ATSAUCĒ IETVERT:
Daugavas zīmes. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.07.2004., Nr. 103 https://www.vestnesis.lv/ta/id/90579
RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
Daugavas zīmes
Turpinājums. Sākums “LV” 18.06.2004.
17. Mīļā Māte
 Zemuļu dzimtas Bībele |
Vismīļākie, gaišākie un sirsnīgākie vārdi Andreja Pumpura darbos veltīti Mīļajai Mātei. Mīļā Māte ir tuvākais cilvēks. Kas viņa bija? Laika gaitā viņas vārds un uzvārds bija zudis. To nācās skaidrot vecās baznīcu grāmatās. Izrādījās – tā ir 1775.gadā dzimusī Ede Zemule. Viņas pasakās, dziesmās dzejnieks kāri klausījies bērnībā:
Reiz dzīvoja
veca māmulīte
Iekš mūsu tuvajiem radiem.
Tai dziesmu un teiku vācelīte
Bij piekrāta seniem gadiem.
Mīļās Mātes pūrā ir ne tikai
tautas dziesmas un pasakas: “Mīļā Māte zināja daudz ko pastāstīt
par veciem kara un mēra laikiem, pat par poļu (1561–1621) un
zviedru (1629–1721) laikiem Vidzemē...”
Toreiz, kad lasītprasme latviešiem vēl bija retums, Mīļā Māte var
mācīt pat citus: “Mīļā Māte bija liela grāmatniece, tā savā
laikā – Jauntīrumnieku mājā vecā Lielvārdes prāvesta
uzdevumā ierīkojusi skolu, kur viena pati mācījusi daudz pagasta
bērnus grāmatas lasīšanā.” Tikpat ievērojama ir viņas ārstēšanas
māka: “... Viņa zināja visādās kaitēs palīgu dot caur to tā
saucamo “labo skolu”, tas ir bez buršanas un neviena, pat
visnabagākā neatraidīja bez padoma un palīga, nemaz neskatīdamās
uz atlīdzību... visā pagastā to bija iesaukuši par Mīļo Māti...
viņa bija tāli izslavēta ārste un labdare.”
Jaunībā Ede bijusi daudzu puišu iekārota skaistule, gudra un
izveicīga. Taču dzīve nav viegla – smagais darbs, ne vienmēr
pietiekamais uzturs liek zaudēt vienu mīļu cilvēku pēc otra –
vīru, dēlu, znotu. Bieži tikai labais vārds ir tas, ko Mīļā Māte
var dot sirgstošajiem.
 Ozolu gatve, kas ved uz Mīļās Mātes mājām |
 Piemiņas zīmes atklāšanā piedalījās kupls Mīļās Mātes pēcnācēju pulciņš. Attēlā: pati jaunākā Zemuļu dzimtas paaudze Foto: Vaida Villeruša |
Laika gaitā Mīļās Mātes kapa vieta bija zudusi – zināms tikai, ka nelielajos Mazjumpravas Meža kapos viens no nelieliem pauguriņiem, zāli un sūnu apaudzis, ir viņas atdusas vieta, ko lēni nolīdzinājis laiks. Tikai vecais zvans joprojām ir ar skanīgu dzidru skaņu.
1989.gada 22.septembrī – dzejnieka Andreja Pumpura dzimšanas dienā – Kultūras fonds te lika mazu piemiņas zīmi – krustiņu Mīļajai Mātei, kā arī ceļa zīmi pie kapsētas. (Kapu zīmes autors ir Imants Strazdiņš.)
Un, lai gan īstais piemineklis Mīļajai Mātei celts dzejnieka darbos, arī pie šī krustiņa, nejauši iegriežoties nomaļajos, klusajos Meža kapiņos, vienmēr redz kādu svaigi liktu ziedu, brūklenāju vainadziņu vai egļu zariņu.
Šī piemiņas zīme ir kļuvusi kā simbols visām senajām Mātēm šajā Meža kapsētā.
Tu mīļā, vecajā māmulīte,
Sen dusi vēsajās smiltīs.
Bet tava teiku vācelīte
Ies, dzīvos tautiešu sirdīs.
Vaida Villeruša