Trīs vaļi balsta nelaimi

Šokējoši, bet vairāk nekā pusi cietušo bērnu sakoduši pašu suņi. Ik gadu Rīgā ir simtiem šādu gadījumu. Par Latviju kopumā datu nav Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Krimināltraumas, pie kurām mediķi pieskaita arī vecāku nevērības dēļ gūtās, ceļu satiksmes negadījumi un dzīvnieku kodumi – tie bērniem ir trīs traumu iegūšanas veidi, kurus, lūgta raksturot situāciju, pirmos nosauc Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas traumpunkta vadītāja Liene Bergmane. Šīs nelaimes vieno kopīga iezīme – tās varēja nenotikt.

Bez zilumiem un puniem neviens nav uzaudzis. Taču pēdējā desmitgadē, lai gan dzimstība samazinājusies, bērnu traumatisms gluži pretēji krasi pieaudzis un tam jau ir lavīnveida efekts. Un runa nav par ikdienišķiem savainojumiem. Ne velti ārsti, kuri šos ciešanu cēloņus pārzina vislabāk, pērn cēla trauksmi, pirmām kārtām aktualizējot jautājumu par vecāku nolaidību. Un, ja jau bērns pats par sevi nav kļuvis par motivāciju tā rūpīgai pieskatīšanai, aicināja pilnveidot mehānismu, kā ar likuma svirām vairot vecāku atbildību par savām atvasēm. Tā, piemēram, 29.jūnijā Ministru kabinets akceptēja grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kas uzlabo bērnu tiesības un izvirza augstākas prasības kā vecākiem, tā valsts un pašvaldību bērnu tiesību aizsardzības speciālistiem. Viena no būtiskākajām novitātēm – noteikt par pienākumu pieaugušajiem neatstāt bez uzraudzības bērnu līdz septiņu gadu vecumam.

Cilvēks ir vērtīgāks par steigu

Statistika par dažādiem traumu veidiem liecina, ka šobrīd nevienam no tiem nav tendences samazināties, teic L.Bergmane. Situācija ir nemainīgi kritiska. Latvija ir vienā no pirmajām vietām Eiropā avārijās bojāgājušo bērnu skaita ziņā, rēķinot uz 100 000 bērnu, – ik gadu mūsu valstī šajos negadījumos vidēji zaudējam 5,8 bērnus. Salīdzinājumam – Vācijā 1,5, bet Zviedrijā 1,2.
Par šo problēmu “Latvijas Vēstnesī” esam rakstījuši jau vairākkārt. Par bojāgājušiem un cietušiem bērniem vaina jāuzņemas daudziem, jo viens no iemesliem šajā nelaimē ir bēdīgi slavenā braukšanas (ne)kultūra. Tiesa, Latvijā zaudēta vesela paaudze, kura vairs nemāk pat pareizi pāriet pāri ielai, jo skolā ceļu satiksmes noteikumus nemāca. Bet arī vecāki paši nez kāpēc elementāras lietas mazuļos neieaudzina un pat veicina drošības normu ignorēšanu. Te vietā minēt vecumveco patiesību: ja bērni neapgūs noteikumus un likumus, kas garantē viņu drošību, un, galvenais, nepratīs tos likt lietā, tad viņi nākotnē to nevarēs arī iemācīt savām atvasēm.
Traumpunktā ik dienu nākas sniegt palīdzību bērniem, no kuriem mazākie avārijas brīdī nav atradušies bērnu sēdeklītī, bet lielākie nav bijuši piesprādzēti. “Ja vecākiem aizrādām, spuras gaisā. Būtu piesprādzēts vai atradies speciālajā sēdeklītī, bērns būtu gājis bojā – tāda ir tradicionālā pārliecība. Bet kāpēc visā pasaulē lieto sēdeklīšus, un kāpēc ir strikta prasība piesprādzēties? Kāpēc citās valstīs cieš mazāk bērnu? Vai tā vispār ir apspriežama tēma?” retoriski jautā traumpunkta vadītāja, paužot pārliecību, ka avārijās gūtās traumas nav tās, ar kurām jāuzaug jaunajai paaudzei.

Rotaļa ar baltiem ilkņiem

Nule Latvija šausmās sastinga, uzzinot par traģēdiju Jelgavas pusē, kur suņa zobi astoņus mēnešus vecam mazulim bija nodarījuši tādas traumas, it kā zīdainis būtu izlaists cauri gaļasmašīnai. Bērniņš, mammai nemanot, bija pierāpojis pie ķēdes suņa.
Dzīvnieku nolemts iemidzināt, mazulis, par laimi, sāk atveseļoties. Sabiedrībā uz brīdi atkal aktualizētā problēma – suņu sakostie bērni – pieklususi. Tā tas pēdējos gados ierasts. No vienas skaļi izskanējušas traģēdijas līdz otrai par problēmu risinājumu aizmirstam. Taču tās apmēri ir neiedomājami. Piemēram, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas traumpunktā pērn nogādāti 620 sakosto, no tiem 320 stacionēti. Šogad līdz jūnija vidum – 244 bērni, no kuriem stacionēti 138. Tātad aptuveni pusei kodumi bijuši smagi. Taču tie ir vienas medicīniskās iestādes dati, kas veido tikai mozaīkas fragmentu no problēmas kopainas Latvijā.
L.Bergmane teic, ka radies praktisks sakodēju dalījums – zināmie un nezināmie dzīvnieki. Pirmie ir tie, par kuriem ir kaut kādi dati, tas ir, zināms, kur atrast suņa saimnieku, vai arī dzīvnieks pieder cietušā ģimenei. Šokējoši, bet vairāk nekā pusi bērnu sakoduši pašu suņi. Traumpunkta vadītāja lēš, ka tādi ir 65–70 procenti gadījumu. Tas tikai apliecina, cik maldīgs ir priekšstats, ka vienmēr un visur vainīgi klaiņojošie dzīvnieki. Otra raksturīgākā situācija – bērnu sakož kāda cita saimnieka suns, piemēram, kāpņu telpā, pagalmā, rotaļlaukumos, ko tradicionāli okupē četrkājaino īpašnieki, vezdami mīluļus uz tualeti, uz ielas vai parkos, kur vairums suņi izvesti bez uzpurņa un bieži arī palaisti vaļā no pavadas.
Speciālisti uzsver – ja mājās mīt cilvēka labākais draugs, ar to īpaši jārēķinās. Jāpieskata un jāaudzina gan suns, gan bērns. Vecāki pārsvarā ir pārliecināti, ka dzīvnieki dievina saimnieka atvases un tās aizsargā. Varbūt. Bet ne situācijā, kad saimnieka atvase cenšas tam atņemt bļodiņu, rausta aiz astes, raušas mugurā, kad dzīvnieks ēd u.tml. Tikai suņa dabas izskaidrošana cilvēkbērnu var rosināt izrādīt respektu četrkājainim.
Traumas mēdz būt ļoti, ļoti smagas. Visu vēl sarežģī suņa mutes dobumā mītošie mikroorganismi, kas izraisa infekciju. Tās ir smagas brūces, kas stipri struto, tāpēc nepieciešama ilgstoša ārstēšana. Bērniem vecumā līdz četriem gadiem parasti sakosta galva vai seja, nedaudz vecākiem – rokas un kājas. Paliek lielas rētas, tātad kosmētisks defekts. Turklāt vēl psiholoģiska trauma. Un ja vēl jāpotējas pret trakumsērgu!
Sekojoši – sabiedrība, nerūpējoties par suņu un cilvēku saskares drošību, apmaksā cietušo ārstēšanas izdevumus. Tajā pašā laikā daudz prātīgāk būtu radīt kritēriju, pēc kuriem saimnieks ar suni drīkst uzturēties sabiedriskās vietās, izpildes reālu nodrošinājumu, kā arī ieaudzināt bērnos pietāti pret dzīvnieka brīvību. Kā uzsver L.Bergmane, ir negadījumi, kurus nevar paredzēt, ne novērst, taču suņu radīto traumu skaits ir krasi samazināms.
Jāpiebilst, ka pašreiz tiek pilnveidotas prasības atbildībai par četrkājainiem mīluļiem un dzīvnieku labturībai. Izstrādāta virkne grozījumu vairākos normatīvos aktos. Paredzams, ka tie stāsies spēka no nākamā gada. Piemēram, Ministru kabineta noteikumu projektā “Kārtība, kādā suni atzīst par bīstamu un nosaka turpmāko rīcību ar to” norādīta arī kārtība, kādā tiks izskatītas iedzīvotāju sūdzības par suņu nodarītiem kaitējumiem.

Vardarbības un neapdomības sētā sēkla

Krimināltraumu uzplaukuma cēlonis arī meklējams vērtību sistēmas nobīdēs. Tuvinieku vardarbība pret bērnu, vienaudžu vardarbība citam pret citu... “Pēdējos gados Latvijai veļas pāri traumu vilnis, ko izraisījusi vecāku nevērība pret bērnu. Tagad krasi pieaug to nelaimju skaits, ko bērni nodara viens otram,” teic L.Bergmane. “Nodarījumi ir ļoti nežēlīgi. Kāvušies, protams, ir visos laikos, bet šobrīd vērojams tāds cietsirdības un mežonības uzplūds, ko grūti aptvert.”
Ilustrācijai viens no pēdējo gadu dramatiskākajiem noziegumiem. Pirms dažiem gadiem Latgalē pusaudzis no lauka, kur strādājuši pieaugušie, piedāvājies nogādāt mājā trīsgadīgu kaimiņpuisēnu. Ceļā viņu apsēdusi doma, kura, kā puisis vēlāk atzinās, to mocījusi jau mēnešiem, – izbaudīt, ko nozīmē nogalināt. Tās spīdzināšanas šausmas, ko izcieta cilvēkbērns, līdz mokas tika izbeigtas, viņu noslīcinot, labāk neaprakstīt. Vien jāmin paradokss – kad puisēns bija miris, pusaudzis to mēģināja atdzīvināt, veicot mākslīgo elpināšanu. Proti, to, ko bija vēlējies, viņš bija izbaudījis un, tā kā konkrētam upurim ļaunu nevēlēja, mēģināja to atgriezt dzīvē. Dzīvības vērtība viņam bija sveša. Un sava artava viņa kroplās domāšanas veidošanā bija tieši filmām un vardarbības piesātinātajai publiskai telpai kā tādai.
Par savu bērnu vairs nevar būt drošs nekur. Ne tad, kad viņš ir ceļā uz skolu, ne skolā, ne atpakaļceļā, ne pagalmā. Tāds ir L.Bergmanes viedoklis. Un tieši tādēļ jāieklausās mediķu aicinājumā vecākiem vismaz pašiem gādāt par drošu vidi bērniem. Lai arī jautājums par pieaugušo nevērību pret atvasēm aktualizēts un pēdējā laikā par to runāts teju ik nedēļu, tomēr prakse liecina, ka daļa vecāku dzīvo it kā paralēlā pasaulē un no citu kļūdām nemācās.
“Visu laiku viens un tas pats. Tik daudz par šīm nelaimēm runāts, bet... Ja dienā traumpunktā ieved piecus sešus zīdaiņus ar lauztiem galvaskausiem, kuri nokrituši no dīvāna, galda vai no cita kā, tas tikai apliecina, cik izplatīta ir vecāku nespēja vai negribēšana domāt soli uz priekšu. Zīdainis, lai arī kusls, tomēr kustas. Nevajag to atstāt nepieskatītu. Un, ja iet ārā no istabas, labāk mazo nolikt uz grīdas. Tikai nedaudz jāpiedomā par varbūtējo situācijas attīstību. Arī tā sauktie tipiskie apdegumi liecina par situācijas traģismu. Tos parasti iegūst mazuļi līdz trīs gadu vecumam. Māmiņa auklē bērnu, turpat blakus krūze ar rīta kafiju. Viena mazuļiem raksturīga nekordinēta kustība – un atkal nelaime. Tagad, kad sākusies vēdināšanas sezona, pieaugs no loga izkritušo skaits. Bērns nedrīkst nepieskatīts atrasties telpā, kur atvērti logi. Pat ja viņš guļ. Pamostoties viens un nobīstoties, mazais, par spīti vecāku pārliecībai, ka tas nevar notikt, pratīs pielikt soliņu pie loga, pakāpties un pa logu kāpt pakaļ mammai. Pērn vienā mēnesī mums bija pat pieci gadījumi, kad bērni izkrituši pa logu no liela augstuma. Tad vēl viegli pieejamā vietā atstātie medikamenti, skaistās, bērnam tik valdzinošās pudeles ar nāvējošu saturu, piemēram, mazgāšanas līdzekļi. Aizmirstam, cik kustīgs ir bērns un ka viņš pasauli iepazīst caur muti, kā tas bija traģiskajā gadījumā ar letālām sekām, kad desmit mēnešus vecs mazulis izknibināja no priekšmeta bateriju un to norija. Par gados vecākiem bērniem, kuriem mīlošie vecāki sarūpē velosipēdu, skrituļdēli, slalomslēpes vai citu sporta inventāru, bet aizmirst sarūpēt aizsarglīdzekļus, vispār labāk nerunāsim,” stāsta traumpunkta vadītāja, vēlreiz uzsverot, ka tikai no cilvēkbērna tuviniekiem atkarīgs, lai vismaz mājas bērnam nekļūtu par potenciālo draudu.

Ilze Apine, “LV”

ilze.apine@vestnesis.lv