Privatizācija un tās ietekme uz valsti un cilvēkiem

Pagājis jau gandrīz piecpadsmit gadu, kopš Latvijā tiek veikta valsts un pašvaldību īpašuma privatizācija un denacionalizācija. Šobrīd vienlaikus ir spēkā un ne visai sekmīgi tiek īstenotas divas Latvijas tautsaimniecības attīstības programmas – Ivara Godmaņa valdības 1990.gada jūlijā izstrādātā “Latvijas Republikas Valdības tautsaimniecības attīstības programma” (apstiprināta ar LR Augstākās Padomes 1990.gada 3.augusta lēmumu “Par Latvijas Republikas Valdības tautsaimniecības attīstības programmu”) un Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija (apstiprināta Ministru kabinetā 2001.gada 17.jūlijā) – un trīs valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas programmas. Pēc Latvijā iedibinātās tradīcijas kārtējā programma vai koncepcija tiek pieņemta, daudz neiedziļinoties iepriekšējo saturā un izpildē.

“Latvenergo” – viens no iekārojamākajiem privatizācijas objektiem, kas pagaidām tomēr nav privatizēts un, pretēji Eiropas Savienībā pieņemtajam, Latvijā atrodas monopolstāvoklī Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Privatizācijas programmu mērķi un uzdevumi

I.Godmaņa vadītās LR Ministru padomes izstrādātā “Latvijas Republikas Valdības tautsaimniecības attīstības programma” par vienu no galvenajiem valsts ekonomiskās reformas mērķiem izvirza dažādu īpašuma veidu un formu līdztiesības nodrošināšanu un attiecīgas tirgus sistēmas izveidošanu. Šā mērķa sasniegšanai nepieciešams atrast ieinteresētu saimnieku valsts īpašumā esošajai lielākajai nacionālās bagātības daļai, uzsvērts “Latvijas Republikas Valdības tautsaimniecības attīstības programmas” sadaļā “Īpašuma attiecības (konversija)”. Pēc valdības ekonomistu aprēķiniem, Latvijas nacionālās bagātības apjoms 1988.gada beigās (bez zemes) bija 43,3 miljardi PSRS rubļu (~ 68,7 mljd. ASV dolāru). No tās 7 miljardi rubļu (~11,1 mljd. ASV dolāru) jeb 16,2% atradās republikas iedzīvotāju personiskajā īpašumā, kuru veidoja galvenokārt iedzīves priekšmeti un darba rīki strādāšanai personiskajās palīgsaimniecībās.

Īstenojot īpašuma konversiju, I.Godmaņa pirmā valdība (11.05.1990.–13.11.1991.) paredzēja tuvākajos četros piecos gados, izmantojot Latvijas iedzīvotāju un ārvalstu privātkapitāla naudas līdzekļus, privatizēt 25–30% nacionālās bagātības (neskaitot zemi un citus dabas resursus). Ministru padome apņēmās veikt Latvijas nacionālās bagātības inventarizāciju un uzskaiti, lai noteiktu privatizējamo īpašuma objektu tirgus vērtību, un viena divu gadu laikā izstrādāt detalizētu īpašuma konversijas programmu un privatizācijas metodoloģiju, iesaistot ārvalstu speciālistus.
Tomēr valdības vadītāja noteiktajā termiņā ne programma, ne metodoloģija netika izstrādāta. Valsts īpašuma konversijas programmas pamatprincipus sagatavoja Latvijas Tautas frontes domes darba grupa (V.Augstkalns, A.Bernāns, V.Greiškalns, J.Kokins, J.Livčāns, V.Lankevics, E.Uldriķis, V.Znots), piedaloties vietējiem speciālistiem (V.Kavacs, O.Vaikulis, J.Vēciņš, R.Vitkovskis, R.Zīle) un konsultantiem no ASV – Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta un Džordžtaunas universitātes. Likumdevējam (Latvijas Republikas Augstākajai padomei) bija jāaprobežojas ar lēmuma “Par valsts īpašumu un tā konversijas pamatprincipiem” (1991.gada 20.marts) pieņemšanu. Šis lēmums ir spēkā esošs un saistošs, jo lēmuma otrajā punktā noteikts, “ka valsts īpašumā Latvijas Republikā ir visi īpašuma objekti neatkarīgi no to pašreizējā valdījuma veida, izņemot fizisko personu īpašumu, kooperatīvo un sabiedrisko organizāciju īpašumu, kā arī citu valstu īpašumu. Valsts mantas atrašanās juridiskās personas bilancē nerada īpašuma tiesības uz to”.
I.Godmaņa vadītajai otrajai valdībai (19.11.1991.–03.08.1993.) pēc ilgām un destruktīvām diskusijām izstrādātāju starpā 1992.gada 3.martā ar LR Augstākās Padomes lēmumu “Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas koncepciju un sagatavošanas programmu” izdevās apstiprināt īpašuma privatizācijas valstiska līmeņa programmas (koncepcijas) projektu. Tās mērķis ir radīt plašu privātīpašnieku slāni, nevis gūt ienākumus ārpusbudžeta privatizācijas fondā. Datu analīze par īpašuma privatizācijas gaitu valstī rāda, ka privatizāciju veicošajām institūcijām (bezpeļņas organizācijai valsts akciju sabiedrībai “Privatizācijas aģentūra”, Centrālajai dzīvojamo māju privatizācijas komisijai, Valsts zemes dienestam, valsts akciju sabiedrībai “Latvijas Hipotēku un zemes banka”, pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām) no 1994.gada līdz 2004.gada sākumam ir izdevies paplašināt privātīpašnieku rindas tikai par 30,67% (skat. apkopojumu 1.tabulā).
Privatizācijas paātrināšana ir iekļauta bijušā privatizācijas valsts ministra Druvja Skultes (savienība “Latvijas ceļš”) vadībā izstrādātajā valstiskajā programmā “Privatizācijas programma, tās realizācija un turpmākie uzdevumi” (apstiprināta Ministru kabinetā 1995.gada 21.februārī). Šajā joprojām spēkā esošajā programmā izvirzīts mērķis aktivizēt privatizācijas procesus visā tautsaimniecībā, lai pēc iespējas ātrāk radītu labvēlīgu vidi privātā kapitāla darbībai un veicinātu investīciju piesaisti Latvijas tautsaimniecības attīstībai.
Viens no otrās privatizācijas programmas uzdevumiem ir Latvijas iedzīvotāju masveida iesaistīšana valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijā un jau 1995.gadā pabeigt privatizācijas sertifikātu piešķiršanu. Valstiski svarīgā uzdevuma praktiskā izpilde ir ieilgusi jau divas piecgades. Tādējādi tuvākajos gados atbildīgajām institūcijām diezin vai izdosies nodrošināt trešās privatizācijas programmas (apstiprināta ar Ministru kabineta 2003.gada 4.augusta rīkojumu Nr.486) mērķa sasniegšanu – pilnīga privatizācijas sertifikātu izlietojuma panākšanu, vienlaikus nodrošinot iespējami lielus naudas ieņēmumus no privatizācijas.
Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā šā gada jūnijā trešajam lasījumam precizētais likumprojekts “Grozījumi likumā “Par privatizācijas sertifikātiem”“ paredz papildināt likuma 18.pantu ar jaunu septiņpadsmito daļu šādā redakcijā: “(17) Pēc likumā noteiktā privatizācijas (izpirkšanas, atsavināšanas) ierosinājumu iesniegšanas termiņa beigām persona, kura minētajā termiņā iesniegusi ierosinājumu un likumā noteiktajos gadījumos nav zaudējusi tiesības izmantot kā maksāšanas līdzekli privatizācijas sertifikātus, tos var izmantot ierosinājumā minētā valsts un pašvaldības īpašuma objekta pirkšanai. Ja privatizācijas (izpirkšanas, atsavināšanas) ierosinājumu iesniegusi fiziska persona, tiesības izmantot sertifikātus ierosinājumā minētā objekta privatizācijai mantojamas vispārējā kārtībā. Privatizācijas (izpirkšanas, atsavināšanas) ierosinājumu un sertifikātu izmantošanas tiesību izbeigšanas termiņa reģistrācijas kārtību nosaka Ministru kabinets.” Līdz ar to nebeidzamais stāsts par piešķirto privatizācijas sertifikātu izmantošanas nodrošinājumu un valsts līdzekļu šķērdēšanu to apkalpojošās infrastruktūras uzturēšanai varētu kārtējo reizi ieilgt, jo privatizācijas sertifikāti pamazām kļūst “mūžīgi” un “nemirstīgi”.

Privatizācijas rezultāts – bezdarba pieaugums

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Latvijā radās jauna sociāla un ekonomiska problēma – bezdarbs. Līdz 1990.gadam iedzīvotāju nodarbinātība valstī bija viena no augstākajām pasaulē. Sociālisma komandekonomikas sistēmas pastāvēšanas apstākļos, galvenokārt ideoloģisku apsvērumu dēļ, tika īstenots pilnīgas nodarbinātības princips, kas, no vienas puses, ļāva novērst bezdarbu, bet, no otras puses, noteica zemu efektivitāti (darba ražīgumu) attiecīgajā tautsaimniecības sektorā.

Dr.oec. Valdis Vasiļjevs

Turpmāk – vēl

1.tabula

Privātīpašnieku skaita izmaiņas īpašuma privatizācijas rezultātā*

*Bezpeļņas organizācijas valsts akciju sabiedrības “Privatizācijas aģentūra”, Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas, Valsts zemes dienesta gada pārskatu dati un Ekonomikas ministrijas un valsts akciju sabiedrības “Latvijas Hipotēku un zemes banka” informācija