"Lielā trijotne"

Par spīti visās malās izplatītajiem nomierinošajiem paziņojumiem kopš Joškas Fišera programmatiskās "Eiropas runas" un prezidenta Širaka majestātiskās uzstāšanās Reihstāgā spriedze starp Angliju, Vāciju un Franciju nav noliedzama. Tā draud izvērsties par nopietnu pārbaudi citādi vienmērīgi sāktajā Francijas prezidentūras laikā Eiropas Savienībā. Lai gan Fišera un Širaka uzskati ir atšķirīgi — vācietis iestājās par federālu Eiropas valsti, bet francūzis viennozīmīgi pieturējās pie Šarla de Golla "nāciju Eiropas" idejas —, tomēr abi bija vienisprātis par kādu pamatideju: par "divātrumu" un "koncentrisko apļu" Eiropu, par jaunu ceļu gājēju grupu, kurus uz priekšu virza vācu un franču motors. Vairākas mazākās Eiropas valstis sāk ausīties, sajūtot tajā franču un vācu hegemonijas tieksmi. Lielākās, kā Spānija, un lielākā kandidātvalsts Polija, ir ārkārtīgi satrauktas par izredzēm kļūt par otrās šķiras eiropiešiem vai pat nonākt "atpalikušo salonā". Taču nekur citur šī nepatika pret "Eiropas kultūru" neizpaužas tik stipri kā Lielbritānijā, kur Tonijs Blērs un viņa kabineta proeiropeiski noskaņotie ministri ir iesaistījušies smagā cīņā pret aizvien augošo eiroskepticismu sabiedrībā.

Valda bailes, ka ekonomiski spēcīga Francija, kurā bezdarba līmenis samazinās un kura pēdējā OECD ziņojumā ir saņēmusi visaugstākās atzīmes pasaulē par savu veselības aizsardzības sistēmu, ir noskaņota izreklamēt sevi par Eiropas politisko vadītāju. Turklāt tas notiek brīdī, kad Amerika sakarā ar ilgstošo prezidentu maiņas fāzi politiskā ziņā ir "kliba". Tas viss lej ūdeni uz Blēra politisko pretinieku dzirnavām, dodot viņiem lieliskus argumentus nākamā gada priekšvēlēšanu cīņā. Britu konservatīvie ar puķainām metaforām apraksta šo iedomāto negodu un nekautrējas to attēlot kā "Dantes elles visdziļāko loku".

Taču arī prezidējošās Francijas vadībā ir vērojamas viedokļu atšķirības. Nākamajās prezidenta vēlēšanās tiešu konkurenci Širakam izrādīs Lionels Žospēns. Tur, kur gollists Širaks iestājas par "nacionālo valstu apvienoto Eiropu", jo tikai tādā veidā viņš saredz Francijas ietekmes pieaugumu Briselē, Strasbūrā un jaunajā "sekretariātā", Žospēns konstitūcijas, kā arī institucionālo reformu jautājumos ir daudz piesardzīgāks. Viņam daudz tuvāka ir sociālā aizsardzība pret brīvā tirgus vējiem. Tādēļ arī viņš distancējas no Tonija Blēra "trešā ceļa". Un visbeidzot viņš noliedz, ka Blērs varētu uzstāties dinamiska un progresīva vadītāja lomā jaunajā globālajā laikmetā.

Nav nekādu šaubu, ka no 15 līdz 25 vai pat 30 dalībvalstīm paplašinātā Eiropa pašreizējos apstākļos būtu nepārvaldāma. Pašreiz jau eksistējošā eiro zona de facto jau ir tāda "priekšgājēju grupa". Tiem, kuri vēlas un ir spējīgi paātrināt integrāciju, ir pietiekams pamats reformēt visu mašinēriju, un tie pretendē uz tiesībām savā starpā uzturēt ciešas attiecības. Tas tad arī izvirza jautājumu par Eiropas ātrvilciena uzņemto tempu un tā galastaciju. Tāpat arī rodas jautājums par to, cik nopietni un cieši ir jāsadarbojas ar tiem, kuri vēl nav iekļuvuši eiro zonā, īpaši ar tādu valsti kā Anglija, kurai ir liels svars ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē.

Attiecībās starp trim lielajiem kaimiņiem Vāciju, Angliju un Franciju saziņa un izteikumi ir gandrīz tikpat svarīgi kā koncepcijas un rīcība. Šodien ikviens muļķis zina, cik liela nozīme Eiropas lieluma vairošanā ir vācu un franču ciešajai sadarbībai. Taču pastāvīga triumfējoša šīs ass slavināšana, kā arī mūžīgās runas par uzticības krīzi krīt uz nerviem ne tikai britiem vien. Visām trijām valstīm ir nepieciešams izstrādāt ciešas un harmoniskas attiecības. Kamēr Lielbritānija nav iestājusies eiro zonā, trīsstūris var arī nebūt vienādmalu, taču tam ir jābūt ar vienādiem leņķiem. Tāpat arī tas ir nepieciešams kā atklāts un caurskatāms forums pastāvīgām konsultācijām. Tādā gadījumā, vēsi un reālistiski vērtējot, visas trīs valstis varētu risināt arī pašus jutīgākos jautājumus — ikviena no tām dotu savu ieguldījumu abu pārējo politiskajam, materiālajam un psiholoģiskajam līdzsvaram.

Vācijai šajā ziņā ir īpaša loma. Ir pagājuši tie laiki, kad tā tika dēvēta par ekonomisko milzi, bet politisko punduri. Taču tā nedrīkst pret partneriem izturēties ar pārākuma apziņu. Vācijas mērķis vienmēr ir bijis — nenonākt situācijā, kad ir jāizdara izvēle starp Parīzi vai Vašingtonu, un tādam tam ir arī jāpaliek . Anglija šādu izvēli varētu padarīt par lieku. Ekonomiski spēcīga un Trešajā pasaulē atzinību iekarojusī Francija var tikai iegūt, tuvojoties un izveidojot ilgstošu draudzību ar Angliju. Tas vecajiem pagājušā gadsimta sabiedrotajiem atvieglotu transformācijas procesa noriti draudzīgā garā.

"Die Welt"

— 2000.07.06.

Lords Veidenfelds