Dziedāsim, jo dziedāt ir labi, dziedāt – tā ir mīlētāju daļa

“Gaudeamus”. Rīgas Tehniskās universitātes vīru korim tāds pat vārds kā Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētkiem Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Maestro Edgara Račevska lolojuma studentisko gaitu tagad turpina Ivars Cinkuss Foto: Elmārs Rudzīts, A.F.I.

Šodien ar koncertiem Valmierā un Jelgavā sākas 14.Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki “Gaudeamus”. Svētku lāpa, ko Latvijas studenti 1999.gada vasarā saņēma Kalna parkā Viļņā, sestdienas vakarā degs Rīgā pie Brīvības pieminekļa, kur jaunieši noliks ziedus un teiks svētku atklāšanas runas. Mākslinieciskās padomes priekšsēdētājs Jānis Siliņš kā raksturīgu šo svētku iezīmi izceļ tieši to, ka studenti ne vien dzied, dejo un spēlē, bet ir arī galvenie runātāji un praktisko darbu darītāji. Arī pirmo preses konferenci, kas notika vakar, 8.jūlijā, vadīja studentu kora dalībnieces Inta Rozīte un Krista Grīnbauma, kas tikko beigušas Kultūras akadēmiju.

Kāpēc svētki notiek?

Svētku rīcības komitejas vadītājs izglītības un zinātnes ministrs Juris Radzevičs uzsver, ka valdība šos svētkus uzskata par vienu no pašiem nozīmīgākiem šīs vasaras notikumiem. Kāpēc? Līdz ar to, ka UNESCO atzinusi Baltijas valstu dziesmu un deju svētku tradīciju par pasaules nemateriālās kultūras šedevru, visu triju valstu valdībām jāuzņemas pastāvīga gādība par šīs tradīcijas uzturēšanu un attīstīšanu. “Gaudeamus” arī pieder pie šiem svētkiem. Turklāt studentu svētki – tā ir dziesmu svētku tradīcijas romantiskākā daļa. Un arī nākotne. Tāpat kā skolēnu svētki. Tūlīt pēc “Gaudeamus” darbu sāks Skolēnu dziesmu un deju svētku rīcības komiteja, jo tie notiks jau nākamvasar.

Dalībnieku koordinatore Krista Grīnbauma (no kreisās) un Rīcības komitejas atbildīgā sekretāre Māra Katvare Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Atskats uz sākumiem

Pirmie Baltijas valstu (toreiz vēl padomju republiku) studentu dziesmu svētki notika Tartu jau 1956.gadā, bet savu nosaukumu “Gaudeamus” tie iemantoja 1967.gadā.
Ik pēc trim četriem gadiem studenti kopā pulcējušies pārmaiņus Latvijā, Lietuvā, Igaunijā. Izglītības un zinātnes ministrijas Starptautisko sakaru nodaļas vadītāja Māra Katvare, kas piedalās jau septīto studentu svētku rīkošanā, īpaši atceras 1981.gadu, kad pirmo reizi piedalījās tik liels skaits dejotāju. Kopš tā laika tos arī sauc par dziesmu un deju svētkiem.
Vislielākais pacēlums piedzīvots 1988.gadā, kad studentu svētki saplūda ar Atmodas kustību un pulcināja 7000 dalībnieku. Jaunieši dziedāja un dejoja zem saviem nacionālajiem karogiem, kas toreiz nozīmēja lielu politisku uzdrīkstēšanos.
Latvijā svētki iepriekšējo reizi notika 1991.gadā, kad koncerti izskanēja Liepājā, Cēsīs un Ogrē.

Cik viņu ir — dziedātāju, dejotāju, muzikantu?

Gadu ritumā bijis dažāds gan dalībnieku skaits, gan katras valsts īpatsvars. Šoreiz svētkos piedalās 52 augstskolas, kopskaitā 4246 dziedātāji, dejotāji un muzikanti. Kā parasti, visvairāk ir koru (78) un deju kolektīvu (23). Tad seko pūtēju orķestri (12) un folkloras grupas, tautas instrumentu ansambļi, teātra trupas (13). Viskuplāk pārstāvēta mūsu dienvidu kaimiņu studentu saime. Svētkos piedalās 23 Lietuvas augstskolas ar 59 kolektīviem, kopskaitā 2214 jaunieši. Igauniju pārstāv 12 augstskolu 35 kolektīvi, pavisam 1008 dalībnieki. Latviju pārstāv 17 augstskolas ar 32 kolektīviem, kopskaitā 1024 dalībnieki.

Kas uzdos toni?

Pēc tradīcijas katra valsts prezentē savu programmu un izvēlas pa vienai oriģināldziesmai un tautasdziesmai kopkora izpildījumam, pa dejai apvienoto studentu deju ansambļu kopuzvedumam un pa instrumentālam skaņdarbam, ko izpilda apvienotie Baltijas valstu studentu pūtēju orķestri.
Svētku galvenais režisors ir Kultūras akadēmijas rektors Jānis Siliņš, koru virsdiriģents – prof. Juris Kļaviņš, deju programmas virsvadītājs – Rolands Juraševskis un pūtēju orķestru virsdiriģents – Māris Martinsons. Svētku galvenais mākslinieks un emblēmas autors ir Ivars Mailītis.
Savai nacionālajai programmai Latvijas studenti izraudzījušies tautasdziesmas Ilonas Rupaines un Eināra Lipska apdarē.

Komponiste Ilze Arne Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Apvienotie deju kolektīvi dejos “Sudmaliņas” Harija Sūnas horeogrāfijā. Kopkoris Māras Marnauzas vadībā dziedās Ilzes Arnes dziesmu “Canteamus”.

Daži jautājumi Ilzei Arnei

– Nesenajos Baltijas un Ziemeļvalstu dziesmu svētkos Klaipēdā kopkoris dziedāja jūsu dziesmu “Roka roku rokā tur” ar Andreja Eglīša dzeju. Kā tas nāk, ka atkal izraudzīta tieši jūsu dziesma?
– Pirms tiem svētkiem Klaipēdā notika konkurss, kurā piedalījās visu dalībvalstu komponisti. Mana dziesma uzvarēja. Autora vārds jau bija aploksnē. To tikai pēc tam atvēra. Bet šo dziesmu bija ievērojis prof. Juris Kļaviņš. Viņš atzina, ka dziesma varētu derēt, un mudināja mani piestrādāt, lai tā būtu piemērota gan kopkorim bez pavadījuma, gan varbūt ne tik spēcīgam korim.
– Klaipēdā kopkoris dziedāja Eglīša dzeju angļu valodā. Šoreiz vienojošā ir latīņu valoda.
– Tā ir sena studentu dziesma. Šķiet, apmēram tikpat sena kā “Gaudeamus”. Atradu arī Anša Alberinga tulkojumu, bet dziedāts, protams, tiks oriģinālvalodā. Tā kā latīņu valodu visi nesaprot, uzrakstīju arī tulkojumu, jo vārdi ir vienkārši brīnišķīgi, tik piemēroti šiem svētkiem.

Latīniski dziesma skan tā:

Cantemus,
quia cantare bonum est.
Cantemus,
quia cantare iucundum est.
Cantemus,
quia cantare amantis est.

Latviski tā skan tā:

Dziedāsim,
jo dziedāt ir labi.
Dziedāsim,
jo dziedāt ir patīkami.
Dziedāsim,
jo dziedāt – tā ir mīlētāju daļa.

– Profesors Juris Kļaviņš ar savu kori “Juventus” tikko atgriezies no Kanādas latviešu dziesmu svētkiem, kur garīgās mūzikas koncertā tikusi dziedāta jūsu komponētā “Sanctus”. Viņš ļoti atzinīgi, ar cildinošiem vārdiem, vērtē jūsu kora dziesmas un arī to, ka, pēc viņa vārdiem, savā reizē nesmādējat diriģenta padomu.

– Manos studiju gados Juris Kļaviņš vadīja muzikologu kamerkori. Un tas bija pirmais, kas dziedāja manas dziesmas jauktajam korim a cappella. Tās bija trīs dziesmas ar Imanta Ziedoņa vārdiem.
1993. gada Dziesmu svētkiem veltītajā konkursā viņš diriģēja manu dziesmu ar Andreja Eglīša dzeju “Zem viena Jāņu vainaga”, un tā nonāca uz Lielās estrādes.
Pēc tam kā velti “Juventus” jubilejai komponēju Knuta Skujenieka dzejoli “Noausim kājas, atpīsim sirdis” un Aivara Neibarta “Rīgā dzimis, Rīgā audzis”.
Man patīk rakstīt mūziku labai latviešu dzejai.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv