Aizsardzības ministrijas piemiņas zīmes “Sekmējot Latvijas dalību NATO” pasniegšanā Nacionālajā teātrī 2004.gada 2.jūlijā:

Augsti godātais ministra kungs! Godātie karavīri! Dāmas un kungi!
Es jūtos ļoti pagodināta un aizkustināta par šo piemiņas zīmi, kas paliks man un manai dzimtai kā atgādinājums par to grūto ceļu, kura vienu daļu arī es esmu līdzi staigājusi, kas Latviju, no padomju jūga tikko atbrīvotu, visai vēl nedrošu un nestabilu valsti, ir novedis līdz pilntiesīgas Eiropas Savienības, attīstīto valstu savienības, locekles un arī pilntiesīgas NATO locekles statusam.
Nupat pirms dažām dienām Stambulā, Turcijā, noritēja pirmā NATO galotņu tikšanās, kurā piedalījās septiņas jaunās dalībvalstis, un tur kļuva skaidrs, ka šī NATO paplašināšanās tiek nepārprotami novērtēta kā gudra rīcība no iepriekšējo alianses dalībvalstu puses, ka viņi ir gudri rīkojušies, nonākot pie šī lēmuma, ka pareizi ir darījuši, ka līdz ar šo soli paplašinās drošības areāls visā Eiropā un Eirāzijas kontinentā. Tas ir ieguvums ne tikai līdzšinējai aliansei, tas ir ieguvums pienākušajām jaunajām dalībvalstīm, tas ir ieguvums arī tuvākiem un tālākiem kaimiņiem, kas ir saskatījuši NATO aliansē un tās paplašināšanās procesā ļoti vērtīgu sabiedrisko izmaiņu un reformu dzinējspēku, ir palīdzējusi jaunajām dalībvalstīm veikt reformas gan politiskās procedūrās, gan likumiskā ietvarā, savus bruņotos spēkus reformēt un padarīt stiprākus vai vājākus, jo dažām tie spēki ir bijuši par lieliem, kā Bulgārijā. Visas šīs rīcības, ko katrai valstij rīcības plāni pieprasījuši, ir nākušas tai valstij un arī aliansei par labu. Tas ir tik redzami un tik skaidri saprotami, ka aiz NATO durvīm stāv rindā citas valstis, kas vai nu pašas arī tīko nonākt dalībvalstu statusā, vai katrā ziņā vēlētos izstrādāt individuālas darbības plānus ciešai sadarbībai ar NATO, kas atļautu arī viņām savukārt stabilizēt demokrātiju savās sabiedrībās, uzlabot drošību savās valstīs un līdz ar to neizbēgami ilgtermiņā iedzīvotāju labklājību.
Latvijai, tāpat kā mūsu partneriem, tas ir bijis grūts process, arī vilcies pietiekami ilgi. Tajā ir bijis iesaistīts daudz ļaužu dažādās kapacitātēs. Vispirms ir bijusi vajadzīga, kā ministra kungs atgādināja, politiskā griba pievienoties NATO, un tā mums ir bijusi. Tā mūs ir novedusi tur, kur citādi mūsu nebūtu. Bija vajadzīga politiskā griba, kas stāvētu pāri atsevišķai politiskai platformai, kas spētu saglabāties no vienas Saeimas uz otru, no vienas valdības uz otru, un tas arī ir noticis, un tas ir apbrīnojami, tas ir liels sasniegums.
Ir bijis vajadzīgs nopietns darbs bruņoto spēku izveidošanā no Padomju Savienības armijas drupām, ir bijis bezgalīgs, sarežģīts darbs nepieciešams, lai Aizsardzības ministrija, izstrādājot bezgalīgu skaitu dažādu dokumentu, saskaņojot tos, spētu pierādīt savu progresu, pierādīt to, kas ir ikdienā sasniegts. Un tas ir padarīts ar spožiem rezultātiem. Paralēli tam ir bijis nepieciešams diplomātiskais darbs un pārliecināšana. Vispirms alianses dalībvalstu starpā, ka šāda paplašināšanās ir nepieciešama, ka mūsu valstis iegūs vairāk drošības no tā, kā arī aliansei nāks kāds labums. Ir bijis jāiekaro gan šī labvēlība, gan arī cilvēki personīgi labvēlīgi jānoskaņo pret šo procesu, lai viņi mūs atbalstītu. Viņi ir to darījuši, un par to viņiem liels paldies no Latvijas puses.
Bet procesā ir bijis iesaistīts tik daudz ļaužu nevalstiskās organizācijās, medijos, presē, ikdienas dzīvē, arī tam visam ir bijusi sava loma, tāpat mūsu tautieši Savienotajās Valstīs un citur ir atbalstījuši gan diplomātiskās, gan citas aktivitātes. Ir tik daudz darba darītāju, kas pielikuši savu roku pie šī procesa. Un varbūt tieši par šo pašu procesu mēs varam visvairāk priecāties. Rezultāts, kas ir sasniegts, Latvijai, manuprāt, ir spožs sasniegums, bet tā vērtība ir ne tik vien sasniegums pats par sevi, bet procesā iesaistītā labā griba, ļaužu vēlēšanās un gatavība smagi strādāt, gatavība vienoties kopīgam mērķim. Tas mūsu tautu ir saliedējis, tas mums ir pierādījis, ko mēs kā maza tauta arī spējam, un par to – šo procesu – man ir tikpat liels prieks kā par pašu darba rezultātu, par kuru es no sirds priecājos un pateicos, ka man Dievs devis izdevību tajā piedalīties.