Daudzi to sauc par paradīzi. Šrilanku

"Latvijas Vēstneša" speciālkoresopondenta Jāņa Ūdra vērojumi un atziņas, Baltijas valstu žurnālistu delegācijā apmeklējot Šrilankas Demokrātisko Sociālistisko Republiku

Šo rindu autors tomēr Šrilanku raksturos citādi. Kā vietu, kur visnotaļ ērti varētu uzņemt filmu par paradīzi. Patiešām, gleznainajā salā ar sulīgiem tropu mežiem un zeltainām pludmalēm ir daudz paradīzes cienīgu ainavu, un idillisko kolorītu lieliski papildina Šrilankas bagātīgā fauna, kurā netrūkst ne ziloņu, ne pērtiķu un papagaiļu. Arī aktrises šādai filmai varētu atrast turpat Šrilankā — graciozās, košos sari tērptās singalu sievietes ar gariem, ogļu melniem matiem un žilbinoši baltiem, allaž smaidā atsegtiem zobiem būtu visnotaļ piemērotas paradīzes iemītnieču atveidošanai. Ceru, ka lasītājs man piedos pieticīgāku vīriešu raksturojumu. Vispirms jau par savu dzimumu jūtu mazāku interesi. Turklāt vīriešu Šrilankas pilsētu ielās un lauku ceļos ir arī krietni mazāk, jo daudzi dienē valsts "karstajos punktos", daudzi arī krituši. Šrilankas vīrieši mazāk smaida, ir necilāk ģērbušies, daudzi valkā vienveidīgas uniformas. Šī savdabība tad arī ievada plašāku skaidrojumu, kāpēc Šrilanka, kas dabas dāsnuma dēļ patiesi varētu līdzināties paradīzei, patiesībā ne tuvu nav bezrūpīga laimes zeme.

Ielūdzot Baltijas valstu žurnālistu delegāciju, Šrilankas vēstniecība Stokholmā acīmredzot bija rēķinājusies ar mūsu objektīvu vērtējumu, un šrilankieši sešās mūsu vizītes dienās arī necentās slēpt reālo situāciju. Valsts lielākās tūrisma firmas "Aitkens Spence & Co.Ltd." sastādītā programma bija ļoti intensīva, ieskaitot gan sarunas ar valdības locekļiem un augsta ranga ierēdņiem, gan vēstures pieminekļu, dabas brīnumu un tautas mākslinieku darbnīcu apskati, gan arī iepazīšanos ar greznām viesnīcām un citiem tūrisma industrijas elementiem. Ik diena Šrilankā mums sākās agrā rīta stundā, kad Latvijā pulksteņu rādītāji pēc pusnakts knapi aizsākuši jaunu riņķojumu (laika starpība starp Rīgu un Kolombo ir četras stundas), un nelielais japāņu autobusiņš bija kļuvis bezmaz vai par mūsu otrām mājām.

Gandrīz nedēļu mums, sešiem "Latvijas Vēstneša" un "Lauku Avīzes", Igaunijas "Postimees" un "Eesti Paevaleht", kā arī Lietuvas "Laume" un "Lietuvos Rytas" žurnālistiem bija iespēja vērot teritorijas ziņā Latvijai visai līdzīgās (65 610 kvadrātkilometri), taču dabas apstākļu un iedzīvotāju skaita (18,5 miljoni) ziņā visnotaļ atšķirīgās Šrilankas sasniegumus piecdesmit divos neatkarības gados, problēmas un situāciju mūsdienu pasaulē. Mums pašiem tā bija arī lieliska iespēja lieku reizi pārliecināties par Baltijas tautu interešu kopību, diskusijās ar nezinošiem cittautiešiem skaidrojot mūsu kopīgo likteni un kopīgos centienus savas drošības garantēšanai iestāties pēc iespējas drīz Eiropas Savienībā un NATO. Šī bija arī manā pieredzē pirmā starptautiskā žurnālistu grupa no kādreizējās padomju impērijas, kurā neviens pat nepamēģināja runāt krieviski — visu trīs Baltijas valstu žurnālisti runāja labā angļu valodā, vienīgi atšķirīgais temperaments brīžiem atgādināja, ka piederam pie trim dažādām nācijām.

Vienprātīga bija arī mūsu kopīgā atziņa, ka Šrilanka ir krāšņa zeme ar dāsnu dabu, skaistiem cilvēkiem un plašām iespējām, kuras straujāku attīstību diemžēl būtiski bremzē gadiem ilgstošais konflikts starp valdību un tamilu separātistiem. Tikai pāris dienas pēc mūsu aizbraukšanas no galvaspilsētas Kolombo nogranda kārtējais sprādziens.

Šoreiz teroristi uzspridzināja bumbu vietējās satiksmes autobusā. Cieta trīs civiliedzīvotāji. Acīmredzot teroristu mērķis bija izjaukt vai vismaz apēnot Šrilankas 52. gadadienas svinības. Pastiprinātus modrības pasākumus Kolombo un arī citu Šrilankas pilsētu ielās varējām vērot jau pirms valsts svētkiem. Tā ir Šrilankas ikdiena. Ielu krustojumos no smilšu maisiem un dzelzs mucām izveidotos nocietinājumos dežurē ar automātiem un ložmetējiem bruņotas desantnieku patruļas. Brīžiem, pēc viņiem vien zināmām pazīmēm, karavīri aptur kādu mašīnu un pārbauda braucēju īpašās identifikācijas kartes. Dažkārt pasažieriem liek izkāpt un mašīna tiek pārmeklēta, izkrata arī braucējus. Ik patruļā ir arī desantniece sieviešu pārbaudīšanai.

Sevišķi modri mašīnas tiek pārmeklētas lidostas tuvumā, kur desantnieki ar īpašiem, garos turekļos iestiprināties spoguļiem pārbauda arī vai zem braucamā nav palikta magnētiskā mīna.

Diemžēl terora akti mēdz notikt ne vienā vien valstī, un parasti pirmais policijas, politiķu un žurnālistu jautājumus ir — kas sprādzienu organizējis un kam tas bija vajadzīgs. Šrilankā šis jautājums atkrīt, jo terora aktu organizētāji neslēpj savu piederību "Tamilu tīģeru" vienībām. Kopš 1984. gada LTTE ("Tamilu tīģeru" atbrīvošanās organizācija) īstenojusi vairāk nekā trīsdesmit terora aktus valsts ziemeļos, gandrīz deviņdesmit Šrilankas austrumos un duci terora aktu citos valsts rajonos, nogalinot tūkstošiem cilvēku. Mums izsniegtais terorisma aktu saraksts sākas ar 1984. gadu, kad 30. novembrī Dolāru fermā pie Džafnas tika nošauti trīsdesmit trīs singalu zemnieki un divdesmit deviņi zemkopji turpat netālajā Kentas fermā. Jau nākamajā dienā par teroristu upuriem krita vienpadsmit zemkopji Kokilejā. ...1990. gada 13.augustā "Tamilu tīģeri" uzbruka vienlaikus diviem — singalu un musulmaņu — ciemiem Avarantalavā, bet pēc mēneša nodedzināja trīsdesmit deviņas mājas Padavijā. 1998. gada 16. maijā teroristi nogalināja Džafnas mēru Sarodžīni Jogsvaranu, bet tā paša gada 11. septembrī — arī jauno Džafnas mēru Ponu Sivaplanu un vairākus citus valsts ierēdņus.

Deviņdesmito gadu vidū "Tamilu Tīģeri" sāka rīkot īpaši spēcīgas ar sprāgstvielām piekrautu automašīnu eksplozijas. 1996. gada 31. janvārī sprādzienā pie Kolombo Centrālās bankas gāja bojā astoņdesmit seši un tika ievainoti tūkstoš trīssimt trīsdesmit astoņi civiliedzīvotāji. 1998. gada 5. martā trīsdesmit astoņi civiliedzīvotāji un divi policisti tika nogalināti, bet divsimt septiņdesmit cilvēki ievainoti spēcīgā automašīnas eksplozijā pie Maradanas rajona policijas iecirkņa. Par "Tamilu tīģeru" upuriem krituši arī daudzi viņu politiskie pretinieki, īpaši lielākajā ziemeļu pilsētā Džafnā, kuras apkaimē bāzējas galvenie "Tamilu tīģeru" spēki. Teroristi nogalinājuši vairākus Džafnas mērus un dažādu politisko partiju līderus. 1990. gadā par viņu upuri krita Šrilankas ziemeļu un austrumu provinču ministrs, pēc gada — aizsardzības ministrs un finansu ministra vietnieks. 1993. gada 1. maijā "Tamilu tīģeri" nogalināja Šrilankas prezidentu Ranasinghu Premadasu, bet nākamā gada oktobrī par teroristu upuri krita prezidenta amata kandidāts Gamini Disanaiake. LTTE upuru sarakstā ir arī daudzi tamilu politiķi, kas neatbalstīja "tīģeru" radikālismu un centās problēmu risināt sarunu ceļā ar Šrilankas valdību.

Būtu grūti īsumā aprakstīt sen ilgušo tamilu separātisma problēmu. Šo rindu autors neņemas arī apšaubīt visas tamilu politiskās prasības. Tāda nav arī Šrilankas valdības nostāja. Taču noteikti nosodāmas ir "Tamilu tīģeru" metodes viņu separātisko mērķu īstenošanai, un grūti izprotama ir LTTE līderu ietiepīgā izvairīšanās no jebkādām sarunām ar Kolombo valdību. Pēc pašu šrilankiešu atziņas, tamilu problēmas sekmīgāku risinājumu būtiski kavējis arī valdības un opozīcijas partiju vienprātības trūkums. Pirms vēlēšanām tamilu jautājums allaž kļuva par galveno politisko diskusiju objektu, un tikai nesen valdības un opozīcijas partijas vienojušās par kopīgu nostāju — nesamierināmu cīņu pret teroristiem un gatavību sarunām ar tamilu politiskajiem līderiem.

Bet mēs, seši Latvijas, Lietuvas un Igaunijas žurnālisti, Šrilankā aizvadītajās dienās visnotaļ uzskatāmi izjutām mūsu valstu lielo, it kā pašu par sevi saprotamo un ikdienā pat neizjusto priekšrocību, kad iekšpolitiskās problēmas tiek risinātas vien vārdu cīņās.

Turpmāk vēl

Baltijas valstu žurnālistu delegāciju sagaida ar tradicionālo bungu mūziku

Akmenī sastingušu Budu rinda

Jaunie budistu mūki

Foto: Jānis Ūdris, "LV"