Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā

No grāmatas “Latvijas vēsture. XX gadsimts”

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums 09.,16., 30.06.2004

4.

Autonomijas idejas

“Pašaizsardzības dalībnieku grupa Rīgā, iespējams, 1941. gada 1. jūlijā”. Vācu okupācijas laika dokumentālie kinosižeti (12. rullis). Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

A. Valdmanis (1942. gada 9. maijā vācu režīma ieceltās pašpārvaldes tieslietu ģenerāldirektors Alfreds Valdmanis – “LV”) 1942. gada novembrī savā memorandā O. Dreksleram rakstīja, ka Vācija varētu ļaut Latvijai izveidot brīvvalsti pēc Slovākijas parauga, pretī saņemot atbalstu latviešu mobilizācijai leģionā. A. Valdmanis solīja vācu bruņotajos spēkos iesaisīt 100 000 vīru. O. Drekslers šādu domu atbalstīja, bet H. Loze kārtējo reizi iestājās pret to. A. Rozenbergs arī izdeva rīkojumu Austrumu ministrijas darbiniekiem sagatavot priekšlikumus A. Hitleram, kuros bija jāietver doma, ka Latvijai un Igaunijai nākotnē jādod politiska patstāvība ciešā reiha kontrolē un pakļautībā. Savukārt H. Himlers sagatavoja projektu, kas paredzēja vidēju statusu starp Bohēmiju un Morāvijas protektorātu un Slovākijas valsti.
Ā. Hitlers 1943. gada 16. un 17. februāra apspriedē ar A. Rozenbergu, M. Bormani, H. Himleru, H. Lozi u. c. atzina, ka pašreizējā smagajā laikā nevajadzētu sākt kādas plašas pārmaiņas Baltijā, tomēr jautājums par tās autonomiju nav jāaizmirst. Pēc šīs apspriedes A. Rozenbergs bija pārliecināts, ka autonomijas jautājuma risinājums tiek atlikts līdz kara beigām. Viņš uzskatīja – fīrers varētu atgriezties pie šīs problēmas, vērtējot latviešu un igauņu karavīru izturēšanos Austrumu frontē. Pasliktinoties situācijai Austrumu frontē, arī H. Himlers 1943. gada vasarā sarunās ar Latviešu leģiona virsniekiem jau pieļāva Latvijas autonomiju. Tas viss tika darīts ar vienu mērķi: iegūt jaunus papildspēkus Vācijas armijai.
Lai gan situācija bija mainījusies, H. Loze arī 1943. gadā turpināja pretoties Baltijas valstu autonomijas idejai. Viņš uzsvēra, ka tas attālinās Ostlandi no Vācijas. H. Loze apšaubīja arī vietējo iedzīvotāju politisko uzticamību. Leģiona kaujas spējas viņš cerēja nodrošināt arī bez Baltijas valstu autonomijas. 1943. gada decembrī J. Ribentrops, tāpat kā citi stingrās līnijas piekritēji, uzskatīja, ka jāpārtrauc jebkuras politiskās diskusijas par Latvijas un Igaunijas ģenerālapgabalu valsts tiesisko stāvokli. Autonomijas plāni tika nobloķēti.
1944. gada februārī A. Rozenbergs apmeklēja Rīgu, kur sarunās ar pašpārvaldes vadītājiem atkal izvirzījās autonomijas jautājums. Atgriezies Vācijā, viņš pārliecinājās par jautājuma aktualitāti un tā risināšanas nepieciešamību. 1944. gada 30. novembrī A. Rozenbergs parakstīja atzinumu par Latvijas nacionālās komitejas izveidošanas lietderību. Lai veicinātu latviešu karavīru kaujas sparu, 1945. gada 20. februārī ar reihsfīrera H. Himlera svētību Potsdamā tika sasaukta Latvijas Nacionālā padome. Tā ievēlēja Latvijas Nacionālo komiteju (LNK) un tās prezidentu – ģenerāli R. Bangerski. Par komitejas locekļiem apstirināja leģiona virspulkvedi Arturu Silgaili, agronomu J. Andersonu, pulkvežleitnantu R. Kociņu, J. Miezi u. c. LNK bija iecerēta latviešu pašpārvaldes aizvietošanai. LNK izveidošana nerisināja Latvijas autonomijas jautājumu, tas bija nacistiskā režīma propagandistisks manevrs. Vācija nedomāja atzīt nedz neatkarīgu Latvijas valsti, nedz tās valdību. Vācu prese rakstīja, ka LNK esot kvalificējama tikai kā bēgļu organizācija. Tātad pat Vācijai tik kritiskās dienās tā pēc būtības nemainīja savu attieksmi pret Latviju.
1945. gada marta sākumā LNK kopā ar tās prezidentu R. Bangerski pārcēlās uz Liepāju. Šeit tā mēģināja savā ziņā pārņemt atsevišķas civiliestādes. Vācu pavēlniecība LNK boikotēja. Liepājā šajā laikā notika arī sarunas starp vācu ģenerāli Hermani Bērendu (H. Himlera pilnvaroto Kurzemē) un LNK. Ģenerālis H. Bērends paziņoja, ka par Latvijas valsts atjaunošanu nevar būt ne runas, LNK var pildīt tikai pašpārvaldes funkcijas. Aprīļa sākumā R. Bangerskis kopā ar J. Miezi aizbrauca uz Vāciju, paziņojot, ka viņi dodas uz Berlīni, lai protestētu pret ģenerāļa

Latvijas ģenerālkomisārs Oto Drekslers (pirmais no kreisās) atklāj pontontiltu Rīgā, pārdēvējot to par Lībekas tiltu. Pirmais no labās – Rīgas gebītskomisārs, Rīgas pilsētas lielvecākais Hugo Vitroks. Rīgā 1942. gada 10. maijā. Kinožurnāls “Ausland Woche”, nr. 556. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999

H. Bērenda rīcību. Drīz vien R. Bangerskis padevās gūstā Rietumu sabiedrotajiem.
Pašā kara beigu posmā Kurzemē cirkulēja baumas, ka vācieši kapitulēšot tikai Rietumu frontē, bet Austrumu frontē turpināšot cīņas. Šādā situācijā 1945. gada 3. maijā LNK pieņēma lēmumu par pašlikvidāciju un Liepājā tika izveidota jauna valdība, kuru vadīja leģiona pulka komandieris pulkvedis Roberts Osis. Tā savā darbībā nolēma orientēties uz iespējamo Vācijas separāto pamieru ar angļiem un amerikāņiem un karadarbības turpināšanu ar Padomju Savienību. Pulkvedis R. Osis mēģināja nodibināt kontaktus ar Kurlandes grupējuma komandieri ģenerāli Karlu Hilpertu, cenšoties viņu pierunāt turpināt Kurzemē pretestību tik ilgi, līdz tiks saņemta angļu un amerikāņu palīdzība. Šādi R. Oša valdības manevri bija pilnīgi veltīgi, jo tos neviens neņēma vērā. R. Osis īsi pirms vācu spēku kapitulācijas aizbēga uz Vāciju un padevās gūstā angļiem.

Represīvā sistēma. Holokausts

Jau kopš okupācijas pir- majām dienām nacisti Latvijā sāka veidot izvērstu represīvo sistēmu, uzskatot to par svarīgu režīma nostiprināšanas un saglabāšanas sastāvdaļu. Būtiskākie šīs sistēmas elementi bija policija un drošības dienests, tiesas, prokuratūra, koncentrācijas nometnes, cietumi. Nacisti šajā represīvajā sistēmā iesaistīja arī latviešu spēkus, izmantojot tos gan policijā, gan drošības dienestā.
Liela loma nacistu represīvās sistēmas izveidē un represiju īstenošanā Latvijā okupācijas sākumposmā bija vācu Drošības policijas un SD pavēlniekam Ostlandē, SS brigādefīreram un policijas ģenerālmajoram V. Štālekeram. Viņš vadīja vācu einzacgrupas A darbību un centās arī latviešus iesaistīt ebreju un komunistu iznīcināšanā. Līdzās latviešu Kārtības palīgpolicijai viņš izveidoja vairākas Drošības policijas un drošības dienesta palīgvienības un komandas. Šīs t.s. zonderkomandas pārraudzīja pats V. Štālekers. SD rīcībā bija plašs aģentu tīkls, ar kuru palīdzību tika izsekoti iedzīvotāji. Vislielākā ietekme SD darbībā Latvijā bija F. Jekelnam, V. Štālekeram un R. Langem. V. Štālekers gāja bojā 1942.gadā kādā militārā operācijā pie Ļeņingradas.
F. Jekelnam bija ļoti liela loma noziegumos un zvērībās pret civiliedzīvotājiem. Viņš darbojās Latvijā no 1941. gada novembra līdz 1945. gadam. Tieši F. Jekelns izplānoja un organizēja Rīgas geto likvidēšanas akciju Rumbulā. Ar F. Jekelna vārdu ir saistītas arī citas masu slepkavību akcijas. 1945. gada maijā viņu sagūstīja padomju spēki. Tiesa F. Jekelnam piesprieda nāves sodu pakarot, kas tika izpildīts Rīgā 1946. gada 3. februārī.
Nacistu izveidotās represīvās sistēmas pamats Latvijā bija vācu Drošības policija un SD. Tās centrālais aparāts atradās Berlīnē, un tā ietilpa reiha galvenajā drošības pārvaldē (RSHA). Latvijā SD bija okupācijas režīma spēku priekšpulks, kam bija piešķirtas ļoti plašas pilnvaras. Lai gan vērmahtam un civilajai pārvaldei radās domstarpības ar SD, tas bija visspēcīgs un vienmēr uzspieda savus noteikumus. V. Štālekers Drošības policiju uzskatīja par vienīgo stabilo vācu varas iestādi. SD pārstāvji valkāja melnu formas tērpu, un to atšķirības zīme bija miroņgalva pie cepures. SD dienesta pakāpes bija tādas pašas kā SS. Einzacgrupa A bija viena no mobilajām soda vienībām, kuras uzdevums bija nogalināt komunistus, čekistus, ebrejus un čigānus. SD gādāja par drošību frontes aizmugurē. Ienākot Latvijā, tās rīcībā bija informācija par čekas iestāžu, milicijas struktūru atrašanās vietām, galveno komunistu režīma amatpersonu saraksti. 1941. gada 22. jūnijā kopā ar vērmahta spēkiem Latvijā ienāca apmēram 900 vīru liela einzacgrupa A. Tie bija profesionāļi un īsti fanātiķi, kuri bija gatavi īstenot visnežēlīgākās nacistu režīma pavēles.

Turpinājums seko