"Kopējā harta Eiropai"

Pirms dažām dienām Širaks viesojās Berlīnē un veica kaut ko līdzīgu mēģinājumam, uzstājoties ar analoģisku misiju vāciešu priekšā bijušā Reihstāga ēkā. Ziņojums tika apsveikts ar skaļiem aplausiem.

Būtībā tā bija pirmā pamatlikuma prezentācija, pēc kura pēc pāris gadiem dzīvos aptuveni 400 miljoni eiropiešu, kas pārstāv dažādas nācijas.

Divi procesi — jaunu biedru vervēšana un Eiropas hartas pieņemšana — ir cieši saistīti savā starpā. Taču izpildvaras orgānu reforma — obligāts nosacījums ES paplašināšanai — ievilkās. Kandidāti nav apmierināti ar vietu savienībā, taču diskusija par konstitūciju atstumj šīs pretenzijas tālākā plānā. Turklāt daudzi jauniesaucamie acīmredzami vēl neatbilst tādiem augstiem morālajiem un tiesiskajiem standartiem, kādi minēti projektā. Pirmām kārtām, atzīmē Briselē, runa ir par Baltijas valstīm un dažām Austrumeiropas valstīm, kurās ir problēmas ar cilvēktiesībām. Tonijs Blērs paziņoja, ka neatbalsta savu kolēģu (Žaka Širaka un Gerharda Šrēdera) sajūsmu par "kārtējo soli uz priekšu, virzoties uz pilnīgu integrāciju". Lielbritānija, uzsvēra premjerministrs, kurai pašai nekad nav bijis konstitūcijas, vēlētos palikt uzticīga savām tradīcijām un negrasās steigties ar "aizdomīga dokumenta" atzīšanu.

Angļiem, kas piesardzīgi izturas pret jebkādiem jauninājumiem ES, liekas, ka konstitūcija "viena visiem" var apdraudēt nacionālo suverenitāti. Šajā situācijā Londona bez jebkādas greizsirdības atdod "savienības lokomotīves" lomu, izvēloties palikt maliņā. Izskatās, ka britu pozīcija ir simpātiska arī citām lielām monarhijām — Dānijai, Holandei, Beļģijai. Arī šīs valstis izteica bažas par iespēju "zaudēt tēlu" un lika saprast, ka Nicā viņus nevarēs atrast kaislīgo "vispārējās tēla graušanas" piekritēju vidū.

"Izvestija"

— 2000.07.05.

Boriss Vinogradovs

Sadarbībā ar Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozaru redaktori Gints Moors