"ES armija tikai novērsīs krīzes"

Havjeram Solanam viņa īsās vizītes laikā vasarīgajā Stokholmā ceturtdien bija brīnišķīgs noskaņojums. Šķita, ka viņš ir apmierināts ar to, ko deviņos mēnešos ir paveicis kā ES ārpolitikas ģenerālsekretārs: "Tagad mēs savu ārpolitiku saskaņojam labāk."

Havjers Solana, kas tiek dēvēts arī par Eiropas Savienības augsto pārstāvi, bija šeit ieradies, lai runātu ar ārlietu ministri Annu Lindu par svarīgo lomu, kāda Zviedrijai būs kā ES priekšsēdētājvalstij. Viņš izmantoja iespēju un noraidīja bažas, ko tik bieži pauž Kreiso partija, Vides partija un pret ES skeptiski noskaņotā doma Sociāldemokrātiskajā partijā, ka Eiropas Savienība veidojot Eiropas armiju.

"Nē, tā nepavisam nav. Lielākā Eiropas valstu daļa ir nolēmusi sevi aizstāvēt ar NATO starpniecību. Eiropas Savienībai būs tikai militārā kapacitāte krīžu risināšanai. Mēs nepavisam neveidojam Eiropas armiju vai kolektīvo aizsardzību, kas jau pastāv NATO", Havjers Solana teica intervijā ar "Dagens Nyheter" .

Eiropas Savienība tomēr gatavojas zibenīgā ātrumā kļūt par militāru organizāciju.

Šo darbu vada Havjers Solana, kam ir laba pieredze militārajos jautājumos no laika, kad viņš bija NATO ģenerālsekretārs. Viņš ir apmierināts, ka darbs virzās uz priekšu, un sevi un savus kolēģus Briselē uzskata par katalizatoru, lai radītu konkrētus rezultātus no dalībvalstu pieņemtajiem lēmumiem.

Havjers Solana piemin struktūru ar dažādām komitejām un militāro štābu, kas jau ir radīts. Nolūks ir tāds, ka Eiropas Savienībai 2003. gadā ir jābūt spējīgai iejaukties ar militāriem līdzekļiem, lai aizkavētu krīzes un konfliktus. Jāspēj iesaistīt 60 000 karavīru operācijā, kas ilgs vienu gadu.

Līdz ar armijas daļu rotāciju tas nozīmē, ka ES rīcībā būs apmēram 150 000 vīru, Solana norādīja.

Kādēļ tad Eiropas Savienībā ir nepieciešama šī militārā kapacitāte, ja runa nav par dalībvalstu aizsardzību?

"Tādēļ, ka bagātās un privileģētās ES dalībvalstis ar pasaulē visaugstāko dzīves līmeni ir atbildīgas arī par pārējām valstīm un stabilitāti pasaulē, tā ir atbildība aizstāvēt cilvēka tiesības".

Runa neapšaubāmi ir arī par to, ka Eiropas Savienībai ir vajadzīga stabila apkārtējā pasaule savas ekonomiskās ekspansijas īstenošanai un ka ūnija vēlas iegūt tādu ietekmi pasaules politikā, kas atbilstu tās ekonomiskajai nozīmei. Solana ir pārliecināts, ka ES dalībvalstu iedzīvotāji pozitīvi vērtē to, ka ES palīdz cilvēkiem, kas cieš no apspiestības.

"Šis ir Eiropas Savienības pienākums pret ANO."

Viņš apsveic debates par ES nākotni, kas strauji pavirzījās uz priekšu, kad Francijas prezidents Žaks Širaks pirms nedēļas izteica priekšlikumu, ka ES dalībvalstu "pionieru grupai" ar Franciju un Vāciju priekšgalā vajadzētu padziļināt un paātrināt savu sadarbību vairāk nekā pārējām dalībvalstīm. Solana norādīja, ka esot pārāk aizņemts ar tuvāko sešu mēnešu darbu, lai pats piedalītos šajās debatēs, un tas turklāt neesot viņa kā administratora uzdevums.

Saņemot ārlietu ministres Annas Lindas atbalstu, Havjers Solana preses konferencē Stokholmā tomēr norādīja, ka visām 15 Eiropas Savienības dalībvalstīm ir jābūt vienisprātis par ārpolitiku un drošības politiku. Šajā jomā nevienai valstij netiks ļauts apdzīt citas.

"Dagens Nyheter"

— 2000.07.07.

Bengts Albonss