Zināšanas kā nākotnes garants

Vēl līdz deviņdesmito gadu vidum plaši izplatīts bija viedoklis par Latvijas industrijas norieta neatgriezeniskumu. Šobrīd vairums ekonomikas speciālistu ir vienisprātis, ka rūpniecība ir dzīvotspējīga. Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija apliecina valsts gatavību atbalstīt rūpniecības attīstību, bet Nacionālajā inovāciju programmā akcentēta nepieciešamība ražot produkciju ar augstu pievienoto vērtību. Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības produkcijai šī vērtība ir sevišķi augsta – ir pamats tieši šajā nozarē saskatīt mūsu valsts rūpniecības nākotni.

Par ekonomikas jautājumu risināšanu atbildīgās valsts amatpersonas bieži uzsver nepieciešamību apvienot uzņēmēju spēkus, veidojot nozaru organizācijas. Konsolidācijas nozīmi saprot arī uzņēmēji – savas intereses daudz vieglāk lobēt kopīgiem spēkiem. 47 mūsu valsts uzņēmumi apvienojušies Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijā (LEtERA).
Asociācija dibināta 1995. gadā, un tajā darbojas gan ražojošie un apkalpojošie uzņēmumi, gan zinātnes un izglītības iestādes. LEtERA dalībuzņēmumu produkcijas klāsts ir plašs un daudzveidīgs – tajā ietilpst profesionālā un sadzīves audiotehnika, telekomunikāciju aparatūra, automobiļu elektroiekārta, mikroelektronikas detaļas un elektriskie darbarīki. Asociācijas izpilddirektore Inese Cvetkova paskaidro: “Mūsu mērķi un uzdevumi ir uzņēmumu interešu pārstāvība un aizstāvība, sadarbības veicināšana Latvijas uzņēmumu vidū un kontaktu veidošana ar ārvalstu firmām, palīdzības sniegšana jaunu tirgu meklēšanā, kā arī izglītības un izpētes attīstības veicināšana. “

Vakardiena un šodiena

LEtERA dalībuzņēmumos kopumā strādā apmēram septiņi tūkstoši darbinieku, un šis skaitlis atspoguļo nozarē un visā mūsu valsts rūpniecībā pēdējo divpadsmit vai trīspadsmit gadu laikā notikušos procesus – padomju laikā elektrotehniskajā un elektroniskajā rūpniecībā bija nodarbināti apmēram 64 000 Latvijas iedzīvotāju. I. Cvetkova norāda, ka pēc pirmās krīzes, kas sekoja valstiskās neatkarības atjaunošanai, bija novērojama zināma nozares augšupeja. To pārtrauca Krievijas 1998. gada krīze, kuras sekas pārvarēt uzņēmumiem izdevās 2000. – 2001. gadā. Šobrīd Latvijas elektronikas un elektrotehnikas rūpniecība sasniegusi līmeni, kas bija līdz 1998. gadam.
Latvijas elektrotehnikas un elektronikas rūpniecībai deviņdesmito gadus sākumā liktenīgs lielā mērā bija produkcijas realizācijas iespēju zudums. Sabrūkot Padomju Savienībai, sagruva arī milzīgais tirgus. Cerības neattaisnoja arī orientēšanās uz Rietumu tirgu – mūsu uzņēmumu konkurētspēju ierobežoja gan kvalitātes problēmas, gan tirgus pārblīvētība. Taču labu speciālistu Latvijā netrūka, turklāt arī uzņēmumu tehnoloģiskās iespējas pieņemamā līmenī ļāva veikt daudzas vienkāršas, taču darbietilpīgas un tāpēc rietumvalstu uzņēmumiem nerentablas operācijas. Pateicoties tam, virkne uzņēmumu izdzīvošanas iespējas rada līgumražošanā, izpildot ārvalstu firmu pasūtījumus. Daļa līgumražotāju paši ražo detaļas vai mezglus, daļa vienkārši samontē pasūtītāja piegādātos gatavos komponentus. LEtERA dati liecina, ka šajā segmentā ietilpa 5 procenti asociācijas uzņēmumu 2003. gadā saražotās produkcijas. Diemžēl parasti šie izstrādājumi tirgū nokļūst tikai ar pasūtītājfirmas vārdu, tādējādi mūsu uzņēmumu zīmolu slavu nevairojot. Jāpiebilst, ka nereti lielie ārvalstu koncerni savus pasūtījumus nodod citiem lieliem uzņēmumiem, bet tie – mazākām firmām, kuras savukārt meklē apakšuzņēmējus “lētākās” valstīs. Tādējādi Latvijas ražotāji dažkārt veido savdabīgas pasūtījumu piramīdas apakšējo daļu.

Būs speciālisti – būs arī darbs

Tomēr ir skaidrs, ka līgumražošanas iespējas ir ierobežotas, turklāt tās samazinās – ražošanas izmaksas Latvijā pamazām aug, un nav aiz kalniem brīdis, kad aizvien vairāk pasūtītāju pēc apakšuzņēmējiem sāks lūkoties trešajās valstīs. Tāpēc šajā gadā asociācija prognozē līgumražošanas produkcijas samazināšanos līdz 4,3 procentiem no kopējā ražošanas apjoma. LEtERA prezidents un valdes priekšsēdētājs Ilmārs Osmanis kā piemēru min Ungāriju – valsti, kurā kopš deviņdesmito gadu pirmās puses tika ražots ievērojams daudzums Rietumu, jo sevišķi vācu, uzņēmumu produkcijas. Šobrīd vācu uzņēmēji Ungāriju pamet, jo izdevīgāk kļuvis ražot mazāk attīstītajās un tāpēc arī “lētākajās” kaimiņvalstīs Rumānijā un Bulgārijā. Taču I. Osmanis uzsver, ka būtisks ir uzņēmumu tehnoloģiskais līmenis un darbinieku kvalifikācija, un nevajadzētu paļauties tikai uz zemām ražošanas izmaksām. “Arī attīstītajās rietumvalstīs aizvien vēl atrodas elektronikas ražotnes,” norāda LEtERA prezidents.
Kā panākt, lai ārvalstu sadarbības partneri saglabātu interesi par Latviju? I. Osmanis ir kategorisks: “Tikai balstoties uz zināšanām.” Viņš arī atzīst, ka rūpniecībā izjūtams speciālistu trūkums. Pēc vairākiem gadiem, kuru laikā ķīmijai, fizikai, algebrai un ģeometrijai vidusskolās bija izvēles priekšmetu statuss, studentu nelielā interese par eksaktajām zinātnēm nepārsteidz, saka I. Osmanis. Jauniešiem trūkst arī īstas motivācijas apgūt tehnisku specialitāti: “Kamēr miljonāru sarakstā ir maz personu, kuras savus kapitālus radījušas, nodarbojoties ar uzņēmējdarbību informācijas tehnoloģijās un rūpniecībā, tad kā lai rastos interese orientēties uz nopietnu zināšanu apguvi?” Taču LEtERA prezidents ar gandarījumu atzīmē, ka nule situācija jau mainās uz labo pusi – eksakto priekšmetu obligātas apguves nepieciešamībai piekrīt arī Izglītības un zinātnes ministrija. Otrs problēmas aspekts ir tehnisko specialitāšu studiju programmu atbilstība mūsdienu prasībām. Šo jautājumu atrisināšana varētu nodrošināt nepieciešamo studentu skaitu, savukārt ražotāji augstskolu absolventiem ir gatavi piedāvāt darba vietas.
I. Cvetkova uzsver: elektrotehnikas un elektronikas rūpniecībai Latvijā ir ievērojamas attīstības iespējas. Tās atspoguļotas LEtERA izstrādātajā nozares attīstības stratēģijā. Šajā dokumentā, piemēram, paredzēts līdz 2010. gadam nozari izvirzīt pir-majā vietā Latvijas rūpniecības sektoru vidū produktivitātes ziņā. Šajā laikā plānots ik gadus par pieciem procentiem palielināt nozarē strādājošo skaitu – tādējādi līdz minētā termiņa beigām elektrotehnikas un elektronikas rūpniecībā strādātu 8500 cilvēki. I. Osmanis atzīmē, ka šie skaitļi nav asociācijas brīvi izdomāti, bet gan balstās uz uzņēmumu aplēsēm.

Jāpaļaujas uz pašu spēkiem

Kā uzņēmumu attīstības garants bieži tiek minēta inovatīvā darbība. I. Osmanis gan bilst, ka ne katram uzņēmumam ir iekšēja nepieciešamība ieviest inovācijas – daudzas firmas darbojas drošās tirgus nišās un ražo tradicionālu, pārbaudītu un aizvien vēl pieprasītu produkciju. Taču, protams, asociācija, par nākotni domājot, noteikti atbalsta inovāciju ieviešanu. I. Osmanis paskaidro: “Inovācijas nenozīmē obligātu sadarbību ar zinātnes iestādēm; nepieciešams vienkārši radīt jaunas idejas un ieviest tās uzņēmuma darbībā.” Viņš arī atzīst: ”Runājot par zinātnes un rūpniecības sadarbību, jāatzīst, ka tādas tikpat kā nav. Taču šī situācija rūpniecības attīstību neietekmē, jo zinātnei šobrīd nav ko mums piedāvāt. Uzņēmējiem vajadzīgas viņu darbībā izmantojamas atziņas un idejas. Dati liecina, ka apmēram 90 procentus Latvijā zinātniskiem pētījumiem tērēto līdzekļu izdod uzņēmumi paši. Savukārt vairums zinātnes iestāžu ir pārvērtušās sava veida sociālajos namos, kuru iemītniekiem, respektīvi, darbiniekiem, maksā sociālos pabalstus – algu.”
Šā gada pirmais maijs nojaucis virkni šķēršļu uzņēmējdarbībai – Latvija kļuvusi par Eiropas iekšējā tirgus dalībnieci. Tomēr I. Osmanis par jaunajām iespējām runā ar zināmu piesardzību: “Pagaidām gan vairāk ir dažādu sarežģījumu, kas izriet no vietējās likumdošanas. Piemēram, jaunā autortiesību nodeva dažādiem atmiņas elementu saturošiem datu nesējiem – kartēm, diskiem. Kāpēc uzņēmumam, kas iegādājies atmiņas disku savam datoram, jāmaksā par to, ka, iespējams, kāds šādu disku izmantos datu kopēšanai? Būtībā šī norma ir pretrunā ar ES direktīvām.”
Inese Cvetkova arī bilst, ka uzņēmēji raizējas par pārprastu atkritumu savākšanas nodokļa interpretāciju un piemērošanu. Protams, nav noliedzams, ka iekļaušanās ES var nest arī tiešu finansiālu labumu – daudzi Latvijas uzņēmēji cer sava biznesa attīstībai piesaistīt Eiropas Savienības strukturālo fondu līdzekļus. Arī vairāki asociācijas dalībuzņēmumi gatavojas pieteikt savus projektus fondu finansējuma saņemšanai. LEtERA prezidents gan norāda, ka visiem pretendentiem ES naudas nepietiks.
“Iespējas ir, tikai jāprot tās izmantot. Taču vēl būtiskāka ir Izglītības un zinātnes ministrijas apņemšanās investēt ES naudu eksaktās izglītības attīstībā. Tas ir svarīgāk nekā atbalsts atsevišķiem projektiem,” uzsver I. Osmanis.

Juris Bārtulis, “LV”

juris.bartulis@vestnesis.lv