3.5. Monetārā sektora attīstības rādītāji un valūtas maiņas kurss

3.5.1. Monetārā politika, banku sistēma un vērtspapīru tirgus

3.5.2. Latvijas banku sistēmas monetārie rādītāji

3.5.3. Noguldījumu un kredītu procentu likmes

3.5.4. Valūtas maiņas kurss un Latvijas Bankas ārējās rezerves

3.6. Valsts fiskālais stāvoklis

3.6.1. Fiskālā politika un valsts parāds

3.6.2. Nodokļu ieņēmumi

3.6.3. Kopbudžeta izdevumi

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

3.7.1. Iedzīvotāju dzīves līmenis

3.7.2. Iedzīvotāju personīgais patēriņš un pirktspēja

3.7.3. Nodarbinātība un bezdarbs

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

4.1. Apstrādājošā rūpniecība

4.2. Transports un sakari

4.2.1. Autotransports

4.2.2. Ostu saimniecība

4.2.3. Dzelzceļa transports

4.2.4. Aviācija un lidostas "Rīga" darbība

4.2.5. Sakari

4.3. Būvniecība

4.4. Enerģētika

4.4.1. Attīstības aktualitātes

4.4.2. Energoapgāde

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

4.4.4. Cenas un tarifi

4.4.5. PVAS "Latvenergo" un a/s "Latvijas gāze" debitoru

un kreditoru parādu analīze

4.5. Lauksaimniecība

4.6. Iekšzemes tirdzniecība un maksas pakalpojumi

4.7. Tūrisms

4.8. Informācijas tehnoloģijas

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.1. Integrācija Eiropas Savienībā

5.1.1. Pašreizējais stāvoklis

5.1.2. Eiropas Savienības pirmsiestāšanās finansu palīdzība

5.2. Nacionālās programmas

5.3. Privatizācija

5.3.1. Īpašuma struktūra un investīcijas privatizētajos uzņēmumos

5.3.2. Valsts īpašuma privatizācija

5.3.3. Akciju publiskais piedāvājums

5.3.4. Dzīvojamo māju privatizācija

5.3.5. Pašvaldību īpašuma objektu privatizācija

5.3.6. Zemes privatizācija

5.3.7. Privatizācijas sertifikātu piešķiršana un izmantošana

5.3.8. Valsts īpašuma privatizācijas fonds

5.4. Uzņēmējdarbības attīstības politika

5.5. Mazie un vidējie uzņēmumi

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības regulēšana

5.6.1. Konkurences politika

5.6.2. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšana

5.7. Kvalitātes nodrošināšana

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

5.8. Īpaši atbalstāmo reģionu ekonomiskās attīstības politika

5.9. Speciālās ekonomiskās zonas un brīvostas

5.10. Izmaksu - izlaides tabulas statistikā

6. Rekomendācijas

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" nr. 259/261, 14.07.2000.; nr. 262, 18.07.2000.

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.2. Cenas

3.2.2. Ražotāju cenas, būvniecības un ārējās tirdzniecības cenas

2000. gada 1. ceturksnī ražotāju cenas gan attiecībā pret iepriekšējo ceturksni, gan 1999. gada 1. ceturksni pieaugušas par 0,6%.

Tomēr dažādās rūpniecības nozarēs šo cenu dinamika atšķiras. Vēl aizvien deflācija vērojama pārtikas produktu ražošanā (attiecībā pret iepriekšējo ceturksni cenas samazinājušās par 0,4%). Būtiski cenas augušas izdevējdarbības nozarē (par 4,4% salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni), vēl ievērojamāk - ķīmisko vielu ražošanā (par 25,6%). Augušas arī otrreizējās pārstrādes cenas - par 4,2% salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni un pat par 12,4%, ja salīdzina ar 1999. gada 1. ceturksni. Ražotāju cenas tvaika un karstā ūdens piegādei pieaugušas par 2,5% salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni, bet ūdens ieguves, attīrīšanas un sadales cenas - par 5,3 procentiem.

Salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm Latvijas ražotāju cenu inflācija ir viszemākā. Kopumā pēdējo gadu ražotāju cenu attīstības dinamika Latvijā un Igaunijā ir līdzīga, lai arī Igaunijā cenu pieaugums ir nedaudz lielāks, turpretī Lietuvā, sākot jau no pagājušā gada 2. ceturkšņa, vērojams straujš ražotāju cenu līmeņa kāpums. 2000. gada 1. ceturksnī salīdzinājumā ar 1999. gada 1. ceturksni Latvijas ražotāju cenas, kā jau minēts, pieaugušas par 0,6%, Igaunijas - par 3,6%, bet Lietuvas - par 26,1 procentu.

Būvniecības cenu indeksa dinamikā vērojamas viskrasākās svārstības (skatīt 3.4. zīmējumu).

3.4. zīmējums

Būvniecības cenu indeksa sezonālās svārstības ceturkšņu griezumā

Eksporta cenas šobrīd daudz neatšķiras no 1995. gada līmeņa. 1999. gadā, salīdzinot ar 1995. gadu, kopumā šīs cenas ir pieaugušas tikai par 3,8%. Pēc 1998. gada deviņos mēnešos šķietami panāktās stabilitātes un neliela eksporta cenu pieauguma, tomēr sašaurinoties eksporta tirgiem, atsākās cenu lejupslīde. 1999. gadā, salīdzinot ar 1998. gadu, eksporta cenas kritušās par 3,6%. Neliels cenu pieaugums attiecībā pret iepriekšējo periodu gan ir vērojams 1999. gada 4. ceturksnī (par 0,3%), tomēr attiecībā pret iepriekšējā gada atbilstošo periodu vēl aizvien vērojams cenu samazinājums (-4,1%). Visstraujāk eksporta cenas ir kritušās tādā preču grupā kā pārtikas rūpniecības produkti, kuru cenas 1999. gadā bija tikai 56,3% no 1995. gada cenu līmeņa.

Importa cenu aprēķini Latvijā tiek veikti tikai no 1998. gada, tāpēc šī rādītāja dinamiskā rinda ir visai īsa. Arī importa cenas turpina kristies ik ceturksni, un 1999. gadā salīdzinājumā ar 1998. gadu tās samazinājušās par 5,3%. Jāatzīmē, ka eksporta cenu samazinājums šajā periodā bija mazāks. Aplūkojot dažādas preču grupas, var redzēt, ka būtiski augušas minerālo produktu importa cenas - par 34,4% 1999. gada 4. ceturksnī salīdzinājumā ar 1998. gada atbilstošo periodu. Savukārt vislielākais cenu samazinājums vērojams ķīmiskās rūpniecības un saskarnozaru produkcijai (-10,6%).

3.3. Maksājumu bilance un ārējās tirdzniecības apgrozījums

3.3.1. Maksājumu bilance

Latvijas maksājumu bilances kontu analīze norāda uz noteiktām raksturīgām tendencēm, kas saglabājas jau vairākus gadus (skatīt 3.9. tabulu):

· tekošā konta saldo no izteikti pozitīva deviņdesmito gadu sākumā kļuva par izteikti negatīvu pēc 1995. gada;

· liels tirdzniecības deficīts;

· pozitīva pakalpojumu bilance, kas ļauj samazināt tirdzniecības deficītu;

· pozitīva investīciju ieņēmumu un kārtējo transfertu bilance;

· finansu un kapitālu konta saldo šajā periodā saglabājās pozitīvs un gandrīz vai pilnībā nosedza tekošā konta negatīvo saldo.

3.9. tabula

Latvijas maksājumu bilance (procentos no iekšzemes kopprodukta)

Tekošā konta deficīts veidojas, kad iekšzemes pieprasījums ir lielāks nekā iekšzemes kopprodukts. Tas nozīmē, ka investīcijas ir lielākas par iekšzemes uzkrājumiem, investīciju segšanai tiek izmantoti ārvalstu uzkrājumi. Šāds process, kad iekšzemes pieprasījums aug straujāk nekā IKP, ir raksturīgs gandrīz visām pārejas valstīm. To galvenokārt nosaka, no vienas puses, objektīva nepieciešamība pārstrukturēt un modernizēt ražošanu, kas prasa paātrinātu investīciju procesu, un līdz ar to iekšzemes uzkrājumi var būt par maziem, lai to nodrošinātu, un, no otras puses, aktīvais privatizācijas process nodrošina ārvalstu līdzekļu piesaistīšanu ekonomikai, galvenokārt tiešo investīciju veidā. No šāda aspekta tekošā konta deficīta pieaugums ir pilnīgi attaisnojams, un tam nevajadzētu radīt tālejošas negatīvas sekas ārējā sektora sabalansētībai, jo ar laiku investīcijas rada iespējas straujākam IKP pieaugumam un tiešās ārvalstu investīcijas nerada parādu saistības. Tomēr iekšzemes uzkrājumu-investīciju bilances samazināšanos Latvijā iespaidoja ne tikai straujais investīciju pieaugums, bet arī uzkrājumu samazināšanās (skatīt 3.5. zīmējumu), kaut gan pēdējos trijos gados situācija ir uzlabojusies un uzkrājumu līmenis ir nostabilizējies 16-17% apmērā no IKP.

Kā redzams 3.5. zīmējumā, tekošā konta deficīta augsto līmeni 1998. un 1999. gadā galvenokārt noteica pieaugošais investīciju apjoms, kas pārsniedza 25% no IKP, uzkrājumu līmenim paliekot nemainīgam.

2000. gadā un tuvākos turpmākajos gados Latvijas tekošā konta saldo, visticamāk, saglabāsies negatīvs, nedaudz samazinoties deficīta līmenim attiecībā pret IKP. To noteiks:

· investīciju augstais līmenis IKP patēriņa struktūrā. Pēc EM speciālistu domām, tās būs 25% no IKP vai pat nedaudz vairāk, kas neļaus ievērojami samazināt tekošā konta deficītu;

· ārvalstu tiešo investīciju apjoms. Pēc EM novērtējuma, neto ārvalstu tiešās investīcijas var būt 4-6% apmērā no IKP. Tas nozīmē, ka tekošā konta deficītam nevajadzētu būt mazākam par šo līmeni. Kā jau atzīmēts, ja tekošā konta deficīts veidojas atbilstoši ārvalstu tiešo investīciju apjomam, tad nevar uzskatīt, ka pastāv ārējā sektora nesabalansētība;

· plānotais budžeta deficīta samazinājums 2000. gadā līdz 2% un 2001. gadā vēl uz pusi. Tas radīs priekšnoteikumus tekošā konta deficīta samazinājumam par 2-3% no IKP;

· uzkrājumu līmeņa palielinājums privātajā sektorā, kaut gan tuvākajā nākotnē tas nevar būtiski palielināties - vidēji tikai par 0,5-1% gadā. Tā pamatā ir vairāki faktori: galvenais - Latvijas preču un pakalpojumu konkurētspēja kā ārējā, tā iekšējā tirgū, jo, lai panāktu uzkrājumu pieaugumu, patēriņam jāpieaug lēnākos tempos nekā IKP. Tas panākams ar eksporta iespēju krasu palielinājumu, un ne mazāk svarīgi ir, lai IKP pieaugums nerada pārmērīgu importa pieaugumu. Valdības sektorā līdzsvaru var panākt stingras fiskālās politikas gadījumā 2-3 gadu laikā, bet privātajā sektorā uzkrājumu līmeņa palielināšana ir ilgtermiņa uzdevums, modernizējot un pārstrukturējot ražošanu, veicot citu strukturālus pasākumus ekonomikas konkurētspējas paaugstināšanai.

3.5. zīmējums

Tekošais konts, investīcijas un uzkrājumi (procentos no IKP)

Ārējā sektora sabalansēšanai liela tekošā konta deficīta gadījumā svarīgi ir, kā tiek nosegts tekošā konta deficīts, kāds ir kapitāla plūsmu raksturs (skatīt 3.10. tabulu).

3.10. tabula

Ārējā kapitāla plūsmas Latvijā

1997. un 1998. gadā ārvalstu investīcijās dominēja ilgtermiņa plūsmas, bet 1999. gadā - pārsvarā īstermiņa. 1999. gadā, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, samazinājās ilgtermiņa plūsmu kopējais apjoms, vienlaicīgi pieaugot īstermiņa plūsmām.

1999. gadā ārvalstu tiešo investīciju apjomi bija līdzvērtīgi iepriekšējo gadu apjomam, bet ievērojamais ilgtermiņa aizdevumu samazinājums būtiski ietekmēja ilgtermiņa plūsmu kopējo apjomu.

Īstermiņa plūsmās ievērojami palielinājās gan valsts vērtspapīru daļa, gan citi aizdevumi.

Parādu neveidojošās plūsmas ārvalstu investīcijās Latvijā pēdējos gados vidēji ir 1/3 daļa, un pārsvarā tās ir ārvalstu tiešās investīcijas.

Parādu veidojošās plūsmas līdz 1999. gadam galvenokārt bija saistītas ar privāto sektoru, bet 1999. gadā palielinājās valsts vērtspapīru daļa šajās plūsmās.

3.3.2. Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa preču grupām un valstīm

1999. gada Latvijas preču eksporta apjoms Krievijas finansiālās krīzes ietekmē bija par 5,7% mazāks nekā iepriekšējā gadā. Savukārt imports samazinājās straujākos tempos (par 8,4%), tādējādi tirdzniecības bilance uzlabojās. Tās deficīts no 18,5% pret IKP nokritās līdz 16,3 procentiem.

3.6. zīmējums

Latvijas preču eksports un imports pa mēnešiem (milj. latu)

Preču eksports 1999. gada sākumā bija krietni zem 1998. gada līmeņa (skatīt 3.7. zīmējumu). Eksporta pieaugums gada laikā bija neliels. Savukārt, kā redzams zīmējumā, 2000. gads ir iesācies cerīgi, eksporta līmenis ir ne tikai virs 1999. gada līmeņa, bet pat nedaudz virs 1998. gada - pirmskrīzes līmeņa.

3.7. zīmējums

Latvijas preču eksporta dinamika pa mēnešiem (milj. latu)

3.11. tabula

Latvijas eksporta struktūra pa galvenajām preču grupām* (FOB cenās)

* pēc Speciālās tirdzniecības sistēmas shēmas

Eksporta pieaugums 2000. gada sākumā salīdzinājumā ar 1999. gada sākumu galvenokārt panākts ar koksnes un metālu un to izstrādājumu eksporta kāpumu. Mazāks pieaugums ir vērojams ķīmiskās rūpniecības precēm, bet kritums - lauksaimniecības un pārtikas precēm, kā arī vieglās rūpniecības precēm. Tādējādi ir atgūti iepriekšējie eksporta apjomi, bet jau ar citu eksportpreču struktūru (skatīt 3.11. tabulu un 3.8. zīmējumu).

3.8. zīmējums

Eksporta struktūra pa preču grupām

Mainījusies arī eksporta struktūra sadalījumā pa valstīm - pieaugusi ES daļa, bet samazinājusies Krievijas un pārējo NVS valstu daļa.

3.9. zīmējums

Latvijas eksporta struktūra pa valstu grupām (procentos)

Latvijas eksports uz Krieviju un citām NVS valstīm 1999. gadā ir samazinājies vairāk nekā par 40%, salīdzinot ar 1998. gadu. Eksporta samazinājums bija visās preču grupās, bet visbūtiskākais - pārtikas produktiem un mašīnbūves produkcijai. 2000. gada 1. ceturksnī eksports uz Krieviju un citām NVS valstīm bija par 17% mazāks nekā pirms gada. Visvairāk ir samazinājies lauksaimniecības un pārtikas preču eksports - par 42%, bet vislielākais pieaugums ir minerālajiem produktiem - par 75%. Minerālie produkti pērn aizņēma 7% no kopīga eksporta uz NVS valstīm, bet šogad jau 14 procentus.

Eksports uz ES valstīm 1999. gadā bija par 4,3% lielāks nekā 1998. gadā, to nodrošināja galvenokārt koksnes eksporta pieaugums par 7,1% un metālapstrādes un mašīnbūves produkcijas eksporta pieaugums par 13,7%. 2000. gada trīs mēnešos šī tendence saglabājās, Latvijas preču eksports uz ES valstīm bija par 17% lielāks nekā iepriekšējā gadā šajā pašā periodā, un kāpums panākts ar koksnes un tās izstrādājumu eksporta pieaugumu par 16%, metālu un to izstrādājumu -par vairāk nekā divām reizēm.

Eksports uz Baltijas valstīm 1999. gadā kopumā ir samazinājies par 3,7%, krietni sašaurinoties vieglās rūpniecības preču eksportam (par 20%), bet pieaugot ķīmiskās rūpniecības preču eksportam (par 11,4%).

Preču importa apjomi 1999. gadā ir samazinājušies par 8% salīdzinājumā ar 1998. gadu (skatīt 3.10. zīmējumu). Samazinājums ir gandrīz visās preču grupās, un importa struktūra ir maz mainījusies. Nedaudz ir samazinājusies kapitāl- un starppatēriņa preču daļa, pieaugot patēriņa preču daļai, jo patēriņa preču imports samazinājās mazākā mērā nekā pārējo preču grupu imports.

3.10. zīmējums

Latvijas preču importa dinamika pa mēnešiem (milj. latu)

Latvijas lielākais tirdzniecības partneris ir Vācija - 16% no Latvijas ārējās tirdzniecības kopapjoma (skatīt 3.11. zīmējumu). Galvenās importa preces no Vācijas ir transporta līdzekļi, kā arī mašīnas, mehānismi un dažādas iekārtas, daudz ir arī ķīmiskās rūpniecības produkcijas, tekstilmateriālu un tekstilizstrādājumu. Nākamie lielākie tirdzniecības partneri ir Krievija, Zviedrija un Lielbritānija - attiecīgi 9%, 9% un 8% no kopīgā Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījuma.

3.11. zīmējums

Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījums 1999. gadā* (milj. latu)**

* pēc Speciālās tirdzniecības sistēmas shēmas

** Ar valstīm, kurām ārējās tirdzniecības apgrozījums ar Latviju kopējā īpatsvarā ir ne mazāks par 5%.

3.12. tabula

Latvijas importa struktūra pa galvenajām preču grupām* (CIF cenās)

ķīmiskās

rūpniecības, tās

saskarnozaru

produkcija,

* pēc Speciālās tirdzniecības sistēmas shēmas

1999. gadā, salīdzinot ar 1998. gadu, ir palielinājies Latvijas negatīvais tirdzniecības saldo ar Lietuvu, bet samazinājies - ar Igauniju (skatīt 3.13. tabulu). Latvijas imports no Igaunijas ir samazinājies par 12%, bet no Lietuvas - pieaudzis par 7%. Latvijas eksports uz Lietuvu ir samazinājies par 4%, bet uz Igauniju - par 3 procentiem.

3.13. tabula

Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījums ar Lietuvu un Igauniju (milj. latu)

3.3.3. Pakalpojumu eksports un imports

Latvijas izteikti negatīvo preču tirdzniecības bilanci daļēji nosedz pozitīvais pakalpojumu saldo (skatīt 3.14. tabulu). No maksājumu bilances datiem redzams, ka pakalpojumu eksports 1999. gadā attiecībā pret 1998. gadu ir samazinājies par 8%, bet pakalpojumu imports - par 15%, kas kopumā ir palielinājis pozitīvo saldo par 11 procentiem.

3.14. tabula

Pakalpojumu eksports un imports (milj. latu)

Gandrīz 2/3 daļas no pakalpojumu eksporta sastāda ienākumi no tranzītpārvadājumiem, un tie ir apmēram 10% no IKP. Caur Latviju ejošo tranzīta kravu virziens galvenokārt ir vērsts no austrumu robežas, tas ir, Krievijas un Baltkrievijas, uz Latvijas ostām, kur tās tiek pārkrautas kuģos un nosūtītas uz dažādām pasaules valstīm. Centrālo lomu tranzītprocesā ieņem ostu pakalpojumi un dzelzceļš. Naftas un naftas produktu transportēšana sastāda apmēram 60% no Latvijas tranzīta.

3.3.4. Ārējās tirdzniecības politika

Latvijas ārējās tirdzniecības politikas mērķis ir sekmēt jaunu, zema riska ārējo tirgu apgūšanu, kā arī tirgus daļas palielināšanu jau esošajos tirgos.

Latvija realizē salīdzinoši liberālu tirdzniecības politiku. Vispasaules globalizācijas un ekonomiskās konverģences apstākļos Latvijas tirdzniecības politikā tiek ņemtas vērā starpvalstu līgumattiecības, kā arī tās dalība un saistības starptautiskās organizācijās.

Tirdzniecības attiecību veidošanu ar valstij svarīgākajiem partnerim nodrošina divpusējie un trīspusējie preferenciālie līgumi, piemēram, brīvās tirdzniecības līgumi, kā arī daudzpusējie līgumi, piemēram, PTO GATT un GATS, kas dod iespēju veidot tirdzniecības attiecības ar lielāku valstu skaitu pēc vienotiem principiem. Tālāka tirdzniecības liberalizācija ir saistīta ar Latvijas ārpolitikas prioritātēm - iestāšanos ES un dalību PTO.

Latvijas integrācija Eiropas Savienībā.

2000. gada aprīlī Briselē notika daudzpusēja ārējo attiecību sadaļas caurskatīšana. Latvija ir gatava pieņemt un ieviest Kopienas acquis ārējo ekonomisko attiecību jomā, kā to ir izklāstījusi Eiropas Komisija Likumdošanas caurskatīšanas A-listes 26. sadaļā.

Esošā likumdošana ārējo attiecību sfērā kopumā saskan ar ES acquis . Tirdzniecības politikas instrumentu jomā visi esošie un plānotie tiesību akti ir pēc iespējas saskaņoti ar attiecīgajiem Eiropas Savienības noteikumiem. Tas attiecas uz tiesību aktiem antidempinga, garantijas un kompensācijas līdzekļu, licencēšanas un divējādi izmantojamo preču, eksportkredītu, tirdzniecības tehnisko barjeru un citu ar tirdzniecību saistītu pasākumu jomā. Slēdzot preferenciālos tirdzniecības līgumus, Latvija kopumā ir ievērojusi Eiropas Kopienas politiku, un tai nebūs sarežģīti piemērot attiecīgos likumus un ieviest tos nacionālajā likumdošanā.

Pasaules tirdzniecības organizācija.

Latvija par pilntiesīgu PTO dalībvalsti kļuva 1999. gada 10. februārī. Pēdējā gada laikā PTO vēl ir iestājušās Igaunija un Jordānija.

1999. gada beigās notika Ministru konference Sietlā, kurā bija paredzēts atklāt jauno PTO sarunu raundu par turpmāku tirdzniecības liberalizāciju. Tomēr dalībvalstu pārāk atšķirīgo pozīciju dēļ šī konference cieta neveiksmi. Jaunā sarunu raunda atklāšana ir atlikta uz nenoteiktu laiku.

Tomēr 2000. gada sākumā tika uzsāktas daudzpusējās sarunas par turpmāku pakalpojumu un lauksaimniecības preču tirdzniecības liberalizāciju, kas bija jāuzsāk 5 gadus pēc PTO Lauksamniecības līguma un Vispārīgās vienošanās par pakalpojumiem stāšanās spēkā.

Ir paredzēts pārskatīt pašreizējā līguma darbības principus tirdzniecībā ar pakalpojumiem, kā arī turpināt vispārēja rakstura liberalizāciju, atverot ārvalstu pakalpojumu piegādātājiem arvien jaunus

pakalpojumu sektorus. Latvijas pozīcija šajās sarunās tiek izstrādāta, ņemot vērā augsto liberalizācijas pakāpi minētajā sektorā un vēlmi panākt, lai arī citas PTO dalībvalstis nodrošinātu pakalpojumu tirgus atvērtību.

Lauksamniecības produkcijas tirdzniecības jomā ir paredzēts panākt eksporta subsīdiju un valsts sniegtā atbalsta apjomu samazināšanos.

1999. gada 7. septembrī Ministru kabinetā tika apstiprināta Latvijas nostāja divpusējās sarunās ar valstīm, kuras ir uzsākušas iestāšanās procesu PTO, saistībā ar tirgus pieejamību precēm un pakalpojumiem. Tika izstrādāts konkrēts tarifu pieprasījums par precēm ar Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu un

Ķīnu, ņemot vērā attiecīgo valstu pielietojamos tarifus, Latvijas saistītos tarifus PTO ietvaros, kā arī tirdzniecības apgrozījumu starp Latviju un atsevišķām valstīm. 2000. gada aprīlī sarunas ar Ķīnu tika pabeigtas.

Iekšējā tirgus aizsardzība.

PTO normas paredz trīs galvenos tirdzniecības aizsardzības instrumentus, ar kuriem valsts var aizsargāt vietējos ražotājus - iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus, antidempinga pasākumus un kompensācijas pasākumus.

1999. gada 11. februārī tika pieņemts likums "Par iekšējā tirgus aizsardzību". Šā likuma normas jau ir piemērotas, ieviešot cūkgaļas iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus 1999. gada beigās.

1999. gada 16. decembrī tika pieņemts Antidempinga likums, kas stājas spēkā ar 2000. gada 1. jūliju.

2000. gada maijā tika pieņemts likums "Par aizsardzību pret subsidēto importu", kas paredz kompensācijas gadījumos, kad subsidētais imports nodara zaudējumus vietējiem ražotājiem.

Līdz ar to Latvijas likumdošana dos iespēju, ja nepieciešams, izmantot visus trīs PTO noteiktos tirdzniecības aizsardzības instrumentus.

Lai nodrošinātu minēto iekšējā tirgus aizsardzības likumu vienotu administrēšanu, ar 2000. gada 1. jūliju tiek izveidota Ekonomikas ministrijas pārraudzībā esoša iestāde - Valsts iekšējā tirgus aizsardzības birojs (VITAB).

Tirdzniecības režīmi.

Latvija pamatā orientējas uz integrācijas padziļināšanu ar Eiropas Savienību un valstīm, kas atrodas integrācijas procesā ar ES, un no šīm prioritātēm izrietošo ārējo tirdzniecību regulējošo līgumu sagatavošanu un slēgšanu.

Brīvās tirdzniecības līgumi (BTL), kas ir noslēgti starp Eiropas Savienības un asociētajām valstīm, aptver 29 valstis un veido vienotu brīvās tirdzniecības telpu, kurā ir iekļāvusies arī Latvija. Šīs brīvās tirdzniecības telpas ietvaros Latvijai vēl jānoslēdz līgumi ar Rumāniju un Bulgāriju, kuri tiek saskaņoti.

Šobrīd Latvija realizē BTL ar ES, Eiropas brīvās tirdzniecības asociāciju (EBTA), Čehiju, Slovākiju, Slovēniju, Poliju, Ungāriju, Igauniju, Lietuvu un Ukrainu (par tirdzniecību ar rūpniecības precēm).

BTL ar Turciju tika parakstīts 1998. gada 16. jūnijā. 1999. gada 4. martā līgumu apstiprināja LR Saeima. Ir paredzēts, ka BTL ar Turciju stāsies spēkā ar 2000. gada 1. jūliju. 2000. gada 9. martā

Saeimā ratificēja Latvijas Republikas un Ukrainas līgumu par tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm. Sagaidāms, ka tuvākajā laikā tas tiks ratificēts arī Ukrainas parlamentā.

Latvija ir uzsākusi BTL saskaņošanu ar Dānijas Karalistes pašpārvaldi - Fēru salām.

Sakarā ar eiro ieviešanu, visu noslēgto BTL (izņemot Turcijas BTL un Eiropas līgumu) protokolos par preču izcelsmi tika veikti grozījumi, kas stājās spēkā ar 2000. gada 1. janvāri.

2000. gada maijā Latvijas Republikas un Čehijas Republikas BTL ietvaros izveidotās Apvienotās komitejas otrās sēdes laikā Puses apstiprināja lauksaimniecības preču sarakstu, kurām muitas nodokļi tiks samazināti atbilstoši šajā sarakstā noteikto tarifu kvotām. Plānots, ka šīs izmaiņas varētu stāties spēkā no 2001. gada 1. janvāra. Savukārt Latvijas Republikas un Slovākijas Republikas BTL ietvaros turpinās darbs pie tālākas lauksaimniecības preču tirdzniecības liberalizācijas.

3.2. ielikums

Tirdzniecības režīmi.

Tirdzniecības režīmus nosaka, slēdzot atbilstošus līgumus. Saskaņā ar starptautisko līgumu nosacījumiem, tirdzniecībā tiek ievēroti šādi režīmi:

- brīvās tirdzniecības;

- vislielākās labvēlības režīms.

Līdztekus iepriekš minētajam, pastāv tirdzniecība, kuru neregulē savstarpēji līgumi.

Brīvās tirdzniecības līgumi.

Brīvās tirdzniecības režīma piemērošanas uzdevums ir radīt tiesisku un labvēlīgu vidi ekonomiskās un tirdzniecības sadarbības attīstībai starpvalstu līmenī. BTL paredz:

- brīvu tirdzniecību ar rūpniecības precēm;

- atvieglotu tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm;

- kopēju izcelsmes noteikumu ievērošanas kontroli;

- muitas tarifu aizsardzību pret neizcelsmes precēm un izejvielām.

Vislielākās labvēlības līgumi.

Ar šiem līgumiem tiek nodrošināti savstarpēji izdevīgi nosacījumi tirdzniecisko attiecību attīstībai, piešķirot vislielākās

labvēlības režīmu attiecībā uz muitas nodevām, nodokļiem, maksājumu veidiem, noteikumiem, kas skar preču iepirkšanu, transportēšanu un to izmantošanu. Atbilstoši šo līgumu nosacījumiem valstis savstarpējā tirdzniecībā piemēro samazinātas muitas nodokļu likmes.

 

Pēc iestāšanās PTO Latvija realizē vislielākās labvēlības režīmu tirdzniecībā ar 135 šīs organizācijas dalībvalstīm. Tas ir radījis iespēju paplašināt ārējo ekonomisko sadarbību ar pasaules valstu lielāko daļu, kā arī apgūt jaunus Latvijas preču un pakalpojumu noieta tirgus.

Vislielākās labvēlības režīms Latvijai ir tirdzniecībā arī ar valstīm, kuras nav PTO dalībvalstis, tādām kā Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Kazahstāna, Krievijas Federācija, Moldova, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna, Ķīnas Tautas Republika, Vjetnama.

Turpinās darbs pie LR valdības un Horvātijas Republikas valdības līguma par tirdzniecību un ekonomisko sadarbību, kas paredz vislielākās labvēlības režīma ieviešanu.

3.12. zīmējums

Latvijas kopējais eksports tirdzniecības režīmu griezumā 1999. gadā

(procentos)

3.13. zīmējums

Latvijas kopējais imports tirdzniecības režīmu griezumā 1999. gadā (procentos)

Tā kā BTL līgumi paredz liberalizāciju tirdzniecībā, bet vislielākās labvēlības režīma līgumi nodrošina zināmus atvieglojumus tirdzniecībā un sadarbību citās nozarēs, sadarbības līgumi tiek slēgti, lai attīstītu un stiprinātu ekonomisko un tehnoloģisko sadarbību pēc iespējas plašākos ietvaros visās nozarēs, kas uzskatāmas par abpusēji interesējošām un izdevīgām.

1999. gadā noslēgts Latvijas Republikas valdības un Grieķijas Republikas valdības līgums par ekonomisko un tehnoloģisko sadarbību.

Papildus vēl tiek slēgti līgumi par sadarbību starp atsevišķām attiecīgo valstu institūcijām. Ekonomisko attiecību aktivizēšanai Ekonomikas ministrija 1999. gadā ir noslēgusi sadarbības līgumus ar Baltkrievijas Republikas Uzņēmējdarbības un investīciju ministriju, Slovākijas Republikas Ekonomikas ministriju, protokolu par sadarbību ar Ukrainas Ekonomikas ministriju. Šie līgumi paredz veikt pasākumus tirgus izpētei un informācijas apmaiņai, gadatirgu un izstāžu plānošanai, kā arī darba grupu izveidi savstarpējās sadarbības analīzei un problēmu risināšanai u.c.

Tā kā no Latvijas neatkarīgu iemeslu dēļ kavējas Latvijas un Krievijas līgumtiesiskās bāzes sakārtošana, Ekonomikas ministrija, ņemot vērā gan valsts intereses, gan uzņēmēju ieinteresētību saņemt konkrēta reģiona produkciju, veido tiešus sakarus ar Krievijas Federācijas apgabaliem. Ekonomikas ministrija ir noslēgusi septiņus tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības līgumus un sagatavojusi parakstīšanai divus līgumus. Saskaņošanas stadijā vēl ir pieci šādi līgumprojekti.

Ar vairākām NVS valstīm noslēgto tirdzniecības līgumu īstenošanai ir izveidotas starpvaldību komisijas (skatīt 3.3. ielikumu).

3.3. ielikums

Starpvaldību komisijas.

Regulāri notiek Latvijas un Ukrainas starpvaldību komisijas sēdes par tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības jautājumiem. 1999. gada oktobrī notika komisijas 4. sēde. Tās laikā izskatīti jautājumi par divpusējās reģionālās sadarbības attīstību, sadarbību apkārtējās vides aizsardzības jomā, starpbanku norēķiniem, transporta koridoru attīstību, par Latvijas Republikas un Ukrainas līguma par tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm pielikumos konstatēto neprecizitāšu novēršanu.

Latvijas un Baltkrievijas starpvaldību komisija darbojas kopš 1996. gada. 2000. gada janvārī notika komisijas 3. sēde. Tās laikā tika risināti jautājumi par sadarbību tranzīta un transporta jomā, tirdzniecību un ekonomisko sadarbību, kā arī pierobežu un pārrobežu sadarbību u.c.

2000. gada augustā tiek plānota Latvijas un Uzbekistānas starpvaldību komisijas 2. sēde, kuras laikā paredzēts izskatīt virkni jautājumu - par tirdznieciskās un ekonomiskās sadarbības efektivitātes palielināšanu, jaunām sadarbības formām, sadarbību finansu, tranzīta un transporta sfērās u.c.

Jau 1997. gada janvārī izveidota Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas starpvaldību komisija. 1998. gada janvārī, tiekoties komisijas līdzpriekšsēdētājiem, tika panākta vienošanās pirmās sēdes laikā parakstīt līgumus par kapitālieguldījumu veicināšanu un savstarpējo aizsardzību, nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu, sadarbību standartizācijas, sertifikācijas un metroloģijas jomā, sadarbību un savstarpējo palīdzību eksporta kontroles jomā. Diemžēl neviena šīs komisijas sēde nav notikusi.

Nepieciešama vienota politiskā un ekonomiskā darbība, lai atsāktu Latvijas un Krievijas sarunas starpvaldību līmenī par paredzēto līgumu parakstīšanu un to realizācijas mehānismu izstrādāšanu.

 

Problēma Latvijas interešu realizēšanā ir ierobežotās finansiālās iespējas izveidot ekonomisko vai tirdzniecības pārstāvju tīklu ārvalstīs, ar kurām noslēgti tirdzniecības līgumi, kas neparedz starpvaldību komisiju vai Apvienoto komiteju izveidošanu.

Viens no šo līgumu realizācijas mehānismiem ir savstarpēja vizīšu organizēšana (skatīt 3.4. ielikumu), kas ļauj uzņēmējiem nodibināt savstarpējus kontaktus, izzināt sadarbības iespējas un vienoties par konkrētu darbību.

3.4. ielikums

Savstarpējās vizītes.

1999. gada aprīlī notika Bavārijas Ekonomikas, transporta un tehnoloģijas ministrijas amatpersonu vizīte Latvijā. Šīs vizītes ietvaros Latviju apmeklēja liela vācu uzņēmēju delegācija, kas tikās ar Latvijas attiecīgo nozaru uzņēmējiem.

1999. gada maijā uz Čehiju oficiālā vizītē devās Latvijas Republikas prezidents G.Ulmanis, kas piedalījās arī Latvijas Attīstības Aģentūras organizētajās Biznesa dienās.

1999. gada septembrī Latviju apmeklēja Japānas firmu Mitsui un JETRO delegācijas. Notika Latvijas uzņēmēju misija četros Krievijas Pievolgas reģionos - Ņižgorodas, Samāras, Saratovas apgabalos un Tatarstānas Republikā.

1999. gada oktobrī Latviju apmeklēja Čehijas Republikas premjerministrs ar delegāciju, kuras sastāvā bija gan Čehijas Rūpniecības un tirdzniecības ministrijas pārstāvji, gan uzņēmēji.

1999. gada novembrī tika organizēta Latvijas uzņēmēju vizīte Ķīnas Tautas Republikā.

2000. gada martā Slovēnijas prezidenta vizītes ietvaros Latviju apmeklēja Slovēnijas ekonomikas ministrs ar uzņēmēju grupu. Šādas vizītes veicina tiešo ekonomisko kontaktu veidošanu un ārējo tirdzniecību. Tāpēc šis darbs tiks turpināts.

 

Baltijas valstu ekonomiskā integrācija.

Baltijas valstu brīvās tirdzniecības telpas funkcionēšana ir iespējama, tikai precīzi ieviešot trīspusējo brīvās tirdzniecības līgumu, kā arī likvidējot netarifu tirdzniecības barjeras.

Baltijas valstu ekonomiskās sadarbības tālāka attīstība varētu tikt sasniegta, uzlabojot robežas šķērsošanas procedūru starp Baltijas valstīm, koordinējot un harmonizējot Baltijas valstu akcīzes nodokļa politiku ar atbilstošo Eiropas Savienības politiku šajā jomā.

Veidojot Baltijas valstu brīvās tirdzniecības telpu, jāņem vērā, ka primārais mērķis ir kļūt par ES dalībvalstīm un pilnvērtīgi iekļauties Eiropas ekonomiskajā apritē. Ņemot vērā to, ka Baltijas valstu likumdošana tiek harmonizēta atbilstoši ES prasībām, bet harmonizācijas tempi Baltijas valstīs ir atšķirīgi, saskaņotai rīcībai būtu pozitīva ietekme uz valstu attīstību, jo:

· Baltijas valstīm būtu iespēja dalīties pieredzē atsevišķu ES normatīvo aktu ieviešanā;

· būtu iespējams samazināt izmaksas, kas saistītas ar ES normatīvo aktu interpretāciju un sabiedrības izglītošanu;

· valstu grupai ir vieglāk nekā vienai valstij pārliecināt ES dalībvalstis par īpašu nosacījumu piemērošanu kandidātvalstīm to pašreizējā attīstības pakāpē;

· ES varētu pozitīvi novērtēt saskaņotu Baltijas valstu sadarbību likumdošanas pielāgošanas jomā.

Baltijas valstīm apvienojoties, būtu vieglāk aizstāvēt kādas specifiskas tiesību normas saglabāšanu (kaut vai uz noteiktu laika periodu) vietējā likumdošanā arī pēc iestāšanās ES.

Svarīgs faktors Baltijas valstu brīvās tirdzniecības telpas izveidē ir brīvai darbaspēka kustībai un brīvai tirdzniecībai ar pakalpojumiem. Saskaņošanas stadijā ir līgums par brīvu darbaspēka kustību starp Baltijas valstīm. Šis līgums ir nozīmīgs tirdzniecībā ar pakalpojumiem, jo paredz brīvu

pakalpojumu sniedzēju kustību. Baltijas valstu eksperti turpinās darbu, lai pārskatītu iespējas izstrādāt līgumu par brīvu tirdzniecību ar pakalpojumiem. Šī jautājuma tālāka risināšana būs atkarīga no ES nostājas iestāšanās sarunās. Eventuālajam trīspusējam līgumam par tirdzniecību ar pakalpojumiem nevajadzētu atšķirties no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pozīcijām attiecībā uz tirdzniecību ar pakalpojumiem iestāšanās sarunās ES.

Ņemot vērā Baltijas valstu ģeogrāfisko stāvokli, svarīga nozīme ir trīspusējam līgumam par sadarbību stratēģiskas nozīmes preču eksporta, importa un tranzīta kontroles jomā. Taču pirms šāda līguma noslēgšanas ir jāturpina konsultācijas, lai noskaidrotu Eiropas Savienības un trešo valstu attieksmi pret trīspusēja līguma noslēgšanu, kas atceļ savstarpējo eksporta, importa un tranzīta kontroli uz iekšējām robežām.

2000. gada februārī Tallinā tikās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstu vadītāji. Tikšanās laikā tika apstiprināta Baltijas Ministru padomes jaunā struktūra, kura sāks funkcionēt no 2000. gada 1. jūlija. Atbilstoši jaunajai struktūrai pastāvīgo komiteju skaits ir samazināts no 21 uz 17. Dažas komitejas ir likvidētas, bet dažas, piemēram, Tirdzniecības komiteja un Ekonomikas komiteja ir apvienotas vienā, un tās jaunais nosaukums ir Tirdzniecības un ekonomikas komiteja.

Harmonizēta likumdošanas saskaņošana ar ES noteikumiem un direktīvām ir aktuāla gan saistībā ar Baltijas valstu virzību uz ES, gan veidojot Baltijas brīvās tirdzniecības telpu.

3.4. Investīcijas

3.4.1. Kapitāls un investīcijas

Uzkrātā reālā kapitāla (producēto aktīvu) apjoms un kvalitāte ietekmē valsts konkurētspēju pasaules tirgū, ekonomiskās izaugsmes un iedzīvotāju labklājības palielināšanas iespējas. Tāpēc producētie aktīvi, kurus veido saimniecisko subjektu ražošanas darbība, ir viena no svarīgākām valsts bagātības sastāvdaļām. Desmit gadu laikā, kopš Latvijā uzsākta tautsaimniecības pārkārtošana no plānveida uz tirgus ekonomiku, būtiski mainījies ne tikai kapitāla apjoms, bet arī tā tehnoloģiskā, nozaru un īpašuma formu struktūra.

Producēto aktīvu līmenis Latvijā pašlaik ir zems. Vērtējot pēc Nacionālo kontu sistēmas beigu bilances, 1998. gadā tas bija 157% no IKP (80% - pamatlīdzekļi, 20% - krājumi).

Par pamatlīdzekļu detalizētāku tehnoloģisko struktūru visai tautsaimniecībai statistisko datu nav, bet to raksturošanai var izmantot datus no uzņēmējdarbības finansiāliem pamatrādītājiem, kas aptver 70% no visiem producētiem aktīviem valstī . Pārējo aktīvu daļu - apmēram 30%, kas nav aptverta statistikas biļetenā "Uzņēmējdarbības finansiālie pamatrādītāji", veido galvenokārt valsts ceļu un dzīvojamo māju fonda vērtība.

Uzņēmumu producēto aktīvu lielākā daļa ir pamatlīdzekļi. Trešdaļa no tiem ir tehnoloģiskās iekārtas un mašīnas (skatīt 3.15. tabulu).

3.15. tabula

Producēto aktīvu tehnoloģiskā struktūra uz 1999. gada 1. janvāri*

* pēc uzņēmējdarbības finansiālo pamatrādītāju apkopojuma

Preču ražošanas nozaru uzņēmumu pamatlīdzekļu vērtības īpatsvars ir 33% no kopējās pamatlīdzekļu vērtības, tas ir, gandrīz divas reizes mazāk nekā pakalpojumu nozarēs. Šādas proporcijas izveidojās ekonomikas restrukturizācijas gaitā, kad liela daļa no pamatlīdzekļiem mainīja ne tikai īpašnieku, bet arī saimniekošanas sfēru. Līdz ar to pakalpojumu nozarēs ir liels nekustamā īpašuma īpatsvars, it sevišķi nozarē "Operācijas ar nekustamo īpašumu, noma un cita komercdarbība". Nozarē "Transports un sakari" ir gandrīz puse (46%) no visas tehnoloģisko iekārtu un mašīnu vērtības, ko nevar vērtēt viennozīmīgi: pirmkārt, ir notikusi būtiska sakaru modernizācija un lieli līdzekļi ir ieguldīti ostu infrastruktūras attīstībā, otrkārt, rūpniecībā ražošanu sašaurinājušas kapitālietilpīgās nozares.

Fiziskā kapitāla pieaugumu nodrošina investīcijas tajā. Investīciju dinamika ir atkarīga no vairākiem faktoriem, tai skaitā no valsts makroekonomiskās stabilitātes, investoru paredzējumiem, investīciju vides, esošo jaudu noslogotības un atbilstības mūsdienu tehnoloģijām utt. Lēmumu par investēšanu pieņem konkrēti saimnieciskie subjekti, tas ir, tie, kam šis pamatkapitāls pieder. Īpašuma struktūra Latvijā atspoguļota 3.16. tabulā.

Kā redzam, lielākā pamatkapitāla daļa pieder privātīpašniekiem, tomēr pakalpojumu nozarēs sabiedriskais īpašums sastāda 51,1%, bet privātais - 48,9%. Tas ir saistīts galvenokārt ar lielo transporta un sakaru nozares īpatsvaru kopējā pamatkapitālā (37% no visa pamatkapitāla vai 53% no pakalpojumu nozaru pamatkapitāla ). Tieši šajā nozarē valsts īpašuma daļa sastāda apmēram 60%. Ja ņem vērā arī valsts transporta un sakaru infrastruktūras vērtību, kas dotajā statistikas krājumā ir atspoguļota tikai daļēji (bez ceļu vērtības), sabiedriskā sektora daļa pakalpojumu nozarēs būs vēl lielāka.

3.16. tabula

Akciju vai daļu kapitāla īpašuma struktūra uz 1999. gada 1. janvāri*

(procentos)

* pēc uzņēmējdarbības finansiālo pamatrādītāju apkopojuma

Preču ražošanas sfērā privatizācijas procesā notikušās kapitāla īpašuma struktūras transformācijas ir daudz izteiktākas, kaut gan valsts, pašvaldību un citu sabiedrisko organizāciju pamatkapitāla daļa joprojām ir samērā liela. Trešā daļa no visas pamatkapitāla vērtības ir enerģētikas nozarē, un apmēram 90% no tā pieder sabiedriskajam sektoram.

Uz 1999. gada 1. janvāri Latvijas tautsaimniecības privātajā sektorā rezidentu kapitāla daļa bija gandrīz divas reizes lielāka nekā nerezidentu, tai skaitā preču ražošanas nozarēs rezidentu kapitāla daļa bija 72%, nerezidentu - 28%. Ir jāatzīmē, ka 1998. gada laikā rezidentu kapitāla daļa ražošanas nozarēs pieauga gandrīz par 10 procentpunktiem, kas notika galvenokārt uz valsts kapitāla daļas samazināšanās rēķina. Savukārt pakalpojumu sfēras privātajā sektorā rezidentu un nerezidentu kapitāla daļas ir gandrīz vienādas. Rezidentiem pieder 55%, bet nerezidentiem - 45% no kapitāla, un šāda struktūra saglabājās kopš 1998. gada sākuma.

Kā redzams, kopumā Latvijas uzņēmumu kapitāla īpašuma struktūrā privātajā sektorā nozīmīgākās pozīcijas ir Latvijas rezidentiem, tomēr ir arī nozares, kur nerezidentu kapitāla daļa ir lielāka par pusi. Tā ir "Zvejniecība", "Elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde" un "Tirdzniecība". Lielākā nerezidentiem piederošā kapitāla (akciju) daļa 1999. gada beigās zvejniecības nozarē bija Panamai (60%) un Lielbritānijai (32%), elektroenerģētikas nozarē - Vācijai (56%) un Krievijai (36%), tirdzniecībā - Lielbritānijai (15%), ASV (27%), Somijai (15%).

Investīciju intensitātes analīze pa tautsaimniecības nozarēm laikā no 1995. gada līdz 1999. gadam liecina, ka uzņēmumos ar lielāku nerezidentu daļu kapitālā gada vidējie investīciju pieauguma tempi bija augstāki.

1999. gadā kopējā pamatkapitāla veidošanas izdevumi salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu samazinājās par 10,4%. Tomēr to kopējā pamatkapitāla īpatsvars iekšzemes kopproduktā 1999. gadā sasniedza 25%, kas par 2 procentpunktiem bija mazāks nekā 1998. gadā, bet par 4 procentpunktiem pārsniedza 1995.-1999. gada vidējo līmeni (skatīt 3.17. tabulu).

3.17. tabula

Kopējā kapitāla veidošana

Investīciju samazinājums 1999. gadā ir saistāms ar ekonomisko aktivitāšu samazināšanos Krievijas krīzes ietekmē.

Apsekojuma dati par ražošanas konjunktūru rūpniecībā liecina, ka 1998. gada janvārī uzņēmumu vadītāji devuši visaugstāko esošās ražošanas konjunktūras novērtējumu no apsekojuma sākuma. Tajā pašā laikā arī gaidāmā (pēc 6 mēnešiem) ražošanas konjunktūra bija novērtēta ļoti pozitīvi. Neviena apsekojuma periodā nav bijis tik mazs respondentu īpatsvars , kas prognozēja ražošanas konjunktūras pasliktināšanos pēc 6 mēnešiem (2%). Savukārt 1998. gada beigās attiecīgie ražošanas konjunktūras novērtējumi (esošās un gaidāmās) jau bija viszemākie kopš 1995. gada.

Katra gada aprīļa rūpniecības konjunktūras apsekojumā tiek iegūts investīciju pamatlīdzekļos esamības un apjoma raksturojums, bet oktobra aptaujā tiek spriests par gaidāmajām investīcijām (skatīt 3.18. tabulu).

3.18. tabula

Rūpniecības konjunktūras apsekojumi:

investīciju raksturojums rūpniecības uzņēmumu pamatlīdzekļos

Līdz 1999. gadam arvien lielāks īpatsvars no konjunktūras apsekojumā iesaistītajiem uzņēmumiem investēja pamatlīdzekļos, bet 1999. gadā to skaits samazinājies. Investīciju apjoma novērtējums liecina, ka maz bija uzņēmumu, kuru investīcijas 1999. gadā ir lielākas nekā iepriekšējā. 2000. gadā plānots neliels investīciju pieaugums.

Kādi ir galvenie investīcijas ierobežojošie faktori laikā no 1995. līdz 1999. gadam un kā mainījās to ietekmes īpatsvars pēdējos gados? Kā galveno investīcijas ierobežojošo faktoru rūpniecībā uzņēmēji min nepietiekamo peļņu (skatīt 3.19. tabulu). Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, divos pēdējos gados pieaug to uzņēmēju skaits, kuri uzskata, ka investīcijas ierobežo arī nepietiekams pieprasījums, bet 1999. gadā pieauga tādu investīcijas ierobežojošo faktoru īpatsvars kā pārāk augstas kapitālizmaksas un nepietiekams kredītu nodrošinājums.

3.19. tabula

Rūpniecības konjunktūras apsekojumi:

investīcijas ierobežojošo faktoru struktūra (procentos)

Pārsvarā tiek investēts pakalpojumu nozarēs. 1999. gadā nefinansu investīciju īpatsvars rūpniecības, lauksaimniecības, mežsaimniecības un zvejniecības nozarēs bija 30,5% (1998. gadā - 26%), bet pakalpojumu sfērā - 67% no kopējā nefinansu investīciju apjoma.

Nefinansu investīciju sadalījumā starp pakalpojumu nozarēm 1998. gadā ir iezīmējušās jaunas tendences. Līdz 1996. gadam 50% no ieguldījumiem pakalpojumu sfērā bija tirdzniecībā, pēdējos divos gados to īpatsvars samazinājās un 1998. gadā sastādīja 20%. Savukārt strauji pieauga ieguldījumi nozarē "Operācijas ar nekustamo īpašumu, noma un cita komercdarbība". Nefinansu investīciju īpatsvars šajā nozarē 1998. gadā sasniedza gandrīz 8%, kas ir gandrīz divreiz lielāks nekā iepriekšējos gados. Nelabvēlīgajos ekonomikas attīstības apstākļos šāda tendence varēja liecināt ne tikai par nozares attīstības priekšrocībām, bet arī par vēlmi mainīt investīciju portfeli par labu nekustamam īpašumam.

1999. gadā, salīdzinot ar 1998. gada atbilstošo periodu, nefinansu investīcijas samazinājās par 5%. Šajā periodā investīcijas ražošanas sfērā palielinājās par 17%, bet pakalpojumu sfērā samazinājās par 13%. Jāatzīmē, ka šajā laikā pirmo reizi kopš 1995. gada investīcijas samazinājās gandrīz visās pakalpojumu nozarēs, izņemot sabiedriskos pakalpojumus. Preču ražošanas nozarēs investīcijas samazinājās tikai lauksaimniecībā un būvniecībā. Tās ir nozares, kur rezidentu kapitāla daļa ir vislielākā (apmēram 80%) un kurās galvenokārt darbojās mazie privātie uzņēmumi.

3.20. tabula

Nefinansu investīciju nozaru struktūra un dinamika (procentos)

Nozares Struktūra Reālais Reālais

Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem lielākais investīciju apjoms bija sabiedriskajā sektorā, jo 1999. gadā salīdzinājumā ar 1998. gadu investīcijas sabiedriskajā sektorā pieauga, bet privātajā sektorā samazinājās (skatīt 3.21. tabulu). Investīciju dinamikas analīze pa īpašuma formām laikā no 1995. gada līdz 1999. gadam liecina, ka vidēji gadā investīcijas privātajā sektorā pieauga straujāk nekā sabiedriskajā, bet investīciju ikgadējie tempi sabiedriskajā sektorā ir stabilāki un mazāk pakļauti svārstībām. Arī 1999. gadā tās bija daudz noturīgākas, kas liecina par valsts investīciju politikas mērķtiecīgu īstenošanu neatkarīgi no nelabvēlīgiem ekonomiskiem apstākļiem.

3.21. tabula

Nefinansu investīcijas pa īpašuma formām (procentos)

Cik daudz un kur investori ieguldīs savus līdzekļus tuvākā nākotnē, būs atkarīgs no tā, kāda ir investīciju vide, kā investori vērtē tautsaimniecības attīstības tendences, kā Latvijas ekonomikas stāvokli vērtē neatkarīgās starptautiskās organizācijas, un no citiem apstākļiem.

Tuvākajā laikā investīciju procesu negatīvi var iespaidot zemais iekšzemes pieprasījums un lēnās izmaiņas ārzemju pieprasījumā.

Investīciju procesu pozitīvi var ietekmēt:

· finansiālā vides stabilitāte, pastāvot īslaicīgām grūtībām finansu sektorā Krievijas krīzes dēļ;

· tādu kā Standart & Poors u.c. neatkarīgo starptautisko organizāciju pozitīvais vērtējums par Latvijas investīciju vidi;

· Latvijas iekļaušana to valstu grupā, ar kurām ES uzsāk iestāšanās sarunas;

· uzņēmēju pozitīvie paredzējumi par ekonomisko aktivitāšu uzlabošanās tendencēm.

3.4.2. Valsts investīciju programma

Sākot ar 1995. gadu, Latvijā tiek izstrādāta Valsts investīciju programma (VIP), kuras uzdevums ir novirzīt valsts izdevumus infrastruktūras sakārtošanai un attīstībai, kā arī valsts pakalpojumu līmeņa uzturēšanai un paplašināšanai. VIP tiek finansēta no valsts un pašvaldību budžeta, garantētiem kredītiem, dāvinājumiem, projekta īstenotāju pašu resursiem.

VIP kopējie apjomi katru gadu pieaug. 1999. gadā VIP kopējie finansu resursi no valsts pamatbudžeta, speciālā budžeta, valsts aizdevumiem un galvojumiem un citiem avotiem (dāvinājumi, projektu realizētāju pašu līdzekļi) sastādīja 3,8% no IKP, un tiek plānots, ka 2000. gadā finansu resursi no visiem avotiem kopā sastādīs 5% no IKP (skatīt 3.22. tabulu). Tomēr sagaidāms, ka 2000. gadā nebūs vērojams tik straujš kopējo investīciju pieaugums kā plānots, jo pieredze rāda, ka faktiskā VIP izpilde no visiem finansu avotiem sastāda aptuveni 70-80% no plānotā (1996. gadā - 68%, 1997. gadā - 67%, 1998. gadā - 77% un 1999. gadā - 77%).

VIP prioritārie sektori ir satiksmes, enerģētikas un vides aizsardzības bāzes infrastruktūras sakārtošanas projekti. Savukārt no valsts pamatbudžeta prioritārie ir iekšlietu un finansu sektoru projekti.

3.22. tabula

Valsts investīciju programma 1995.-2000. gadā

p - Finansu ministrijas novērtējums

Valsts investīciju programma 1999. gadam . Pēc apkopotās informācijas par projektu realizāciju, valsts pamatbudžeta īpatsvars kopējā VIP 1999. gadā sastādīja 34%, speciālais budžets - 5%, valsts aizdevumi un galvojumi - 36%, bet citi resursi (pašvaldību budžeti, dāvinājumi un uzņēmumu pašu līdzekļi) - 25%. Aprēķini rāda, ka caurmērā 1 valsts pamatbudžeta lats 1999. gadā piesaistīja papildus 2 latus citu līdzekļu.

1999. gadā VIP ietvaros tika realizēti 199 investīciju projekti, no kuriem 64 projektus iesniedza pašvaldības. 146 projektu realizācija tika turpināta arī 2000. gadā.

Tāpat kā iepriekšējos gados 73% no kopējā 1999. gadā apgūtā finansējuma tika ieguldīts VIP prioritāro sektoru projektos - enerģētikas, satiksmes, vides aizsardzības un arī labklājības projektos, galvenokārt kā kredītresursi.

Enerģētikas sektora projekti paredz elektrostaciju ( Daugavas kaskādes HES ) un siltumapgādes sistēmas modernizāciju pilsētās ārpus Rīgas.

Transporta sektorā tika īstenoti valsts galveno autoceļu remontdarbi ( Valsts autoceļu projekts, Kuldīgas reģiona infrastruktūras projekts ) un ostu infrastruktūras uzlabošanas projekti (Rīgas, Liepājas, Ventspils un Mērsraga ostas), kā arī valsts nozīmes informātikas projekti ( Valsts nozīmes datu pārraides tīkla izveide, Baltijas valstu datu pārraides tīkls ).

Vides aizsardzības sektorā galvenās prioritātes ir ūdensapgādes (programma 800+, kas ietver vairāku pašvaldību projektus) un atkritumu saimniecības sistēmas modernizēšana un attīstība. Tiek sakārtota siltumapgādes saimniecība, modernizēta ūdensapgādes sistēma un atkritumu saimniecība. Latvijas mazpilsētās ūdensapgādes un notekūdeņu attīrīšanas projekti tiek īstenoti 800+ programmas ietvaros. Šī programma ir izveidota kā Baltijas jūras vides aizsardzības nacionālās programmas apakšprogramma. Tās izveides mērķis ir ūdens kvalitātes uzlabošana gan Latvijas iekšējos ūdeņos, gan Baltijas jūrā, kā arī ūdens ekosistēmas degradācijas novēršana un starptautisko saistību un programmu izpilde vides aizsardzībā. 800+ programmas ietvaros projekti saņem ievērojamu daļu dāvinājumu.

1999. gadā VIP ietvaros tika finansēts 21 pašvaldību projekts.

Atkritumu saimniecības apakšsektorā tika uzsākta sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveides projektu īstenošana, kas norisinās 500- programmas ietvaros. Tās mērķis ir samazināt piesārņojumu un kaitīgumu videi, kas rodas sadzīves atkritumu savākšanas un izvietošanas procesā.

Labklājības sektorā tiek īstenots viens no lielākajiem sektora projektiem - Labklājības sistēmas reforma, kas ietver sociālās apdrošināšanas sistēmas izveidi, kā arī Veselības sistēmas reformas projektu, kas paredz slimokasu attīstību, tāpat tehnoloģiju ieviešanu un infrastruktūras optimizāciju primārajā un sekundārajā veselības aprūpē. Šajos projektos tiek izmantoti Pasaules bankas kredīti.

Lielāko pamatbudžeta finansējumu 1999. gadā VIP ietvaros apguva iekšlietu (21%) un finansu (18%) sektori, kuru ietvaros tiek realizēti tādi apjomīgi, valstij nozīmīgi projekti kā Valsts austrumu robežas infrastruktūras attīstība un Robežas tehniskās apsardzības, kontroles un informācijas sistēmas izveide, kā arī Muitas posteņi uz robežām un Valsts ieņēmumu un muitas politikas īstenošanas informātikas sistēma. Sakārtota valsts robeža un nodokļu maksājumu uzskaites sistēma veicinās budžeta ieņēmumu daļas pieaugumu.

Izglītības sektorā tiek īstenots Latvijas izglītības informācijas sistēmas izveidošanas projekts skolu infrastruktūras informatizācijai. Otrs nozīmīgs projekts izglītības jomā, kuru paredz finansēt no Pasaules Bankas kredīta un valsts budžeta, ir Izmaksu efektivitātes palielināšana un izglītības kvalitātes paaugstināšana izglītības iestādēs . Projekta mērķis ir palielināt enerģijas izmantošanas efektivitāti un nodrošināt skolu ēku ekspluatāciju atbilstoši Rietumeiropas valstīs spēkā esošajiem standartiem.

Sākot ar 1997. gadu, liela uzmanība tiek pievērsta investīciju projektiem informātikas jomā. Ieguldītais finansējuma apjoms no pamatbudžeta gadu laikā ir strauji audzis no 2,2 milj. latu 1997. gadā līdz 15,2 milj. latu 1999. gadā. Galvenie pasākumi, kas tiek veikti informātikas jomā, ir saistīti ar dažādu reģistru, datu pārraides tīklu un informatīvo sistēmu izveidi un pilnveidošanu.

3.23. tabula

Valsts investīciju programma sektoru griezumā

Sektors 1998 1999 2000

(faktiskā izpilde) (faktiskā izpilde) (apstiprinātais

Pieaudzis ir arī pašvaldību investīciju projektu finansējuma apjoms no valsts pamatbudžeta.

1997. gadā pamatbudžeta līdzdalība pašvaldību investīciju projektos bija 11% (Ls 2,8 milj.),

1998. gadā - 14% (Ls 5,9 milj.), 1999. gadā - 19% (Ls 9,1 milj.) un 2000. gadā plānoti 27% (Ls 10,8 milj.). Kopā pašvaldības projektu īstenošanai tika apgūti 34 milj. latu, kas sastāda 24% no kopējiem ieguldītajiem VIP finansu resursiem 1999. gadam.

Skatot VIP finansējuma sadalījumu 1999. gadam pa reģioniem (ieskaitot visus VIP finansējuma avotus - valsts budžetu, kredītus, dāvinājumus, pašvaldību līdzekļus utt.), lielākā daļa līdzekļu tiek novirzīti lielākajām pilsētām - Rīgai (17,1%), Ventspilij (12%), Liepājai (3,9%), Daugavpilij (3,2%) un Jelgavai (1,3%). Jāatzīmē, ka lielākā daļa projektu šajās pilsētās tiek īstenoti no kredītlīdzekļiem. Savukārt 38,5% no VIP līdzekļiem (51 projekts) tiek novirzīti programmām, kas sastāv no maziem projektiem, kuri tiek īstenoti vairākos Latvijas rajonos, un projektiem, kuru realizācija aptver visu Latviju vai nozīmīgu tās daļu (piemēram, ceļu rekonstrukcijas projekti uz galvenajām maģistrālēm).

Valsts investīciju programma 2000. gadam. Saeima ir apstiprinājusi Valsts investīciju programmu 2000. gadam 216,1 milj. latu apmērā, bet Ministru kabineta rīkojuma projekts par VIP, iekļaujot nozaru ministriju precizējumus un izmaiņas, ir izstrādāts par kopējo apjomu 205,9 milj. latu. Rīkojuma projektā VIP ir plānots no valsts pamatbudžeta 39,3 milj. latu, no speciālā budžeta - 10,6 milj. latu, kredītiem - 93,8 milj. latu un citiem līdzekļiem - 62,2 milj. latu.

Valsts pamatbudžeta investīcijas 2000. gadā, salīdzinot ar 1999. gadu, ir samazinājušās par 18% un sastāda 39,3 milj. latu. Toties ir pieaudzis valsts aizdevumu un valsts galvojumu apjoms, un 2000. gadā tas sastāda 93,8 milj. latu - par 20% vairāk nekā 1999. gadā.

Nozīmīgs ir pašvaldību projektu pieaugums 2000. gada ietvaros - pašvaldību projektiem ir novirzīti 10,8 milj. latu, kas skaitliskā izteiksmē ir par 18,7% vairāk nekā 1999. gadā. Procentuālā skatījumā , salīdzinot pašvaldību projektu investīcijas ar investīcijām pārējiem projektiem, ir redzams, ka 1999. gadā pašvaldību investīciju projekti sastādīja 19% no kopējām valsts pamatbudžeta investīcijām, bet 2000. gadā - jau 27% jeb vairāk nekā ceturto daļu. Jāatzīmē, ka reģionālā politika ir viena no Eiropas Savienības prioritātēm.

Kopumā Valsts investīciju programmā 2000. gadam ir saglabāti iepriekšējos gados apstiprinātie ieguldījumu pamatvirzieni - enerģētika, satiksme un vides aizsardzība, kas sastāda 78% no kopējiem investīciju ieguldījumiem.

Tāpat kā iepriekšējos gados arī 2000. gadā tiek plānots visvairāk investīciju ieguldīt Rīgā (29,1%) un Rīgas rajonā (11,6%), kā arī lielākajās Latvijas pilsētās: Ventspilī - 9,2%, Daugavpilī - 1,8%. Būtiski, ka lielākā daļa no šiem līdzekļiem ir kredītlīdzekļi.

Valsts investīciju programma 2001. gadam. Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi VIP

2001. gadam ar plānoto kopējo apjomu 227,7 milj. latu, tai skaitā pamatbudžets - 56,8 milj. latu, speciālais budžets - 4,8 milj. latu, kredīti - 85,4 milj. latu un citi līdzekļi - 80,7 milj. latu. VIP

2001. gadam tiks skatīta Ministru kabinetā pēc "mērķa griestu" apstiprināšanas.

Sākot ar 2000. gadu, Latvijai ir radusies iespēja saņemt finansiālo atbalstu no Eiropas Savienības Pirmsstrukturālajiem fondiem (ISPA, SAPARD). Lai piesaistītu papildu līdzekļus, valstij ir jānodrošina līdzfinansējums projektu realizācijai. Paredzēts, ka Eiropas Savienības atbalsts SAPARD ietvaros finansētajiem projektiem nepārsniegs 75% no kopējā publiskā ieguldījuma projektā. ISPA fonds sedz ne vairāk kā 85% no kopējā publiskā ieguldījuma. Mehānisms, ar kura palīdzību projektiem tiek nodrošināts kopfinansējums, ir Valsts investīciju programma.

Valsts investīciju programmas koncepcija. Esošā VIP plānošana un īstenošana neatbilst jaunajām prasībām, kuras izvirza valsts svarīgākajās jomās ekonomikā un integrācija Eiropas Savienībā.

Ir izstrādāta un iesniegta Ministru kabinetā Valsts investīciju programmas koncepcija, kas nepieciešama, lai nodrošinātu vienotu valsts ekonomiskās attīstības investīciju stratēģiju.

Valdībai būs jāizvēlas viens no piedāvātajiem diviem variantiem. Pirmais paredz VIP attīstību, turpinot esošo plānošanas modeli un iekļaujot to valsts budžetā kā budžeta programmu sastāvdaļu.

Otrs risinājuma variants paredz, ka VIP tiek attīstīta kā starpnozaru un starpreģionu integrēta indikatīva vidēja termiņa kompleksa infrastruktūras attīstības programma, kas veidota vienotā sistēmā pēc vienādiem principiem. Šis risinājums ietver mērķi īstenot saskaņotu nozaru infrastruktūras attīstību.

Izskatot koncepciju, valdība lems arī par investīciju stratēģiju laika posmam līdz 2006. gadam.

3.4.3. Ārvalstu tiešās investīcijas

Neskatoties uz Āzijas un Krievijas ekonomisko krīzi, Latvija 1999. gadā ir piesaistījusi nozīmīgus ārvalstu tiešo investīciju apjomus. Turpinot konsekventus pasākumus uzņēmējdarbības vides uzlabošanā un makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanā, Latvija ir sekmīgi izmantojusi tās priekšrocības, kuras nodrošina salīdzinoši attīstīta tranzīta infrastruktūra un lēts, bet kvalificēts darbaspēks.

Ārvalstu tiešo investīciju apjoms no 22,5 milj. latu 1992. gadā pieauga līdz 1099 milj. latu (1885 miljardi USD) 1999. gada beigās.

3.14. zīmējums

Uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas Latvijā (perioda beigās, milj. USD)

Līdz 1999. gada beigām ārvalstu uzņēmēji ārvalstu tiešo investīciju veidā bija ieguldījuši Ls 453 (777 USD) uz vienu iedzīvotāju.

Pēc ERAB novērtējuma, Latvija 1999. gada beigās, rēķinot pēc uzkrātajām ārvalstu tiešajām investīcijām uz vienu iedzīvotāju, ieņēma 4. vietu salīdzinājumā ar citām Centrāl- un Austrumeiropas un Baltijas valstīm (skatīt 3.15. zīmējumu).

3.15. zīmējums

Uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas uz vienu iedzīvotāju

Centrāl- un Austrumeiropas valstīs*1999. gadā (USD)

* dati, iekļaujot prognozes par 1999. gadu. Par Latviju izmantota CSP informācija

Avots: SVF, Centrālās bankas un ERAB novērtējumi (Transition Report 2000, 79 lpp.; European Bank for Reconstruction and Development, Londona).

Nozīmīgs rādītājs, kas atspoguļo ārvalstu investīciju relatīvo nozīmību kopējā ekonomiskajā darbībā, ir ārvalstu tiešo investīciju īpatsvars IKP. 1997. gadā Latvijai šis rādītājs bija 9,3% no IKP, 1998. gadā un 1999. gadā - 6 procenti.

Arvien lielāku īpatsvaru ārvalstu tiešajās investīcijās ieņem ārvalstu uzņēmumu reinvestētā pelņa. Reinvestīcijas ārvalstu tiešo investīciju struktūrā ir pieaugušas no nulles 1995. gadā līdz apmēram

20-25% 1998. un 1999. gadā.

Ārvalstu tiešajām investīcijām nozīmīga loma ir maksājumu bilances tekošā konta segšanā.

1996. gadā ārvalstu tiešās investīcijas sedza 135% no tekošā konta deficīta, 1997. gadā - 152%, bet

1998. gadā - 51% un 1999. gadā - 58 procentus.

Ārvalstu tiešo investīciju sadalījums pa darbības veidiem.

Laika gaitā ārvalstu tiešo investīciju plūsmās ir notikušas būtiskas izmaiņas. Sākotnēji tās tika ieguldītas sektoros, kuri saistīti ar vietējo dabas resursu jeb izejvielu ieguvi, pirmatnējo apstrādi un mazkvalificētu darbaspēku, turpretī 90. gadu beigās arvien vairāk investīciju tiek realizēts sektoros, kurus var uzskatīt par kapitālietilpīgiem vai orientētiem uz darbaspēka prasmju un tehnoloģiju izmantošanu.

Ievērojamās ārvalstu investīcijas transporta un tirdzniecības nozarēs liecina, ka ārvalstu investori izmanto Latvijas ģeogrāfiskās atrašanas priekšrocības. 1992. un 1993. gadā ārvalstu investīcijas galvenokārt tika ieguldītas lauksaimniecībā, pārtikas un ādas apstrādē, celtniecībā, palīgtransporta darbībās, mazumtirdzniecībā, finansu institūciju izveidē un dažos ar uzņēmējdarbību saistītajos pakalpojumos.

Savukārt 90. gadu vidū lielākā daļa investīciju tika ieguldītas ostās un telekomunikāciju nozarē, kas galvenokārt ir saistīts ar privatizāciju. Privatizācijas procesam paātrinoties, pieauga arī investīciju apjomi ražošanā - kokapstrādē, tekstilrūpniecībā, apģērbu, ķimikāliju, krāsaino metālu, metālizstrādājumu un iekārtu ražošanā. 1997. gadā ārvalstu tiešās investīcijas visvairāk tika ieguldītas ražošanas sektorā.

1998. gadā galvenokārt tika investēts finansu sektorā un vairumtirdzniecības/ mazumtirdzniecības tīkla attīstībā, kā arī sektoros, kuros Latvijai ir salīdzinošas priekšrocības, piemēram, tranzītpārvadājumos un mežrūpniecībā un mašīnbūvē. Nozīmīga ārvalstu tiešo investīciju daļa tika ieguldīta arī nekustamā īpašuma biznesā (celtniecībā/biroju atjaunošanā).

Turpmāk - vēl