Saplūst stiklā zemes un debesu spēki

Stikla dizaina mākslinieks Arnolds Vilbergs līdzās savam darbam “Rēbuss” Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Skaists liktenis smiltīm, kurām lemts pārtapt stiklā – trauslā veidojumā, kam piemīt tik daudzveidīga izteiksme. Stikls spīd, viz,

mirdz, atspoguļo attēlu... Stikls ir brīnumains. Pat tad, ja tā ir visparastākā loga rūts, caur kuru pie mums nokļūst gaisma, bet mēs piekļūstam ārpasaulei.

1.jūlijā Mencendorfa namā atklāja stikla dizaina mākslinieka Arnolda Vilberga 70 gadu jubilejas izstādi. Tā aplūkojama līdz 1.augustam. Muzeja darbinieces ekspozīciju raksturoja kā skulpturālu darbu parādi. To veido mākslas priekšmeti, kas tapuši no 1962. līdz 2004.gadam, atspoguļojot ne vien stikla mākslas tehnikas dažādās iespējas, bet arī pamatvērtības autora pasaules uztverē.
Ilze Martinsone, kas jubilāra sveicēju pulkā pārstāvēja Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeju, izteicās, ka Arnolda Vilberga vārds neprasa garas un analītiskas runas – telpiskais stikls Latvijā ilgus gadus ir balstījies uz viņa pleciem.
Arnolds Vilbergs ir viens no pirmajiem, kas Latvijā aizsācis stikla dizaina mākslu. Turklāt daudz ko izsaka fakts, ka savulaik mākslinieks smēlies zināšanas un pieredzi arī kādreizējā Čehoslovākijā. Šodien Arnolds Vilbergs var lepoties ne tikai ar saviem radītajiem darbiem, to skaitā vitrāžām, kas grezno daudzas celtnes, bet arī ar daudzsološu skolnieku paaudzi. Tā tagad saka paldies par konstruktīvo padomu, ko skolotājs nekad neliedzot.
 

“Jumis”

“Piramīda”

“Roja”

Tur, kur trūkst konstruktīvisma, rodas haoss – uzskata Arnolds Vilbergs. Tas arī izskaidro mākslinieka pievēršanos ģeometrijai un tās likumsakarībām savos darbos, kā arī nosaka padziļinātu interesi par latviešu tautiskajiem rakstiem un zīmēm. Tajās mākslinieks, būdams arī kultūras vēstures un politikas pētnieks, atrod mūsu tautas saikni un kopību ar vienu no visvecākajām civilizācijām – etruskiem.
“Simboliski ģeometriskā dzīve ir mūsu būtības pamats,” pārliecināts Arnolds Vilbergs. Un mākslinieks vērš uzmanību uz to, vai gan daba nav autore skaistām un gudri veidotām konstrukcijām, kā, piemēram, bišu šūnai, sniegpārslai. Vai gan stari neveido brīnišķus leņķus!? “Daba kļūdas nepieļauj,” vairākkārt uzsver Arnolds Vilbergs, kura darbi top, zemes un debesu spēku apdvesti. Šo spēku vienotība sevišķi spilgti izpaužas darbā “Saule un Zeme”, kuras viena otru it kā tur. Mākslinieks izjūt dziļu bijību pret dabu un tās norisēm, jo cilvēks tām ir pakļauts.
 

Līdzās darbiem, kuros izpaužas skaidras un noteiktas formas, ir arī abstrakcijas. Vai tajās mākslinieks neatkāpjas no savas, tā sakot, pārliecības – konstruktīvisma? Nebūt ne, jo arī abstraktajā mākslā, protams, ir savas likumības, kas veido sistēmu, kura ļauj izprast darba ideju.
“Stikls ir kultūra, kas specifiska ar to, ka ir netverama savā bagātībā,” – tā Arnolds Vilbergs raksturo stikla dizaina mākslas būtību. Izstādē tam gūstams apliecinājums. Turklāt tajā aplūkojamas arī perfekti izstrādātas darbu skices, kas uztveramas ne tikai kā daļa no mākslas priekšmeta, bet kā atsevišķs mākslas darbs. Arnolds Vilbergs saka, ka skices tapšanas process ir kā trīsstūris, kuru veido darbs, doma un pats mākslinieks. Šā procesa priekšrocība esot tā, ka jebkurā mirklī kaut ko vēl var uzlabot, pārveidot, taču, kā zināms, nekad nedrīkst pārcensties – vienmēr ir jāapstājas laikā, lai darbs būtu tālākejošs un katram baudāms. Uz jautājumu, kas tad īsti prasa vairāk pūļu – skice vai mākslas objekts, mākslinieks atbild ar dzīves gudrību: “Vista kārpjās ilgi, bet olu izdēj vienā minūtē.”(Smejas.) Gatavošanās esot tā saldākā, tāpēc, kad darbs tapis, steidzīgi jāmeklē atkal jauna ideja.

Ieva Jaunupe