Sabiedriskā apspriešana. Tik pretrunīgās intereses

Sabiedriskās apspriešanas Latvijā ir viens no atjaunotās demokrātijas jaunievedumiem. Kā ikkatrs jaunievedums, kurš principā ir nepieciešams, bet kura lietderība vēl nav īsti atskārsta, arī sabiedriskās apspriešanas nav īsti iegājušās sabiedrības ikdienā. Teorētiski tas ir viens no efektīvākajiem sabiedrības interešu ievērošanas mehānismiem, un to izmanto, lai plānotu teritoriju attīstību vai mainītu attīstības plānojumu.

Aivita Putniņa: “No pašvaldības viedokļa iedzīvotāju iesaistīšana teritoriju attīstības plānošanā ir izdevīga, jo tā atbrīvo pašvaldību no vienpusīga investoru spiediena un ļauj attīstīt kvalitatīvu vidi.” Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Jāteic, ka arī attīstītajās demokrātijās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados piedzīvoti strīdi par sabiedrības viedokļa svaru, lemjot par teritoriju attīstību. Situācija ir atrisinājusies sabiedrībai par labu. Piemēram, Lielbritānijā pie katra transformējamā objekta, pat apzāģējama koka, ir piestiprināta plāksnīte ar pašvaldības logo, informāciju par iesniegto priekšlikumu un viedokļa izteikšanas termiņu. Viedoklis jāizsaka pašvaldībā.
Strikta lēmumu pieņemšanas caurskatāmība ir ieviesta vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, sabiedrības interesēs virzīta plānošana izrādījusies dzīvotspējīgāka par šauras interešu grupas labā veikto. Retāk ir jālabo kļūdas, kuras pieņemtas, neapsverot visu iesaistīto pušu intereses un vajadzības. Otrkārt, kļūdu labošana dažkārt ir izvērsusies dārga, ja sabiedrība lēmumu pārsūdz. Treškārt, pašvaldības lēmumu svaru kausu pārāk bieža noslīdēšana vienas interešu grupas pusē kaitē partiju tēlam, nesot būtiskus zaudējumus partijai kopumā. To nevar atsvērt dažu partijas biedru maka nelikumīga papildināšana vai individuālu attiecību uzlabošana ar vajadzīgiem cilvēkiem.

Sabiedrisko apspriešanu evolūcija Latvijā

Ja teritoriju plānošanas vispārējus principus nosaka likums, tad katra pašvaldība lemj par sabiedrisko apspriešanu norisi un sabiedrības iesaistīšanas veidu, pieņemot saistošos noteikumus. Rīgā apspriešana nepieciešama teritorijas plānojuma apstiprināšanai, ar teritorijas zonējuma maiņu saistītu projektu apstiprināšanai, kā arī sabiedriski nozīmīgu būvju uzsākšanai. Sabiedriski nozīmīgas būves ir stiepjams jēdziens. Ir gadījumi, kad paši investori nolemj rīkot sabiedrisku apspriešanu, lai vairotu sabiedrības atbalstu projektam.
Neraugoties uz formālajām prasībām, to īstenošana ir atkarīga galvenokārt no pašvaldības izpratnes par savu lomu. Sabiedriskās apspriešanas ir obligātas, bet tajās izteiktā viedokļa ievērošana nav formāli reglamentēta. Līdz ar to, ja pašvaldībā dominē viedoklis, ka viņi nav sanākuši, lai uzklausītu dažādus viedokļus, bet strādātu pēc savas saprašanas un investoru priekšlikumiem, sabiedriskām apspriešanām ir vien formāla nozīme.
Latvijā ir labi sabiedriskās apspriešanas paraugi. Šajās pašvaldībās tiek veidoti mehānismi sabiedrības un pašvaldības sadarbībai. Šo pašvaldību iedzīvotāji jūt, ka tās strādā viņu interesēs. Ir arī gadījumi, kad sabiedrības intereses tiek pakārtotas vēlēto un pašvaldības amatpersonu personiskai izpratnei par pilsētas vai pagasta un savu labumu. Taču atšķirības jūtamas jau tagad, – piemēram, sabiedrības interesēm atvērtām pašvaldībām ir vieglāk pamatot un piesaistīt Eiropas fondus.

Pamācības interesentu skaita mazināšanai

Sabiedrisko apspriešanu organizē pats projekta iesniedzējs, līdz ar to pastāv dažādas manipulācijas iespējas. Rīgā ir novērotas vairākas viltības, lai samazinātu apspriešanas jēgu.
Pirmkārt, informācija par gaidāmo apspriešanu vietējā avīzē jāievieto, mēģinot to iespiest iespējami mazākā laukumā, lai potenciālajiem apspriedējiem būtu grūtāk pamanīt. Dome no savas puses rūpējas, lai šī informācija netiktu izvietota domes ēkā vai izpilddirekcijās labi redzamā vietā. Informācijas izplatīšana nav formāls domes pienākums, tāpēc investoram te nav jāiegulda pūles. Pēdējos gados projekti tiek izstādīti domes institūcijās, mazinot informācijas noklusēšanas iespējas.
Otrkārt, apspriešana jārīko grūti pieejamā vietā un laikā. Ideāla ir vieta, līdz kurai nekursē sabiedriskais transports un kura ir grūti atrodama. Apspriešanu vislabāk ielikt darba laikā, uz pāris stundām dienā, piemēram, no pulksten 10 līdz 12 un no 15 līdz 17. Pensionāri nespēs līdz šai vietai nokļūt, bet pārējiem nāksies kavēt darbu. Viens no šādiem piemēriem bija nesenā Rīgas vēsturiskā centra sabiedriskā apspriešana. Domes vestibilā tika izliktas kartes, taču plāna teksts un apbūves noteikumi, kas šīs kartes padara saprotamas, bija pieejami dažas stundas nedēļā. Domes vestibilā atrodas arī dators, taču pilsētas mājaslapā nebija nekādu norāžu par plāna teksta atrašanās vietu, bet īstās vietas zinātājiem plāna elektroniskā adrese nebija pieejama, jo dome to bija bloķējusi. Tikai pēc sabiedrisko organizāciju protestiem plāna apspriešana tika pagarināta, plāna elektronisko adresi atbloķēja, bet plāna iesietās kopijas tika pieķēdētas pie domes vestibila radiatoriem. Īsti ērti rūpīgam vērotājam lasīt plānu nebija, jo plāna ķēdes nesniedzās līdz detalizētajai kartei stendā aiz stūra.
Tiesa, bieži vien aiz šīs viltības nav noteikta nodoma. Vienkārši, plānojot apspriešanu, netiek apdomātas tās dalībnieku intereses un vajadzības.
Treškārt, var sniegt maldinošas un aptuvenas norādes par apspriešanas vietu. Nekādā gadījumā nevajag izvietot norādes uz apspriešanas vietu.

Vecrīgas jaunā apbūve ārvalstu pilsētplānošanas speciālistiem parāda ne tikai rīdzinieku gaumi, bet arī plānošanas politikas vājumu Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Ceturtkārt, jāmobilizē draugi, radi un darbinieki pozitīva viedokļa izteikšanai. Visbeidzot, pie apspriešanas žurnāla vai anketām nevajag uzrakstīt, ka priekšlikuma iesniedzējam jānorāda savi personas dati, lai priekšlikums nebūtu anonīms. Īpaši svarīgi tas ir pašvaldības rīkotās apspriešanās, kur pašvaldības pienākums ir sniegt atbildi katra priekšlikuma iesniedzējam.
Ar sabiedrisku apspriešanu bieži saprot arī projekta pasūtītāju veiktu sabiedrisko aptauju, pašiem to organizējot. Tā, piemēram, jaunā lielveikala projekta Vecrīgā blakus universālveikala “Centrs” ēkai pasūtītāji, aptaujājot iedzīvotājus, ir guvuši sabiedrības atbalstu savai iecerei. Šādas aptaujas veiktas, uzsākot būves dzīvojamo namu pagalmos. Tikai tad, kad projekts uzsākts, iedzīvotāji sāk apšaubīt aptaujas pareizību.

Iedzīvotāju stratēģijas sabiedrisko apspriešanu stiprināšanai

Kā jau minēts, ļoti grūti ir apstrīdēt sabiedriskās apspriešanās gūto viedokļu ņemšanu vērā. Visbiežāk sabiedriskās organizācijas apstrīd apspriešanas procesa atbilstību normatīvajiem aktiem. Organizācijas vai iedzīvotāji var vērsties pašvaldībā vai atbildīgajā ministrijā. Ja netiek gūta atsaucība, var vērsties tiesā. Procesu atvieglo arī administratīvās tiesas, kas risinās strīdus gadījumus. Taču tiesu ceļa trūkums ir tā ilgums. Tad, kad tiek gūts tiesas atzinums par lēmumu pieņemšanas procesa pārkāpumu, celtniecība bieži ir jau sākta un tās pārtraukšana un zaudējumu atmaksa pašvaldībai ir par dārgu.
Iedzīvotājiem individuāli ir grūti izsekot līdzi apspriešanu izsludināšanai, vieglāk to īstenot domubiedru grupā. Arī apspriešanā izteiktam priekšlikumam ir lielāks svars nekā emocionāla viedokļa izteikšanai. Tad, kad apspriešana jau izsludināta, ir gandrīz neiespējami konstruktīvus priekšlikumus paspēt izstrādāt. Līdz ar to viedokļa iegūšanai sabiedrību vērts iesaistīt agrāk. Iniciatīva var nākt no pašiem iedzīvotājiem. Piemēram, kāda Rīgas mikrorajona daudzstāvu māju kvartāla iedzīvotājiem lielāka iespēja saglabāt un uzlabot skvēriņu starp mājām ir laikus interesējoties par skvēriņa zemes piederību un tā zonējumu. Ja cilvēki attopas tad, kad viņu skvēriņā tiek dzīti pirmie pāļi lielveikala celšanai, sapnis par skvēriņu jau būs izsapņots un lēmumu maiņu panākt būs gandrīz neiespējami.

Sabiedrisko apspriešanu veicināšana

No pašvaldības viedokļa iedzīvotāju iesaistīšana teritoriju attīstības plānošanā ir izdevīga, jo tā atbrīvo pašvaldību no vienpusīga investoru spiediena un ļauj attīstīt kvalitatīvu vidi. Vecrīgas jaunā apbūve ārvalstu pilsētplānošanas speciālistiem parāda ne tikai rīdzinieku gaumi, bet arī plānošanas politikas vājumu.
Nobeigumā, runājot par teritorijas plānošanu, jāatzīst, ka sabiedrības līdzdalību ierobežo valoda, kurā plānošana veikta. Arī sabiedrības kā nespeciālistu izslēgšana ir viens no draudiem. Paradoksālā kārtā izslēgti ir arī politiķi, kuri plānojumu apstiprina, līdz galam neizprotot. Iedzīvotāju līdzdalība padara plānu par politisku dokumentu, kuram ir noteikti, uz sabiedrības interesēm vērsti mērķi. Šādas politiskas vienotas koncepcijas trūkst nesen izstrādātajai Rīgas vēsturiskā centra attīstības plāna pirmajai redakcijai. Tai trūkst vienota redzējuma un prioritāšu pamatojuma. Politiski formulētu plānu sabiedrībai ir vieglāk kontrolēt, un tā grozījumiem ir nepieciešams pamatojums visa plāna kontekstā. Tas atvieglotu arī tālākās ar teritorijas plānošanu saistītās sabiedriskās apspriešanas.

Aivita Putniņa,

sociālantropoloģe, Sabiedriskās politikas institūta valdes priekšsēdētāja