Ziemeļatlantijas padomes sēdē Stambulā 2004.gada 28.jūnijā:

Latvija ar saviļņojumu pievienojas citām ap šo galdu sēdošajām nācijām. Pirms 60 gadiem mūsu valsts skatīja divas totalitāru spēku armijas soļojam pa tās laukiem. Mēs pieredzējām neaptverami daudzu cilvēku dzīvību zaudējumu, un mēs pieredzējām ciešanas. Mēs esam piedzīvojuši pusgadsimtu ilgu totalitāru apspiešanu, taču mēs esam ilgojušies pēc brīvības. Mēs to esam sasnieguši, un tagad mūsu mērķis ir to nosargāt un aizstāvēt.
Kā Latvijas pārstāvei atrodoties pie šī apaļā galda kopā ar jums, pārējo nāciju pārstāvjiem, es jūtos pasargāta un drošībā, un to es varu teikt savas tautas vārdā. Šī solidaritātes, savstarpējā atbalsta sajūta mums ir vitāli svarīga.
Mēs esam iepazinuši, ko nozīmē zaudēt brīvību, patstāvību un suverenitāti. Mēs esam iepazinuši, kā tas ir, kad mūsu valsts tiek izdzēsta no pasaules kartes un mūsu karogs pazūd no starptautiskās arēnas. Mēs esam atgriezušies, mēs gribam šeit palikt, un mēs pateicamies jums, ka esat mūs uzņēmuši savā vidū.
Mēs paļaujamies uz drošību, ko sniedz NATO. Un mums tā nav teorētiska, nav šķietama, tā ir ļoti reāla. Mēs esam gatavi sniegt savu ieguldījumu kolektīvajā drošībā. Un ar pārliecību es varu teikt, ka, rēķinot proporcionāli uz vienu iedzīvotāju, uz viena iedzīvotāja ienākumiem, mēs esam vieni no nozīmīgajiem devējiem kolektīvās drošības centieniem.
Mēs atbalstām NATO iniciatīvas, kas ir vērstas uz tās misijas definēšanu no jauna, tās aktivitāšu pārstrukturizāciju, lai tā kļūtu par aliansi, kas ir spējīga stāties pretī jebkuriem draudiem, kādi vien pasaulē var rasties.
Mēs uzticamies aliansei, mēs ticam aliansei, mēs esam gatavi sniegt savu ieguldījumu tās transformācijā, tās darbības sfēru paplašināšanā, mēs to pilnībā atbalstām, un mēs veiksim savu darba daļu.
Darāmā ir daudz. Ģenerālsekretārs ir tuvāk iezīmējis darbu sarakstu, mēs visi tos zinām. Ķersimies pie darba un padarīsim pasauli labāku!