Soikanu radošais gars – no paaudzes paaudzē

Pēterdienas etnogrāfisko svētku dienā 3.jūlijā Ludzas Novadpētniecības muzejā atklāja Ilzes Mennekingas-Soikanes personālizstādi. Viņas glezniecību var saukt par abstrakto mākslu, bet tajā ir latgaliešu tautisko brunču košās krāsas un tautas mūzikas ritmi. Dzimusi un augusi Vācijā, Ilze jūtas ciešām saitēm saistīta ar savu senču zemi Latviju un jo sevišķi – ar Ludzu, kur viņas vectēvs Jezups Soikans neatkarīgās Latvijas valsts rītausmā bija apriņķa skolu valdes priekšnieks un latviskās izglītības iedibinātājs visā Austrumlatgalē, bet tēvs Juris Soikans, pašā Atmodas sākumā atgriezies no trimdas Latvijā, palīdzēja atvērt mākslas skolu, kas darbojas jau vairāk nekā desmit gadu. Latgales bagātā tautas māksla var interesēt visu Eiropu, uzskata Ilze. Lai darītu to pazīstamu Vācijā, viņa atvedusi sev līdzi veselu delegāciju, kurā ir pašvaldību un augstskolu pārstāvji, senlietu pētnieki un mākslas menedžeri.

Ilze Soikane-Mennekinga (trešā no kreisās) kopā ar vācu delegāciju Foto: Andris Kļaviņš

Ilzes stāsts

– Es ar lielu interesi izlasīju Ilonas Salcevičas rakstus par Soikanu dzimtu, kas “Latvijas Vēstnesī” bija publicēti februārī un martā. Par vectēvu Jezupu, tēvu Juri un viņa brāli Nikolaju. Arī es esmu daudz domājusi par dzimtas dziļajām saknēm Latgales zemē, par lielo dzimtenes mīlestību, ko ar visu savu dzīvi apliecinājuši mani senči. Un par to radošo garu, kas tik daudzveidīgi turpinās no paaudzes paaudzē.
Sevišķi tuvs man ir vectēvs Jezups, kaut gan viņš nomira 40 gadu vecumā un es netiku viņu redzējusi. Es gribu turpināt to, ko vectēvs iesāka. Viņš Pir- majā pasaules karā cīnījās Galīcijas frontē, tika ievainots un nonāca vācu gūstā. Vairāk nekā četrus gadus viņš pavadīja kopā ar angļu un franču virsniekiem. Iemācījās valodas, daudz lasīja un 1919.gadā atgriezās mājās kā gudrs vīrs. Un cik daudz viņš savā īsajā mūžā paguva izdarīt! Strādājot skolu valdē un pēc tam apriņķa priekšnieka amatā, viņš rosināja Latgales kultūrveicināšanas biedrības dibināšānu, kultūras nama celšanu, ģimnāzijas un muzeja atvēršanu. Piedalījās sabiedriskajā dzīvē, daudz rakstīja par skolu lietām, vēsturi un kultūru. Vectēvs atnesa uz Latgali Rietumeiropas kultūru. Es tagad gribu palīdzēt Rietumeiropai iepazīt Latgales kultūru, mākslas tradīcijas.
Kāds bijis pašas Ilzes jaunrades ceļš? Pirmajā vispārējā latviešu mākslas izstādē, kas 1990.gadā notika Rīgā, viņa piedalījās ar mālā veidotu kompozīciju “Putni”. Pirms diviem gadiem galerijā “Bastejs” redzējām gleznas. Tagad Ludzā atkal izstādītas gleznas.
– Mākslinieku bērniem nav viegli sevi apliecināt. Sevišķi ja blakus ir tik stipra personība kā mans tēvs. Es negribēju iet viņa pēdās. Tāpēc pieķēros mālam. Hamburgā pabeidzu mākslas skolu, piedalījos daudzās izstādēs. 1975.gadā Bukstehudē netālu no Hamburgas iekārtoju darbnīcu un vēlāk atvēru savu keramikas studiju. Te iepazinos ar vācu vēstures skolotāju Kārli Mennekingu, un mēs apprecējāmies. Mūsu ģimenē ir izauguši vēl divi mākslinieki. Soikanu radošais gars nu jau ceturtajā paaudzē.

“Šie vārdi apsūdz” Foto: Andris Kļaviņš

Meita Ņina Cobere–Mennekinga (Nina Zober–Menneking) beigusi Hamburgas operstudiju “Radbert”, mācījusies dziedāšanu, teātra mākslu un plastiku. Viņas repertuārā ir klasiskā mūzika, sevišķi ķeltu senās dziesmas. Ņina Bukstehudē nodibinājusi privātu mūzikas un aktiermākslas skolu, kurā ap desmit profesionālu mācībspēku sagatavo jaunos talantus augstskolām un dažādiem konkursiem. Viņai ir arī sava aģentūra, kas apmierina teātru, filmu un TV producentu pieprasījumu pēc interesantiem, talantīgiem aktieriem. Pašlaik Ņina ar lielu aizrautību sākusi studēt dziedniecību, īpaši homeopātiju.
Dēls Matīss (Mathis Menneking) Hamburgas augstākajā mākslas skolā apguvis vizuālo komunikāciju un ir diplomēts dizainers. Pēc Hamburgas universitātes pasūtījuma viņš izveidojis 40 arheoloģisku īsfilmu digitālās versijas. Sadarbojas ar dažādām Hamburgas kultūras iestādēm un apdrošināšanas firmām, piedalās teātra izrāžu veidošanā un filmu uzņemšanā.
Jā, no keramikas es esmu aizgājusi. Es biju nocietusies pēc gleznošanas. Gleznās es labāk varu izteikt, kā man gājis, ko esmu domājusi un izjutusi.

Sveiciens Andrejam Eglītim

Uz Ludzu Ilze atvedusi 24 gleznas. Daļu no tām, kas bija izstādītas Rīgā, daļa tapušas pēdējos divos gados. Centrā – lieldarbs “Šie vārdi apsūdz”.
– Tas ir veltījums mūsu ģimenes draugam Andrejam Eglītim. Viņa dibinātā Latviešu nacionālā fonda nozīmīgākais darbs Latvijas okupācijas gados bija angļu valodā izdotā grāmata ar staļinisko represiju upuru vārdiem “These names accuse” (“Šie vārdi apsūdz”). Gleznā izpaužas tās izjūtas, kādas man bija, paņemot rokās šo grāmatu. Tas ir izmisums un žēlums par tiem daudzajiem tūkstošiem nevainīgo upuru, starp kuriem bija arī manas mammas radi. Vectētiņa brāli nogalināja ar šautenes laidi jau pirms izvešanas, kad viņš stacijā bija mēģinājis dabūt ūdeni, ko padzerties. Citi viņa ģimenes locekļi nonāca Sibīrijā un tikai pēc daudziem gadiem atgriezās mājās. Man bija dusmas uz mums pašiem, ka neprotam sevi aizstāvēt un neprotam citiem parādīt, kas mums ticis nodarīts. Ieliku gleznā mazus gabaliņus no tēva cikla “Zem svešām debesīm” un tēvabrāļa Nikolaja gleznas “Izstumtie”. Te ir autentiski izvesto vārdi, amati un dzimšanas gadi. Melni iekrāsotus var saskatīt gan kāškrustu, gan sirpi un

Matīss Mennekings un Ņina Cobere-Mennekinga Foto: no ģimenes albuma

āmuru, arī dzeloņstieples un sliežu ceļu. Gleznā ir mūsu sarkanbaltsarkanās krāsas, violetā sēru krāsa un tai pretī – zemes, jūras un debesu krāsas.
Es ļoti priecājos, ka Andrejs Eglītis ir piepildījis savu vēlēšanos un dzīvo atkal savā zemē. Tagad tik skaisti tiek izdoti viņa Raksti. Un man bija liels atklājums, ka ir bijis un ir saglabājies tik daudz viņa vēstuļu manam tēvam. No bērnības atceros, ka Andrejs bieži ciemojās mūsu mājās. Mēs ar māsu sacentāmies, kura pirmā tiksim viņam klēpī. Tagad šīs vēstules man daudz ko liek atcerēties.

Turpinājums

Kā Ilzei izdevies tik daudzus vāciešus ieinteresēt par Latviju, turklāt tieši par Latgali? Bija ieradušies desmit cilvēki, dažādu nozaru pārstāvji. Ko viņi te gribēja redzēt, ko uzzināt?
– Es pati vaigu vaigā ar Latgali un Latgales cilvēkiem sastapos tikai 1999.gadā. Cibla, kas ir manu senču ligzdas vieta, svinēja 400.dzimšanas dienu un aicināja kopā savus bērnus. Manī atdzīvojās tēva stāsti par Latgali, ar kuriem biju augusi. Jutu sevī ritam stiprās čangaļu asinis un devos ceļā. Nezināju, vai tur nebūšu kā tāds svešs putns, vai mani pieņems kā savējo. Pieņēma. Pēc tam esam braukuši kopā ar vīru. Viņš arī kļuvis par Latgales patriotu un mani arvien uzmundrina. Esmu labi pazīstama ar Hamburgas universitātes vēstures profesoru Franku Andraško, kas īpaši interesējas par arheoloģiju un ir nodibinājis senlietu restaurēšanas un realizācijas firmu. Plaša profila speciālists ir arī Rolfs Simons. Viņš pievērsies seno piļu un pilsdrupu saglabāšanas lietām. Senas lietas restaurē un pārdod Margaritas un Bruno Tulaku firma. Par sadarbību pašvaldību līmenī domā Bodenteihas domes finanšu direktors Franks Juherts. Esam sākuši gatavot kopīgu kultūras projektu, kas varētu pretendēt uz Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļiem.
Pirms izstādes atklāšanas Ilze kopā ar viesiem apceļoja Latgali, tikās ar amatniekiem, iegriezās linu fabrikā. Profesoram Andraško padomā ir lielāks projekts darbam ar jaunatni. Lai bērnus no nelabvēlīgām ģimenēm iesaistītu arheoloģiskos darbos un senlietu restaurēšanā, Prāgā atjaunots kāds sens klosteris, Lībekā uzbūvēta vikingu sēta, kur jumtu segumam izmantotas latviešu amatnieku piegādātas lubiņas. Latgale profesoru piesaista ar savu pirmatnību, neskarto dabu, un viņš augstu vērtē kalēju un kokapstrādes meistaru darbu.
Sadarbības iespējas cerīgi vērtē Ludzas pilsētas domes priekšsēdētāja Valentīna Lazovska: “Jau šajā rudenī tiekam aicināti uz Bodenteihu, lai turpinātu tikko sāktās sarunas. Nākamgad uz Vāciju varētu doties mūsu dziedātāji un dejotāji, jo vispirms tiek domāts par kultūras apmaiņu. Vēlāk taisīsim pilsētas attīstības plānus. Attīstība mums nepieciešama visos virzienos. Arī kultūrā.”
Ilze savu misiju redz šīs sadarbības veicināšanā no abām pusēm:
– Vācieši mīl precizitāti, pilnīgu skaidrību visās lietās. Nevar būt tā, kā notika kādā viesu namā, – mums pateica, ka uzturēšanās kopā ar brokastīm maksā 20 lati dienā, bet, kad gājām norēķināties, mums pateica, ka par brokastīm jāpiemaksā. Vācietis neko nebūtu teicis, ja sākumā būtu prasīti 25 vai 30 lati, bet tādu diedelēšanu viņš nevar pieņemt. Tāpēc mēs tik labi sapratāmies ar Ludzas tūrisma menedžeri Līgu Kondrāti. Skaidra valoda, pilnīga informācija. Viss, kā vajag. Vāciešiem es savukārt mācu saprast latviešus, latviešu mentalitāti. Tas nav viegli. Man ir ļoti labs vīrs, mēs esam kopā jau vairāk nekā trīsdesmit gadus, bet viņš ne vienmēr mani saprot. Vācietim nav tādu vārdu kā – vai tā varētu, vai tā vajadzētu. Viņš saka tieši un uzreiz. Latvietis nekad tieši neteiks, ka viņam kaut ko vajag. Mēs, latvieši, esam lepni. Ne vīzdegunīgi vai augstprātīgi, bet sevī lepni. Tāds cēls lepnums. Es domāju, ka tāds bija mans vectēvs, un es gribu viņa darbus turpināt.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv