"Eiropa bez eiropiešiem?"

Kā vispār šodien var uzdot šādu jautājumu?

Visi taču ir eiropieši: zaļie tādi kļuvuši pēc 1995.gada, ABP principā iestājas par to, tomēr starp tiem daži savu popularitāti vairo ar ideju par izstāšanos no ES. Turklāt Haiders šeit nav viens. Taču par to principā iestājas visi! Visizteiktāk jau pārējās 14 ES valstis, jo tās nesen uzsvērušas Eiropas ģimeniskumu un tās vērtības, par ko agrāk nekas nebija dzirdams. Uz ko gan visu tikai nav spējīga Austrija! Zvaigznes uz zilā pamata mirdz brīnišķīgi.

Patiešām? Patiesībā neviens īsti nedomā par Eiropu, bet gan par sevi. Nepieciešami piemēri? Sāksim ar Austriju: tiek jautāts pēc atbalsta, jo ilgstošie, diemžēl reti kad inteliģentie ES orgānu un dalībvalstu apvainojumi, arī atsevišķu Komisijas dalībnieku vainas dēļ, ir ne tikai preteiropeiskāki, bet uz ilgāku laiku rada antieiropeiskus efektus.

Par ģimeni un vērtībām nevar būt pat runa, tiek pieprasīti redzami fakti (nevis rokasspiediens, ģimenes fotogrāfija utt.). Neignorēt attiecībā uz priekšlikumu nozīmē līguma 6. un 7.pantu pielāgošanu atbilstoši mūsu priekšlikumam, lai tādējādi būtu iespējams godīgs Eiropas noskaņojuma monitorings. Šī kopīgās Eiropas ignorēšana var radīt noskaņojuma maiņu, kaut gan līdz šim tomēr 70% austriešu iestājas par ES.

Tāpat neviens nedomā par Eiropu, lietojot divējādus mērus, kaut arī tādi piemēri ir, kaut vai nesenais Putina Lielbritānijas apmeklējums. Bet angļi jau zina, kāpēc viņi savā runā izmanto no vācu valodas pārņemto vārdu "reālpolitika".

Finansu ministrs izsaka brašus priekšlikumus, kuriem jābūt inteliģentiem, tomēr mazāk eiropeiskiem, lai tos pārspētu aizejošais BP partijas vadītājs. Turpretim ES pretinieks Blohers Šveicē, kā viņš to iesaka ieplānotajam referendumam, iestājas pat par ciešāku iesaistīšanos Eiropā.

Kur tad ir eiropieši? Vai nevajadzētu runāt par tālāku institūciju izveidi, paplašināšanos, noziedzības apkarošanu utt., nevis ļaut uzplaukt nacionālajām interesēm? "Protams: tipiska politika!" tiks teikts. Diemžēl ne, jo intelektuāļi un literāti, zinātnieki un mākslinieki arī nerunā par jaunās Eiropas finansu trūkumu. Vai tā ir kāda veca tante, kurai nekas vairs neinteresē? Kam tad vairs der iestāšanās, raugoties uz Austrumeiropu un Dienvidaustrumeiropu, jābūt skaidrībā, ka tur mūs gaida uzdevumi.

Uzmanību, austrieši: spītība, par spīti bērnudārza manierēm un mīlestībai uz sīkām lietām, kuras citi ģimenes locekļi ceļ gaismā, nav pieļaujama. Šeit pieskaitāmi daži eiropieši, kuri sasauc ģimenes padomi un pēkšņi nerunā par egoismu vai mums nosaka kaktā stāvēšanu. Pašreiz katrs ir aizņemts pats ar sevi tik lielā mērā, ka nespēj saskatīt Eiropu kopumā.

Priekšlikums pašreizējā situācijā: Austrija ignorē četrpadsmitnieka pasākumus, jo mēs tos tik un tā nevaram mainīt. Citiem vajadzētu padomāt, kā viņi izkļūs no situācijas, un kā mēs sev ietaupīsim visus satraukumus, runas, vizītes un piedalīšanās. Toties mēs rīkojam lielu kongresu par Eiropas nākotni - bez politiķiem, bet ar zinātniekiem, ekonomistiem, arodbiedrību darbiniekiem, literātiem, māksliniekiem utt. - ar moto: "Mēs runājam par Eiropu un rīkojamies". Par to vajadzētu iestāties visiem, jo oficiāli mēs visi esam eiropieši!

"Die Presse"

— 2000.04.27.

Erhards Buzeks