Tik dažādi tilpīgais grozs

Apmēram trešo daļu no visiem mājsaimniecību patēriņa izdevumiem veido izdevumi pārtikai Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Tuvojas nobeigumam Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) regulārā mājsaimniecību budžetu pētījuma datu izstrāde par 2003.gadu. Pašreiz varam pateikt, ka Latvijas pilsētu iedzīvotāji 2003.gadā, rēķinot vidēji uz mājsaimniecības locekli, mēnesī ir tērējuši 114 latus, bet lauku – tikai 73 latus. Pilna iztikas minimuma patēriņa groza vērtība šajā gadā tika aprēķināta 94 lati. Ja visu sadala uz galviņām, tad pilsētniekiem iznāk pilns grozs, bet lauciniekiem – kādi 78%. Tomēr viss jau nav tik vienkārši.

Ko jūs darītu, ja izlozētu

Mājsaimniecību budžetu datus savāc apmēram no 4 tūkstošiem gadījumizlases ceļā izvēlētām mājsaimniecībām, aptverot visu Latvijas teritoriju (2003.gadā precīzi no 3631 mājsaimniecības).
Nu jau esam pieraduši pie dažādām aptaujām un zinām, kā “atbumbot” parastos jautājumus. Labklājības partija ir strādājusi “drīzāk labi nekā slikti”, sliktklājības – “drīzāk slikti nekā labi” utt. Bet, ja jūs izlozēs mājsaimniecību budžetu pētījumam, tik viegli neies.
Jau pirmajā intervijā jums iedos speciālu patēriņa izdevumu reģistrācijas dienasgrāmatu. Tajā pirmo divu nedēļu garumā katras dienas pirkumu reģistrācijai ir paredzēts savs lapas atvērums. Atsevišķās tabulās ir jāieraksta izdevumi pārtikai, maltītes ārpus mājas, nepārtikas preces un pakalpojumi, pārtikas produkti, kas iegūti no piemājas saimniecības utt.
Katra mājsaimniecība pētījumā piedalās četras nedēļas, bet ilglietošanas preču pirkumi “jāatceras” 12 mēnešus, tāpat ienākumi no lauksaimnieciskās ražošanas, uzņēmējdarbības utt.
Tā jūs Vidzemes tirgū pieejat pie piena produktu stenda un palūdzat krējumu, biezpienu, sviestu, sieru, jogurtu un vēl kaut ko. Jums “izsit” kopēju čeku un iemet jau pilnā papīra groziņā. Ja gribat, varat paņemt. To dara reti kurš. Tagad ar zīmulīti rokā un ar pacietību: tik santīmu par biezpienu, tik – par krējumu utt. Citi pircēji, rindā gaidot, nodomās: ir nu gan “gnīda”... Bet to prasa pētījums.
Tādēļ nevar teikt, ka šādā pētījumā nerespondence ir liela. Un jāpateicas tiem, kuri veselu mēnesi ir pūlējušies, lai mēs uzzinātu, kā dzīvo valsts iedzīvotāji.

Galvenie rezultāti

Apmēram trešo daļu no visiem mājsaimniecību patēriņa izdevumiem veido izdevumi pārtikai (ieskaitot bezalkoholiskos dzērienus). 2003.gadā vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī iznāk 32 lati (mazāk noapaļoti skaitļi – tabulā). Tā kā kopējais patēriņa izdevumu apjoms, arī uz mājsaimniecības locekli mēnesī, pēc noapaļošanas šoreiz ir tieši 100 latu, tad iepriekšējais skaitlis sakrīt ar pārtikas izdevumu īpatsvaru procentos – 32%.
Salīdzinot ar iepriekšējo – 2002.gadu, izdevumi pārtikai ir pieauguši tikai par 1%, kas laikam būs mazāk nekā cenu pieaugums. Katrā ziņā ēsts daudz vairāk nebūs. Tomēr patēriņa izdevumu struktūrā pārtikas daļa ir samazinājusies: no 35% 2002.gadā līdz jau minētajiem 32% 2003.gadā.
Otrs galvenais izdevumu postenis jau daudzus gadus tradicionāli ir izdevumi par mājokli, ūdeni, elektroenerģiju, kurināmo, gāzi. Pārskata gadā šim nolūkam vidēji uz mājsaimniecības locekli ir izdots 13 latu, kas ir par 7% vairāk nekā pirms gada.
Trešais izdevumu postenis, kas arī jau tradicionāli spiež mājsaimniecību budžetus, ir transporta izdevumi. 2003.gadā vidēji mājsaimniecības loceklis transportam ir izdevis nepilnus 11 latus mēnesī, un tas ir par 22% vairāk nekā gadu iepriekš.
Dārgās zāles daudzi nemaz nespēj iegādāties. Tāpēc izdevumi veselības aprūpei nav starp lielākajiem. Bet pēc augšanas tempiem tie ir otrajā vietā tūliņ aiz maksājumiem par mājokļa iekārtu un mājturības piederumiem.
Visi patēriņa izdevumi kopā valstī 2003.gadā, salīdzinot ar 2002.gadu, ir palielinājušies par 9 latiem mēnesī, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, jeb par 9,9%. Ņemot vērā patēriņa cenu pieaugumu, pēc CSP aprēķiniem, patēriņa izdevumu pieaugums salīdzināmās cenās bija 6,8%.
Varētu teikt, ka tas raksturo labklājības pieaugumu, daļēji varbūt respondentu labāku darbu, pierakstot visus izdevumus un neko neaizmirstot. Bet cik ilgi? 2003.gada laikā patēriņa cenas, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pieauga par 2,9%. Bet šā – 2004. – gada pirmajos trijos mēnešos pieaugums “uzskrēja” līdz 4,3%. Kas būs līdz gada beigām? (Latvijas Statistikas ikmēneša biļetens. 3(118)/2004.–14.lpp.)

Ko var atļauties Jupiters...

Jupiters, saprotams, dzīvo lielpilsētā, bet tas otrs – lauku viensētā. Salīdzinot Latvijas pilsētu un lauku mājsaimniecību patēriņa izdevumus, izrādās, ka pilsētās tie 2003.gadā bija par 47% lielāki nekā laukos. Vēl spilgtākus kontrastus iegūstam, izdalot atsevišķi Rīgu. Tur pārskata gadā vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli varēja izdot Ls 143, un tas pēc noapaļošanas ir tieši divas reizes vairāk nekā laukos. Teritoriālā noslāņošanās turpinās, neraugoties uz visām izlīdzināšanas programmām un projektiem. Var jau būt, ja nebūtu šo projektu, process noritētu vēl straujāk.
Pilsētnieki noteikti iebildīs, ka pilsētās dzīves dārdzība ir lielāka. Pamatojums: pilsētnieki par mājokli un ar to saistītiem maksājumiem ir izdevuši 2,6 reizes vairāk nekā laucinieki. Taču vairāk nekā divas reizes izdot viņi ir varējuši atļauties arī atpūtai un kultūrai, restorāniem un viesnīcām, izglītībai, kā arī citiem, sīkāk nesadalītiem pirkumiem un pakalpojumiem. Tieši pēdējā teikumā uzskaitītās izdevumu grupas nepieder pie pirmās nepieciešamības izdevumiem, un lielās starpības šo grupu izdevumos ļauj secināt, kur dzīvo Jupiters.
Tāpat pilsētnieki izdod 1,8 reizes vairāk par sakariem un 1,4 reizes vairāk par transportu. Būtu diezgan loģiski, ka, dzīvojot izklaidus teritorijā, sakari un transports ir vairāk nepieciešami nekā blīvas apbūves apstākļos. Bet skaitļi rāda, ka iespējas ir pretējas.
Vienīgi izdevumi pārtikai pilsētās un laukos ir diezgan līdzīgi, ar 12% pārsvaru pilsētnieku labā. Samērā lielos pārtikas izdevumus lauku mājsaimniecībās var izskaidrot ar pašražoto un pašu patērēto produktu novērtēšanu naudā un ieskaitīšanu pārtikas izdevumos. Pašražotos produktus taupa mazāk nekā pirktos, jo mazus daudzumus, ja tos ietaupīs, būs grūti pārdot.

Vadītāji un strādātāji

Salīdzinot patēriņa izdevumus dažādās sociālekonomiskajās grupās, var secināt, ka ievērojami augstāku patēriņa līmeni spēj nodrošināt uzņēmēju un pašnodarbināto mājsaimniecības, kurām patēriņa izdevumi sasniedz Ls 172, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Viņiem pārtikai pietiek ar 22 % no izdevumu kopsummas.

Algoto darbu strādājošo mājsaimniecībās analoga izdevumu kopsumma bija Ls 107, un viņiem no tās pārtikai aizgāja 30%. Pensionāru mājsaimniecībās pārtikai tērēja 43% no patēriņa izdevumu kopsummas. Pensionāri relatīvi visvairāk izdod par mājokli un komunālajiem maksājumiem – 19% (algotu darbu strādājošo mājsaimniecībās, kuru ir vairākums, – 12%).

No Rīgas līdz Latgalei

Tā sarindojas pieci Latvijas statistikas reģioni pēc patēriņa izdevumu kopsummas, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, Ls:
Rīgas – 137;
Kurzemes – 87 (Ventspils ietekme?);
Vidzemes – 80;
Zemgales – 80;
Latgales – 69.
Ar to cieši korelē patēriņa izdevumu struktūra: pārtikai Rīgas reģionā pietiek ar 27%, Latgales vajag 43%. Atpūtai un kultūrai Rīgas reģionā var attiecināt 7,6%, Latgales – 4,8%. Citi reģioni ir pa vidu. Gandrīz vienmēr – minētajā secībā.
Precīzāks virsrakstiņš būtu: “No Latgales uz Rīgu.” Senatnē teica: “Visi ceļi ved uz Romu”. Šodienas Latvijā – “Visi labumi satek Rīgā”.

Oļģerts Krastiņš,

Latvijas statistikas institūts

Ineta Jansone,

Centrālā statistikas pārvalde

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi (kopā naudā un natūrā)