Operas “Hamlets” 60.izrāde – pēc 60 gadiem

Diriģents Viesturs Gailis Foto: Andris Kļaviņš

Vaicāts, kurš ir viņa labākais opuss, Alfrēds Kalniņš momentāli atbildējis: “Janka!”. Tā ģimenē un draugu lokā sauca slavenā komponista dēlu Jāni Kalniņu, kas vēlāk kļuva ne mazāk slavens. 1935.gadā pabeidzis operu “Hamlets”, viņš partitūras titullapā rakstīja: “Veltīts manam mīļam tēvam”. Sagaidot Jāņa Kalniņa 100. un Alfrēda Kalniņa 125.dzimšanas dienu, 16. un 17. jūlijā Bauskas pilsdrupās atkal skanēs opera “Hamlets”. Tās pirmizrāde ar pašu komponistu pie diriģenta pults Latvijas Nacionālajā operā notika 1936. gada 17. februārī. Otrs iestudējums tapa 1943.gadā, diemžēl 1944.gada maijā priekškars tam vērās pēdējo reizi. Tā bija operas 59.izrāde. Karš un padomju okupācija Jāni Kalniņu aizdzina trimdā, un viņa vārds visus boļševiku valdīšanas gadus bija nodots aizmirstībai. Tagad, pēc 60 gadiem, “Hamlets” piedzīvos savu 60.izrādi.

“Būt vai nebūt”svaru kausos

Idejas autors ir Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas profesors Viesturs Gailis. Viņš arī uzveduma muzikālais vadītājs un diriģents. Aizvien dziļāk iepazīstot Latvijas un pasaules opermākslas klasiku, jau pirms daudziem gadiem dzimusi pārliecība, ka “Hamleta” partitūra ir vērtība, kas atkal jāceļ gaismā.
Pirmdien Latviešu biedrības namā notika pēdējais mēģinājums pirms došanās uz Bausku. Pils muzeja direktors Māris Skanis, kura personā izrādes veidotāji atraduši saprotošu, pretimnākošu un izdarīgu sabiedroto, pilsdrupas atzina par gluži vai autentisku vidi Šekspīra laika notikumiem: “Opera būs pirmo reizi, bet te jau spēlēts “Makbets” un “Karalis Līrs”, monoizrādi par Šekspīru veidojusi Māra Ķimele.”
Viesturs Gailis teica paldies visiem, kas tuvinājuši senlolotā sapņa piepildīšanos: “Es pateicos liktenim, kas ļāvis pie iestudējuma pulcināt kopā tik daudzus talantīgus un strādātgribošus cilvēkus. Režisors ir Guntis Gailītis, kam vislielākā pieredze operizrāžu iestudēšanā. Labāku Hamletu par Viesturu Jansonu būtu grūti iedomāties. Kristīne Gailīte ir kā radīta Ofēlijas lomai. Krišjānis Norvelis – Klaudijs, Aira Rūrāne – Ģertrūde. Tās visas ir pērles! Solisti, koristi un orķestra mūziķi, izrādes mākslinieciskie veidotāji un tehniskie nodrošinātāji – pavisam vairāk nekā simt cilvēku. Dažādu problēmu bija tik daudz un naudas tik maz, ka “būt vai nebūt” brīžam vairāk sliecās uz “nebūt” pusi. Glāba Bauskas pilsētas un rajona pašvaldību apbrīnojamā atsaucība, arī Rīgas domes un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalsts. Vairāk nekā pusi nepieciešamo līdzekļu devusi Latvijas Nacionālās operas ģilde Amerikas Savienotajās Valstīs.”

“Hamleta”mūsdienīgā stīga

Režisors Guntis Gailītis meklējis vadlīnijas, kas uzvedumu varētu darīt mūsdienīgu: “Man šķiet, ka mūsu sabiedrībā pašlaik aktuāls ir Klaudija tēls. Kā cilvēks nonāk pie varas, pie bagātības, kādi ir viņa morāles kritēriji. Klaudijs nogalina savu brāli, sagrābj valsti, perina jaunus noziegumus. Pēc kā cilvēks tiecas savā dzīvē, ko grib sasniegt, kas sagādā gandarījumu? Vai Dievs ir un vai viņš spēj cilvēkam palīdzēt? Dubultspēle, izlikšanās, meli... Vai tie var glābt, vai tikai saindēt cilvēku attiecības? – Tie ir jautājumi, uz kuriem meklējam atbildes savā “Hamletā”, respektējot Jāņa Kalniņa mūziku un operas scenārija pirmavotus.”
Ķerties pie Šekspīra slavenās traģēdijas – tā latviešu komponistam bija liela uzdrīkstēšanās. Līdz tam bija zināms tikai viens precedents: 1868.gadā to mēģināja pārvērst operā Ambruāzs Tomā, pazīstamās operas “Minjona” autors. Franču komponista “Hamlets” lielāku ievērību nav izpelnījies, turpretim Jāņa Kalniņa darbs, pēc laikabiedru liecībām, “pārsteidzis visus”.

Hamleta lomā – Viesturs Jansons Foto: Andris Kļaviņš

Angļu laikraksta “Times” kritiķi paredzējuši operas uzvaras gājienu Eiropā. Ceļu aizšķērsoja karš...
Guntis Gailītis atgādināja, ka pirmos impulsus operas sacerēšanai komponistam devusi sadarbība ar ievērojamo krievu režisoru un aktieri Mihailu Čehovu, kas 1932.gadā traģēdiju uzvedis Nacionālajā teātrī un pats spēlējis titullomu. Jānis Kalniņš rakstīja uzvedumam mūziku ciešā kopdarbībā ar režisora norādījumiem. Čehova personība atstāja uz Kalniņu lielu iespaidu un mudināja dziļāk iejusties Šekspīra traģēdijas būtībā. Un kopīgi veidotā teātra izrāde tieši atbalsojās operā. Tie bija akcenti, tempi, darbības dinamika, pats operas librets.

Lai Jāņa Kalniņa mūzika skanētu katrā ģimenē

Biļešu cenas ir demokrātiskas – no 2 līdz 15 latiem, tiek domāts arī par autobusiem, kas rīdziniekus pēc nakts izrādes varētu atvest mājās. (Tā ir spoku izrāde un sākties var tikai stundu pirms pusnakts.) Tomēr mūzikas baudījums netiks liegts arī tiem, kas uz izrādi netiks: trupa darbu turpinās, taps operas ieraksts. Jau 1997.gadā tika publicēts Ulda Kokara savākto Jāņa Kalniņa a cappella kora dziesmu krājums.
Tāda arī ir profesora Viestura Gaiļa iecere: sakārtot latviešu mūzikas nošu materiālus, iestudēt un popularizēt šo mūziku un ierakstīt kompaktdiskos. Kā atzīst profesors Ventis Zilberts, jubilejas tieši ar to ir labas, ka sarosās mūziķi un sarosās arī klausītāji. No mūsu kultūras mantojuma tiek notraukti aizmirstības putekļi. Atdzīvojas piemirsti un pat nezināmi darbi.
Profesors Oļģerts Grāvītis kā “ieteicamo literatūru” Jāņa Kalniņa jubilejas gadā iesaka Knuta Lesiņa romānu “Janka muzikants”, Imanta Saksa apceri rakstu krājuma “Latvju Mūzika” 1970.gada 3.numurā, Jēkaba Poruka memuārus “Ciemošanās” un vēl dažu labu grāmatu. Īpaši varētu pievienoties mudinājumam izlasīt Jāņa Cīruļa “Muzikanta piezīmes”, kas izdotas Kanādā 1961. gadā. Arī Imants Sakss jau minētajā apcerē atzīst: “Par Jāņa Kalniņa tieksmēm pēc patstāvīgiem vaibstiem, modernām saskaņām, dažiem pavisam revolucionāriem pasākumiem daudz interesantu ziņu ļoti saistošā valodā sniedz komponists Jānis Cīrulis (1897–1962) grāmatā “Muzikanta piezīmes”. Šī ir varbūt tā pati autentiskākā informācija par J.Kalniņu un viņa laika biedru konservatorijas gadiem.”
Jau minētajā “Latvju Mūzikas” numurā savukārt citēti Jēkaba Poruka vārdi: “[Jānim] Kalniņam ir it kā divējāda mūzika: “tautiski” latviska un “moderni” internacionāla. Paradokss, ka divas tik dažādas lietas var radīt viens mākslinieks, šai gadījumā ir varbūt vienīgi šķietams. Abos gadījumos autora personīgā stīga skan tik noteikti, ka mēs no pāris taktīm pazīstam Kalniņu.”
Ir saglabājusies garā sarkanbaltsarkanā lente, ko pēc “Hamleta” pirmizrādes saņēmis mūzikas autors. Uz tās uzraksts: “Operas “Hamlets” komponistam Jānim Kalniņam. – Ministru prezidents Kārlis Ulmanis.” Plašo Jāņa Kalniņa simtgades pasākumu goda patronese ir Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Visvairāk sarīkojumu būs oktobrī un novembrī. Atkal dzirdēsim Mūzikas akadēmijas operstudijas “Figaro” iestudēto operu “Lolitas brīnumputns”, klausīsimies kamermūziku, solodziesmas un vokāli simfoniskos darbus. Daudziem tā būs pirmā lielā tikšanās ar latviešu komponista mūziku, kas Latvijā sākusi atgriezties tikai līdz ar Neatkarību.

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv