attīstības pētījumi rāda, ka valstis ar efektīviem un brīviem finansu tirgiem vidējā termiņā attīstās straujāk nekā tās, kuru finansu sistēmas ir mazāk attīstītas un vairāk aizsargātas.

Nacionālo finansu tirgu atvēršana ārzemēm šo pozitīvo efektu pastiprina vēl vairāk. Uzņēmēji var piekļūt kapitālam visā pasaulē. Savukārt arī iekšzemes investoru rīcībā nav tikai pašmāju finansu ieguldīšanas iespējas vien. Viņi var izvēlēties piemērotas kapitāla ieguldīšanas formas visā pasaulē.

Tikai ar globālo finansu tirgu palīdzību ir iespējams finansēt un nodrošināt tirdzniecību visā pasaulē, integrēties starptautiski un izveidot uzņēmumus, kas darbojas globāli. Sensacionālā jauno tehnoloģiju uzņēmumu attīstība, dinamiskā interneta un Electronic Commerce ekspansija bez funkcionējošas Venture — Capital tirgiem un biržām nebūtu iedomājama. Taču nedrīkst atstāt neievērotu to, ka informācijas tehnoloģijas revolūcija pašreiz radikāli maina finansu tirgus un, lai arī mazāk strauji, tautsaimniecības. Šī attīstība neatstās neskartas arī attiecības starp finansu tirgiem un politiku.

Vienlaikus finansu tirgi

ir svarīgs ekonomiskās

politikas sensors

Piemēram, kredītu tirgi ļoti jutīgi reaģē uz politiku, kas izraisa inflācijas briesmas Tāpēc investori uzmanīgi raugās, lai netiktu pieļautas kļūdas naudas politikā. Taču kredītu tirgi disciplinē arī fiskālo politiku, jo pārāk liela budžeta deficīta gadījumā valsts refinansēšanas izmaksas palielinās. Nekonsekventas ekonomiskās politikas sekas ir attiecīgās valūtas devalvācija.

Visbeidzot — akciju tirgi atspoguļo ne tikai starptautisko investoru uzņēmumu individuālās attīstības izredzes vien, bet arī ietekmē pamatnoteikumus, ar kādiem strādā uzņēmumi. Tomēr uzņēmumu novērtējums biržās vienmēr netieši ietver arī nacionālās ekonomiskās politikas un uzņēmumu piesaistes vietas kvalitātes vērtējumu.

Pateicoties finansu tirgiem, šodien ir iespējams ātrāk nekā agrāk atklāt neefektīvo uzņēmumu negatīvās sekas kādas valsts labklājībai. Samazināta jauninājumu un investīciju spēja reducē tautsaimniecības attīstības potenciālu un līdz ar to izredzes uz jaunu daba vietu radīšanu.

Finansu tirgi ir efektīvi šādas nepareizas attīstības sensori, taču tie noteiktu politiku neuzspiež: nevienai valstij ar savu valūtu nav aizliegts piekopt ekspansīvu naudas politiku, ja tā atbilst iedzīvotāju vēlmei vai attiecīgās valdības gribai, pat tad, ja tā ir saistīta ar augstu inflācijas koeficientu. Finansu tirgi tikai nepārtraukti pārbauda, vai politika ir stabila pati par sevi, vai arī agrāk vai vēlāk būs jāizdara korekcijas. Tiktāl mazāk ir jārunā par finansu tirgu "disciplinējošām funkcijām", bet vairāk par "uzraudzības funkcijām": atvērti finansu tirgi rada nepieciešamību pamatot noteikta ekonomiskās politikas kursa loģiku.

Ja starp politiku un finansu tirgiem pastāv tālejoša interešu saskaņa, tad kāpēc gan šāda daļēji asa globalizācijas kritizēšana? Kāpēc pārmetumi, ka "tirgus ideoloģija" ir kļuvusi par valdošo paradigmu?

Iemesls instinktīvai globalizācijas noraidīšanai varētu būt ekonomisko pamatzināšanu trūkums un daudzkārtējā latentā tirgus ekonomikas mehānismu noraidīšana. Turklāt augstāk novērtētas tiek atvērto tirgu priekšrocības, kamēr loģiskās konsekvences tiek uztvertas ar nepatiku. Starp citu, tas attiecas arī uz neracionālu kustību finansu tirgos — tātad uz politiskās rīcības ierobežojumiem, kas ir saistīti ar atvērtajiem tirgiem, un uz to sadales ietekmi, uz to ietekmi uz sabiedriskajām vērtībām un uz bažām par tirgus pieļauto kļūmju sekām. Autonomie lēmumi, kurus simtiem tūkstošu noguldītāju pieņem finansu tirgos, netiek pieņemti ik pēc četriem vai pieciem gadiem, bet ik dienu, kas pastāvīgi uz valdību izdara jūtamu spiedienu veikt izskaidrošanu. Tāpēc politiķi nedrīkst tikai laiku pa laikam (īsi pirms vēlēšanām) nodoties ekonomisko pamatnoteikumu uzlabošanai. Tiktāl atvērtie finansu tirgi pozitīvā nozīmē spiež pieņemt lēmumus par ekonomiskās politikas mērķiem un instrumentiem. Tas, ka šāds spiediens pieņemt lēmumus politiķiem ne vienmēr ir pa prātam, pastiprina nepatiku pret atvērtajiem kapitāla tirgiem.

Valstīm ir jāievēro

investoru vēlmes

Politiķi arī paši ir veicinājuši brīžiem sāpīgos rīcības ierobežojumus. Valdības un parlamenti pārmērīgi izmanto valsts parādu instrumentu. Tas — tāpat kā pārējiem parādniekiem — ietver pienākumu norēķināties ar kreditoriem. Jo lielāks ir valsts parāds, jo vairāk valsts ir pakļauta finansu tirgu lēmumiem. Tātad, ja valdības un parlamenti izjūt spiedienu vairāk ņemt vērā starptautiskā finansu tirgus vajadzības un pirmtiesības, tas ir pagātnē pieļauto kļūdu dēļ.

Pamatojoties uz finansu tirgu atvēršanu, valstis kā parādnieces ar citām valstīm un arī ar privātajiem parādniekiem konkurē par ietaupījumiem pasaulē. Ņemot vērā brīvo kapitāla plūsmu, valstīm vairs nav nekādu priekšrocību piekļūšanā nacionālajiem ietaupījumiem. Investori vairs nav atkarīgi no investēšanas iespējām, kādas piedāvā nacionālās valdības. Tagad valdībām vairāk jāpieskaņojas investoru vēlmēm.

Tomēr ir jāatzīst, ka atvērtie finansu tirgi var sagādāt problēmas arī valstīm ar kārtīgu finansu politiku. Nodokļu un sociālo nodevu slodzes pārdale pa dažādām grupām valstī pie lielākas mobilā kapitāla brīvības ir citāda nekā tad, ja nav liberalizācijas. Šeit galvenokārt konflikti iespējami starp starptautiski mobilajiem uzņēmumiem, kā arī personām un uz tirgu orientētajiem, nemobilajiem uzņēmumiem un darbaspēku.

Tas rada problēmas tad, kad valsts izmaksas un vajadzības, pēc mobilo grupu domām, nesakrīt. Arī uzņēmumiem nepieciešami valsts pakalpojumi, un pretrunas starp valsts un privātajām interesēm nepastāv tik ilgi, kamēr nodokļu un pakalpojumu attiecība ir atbilstoša. Tas attiecas uz valsts materiālajiem pakalpojumiem, kā infrastruktūra, nemateriālais valsts devums, sociālais miers, no kura netieši labumu gūst arī uzņēmumi.

Par problēmu nodokļi un citādas nodevas kļūst tad, kad, pēc mobilo grupu domām, attiecība starp valsts pakalpojumiem un nodevu slogu ir neatbilstoša. Piemēram, iegūt piekrišanu pārdales pasākumiem, mobilo grupu svaram pieaugot, kļūst arvien grūtāk. Piespiedu solidaritāti, kas izpaužas, piemēram, ar likumu noteiktās sociālās apdrošināšanas formā, pie mobilajiem faktoriem realizēt kļūst arvien grūtāk. Tāpat šodien ir arī grūtāk panākt, lai uzņēmumi apņemtos finansēt daļu valsts sociālo pasākumu. Principā politiķi šodien izjūt lielāku spiedienu pārliecinošāk nekā agrāk pamatot šādus pārdales pasākumus.

Pamatoti arvien vairāk tiek atzīts, ka uzņēmumu spēju uzņemties zināmu slodzi ierobežo tas, ka tie visu laiku izjūt intensīvu starptautisko konkurenci. Brīžiem šķiet, ka politiķi vēl nav sapratuši, kādus rīcības ierobežojumus uzņēmumiem uzliek globalizācijas pastiprinātais konkurences spiediens. Būtu nepatīkami, ja turpinātos tendence, ka politika un ekonomika intelektuāli sāk pārvietoties arvien atšķirīgākās sfērās un ka zūd izpratne par otras puses rīcības motīviem un rīcības ierobežojumiem. Taču pats svarīgākais iemesls nepatikai pret finansu tirgiem varētu būt bažas, ka ar tiem ir saistīta noteikta ekonomiskā un sabiedrības modeļa pārņemšana. Konkrēti daudzi baidās no "amerikāņu parauga mežonīgā kapitālisma" uzvaras gājiena un saskata tajā brīdinājumu Eiropas sociālās tirgus ekonomikas modelim. Šādi apsvērumi ir vērā ņemami.

Un tomēr atvērtie finansu tirgi ierobežo rīcības telpu atsevišķiem politiskajiem pasākumiem. Ekonomikas politika ir liela skaita pasākumu pakete. Valstis par mobilo reālkapitālu un finansu kapitālu konkurē ne tikai ar valsts pakalpojumu cenām, respektīvi, nodokļu likmēm, bet arī ar visu valsts pakalpojumu un to finansēšanas paketi.

Finansu tirgi atspoguļo

Rietumu vērtību kanonu

Maldās tas, kurš domā, ka eksistē tikai viens pareizais, vispārīgi spēkā esošais liberālās tirgus ekonomikas kārtības variants, kas visās valstīs ir jārealizē identiski. Liberālisms tieši ir atteikšanās no šāda dogmatisma.

Valsts ir vairāk nekā tikai ekonomiska vienība. Valsts kārtība ir pilsoņu pasaules orientācijas rezultāts, kas neaprobežojas tikai ar ekonomiskajām vērtībām vien. Taču vērtību kanons ir demokrātijas pamats, kas savukārt ir pilsoniskās sabiedrības pamats. Tirgus ekonomika un finansu tirgus ir "tikai" instrumenti, kas patstāvīgi nevar noteikt vērtības; tie vairāk ir noteiktas pasaules orientācijas izpausme, piemēram, individuālā brīvība.

Lai gan finansu tirgus ir tikai instruments, starp instrumentiem un vērtībām pastāv savstarpēja ietekme. Pašreizējā globālo finansu tirgu struktūra atspoguļo Rietumu industriālo valstu vērtību kanonu, kas pēc Otrā pasaules kara galvenokārt veidoja pasaules valūtu un finansu sistēmu. Līgumu slēgšanas brīvība, mērķis nodrošināt brīvu kapitāla plūsmu un pastāvošo līgumu aizsardzība arī starptautiskajos ietvaros ir paraugs, kā demokrātijas pamatvērtības, šeit indivīda brīvība un tiesiskās kārtības garantijas izpaužas instrumenta struktūrā.

Tāpat kā vērtību kanons nosaka instrumenta izvēli, tāpat instrumenta izvēle savukārt ietekmē vērtību kanona attīstību. Tādējādi uzņēmumu finansēšanas struktūra var ietekmēt noteiktas kapitāla ieguldītāju grupas un līdz ar to pozīcijas sabiedrībā. Turklāt nevar izslēgt, ka noteiktu instrumentu izvēlei ir mērķim pretēja ietekme uz vērtību kanonu.

Nepatiku norises finansu tirgos un to ietekme uz ekonomikas tendencēm un lēmumiem ekonomikas politikā izraisa arī tāpēc, ka tirgi var kļūdīties un brīžiem pārspīlēt. Ticību finansu tirgu sankciju varas racionalitātei pēdējos gados ir satricinājušas finansu un valūtu krīzes. Pat liberālie novērotāji nespēj izvairīties no iespaida, ka — tēlaini izsakoties — sods daļēji nav bijis atbilstošs pārkāpumam.

Arī šodien netiek apšaubīts

politikas augstākais rangs

Patiesi bīstamas finansu tirgus apvienošanās laikā ir nepamatotās cerības. Arī finansu tirgos cilvēki rīkojas kļūdaini. Lai arī cik negatīva nebūtu finansu tirgus nepareizas attīstības ietekme, tirgus ekonomikas kārtībai ir vismaz tā priekšrocība, ka kļūdas ir iespējams atklāt relatīvi ātri.

Negatīvā iespējamās tirgus neveiksmes ietekme tomēr principā ir jāaplūko saistībā ar labklājības ieguvumu, kas tiek radīts liberalizācijas rezultātā. Tas nenozīmē, ka tirgus neveiksme un tās dažkārt dramatiskās sekas ir jāuztver fatāli. Taču tas nozīmē atzīt, ka vienmēr no jauna ir jāapsver periodiskās finansu tirgus kļūdas un atvērto finansu tirgu labklājības ieguvumus.

Katrā gadījumā finansu krīžu iespējamību var spēcīgi samazināt ar efektīvu finansu tirgu regulēšanu un adekvātiem ekonomiskās rīcības pamatnosacījumiem. Te politiķiem un privātajam sektoram ir kopējas intereses.

Arī globalizācijas laikmetā runa nav par nekontrolētiem finansu tirgiem. Finansu tirgu regulēšana, banku uzraudzība, patērētāju aizsardzība un konkurences kontrole ir nepieciešamie nacionālo un starptautisko finansu tirgu struktūru pīlāri. Daļu no šiem pamatnosacījumiem nacionālās valdības var regulēt vienas pašas; pārējos var panākt, sadarbojoties ar citām valstīm. Ir ļoti nepieciešams, lai arī politiķi domātu un rīkotos saskaņā ar globalizētās pasaules apziņu, tātad radītu starptautiskos noteikumus un institūcijas, kas nodrošina stabilitāti un rūpējas par skaidriem spēles noteikumiem un mehānismiem konfliktu atrisināšanai. Ar to saistītā daļējā suverenitātes tiesību nodošana virsnacionālajām institūcijām un reģionālajām integrācijas apvienībām kalpo mērķim valsts uzdevumus, kurus vairs nav iespējams efektīvi izpildīt nacionālajā līmenī, realizēt starptautiskā līmenī. Tieši Eiropas Savienība ir izcils paraugs, kā šajā ziņā var rasties "autonomija no integrācijas". Šie suverenitātes tiesību poli saglabā politikas rīcībspējas arī globalizācijas laikmetā. Līdz ar to tā nav nacionālās suverenitātes zaudēšana.

Vienlaikus valdībām, ņemot vērā sarežģītās sakarības, ir jāatgriežas pie privātā sektora ekspertīzes. Tieši finansu sektorā kļūst redzams, ka industrijas pašregulēšanās bieži vien ir pārāks risinājums. Tirgus disciplīna ir varens, kaut arī ne visvarens instruments, lai disciplinētu atsevišķu tirgus dalībnieku izturēšanos.

Atvērtie tirgi, ieskaitot finansu tirgus, ja tie ir iekļauti efektīvos un atbilstošos noteikumu rāmjos, ir tirgus ekonomikas kārtības, labklājības un ekonomiskās attīstības pamata elements. Turklāt finansu tirgus lomas palielināšanās neapšauba politikas augstāko rangu.

Taču politika šodien vairāk nekā jebkad agrāk ir jāformulē, ņemot vērā finansu tirgus. Ir jārespektē iekšzemes un ārzemju investoru pamatotās intereses, finansu tirgus dalībnieku vēlme pēc stabilitātes un tiesiskās kārtības garantijām. Šīs vēlmes nav pretstatā politikas pamatorientācijai ar uz labklājību un ekonomisko attīstību, bet ir ar to identiskas. Tomēr ir iespējams, ka atvērtie finansu tirgi politiķiem nedaudz biežāk un brīžiem mazliet skaidrāk atgādina kādi ir mērķiem, nekā to var vēlētāji. Finansu tirgi kā "piektā vara" blakus masu mēdijiem ir uzņēmušies svarīgu uzrauga lomu. Iespējams, ka tad, ja 21. gadsimtā politika šajā ziņā atradīsies finansu tirgu tauvā, tas nemaz tik slikti nebūtu.

Rolfs E. Breuers