Kad labklājību apdraud bezdarbs

Uz jautājumu, kas visvairāk apdraud valsts iekšējo drošību, rada neapmierinātību iedzīvotājos, grūž alkohola postā, dažu novedot uz noziedzības takas, droši var atbildēt – bezdarbs. Tā ir kopēja problēma gan Latvijai, gan Eiropas Savienībai. Ne velti Eiropā viena no būtiskākajām prioritātēm ir nodarbinātības veicināšana, saprotot, ka tikai tā, nevis ar pabalstiem iespējams vairot iedzīvotāju labklājību. Kā Latvijas darba tirgu ietekmēs pievienošanās ES, kā mēs izskatāmies uz tās fona,
“Latvijas Vēstnesim” stāsta Imants Lipskis, Labklājības ministrijas Darba departamenta direktora vietnieks.

Imants Lipskis Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Darba spēka migrācijai ir arī ēnas puses

– Viena no ES pamatbrīvībām ir brīva darbaspēka kustība. Kāpēc Eiropai tas šķiet tik svarīgi?
– Šis princips radās vienlaikus ar pašu ES un ir cieši saistīts ar Kopienas dibinātāju vēlmi panākt, lai Eiropa kļūtu par konkurētspējīgāko ekonomiku pasaulē. Laika gaitā, protams, šī brīvā darbaspēka kustība apauga ar regulām un direktīvām. ES ietvaros runā nevis par valstu, bet reģionālo politiku, kuras uzdevums ir līdzsvarot dažādo ES reģionu nevienmērīgo attīstību. Brīva darbaspēka kustība ļauj iedzīvotājiem no reģioniem ar augstāku bezdarba līmeni doties darba meklējumos uz citurieni. Tādējādi bezdarba apdraudētajās vietās mazinās sociālā spriedze, kā arī izdevumi bezdarbnieku pabalstiem. Savukārt darba devējiem ir lielākas iespējas atrast sev nepieciešamos kvalificētos darbiniekus, palielinot ražošanas jaudas un ekonomisko aktivitāti tajās nozarēs, kurās pieejamas investīcijas, bet trūkst kvalificēta pašmāju darbaspēka.
Taču šai pamatbrīvībai ir arī savas negatīvās puses. Ekonomiski attīstītākajos reģionos ierodoties arvien jauniem darba meklētājiem, mainās šo vietu tradicionālais iedzīvotāju etniskais sastāvs un līdz ar to arī kultūras tradīcijas. Valstīs ar augstāku algu un labklājības līmeni palielinās darbaspēka piedāvājums un tādējādi pazeminās vidējās darba algas lielums. Bet pats lielākais trūkums, kas vērojams arī Latvijas laukos, ir tas, ka reģionos, no kuriem emigrē liels skaits cilvēku, samazinās darbspējīgo iedzīvotāju daudzums. Līdz ar to vietējai pašvaldībai samazinās nodokļos iekasējamā summa un ir grūtības palīdzēt ekonomiski neaktīvajiem iedzīvotājiem.

– Vai ES ir bijuši gadījumi, kad darbaspēka aizplūšana ir apdraudējusi kāda reģiona dzīvotspēju?

– Jā, tāda problēma apdraudēja Itālijas dienvidus, jo visa rūpniecība un ražošana koncentrējās valsts ziemeļos. Taču ES ļoti nopietni domā par to, lai neviens reģions tā ietvaros nekļūtu par nabadzības perēkli. Tādēļ ļoti nopietni tiek gādāts par investīciju piesaisti un jaunu darbavietu radīšanu vietās, kur bezdarbs ir īpaši augsts.

– Līdz ar jaunu dalībvalstu pievienošanos ES aktuāls ir kļuvis jēdziens “sociālais tūrisms”, kas nozīmē, ka cilvēki dodas turp, kur dzīves apstākļi ir labāki un algas un pabalsti lielāki. Vai šī problēma pastāvēja arī 15 valstu ES?

– Protams, un dalībvalstis ar dažādiem noteikumiem cenšas savu sociālās drošības sistēmu no šāda “tūrisma” aizsargāt. Piemēram, lai saņemtu citā valstī bezdarbnieka pabalstu, jābūt tur nostrādātam attiecīgi noteiktajam darba stāžam. Vācijā ir tiesības saņemt tās pabalstus, ja valstī likumīgi strādāts ne mazāk kā 12 mēnešus. Lielbritānija un Īrija ir noteikušas, ka darba meklētājiem no jaunajām dalībvalstīm, lai varētu saņemt sociālos pabalstus, jābūt tur nodzīvojušiem vismaz divus gadus.

– Vai ir kādi dati, cik daudz darba meklētāju no jaunajām dalībvalstīm vēlētos doties strādāt ārpus savas valsts?

– Jā, Eiropas Komisijas pētījums rāda: ja darba tirgus vecajās dalībvalstīs tiktu atvērts nekavējoties, to izmantotu tikai 1% jauno dalībvalstu iedzīvotāju – tie būtu 220 000 cilvēku katrā no tuvākajiem pieciem gadiem. No Baltijas valstīm meklēt darbu citur ir gatavi 0,8% iedzīvotāju. Salīdzinājumam: vecajās dalībvalstīs katru gadu iebrauc 1,5 miljoni imigrantu no trešajām valstīm.

Darbavietām jābūt visā Latvijā

– Katra valsts veido savu darba tirgus politiku. Kā to ietekmē migrācija – brīva darba spēka pārvietošanās?
– Var runāt par migrāciju valsts iekšienē un ES. Latvijas darba tirgus negatīvā iezīme ir darbavietu koncentrācija Rīgā un citās lielajās pilsētās. Ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzekļiem nodarbinātību iespējams palielināt par 1,5%. Tas nav daudz, taču jāsaprot, ka primārais ir jaunu darbavietu rašanās, ko nefinansē no ESF līdzekļiem. Par šo naudu mēs varam pārkvalificēt un apmācīt bezdarbniekus, lai tie būtu gatavi strādāt jaunradītās darbavietās. Ekonomikas ministrijai, piemēram, ir izstrādāta programma, lai bezdarbniekus mudinātu kļūt par pašnodarbinātajiem un varbūt pat par darba devējiem. Mūsu darba tirgus nelaime ir arī tā, ka, salīdzinot ar ES vidējo rādītāju, mums uz 10 000 iedzīvotājiem ir viszemākais darba devēju skaits. Darba tirgus politiku neveido viena pati Labklājības ministrija un Nodarbinātības valsts aģentūra, nākamos darba devējus vai pārsvarā ņēmējus galvenokārt sagatavo Ekonomikas ministrija un Izglītības un zinātnes ministrija. Turklāt valsts interesēs ir, lai pārkvalificētie bezdarbnieki tomēr varētu atrast darbu savā reģionā, tādējādi novēršot lielo pilsētu pārblīvētību.
Īpaša tēma ir patvēruma meklētāji no trešajām valstīm, kuri arī jāiekļauj dalībvalstu darba tirgos. Pagaidām Baltijas valstis šī problēma it kā neskar, taču Lietuvā ir bijuši gadījumi, kad jāuzņem vairāki patvēruma meklētāji no Indijas un Pakistānas. Šādos gadījumos valstij ir jāpārdala savi resursi, lai imigrantiem spētu nodrošināt valodu kursus un profesionālo apmācību (runa ir tikai par legāliem patvēruma meklētājiem, nevis nelegālajiem imigrantiem).

Bezdarba līmenis Latvijā līdzīgs kā Eiropā

– Kas ir kopīgs un atšķirīgs Latvijas un ES darba tirgiem?
– Mērķis, kā to paredz Lisabonas stratēģija, ir kopējs visai ES – 2010. gadā sasniegt 70% nodarbinātību (starpposmā – 2005. gadā – 67%). 2003. gadā Latvijā sieviešu nodarbinātība sasniedza 64,7%, vīriešu – 74%, lai gan ir lielas reģionālās atšķirības. Latgalē nodarbinātības līmenis ir par 11,9% zemāks nekā Rīgas reģionā. Tomēr jau šobrīd ir skaidrs, ka ES 2005. gadā nesasniegs vēlamo nodarbinātības līmeni, arī Lisabonas stratēģijas ilgtermiņa mērķu īstenošana ir apdraudēta. Jo tas prasītu 15 valstu ES radīt vairāk nekā 15 miljonus jaunu darbavietu, bet paplašinātajā ES – 20 miljonus. Gan ES, gan Latvijas uzdevums ir izstrādāt tādu darba tirgus politiku, lai pēc iespējas visi iedzīvotāji darbspējīgā vecumā būtu nodarbināti. Īpaša uzmanība jāpievērš teritoriālā bezdarba problēmu risināšanai, kā arī nodarbinātībai problemātiskajās sabiedrības grupās (ilgstošie bezdarbnieki, invalīdi, pirmspensijas vecuma cilvēki, no ieslodzījuma vietām atbrīvotie).

– Cik atvērts dažādām sabiedrības grupām ir darba tirgus Latvijā?

– Jāsāk ar to, ka bezdarba līmenis turpina pakāpeniski samazināties, 2003. gadā tas bija 10,6%, kas ir par 2,6% vairāk nekā vidēji ES. Sieviešu nodarbinātība Latvijā jau ir sasniegusi ES 2005. gadā izvirzītos mērķu, taču liela problēma ir tā, ka sieviešu vidējā darba samaksa vēl aizvien ir zemāka nekā vīriešiem. Pērn Latvijā vidēji 66,8% bezdarbnieku bija vidējā vai vidējā profesionālā izglītība, 24,4% – pamata izglītība un tikai 8,8% – augstākā izglītība. Pozitīvi ir tas, ka ilgstošā bezdarba līmenis pakāpeniski samazinās, lai gan tas vēl joprojām ir augsts – 26,1% no visiem bezdarbniekiem. Galvenās problēmgrupas ir jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem un pirmspensijas vecuma cilvēki no 55 līdz 64 gadiem. Pērn bezdarbnieku profesionālajā apmācībā un pārkvalifikācijā tika iesaistīti 6978 bezdarbnieki, no tiem darbā iekārtojās 51,9%.
Īstenojot aktīvu nodarbinātības politiku un piesaistot struktūrfondu līdzekļus, var prognozēt, ka 2006. gadā bezdarba līmenis varētu būt zemāks par 10%.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv