Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā

No grāmatas “Latvijas vēsture. XX gadsimts”

Profesors Antonijs Zunda,
Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums 09.,16., 30.06., 07.07.2004.

5.

Represīvā sistēma. Holokausts

Otrajā pasules karā latvieši cīnijās abās frontes pusēs.Sarkanās armijas Latviešu strēlnieku divīzija saņem gvardes divīzijas karogu. 1942.gada 19.oktobris. Kino apskats “Latviešu gvardes divīzija”, 1967.gads. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999.

Einzacgrupa A ienāca Latvijā trijās komandās. Viena komanda, apmēram 50–60 vīru, devās uz Liepāju, otra – uz Daugavpili un Rēzekni, bet galvenie spēki V. Štālekera vadībā uz Rīgu. Einzacgrupā ietilpa personālsastāvs no Waffen SS, vācu kārtības policijas, tehniskās apkalpes: šoferi, telegrāfisti, šifrētāji utt. Pēc Latvijas ieņemšanas daļu no einzackomandas spēkiem pārcēla uz Igauniju un Ziemeļkrieviju. Vācu SD spēku vadību Latvijā no 1941.gada 3.decembra pārņēma R.Lange. Vienlaikus viņš bija arī t.s. einzacgrupas otrais komandieris.
Pēc ierašanās Rīgā 1941.gada 1.jūlijā V. Štālekers sāka veidot Drošības policijas un SD vadības centru Latvijā. Tas izvietojās Rīgā, Reimersa ielā 1. Drošības policijā un SD bija piecas pārvaldes: personāla, administrācijas, izlūkošanas, valsts slepenpolicijas un kriminālpolicijas. Ceturtā pārvalde (valsts slepenpolicija) bija centrs, kuru apkalpoja pārējās pārvaldes. Tā dalījās vairākās nodaļās: IVa – bija atbildīga par komunistu lietām, IVb – par ebreju jautājumu, IVn – spiegi un aģentūra. Šai pārvaldei bija padota arī V.Arāja komanda un latviešu Politiskā policija Herberta Teidemaņa vadībā. Nenoliedzami, ka tieši Ceturtā pārvalde bija atbildīga par lielākajām represijām pret civiliedzīvotājiem un ebreju holokaustu. Šīs pārvaldes pārziņā bija koncentrācijas nometnes un geto. Ceturto pārvaldi vadīja R.Lange. Lai sekmētu okupācijas režīma mērķu ātrāku sasniegšanu, pēc V.Štālekera iniciatīvas sāka veidot SD spēkos ietilpstošās latviešu vienības, kuras kļuva par nacistu režīma represīvās sistēmas sastāvdaļu. No tām redzamākās bija – Viktora Arāja komanda Rīgā, Mārtiņa Vagulāna palīgvienība Jelgavā, Herberta Teidemaņa grupa Valmierā.
M.Vagulāns ar V.Štālekera pavēli tika iecelts par pirmās Latvijā organizētās SD vienības vadītāju Jelgavā. Darbodamies apmēram pusotru mēnesi, M.Vagulāns izveidoja plašu SD grupu tīklu Zemgalē: Jelgavā, Bauskā, Tukumā, un Jēkabpils apriņķī. Vienībā lielākoties darbojās bijušie aizsargi un policisti. M.Vagulāna komandā bija apmēram 300 vīru, no tiem Jelgavā ap 100. M.Vagulāns izdeva laikrakstu “Nacionālā Zemgale”, kam bija izteikti antisemītiska ievirze. M.Vagulāna vienības 1941.gada 16.augustā izformēja un pārveidoja par latviešu palīgpoliciju. Par jauno Jelgavas apgabala latviešu policijas priekšnieku apstiprināja Valdi Jursonu. Otra redzamākā no vietējiem iedzīvotājiem saformētā SD spēkos ietilpstošā vienība okupācijas sākuma posmā bija H.Teidemaņa grupa Valmierā. Tā izveidojās 1941.gada jūlija vidū un apvienoja ap 100 vīru. Lielākās no latviešu spēkiem izveidotās zonderkomandas vadītājs bija Viktors Arājs. Komandas formēšana tika sākta pēc V.Štālekera rīkojuma 1941.gada jūlijā sākumā, iesaistot tajā studentus, virsniekus, policistus u.c. Ar V.Arāja komandas līdzdalību pēc V.Štālekera rīkojuma 4.jūlijā tika nodedzināta horālā sinagoga Rīgā, Gogoļa ielā. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī sinagogu Stabu ielā un lūgšanu namu Latgales priekšpilsētā. 8.jūlijā tika nodedzināts lūgšanu nams ebreju kapsētā Šmerlī.

Latviešu jaunekļi – iesauktie vācu armijas izpalīgi – dodas ceļā uz dienesta vietu. 1943.gada marts. Kinožurnāls “Ostland Woche”, Nr.39. Fotoreprodukcija no grāmatas “Saglabāt sudrabā. Latvija Otrā pasaules kara laikā”. VKFFDA, Jumava, 1999.

Latvijas pilsētās – Bauskā, Talsos, Kuldīgā, Ventspilī, Jēkabpilī, Valmierā, Viļānos, Rēzeknē un citu pilsētu un apdzīvoto vietu partijas un padomju aktīva un ebreju šaušanas akcijās tika iesaistīta vietējā policija un SD. Parasti SD un pašaizsardzības spēki nodrošināja apsardzi, bet V. Arāja komanda veica cilvēku nošaušanu. Ar laiku funkciju un struktūras ziņā V.Arāja komanda sāka līdzināties vācu einzackomandām. 1941. gada rudenī komandas sastāvā bija 300 vīru, bet 1943.gadā jau ap 1200 vīru. Mainījās arī tās pamat-uzdevumi. Kad ebreji Latvijā bija iznīcināti, no 1941.gada beigām to arvien vairāk iesaistīja partizānu apkarošanā ieņemtajos Krievijas un Baltkrievijas apgabalos. Šajā laikā pirmās SD latviešu vienības tika nosūtītas akcijās uz Ļeņingradas un Minskas apgabaliem. V.Arāja komandā ietilpstošā Konrāda Kalēja rota kādu laiku darbojās Narvas rajonā. V.Arājs neilgu laiku mācījās SD skolā Firstenbergā. Pēc tās pabeigšanas viņam piešķīra SS majora pakāpi.
SD latviešu spēku sastāvā 1943.gadā bija piecas rotas. Galvenie spēki bija izvietoti Rīgā (ap 338 vīri). Divas rotas apsargāja Salaspils koncentrācijas nometni, daļa bija nosūtīta uz Austrumu fronti. Atsevišķas vienības izmantoja arī dažādu SD objektu apsardzībā: tika apsargāts centrālais štābs Reimersa ielā, cietumi, nometne Jumpravmuižā. Šajā laikā tika izveidota arī Latgales zonderkomanda. Tā akcijas “Ziemas burvība” (“Winterzauber”) ietvaros tika izmantota cīņai pret sarkanajiem partizāniem Latvijas un Baltkrievijas pierobežā. Rīga bija SD spēku centrālā bāze, bet bija vienības arī Liepājā, Daugavpilī, Valmierā, Jelgavā. 1943.gada beigās vietējos SD spēkus pārformēja divos bataljonos: 3.bataljons (komandieris Viktors Arājs) un 4.bataljons (komandieris Kārlis Ozols).
1944.gadā vietējos SD spēkos bija vairs tikai 847 vīri. Tuvojoties Sarkanajai armijai, tos pārcēla uz Kurzemi. Šajā laikā šīs vienības bija zaudējušas savas sākotnējās funkcijas un tika izformētas. V.Arājs un viena viņa vadītā rota tika pārcelta uz Vāciju un iekļāvās Latviešu leģiona 15. divīzijā. V.Arājs tur ļoti neilgu laiku bija bataljona komandieris. Majora K.Ozola vienības savukārt iekļāva leģiona 19.divīzijā, un tās cīnījās pret padomju spēkiem Kurzemē. Atsevišķas vietējo spēku SD vienības 1944.gada nogalē F.Jekelna vadībā apkaroja nacionālos partizānus un kureliešus. V.Arājs kara beigās nokļuva angļu gūstā. Par piedalīšanos civiliedzīvotāju slepkavībās Hamburgas Zemes tiesa viņam 1979. gadā piesprieda mūža ieslodzījumu.

Geto, koncentrācijas nometnes un cietumi

Lai nodrošinātu nacistu režīma stabilitāti un drošību, vācu okupācijas varas iestādes Latvijā izveidoja geto, koncentrācijas nometņu un cietumu sistēmu. Pēc ģenerāļa V. Štālekera datiem, jau 1941.gada 15. oktobrī Latvijas cietumos bija 7046 ieslodzītie, no tiem tikai 308 bija kriminālnoziedznieki. 1942.gadā dažādās ieslodzījuma vietās atradās 20 872 ieslodzītie. Latvijas Republikas izveidotie 15 cietumi bija pārpildīti. Centrālcietumā bija ieslodzīts divas reizes vairāk ieslodzīto, nekā tas spēja uzņemt. 1941.gada nogalē okupanti ķērās pie koncentrācijas nometņu ierīkošanas un celtniecības.
Vācu okupācijas laikā Latvijā darbojās četri geto, 17 cietumi un Mežaparka koncentrācijas nometne ar daudzām filiālēm. Geto veidoja ar mērķi koncentrēt ebrejus vienkopus un izmantot tos kā darbaspēku. Geto izveides ideju uz Ostlandi 1941.gada jūlija beigās atveda jaunieceltais reihskomisārs H.Loze. Tā it kā runāja pretī nacistu plāniem par ebreju totālo iznīcināšanu, tādēļ H.Loze nonāca zināmā konfliktā ar SD spēkiem. Pret viņu nostājās V.Štālekers. 1941.gada 27. jūlijā H.Loze izdeva pavēli par visu ebreju stingru reģistrāciju. Tajā tika noteikti arī dažāda veida diskriminējoši pasākumi: ebrejiem bija jānēsā sešstaraina zvaigzne pie apģērba, nebija atļauts mainīt dzīvesvietu, braukt ar sabiedrisko transportu, apmeklēt teātrus, muzejus, skolas, u.c. Pavēle noteica arī geto izveidošanu un ebreju darbaspēka izmantošanu. Ebreji bija jākoncentrē pilsētās noteiktos rajonos, aizliedzot no tiem izbraukt. Geto ebrejiem izsniedza minimālu pārtikas devu. Piespiedu darbā no geto veda ārpus tā teritorijas.
Pēc H. Lozes pavēles lielākie geto izveidojās Rīgā, Daugavpilī un Liepājā. No tiem skaitliski lielākais bija Rīgas geto. Tas bija izvietots Latgales priekšpilsētā 12 kvartālos, ap kuriem uzcēla dzeloņstiepļu žogu. Ebreju pārcelšana uz geto no citiem pilsētas rajoniem notika pa daļām un bija pabeigta 1941.gada 25.oktobrī. Geto bija ievietoti 29 602 ebreji. Ebreju īpašumu atsavināšana notika vienlaikus ar geto veidošanu. Geto apsardzi pārraudzīja vācu kārtības policija un SD, bet praktiski to veica latviešu SD un policijas vienības. Pēc ebreju slepkavošanas akcijām Rumbulā Rīgas geto teritorijā uz laiku tika izvietoti no Eiropas deportētie ebreji. 1942.gada februārī Rīgā bija ap 11 000 no reiha deportēto ebreju un tie aizņēma četrus geto kvartālus. H.Loze protestēja pret reiha ebreju transportēšanu uz Latviju. Pēc H.Himlera pavēles par visu geto likvidāciju Rīgas geto tika gatavots slēgšanai 1943. gada vasarā. Praktiski tas beidza pastāvēt 1943.gada beigās.
Daugavpilī geto sāka veidot 1941. gada jūlija beigās Grīvas cietoksnī. Tajā bija sadzīti ap 14 000 cilvēku, kas bija sadalīti pēc dzimuma: sievietes un bērni līdz 14 gadiem bija vienā cietokšņa galā, bet vīrieši – citā. Geto iemītnieku pēdējā iznīcināšanas akcija notika 1942. gada maijā, kad tika saņemta R.Langes pavēle.
Liepājas geto izveidoja 1942.gada maijā – astoņus mēnešus vēlāk nekā Rīgā un Daugavpilī, 1942.gada jūnijā. Tas bija izvietots četrās ielās 11 mājās. Geto bija ieslodzīti 814 ebreji. Liepājas geto likvidēja 1943. gada oktobrī, dzīvus palikušos ebrejus aizsūtīja uz Rīgu.

Turpinājums sekos