Austrumi ir smalka lieta

Sauszemes spēku brigādes komandieris, bijušais Koalīcijas spēku daudznacionālās divīzijas Latvijas kontingenta Irākā komandieris, pulkvežleitnants Igors Rajevs sarunā ar “Latvijas Vēstnesi”

Igors Rajevs Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

– Jūs nesen atgriezāties no Irākas. Parakstīta pavēle par jūsu iecelšanu Sauszemes spēku brigādes komandiera amatā. Vai neiznāk, ka atgriežaties savā iepriekšējā vietā, bet jaunā kvalitātē – ar bagātāku pieredzi?
– Zināmā mērā, jo no Sužu izlūkdesanta bataljona tika izveidots Ādažu BALTBAT, vēlāk – LATBAT 1. un 2. kājnieku bataljons, kas tagad pārtapis Sauszemes spēku brigādē.

– Vai savulaik karavīru vidū izslavēto Sužu izlūkdesanta bataljonu uzskatāt par savu auklējumu? Vai jūsu ideja ir slavenā “Lūšu taka”, dažādas uzšuves un tiesības nēsāt beretes par izciliem sasniegumiem militāros treniņos?

– Es biju Sužu bataljona trešais komandieris, bet mans galvenais darbs tika ielikts LATBAT izveidošanā, ko varu uzskatīt par savu auklējumu. Negribu sacīt, ka stimulējošās zīmes ir tikai mana ideja, bet centos tām piešķirt lielāku nozīmīgumu, lai tās tiešām būtu atšķirības zīmes un karavīrs. tās saņēmis, justos lepns. Tās nedrīkstēja būt viegli iegūstamas, tad tām nebūtu nekādas vērtības, un tām bija jākļūst par stimulu treniņiem, starpmērķiem, uz ko tiekties.

– Atceros ceremoniju, kad jūs nodevāt Sužu izlūkdesanta bataljona vadību nākamajam tā komandierim un jūsu saviļņojumu tajā brīdī. Vai varbūt tikai tā šķita?

– Jā, bataljons bija kļuvis tuvs kā bērns, kuru žēl zaudēt. Bet tāds ir militārais dienests, un karavīru rotācija kalpo tam, lai neiesūnotu kādā amatā. Ja virsnieks paliek ārpus rotācijas plāna, tas ir signāls, ka neesi spējīgs tālākam ceļam pa karjeras kāpnēm, ka tas ir tavs pēdējais amats.

– Rotācija iet soli solī ar papildināšanos izglītībā?

– Man tā bija ASV vadības un ģenerālštāba koledža “Fort– LeavenWorth”.

Armija nav iedomājama
bez disciplīnas

– Labi apmācītam karavīram ir lielākas izredzes izdzīvot kaujā. Vai tie komandieri, kas karavīrus pakļauj grūtiem treniņiem, vairāk mīl savus karavīrus, vai varbūt tās ir atsevišķu personu ambīcijas? Esmu dzirdējis, ka arī jūs karavīri pieskaita pie stingrajiem komandieriem.
– Diezgan grūti atbildēt uz šo jautājumu. Jo viss atkarīgs no komandiera personības. Arī padotie armijā ir dažādi, atnāk ar savām ambīcijām, viens mēģina atrast un pilnveidot sevi, cits tikai dien, lai saņemtu garantēto uzturu. Un tas nemaz nav slikti, jo arī no viņiem ar laiku izaug labi karavīri. Tas viss ir sarežģīti. Komandiera galvenais uzdevums – kā no vieniem, tā no otriem sagatavot labus karavīrus, kas spējīgi pildīt uzticētos pienākumus. Viens komandieris vairāk pieķeras saviem karavīriem, cits mazāk. No pieredzes varu sacīt, ka virsniekiem, kuri pamatīgi trenkā padotos, ir prasīgi un stingri, tiem ir augstāks autoritātes reitings nekā “maigajiem”. Bet jautājums par virsnieku un padoto savstarpējām attiecībām ir cieši saistīts ar disciplīnu armijā. Arī demokrātijas valstīs armija bez stingras disciplīnas nav iedomājama. Šajās armijās tāpat valda vienvadības princips.

– Kā jūs raksturotu disciplīnu Latvijas bruņotajos spēkos?

– Kā pietiekami labu. Vismaz man, strādājot ar karavīriem Irākā, kā kontingenta komandierim ne reizes nenācās izmantot savu disciplināro varu, lai kādu sodītu. Domāju, ka salīdzinājumā ar deviņdesmito gadu vidu disciplīna armijā ir ievērojami uzlabojusies.

– Karavīriem, kas dodas misijās, pārsvarā ir divas motivācijas: vieniem tā ir samērā labs atalgojums, otri vēlas paaugstināt militāro profesionalitāti. Vai līdz ar armijas profesionalizāciju brīvprātības princips netiks ņemts vērā?

– Tie, kas ilgāk ir dienestā, vairāk nobrieduši, tiem karstajos punktos ir lielāka iespēja paaugstināt savu militāro pieredzi un profesionālās iemaņas. Labs atalgojums arī ir laba motivācija, sevišķi jaunajiem karavīriem. Un atalgojums misijās vienmēr būs labāks nekā ikdienas dienestā Latvijā. Turpmāk, slēdzot līgumus ar karavīriem, būs jāparaksta saistības pildīt uzdevumus arī ārpus valsts robežām. Ja būs pavēle, tad jābrauc.

Būtiskākais –
sagatavotība un profesionalitāte

– Irākā jūs reizē bijāt Latvijas kontingenta komandieris un Koalīcijas spēku daudznacionālās divīzijas “Centrs – Dienvidi” štāba Plānošanas pārvaldes operāciju daļas priekšnieks. Kā jūs īsumā raksturotu darbu štābā, kur dažādu tautību virsnieki ar dažādu pieeju un mentalitāti diendienā risina militāra rakstura jautājumus?
– Daudznacionālā kolektīvā strādāt ir grūtāk. Manā pakļautībā strādāja Polijas, Dānijas, Lietuvas, ASV un Latvijas virsnieki. Valodu prasme, dažādas mentalitātes, attieksme pret uzdevumu izpildi, dažāds sagatavotības līmenis. Man ir pietiekama pieredze, zinu, kuras armijas virsnieki ir precīzi un operatīvi darbā, bet ir citi, kas darbojas lēni un bez iniciatīvas. Pārliecinājos uz savas ādas, ka tam, kas velk, krauj tik virsū, bet tā jau ir visur. Pēdējās trīs nedēļās dabūju vēl vienu uzdevumu ar lielu atbildību. Papildu grūtības sagādāja arī tas, ka divīzijas štābs nebija tāds kā klasiskajā izpratnē, bet tika komplektēts no dažādas sagatavotības virsniekiem, kas nebija arī sastrādājušies, pietiekami labi nezināja procedūras.

– Zinot arābu pasaules uzskatus un attieksmi pret sievieti, gribu vaicāt, vai citu valstu armijās Irākā dienēja daudz sieviešu?

– Samērā maz, vienīgi spāņu kontingentā bija daudz sieviešu. Kamēr spāņi bija mūsu divīzijā, 60 – 70 procenti no kopējā sieviešu skaita divīzijā bija spānietes. Man personīgi šķiet, ka nav būtiski – sieviete vai vīrietis, svarīga ir virsnieka sagatavotība, profesionalitāte. Piemēram, kad spāņu kontingentu mūsu divīzijā nomainīja ASV brigāde, brigādes komandieris bija sieviete. Nedomāju, ka sievietes vajadzētu iesaistīt kaujas vienībās, uzbrukuma operācijās.

– Vai Irākā augstākajiem virsniekiem deva iespējas nonākt tuvākā saskarsmē ar vietējiem iedzīvotājiem?

– Nekādu īpašu aizliegumu nebija. Viss atkarīgs no tā, kāds ir amats un uzdevumi. Es vispār līdz šādai saskarsmei varēju netikt, bet misijas sākumā vadīju projektu, kas gatavoja centrus mūsu sadarbībai ar irākiešiem. Tas bija diezgan interesanti, jo vajadzēja krustu šķērsu apceļot lielo valsti, visas provinces, par kurām bija atbildīga mūsu divīzija. Nācās tikties ar dažādām irākiešu amatpersonām, irākiešu Nacionālās gvardes un policijas priekšniekiem, provinču gubernatoriem un pilsētu galvām.

– Kāds ASV kapteinis – rotas komandieris – žurnālā “Armor”, daloties Irākas pieredzē, attēlo tur esošo situāciju drūmās

krāsās. Vietējie tulki no labajiem zēniem pēkšņi pārtop sliktajos, infrastruktūra un ceļi amerikāņu smagajai tehnikai sagādā problēmas...

– Manuprāt, simtprocentīgi uzticēties tur nevar nevienam, bet, iegūstot pieredzi, varēja tomēr atrast vietējos, ar kuriem sadarboties. Mūsu rotai sākumā bija divi tulki. Viens aizgāja, tiklīdz viņa ģimenei tika piedraudēts, bet otrs turējās pie mums līdz misijas beigām. Ir zināma robeža, līdz kurai var uzticēties. Nekad nedrīkst vietējiem ļaut uztaustīt kādu vājo vietu, tad viņi to centīsies izmantot. Nedrīkst dot atlaides, jāprasa izpildīt uzdoto. Nedrīkst arī sist dūri pret galdu. Krievi saka: “Austrumi – smalka lieta.” Īstenībā tā arī ir.

Pieredze noderēs pašiem un citiem

– Kā Nacionālajos bruņotajos spēkos notiek misijās iegūtās pieredzes nodošana tālāk? Vai Ādažu poligonā treniņos tiek modelētas Irākā piedzīvotās uzbrukuma situācijas? Varbūt tam nav nekādas jēgas, jo uzbrukumi var būt dažādi?
– Mēs, protams, varam atrast veidus, kā tuvoties tām situācijām, kādas gadās Irākā, pat kaut ko vienkāršu uzbūvēt, kas neprasa lielus līdzekļus. Trešo kontingentu, kas tagad aizbrauca uz misiju, sagatavoja instruktori no pirmās rotas, kas pirmie bija Irākā, tā kā mums tagad ir samērā liela pieredze. Šīs pieredzes pārmantojamības princips saglabāsies. Jāņem vērā, ka mēs Irākā būsim līdz 2005. gada beigām.

– Traģiski, ka Irākā gājuši bojā tik daudz karavīru pēc Sadama Huseina režīma gāšanas. Tagad diemžēl kritušo pulkam pievienojies arī mūsu karavīrs.

– 12. jūlijā iesniegšu galaziņojumu par dienesta izmeklēšanu virsleitnanta Olafa Baumaņa bojāejas lietā. Tas bija uzbrukums, izmantojot mīnmetējus. Raķešu un mīnmetēju ieroču lietošana ir viens no izplatītākajiem uzbrukuma veidiem. Diemžēl šoreiz mums nepaveicās.

– Vai jums pašam arī gadījās bīstamas situācijas?

– Negribu tos nosaukt par sevišķi bīstamiem, bet bija uzbrukumi nometnei. Reiz redzēju, kā lidoja raķetes pāri un, paldies Dievam, uzsprāga krietni tālu no mums. Daži centās no nometnes neizbraukt un visus sešus mēnešus pavadīja tajā. Kādas valsts virsnieks baidījās atstāt nometni, jo uzskatīja, ka tad viņam uzbruks un viņš ies bojā. Tā viņš, strādādams nometnē, sagaidīja mājāsbraukšanas dienu, bet tika nogalināts mīnmetēju apšaudē lidlaukā pirms iekāpšanas lidmašīnā. Virsnieks nedrīkst slēpties aiz nometnes vaļņiem vai karavīru mugurām, viņam jābūt savu karavīru priekšgalā. No sava likteņa nenoslēpsies.

– Ko jūs domājat par obligāto pēcmisijas rehabilitācijas kursu, lai karavīrus atbrīvotu no negatīvajām emocijām un novērstu “combat” sindromu?

– Vārds “obligāts” izraisa pretreakciju, bet es domāju, ka tā ir nepieciešama. Karavīru ar lielāku dzīves pieredzi situācija Irākas misijā varētu mazāk ietekmēt, bet uz deviņpadsmitgadīgiem zēniem ar ļoti nelielu militārā dienesta laiku tā var atstāt nopietnas sekas. Tomēr arī es mēģināšu atrast laiku šim kursam, jo tas būs jādara visiem.

– Vai situācija Irākā kļūst arvien bīstamāka? Vai turienes sabiedrība ir sašķelta divās daļās – koalīcijas spēku atbalstītājos un uzbrucējos spridzinātājos?

– Situācija Irākā ir uzlabojusies. Visbīstamākais periods bija aprīlis un maijs, kad draudi bija lielāki. Tagad jāpaciešas kāds mēnesis, lai redzētu, kā pašu irākiešu jaunā valdība tiks galā ar drošību un kārtības ieviešanu valstī. Daudzi irākieši sacīja: pats fakts, ka vara tiek nodota viņiem un Irāka kļūs par demokrātisku valsti, ka koalīcijas spēkiem vairs nav okupācijas spēku statusa, var būt nozīmīgs, lai procesi valstī stabilizētos un ietu uz labo pusi. Protams, tas nav tik vienkārši. Sabiedrība sastāv no ciltīm, un katrai ir savs ājatolla. Tam ir savi mērķi, ietekmes sfēras. Ļoti sarežģīta valsts, tad vēl šiītu, sunnītu un kurdu savstarpējais naids un pāridarījumi pagātnē, kā arī dažādi politiskie mērķi. Jaunajai valdībai ir svarīgi saglabāt valsts vienotību, nesašķelt to.

Andris Kļaviņš