Zemes arājs mūža garā vagā Latvijas tiesu darba tīrumā

Jurists Georgijs Kuzņecovs — ‘’Latvijas Vēstnesim’’

Jūnija pēdējā dienā savas darba gaitas Augstākajā tiesā (AT) beidza ilggadējais šīs tiesas tiesnesis, pēdējos gados — AT Senāta Krimināllietu departamenta senators Georgijs Kuzņecovs. Šogad 1.augustā viņam būtu 45 gadi Latvijas tiesu darbā, no tiem gandrīz četrdesmit aizvadīti Augstākajā tiesā. Šķiet, ka ar šādu pieredzi tiesu sistēmā mūsu valstī var lepoties tikai retais. Tāpēc arī mūsu saruna ar Georgiju Kuzņecovu par aizvadītajiem darba gadiem, pārdomām, kas radušās dzīves ritumā.

— Vārds "Georgs’’, kā mani mēdz saukt, lai gan pasē ierakstīts — Georgijs, esot cēlies no grieķu vārda un nozīmējot "zemes arājs’’. Tā arī visu dzīvi esmu darba darītājs, zemes arājs, tikai savdabīgā laukā.

Piedzimu 1929.gada 29.novembrī Preiļu novadā, tuvāk Līvāniem, kur nav tā īstā zilo ezeru zeme. Mans tēvs bija diezgan nabadzīgs zemnieks, kam piederēja puspurvaina zeme, un ģimenē auga seši bērni. Vecāku vēsturiskās saknes meklējamas kaut kur senā pagātnē, par ko liecina tas: vienos kapos Riebiņu pagastā guldīts gan mans tēvs, gan vairāki viņa senči, pats pirmais no kuriem esot bijis 2.ģildes tirgotājs. Māte labi prata latviešu valodu, lai gan ģimenē runājām krievu valodā, ja par tādu vispār var saukt krievu, baltkrievu un poļu valodas sajaukumu. Taču nekādu problēmu savstarpējā saskarsmē ar vietējiem nebija.

Ko varu teikt par bērnību? Lai cik tā bijusi sūra, tomēr par bērnības gadiem ir neaizmirstami gaišas atmiņas, jo bijām saskanīga ģimene. Jau no sešiem septiņiem gadiem katram bija jāveic savi noteikti pienākumi. Manuprāt, šeit arī meklējami tie pirmie iedīgļi, kas vēlāk kļuva par dzīves izpratni, atbildību par darāmo un cilvēkiem. Jāteic, ka darbs vienmēr bijis manas dzīves virzītājspēks.

— Kāpēc izvēlējāties jurista profesiju, kas pēckara gados nebūt nebija populāra un prestiža?

— Nevaru teikt, ka, mācoties pamatskolā vai Preiļu vidusskolā, man būtu bijusi liela vēlēšanās kļūt par juristu. Toreiz es un arī mani vecāki maz ko saprata no tā. Tiesa, vidusskolas laikos jau radās vēlme lasīt juridisko literatūru, taču šī interese vairāk saistījās ar piedzīvojumu raksturu. Dzīvē sastapos ar daudziem labiem skolotājiem, kas zināmā mērā sekmējuši manu izvēli. Tā ir pamatskolas skolotāja Upīte, Prikuļu skolas direktors Vaivods un skolotāja Vaivode. Tomēr pēc vidusskolas iestājos Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā Vēstures fakultātē. Taču vajadzēja doties dienēt armijā, un tā par vēsturnieku nekļuvu, ko nemaz nenožēloju.

Pēc obligātā dienesta atgriezos Preiļu rajonā un īsu laiku strādāju par rajona izpildkomitejas instruktoru, lai gan šis darbs mani nesaistīja. Toreiz viens no darbiniekiem, šķiet, pēc tautības armēnis, kādu reizi teica apmēram tā: "Tu, skatos, esi zinātkārs, apsviedīgs puisis, kāpēc lai tu nemācītos par juristu?" Tā es drīz vien arī iestājos Rīgas divgadīgajā Juridiskajā skolā (tāda bija pēckara gados, atradās tagadējā Antonijas ielā, ēkā, kuru saucu par tiesu kombinātu).

Kad 1953.gadā to pabeidzu, mani nosūtīja strādāt par tiesnesi uz Balvu rajonu, jo tolaik īpaši trūka tiesnešu lauku rajonos. Atceros, cik daudz manās pirmajās darba gaitās palīdzēja toreizējais starprajonu prokurors Jaroslavs Belousovs, ar ko arī visus gadus esmu uzturējis draudzīgus, koleģiālus sakarus, jo viņš tiešām ir ļoti zinošs jurists. Tagad Rīgā viņš strādā par zvērinātu advokātu. Bet toreiz Balvos viņš mani, jauniņo tiesnesi, "aiz ausīm pavilka"... Jāpiebilst, ka pēc vidējās juridiskās izglītības diploma iegūšanas tūlīt noliku iestājeksāmenus Latvijas Valsts universitātes Juridiskās fakultātes neklātienē. No tā laika pasniedzējiem vislabāk atmiņā palicis profesors Pavārs, kas mums mācīja darba tiesības, nereti studentiem piekodinādams: "Izsakies īsāk, skaidrāk, jo īsāk, jo labāk!"

— Jūsu specializācija tomēr ir krimināllietas, jau ilgi strādājot Augstākajā tiesā. Vai atceraties kādus gadījumus, faktus no savas tiesu prakses, kuri nav aizmirstami? Vai, jūsuprāt, tiesnesis var kļūdīties?

— Ar 1961.gada 28.decembra LPSR Augstākās Padomes dekrētu mani iecēla par Augstākās tiesas locekli jeb tiesnesi. Tagadējās Rīgas apgabaltiesas vienā kabinetā otrajā stāvā nostrādāju 33 gadus. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sakarā ar Augstākās tiesas jauno statusu, likumu "Par tiesu varu" par manu darba vietu kļuva šīs tiesas ceturtā stāva 462. kabinets.

Bet uz jūsu jautājumu par tiesneša kļūdīšanos gribu atbildēt tā: faktiski tiesnesis nedrīkst kļūdīties, īpaši krimināllietās, jo tad var ne tikai fiziski, bet vēl vairāk morāli ciest cilvēks, kas nav vainīgs, un kompensēt šos zaudējumus nav iespējams. Tomēr tiesneša kļūda iespējama, ja viņam nav pieredzes, trūkst pietiekamu juridisko zināšanu un izpratnes par likumu piemērošanu. Ja tiesnesis pieļāvis kļūdu, tad jāreaģē nekavējoties — jāvēršas ar lūgumu augstākā instancē, lai spriedumu pārskatītu un atceltu.

Personīgi pārdzīvoju tādus gadījumus, ja tiesa pavirši un nepārdomāti taisījusi spriedumu vai lēmumu un Augstākajai tiesai tas jāatceļ. Atceros, šķiet, 1964. gadā bija sarežģīta 38 personu lieta par kukuļņemšanu. Analizējot un pētot šo lietu, Augstākā tiesa secināja, ka četras personas attaisnojamas, dažām samazināms sods, protams, vairāki saņēma pelnītu piespriesto sodu.

— Pēdējos gados šad un tad izskanējuši pārmetumi vienam otram tiesnesim, kas padomju laikā skatījuši krimināllietas, notiesājot disidentus vai citus, par kuru noziegumiem mūsdienās tiesu nespriestu. Vai arī jums nav nācies uzklausīt šādus pārmetumus?

— Tā sanācis, ka, par laimi, manā ilgajā tiesneša darba praksē nav bijis jāskata lietas par tā dēvētajiem disidentiem, taču par kontrabandu, valūtas operāciju pretlikumību ir gadījies taisīt spriedumus. To paredzēja pastāvošā likumdošana. Gribu piebilst, ka arī mūsdienās par kontrabandu, dažādām pretlikumiskām darbībām personu var saukt pie kriminālatbildības. Atklāti jāteic, ka savā praksē, izskatot krimināllietas par nežēlīgām slepkavībām, ļoti smagiem noziegumiem, esmu piespriedis slepkavām arī augstāko soda mēru. Taču pret viņiem neesmu izjutis žēlumu un vēl jo vairāk — sirdsapziņas pārmetumus.

Protams, man kā tiesnesim jāuzklausa abas puses, taču vienmēr atceros, ka vispirms jāaizstāv cietušā intereses, jo ne jau viņš nodarījis ļaunumu valstij, cilvēkam. Tāpēc joprojām uzskatu, ka nežēlīgs slepkava pelnījis nāvessodu, lai gan mūsu valstī tas ir atcelts un jau iepriekš vairākus gadus to nepiemēroja. Bet atcerēsimies drausmīgo traģēdiju Gulbenes bērnudārzā, kur jauns cilvēks aukstasinīgi, ciniski, ar iepriekšēju nodomu nogalināja vairākus bērnus un audzinātāju… Līdzīgu piemēru ir daudz. Šādās krimināllietās slepkavam, kaut arī viņš notiesāts uz daudziem gadiem cietumsoda vai mūža ieslodzījuma, tomēr ir cerība kādreiz izkļūt brīvībā, bet viņa upuru tuviniekiem neatgriezt mīļos cilvēkus, turklāt viņiem vēl jāmaksā nodokļi valstij, lai uzturētu šādus slepkavas. Droši vien daudzi man nepiekritīs, taču tā ir mana pārliecība.

— Kur jūs saskatāt problēmas, likumu pretrunas mūsdienās, kā Augstākās tiesas Senātā izjūtat savu kolēģu, galvenokārt zemāko pakāpju tiesu darba rezulātus?

— Ar darba kolēģiem man vienmēr bijusi laba sadarbība, problēmas izpratne, lai arī dažkārt domas dalās, daudz diskutējam, tomēr allaž nonākam pie kopsaucēja. Ikdienā tiesnesim strādāt desmit pat divpadsmit stundu — tas šķita normāli, un esmu gandarīts, ka neviens priekšnieks nav norādījis, kā man rīkoties, pieprasot, ka, lūk, lieta jāizskata līdz noteiktam laikam u.tml. Esmu centies izprast likumu būtību un atbilstoši pieņemt konkrētu lēmumu. Dažkārt bijuši gadījumi — teiksim, pazīstams kolēģis no citas tiesas zvana un jautā, kādu tu sodu spriestu tādā vai citādā lietā. Mans kredo: to es nekad neteikšu, taču dalīties zināšanās, likumu izpratnē — to neliedzu. Manuprāt, mūsu tiesu darba organizācija joprojām klibo, lietu izskatīšana ļoti ieilgst. Mēs Augstākajā tiesā saņemam lietas, kas iesāktas pat 1995.–1997. gadā! Iemesli tam visdažādākie: liecinieki nav ieradušies, nav bijis pietiekamu pierādījumu u.tml.

Kur es saskatu rezerves? Teiksim, no pirmās pakāpes tiesas lieta pārsūdzēta apgabaltiesā, bet liecinieki uz tiesas prāvu nespēj vai tīšuprāt neierodas. Kā rīkojās agrāk? Tiesnesis ņēma līdzi divus piesēdētājus un izbrauca uz rajonu vai pilsētu, tur rīkoja tiesas izbraukuma sēdi. Nodrošināt liecinieku ierašanos tādos gadījumos ir daudz vieglāk. Taču tas prasa papildu pūles, šī darba procesa organizēšanu. Manuprāt, lai atvieglotu pārslogoto tiesu darbu, Tieslietu ministrija varētu ierosināt dažas lietas nodot citām tiesām, kur šo izskatāmo lietu ir krietni mazāk. Iespējami arī citi ceļi.

— Cik zināms, šopavasar pēc Tieslietu ministrijas iniciatīvas, vairāki apgabaltiesu tiesneši tika norīkoti palīgā Rīgas apgabaltiesas kolēģiem, kurā ir vissaspringtākā situācija gan civillietu, gan krimināllietu izskatīšanā.

— Jā, par to esmu dzirdējis, taču diezin vai tas ir vienīgais veids, kā atslogot tiesu darbu. Protams, dažkārt arī likumos ir pretrunas, ir iespējas tos dažādi tulkot, rodas kļūmes, kas nereti jālabo Augstākajai tiesai. Mēs, Augstākajā tiesā, regulāri cenšamies apkopot tiesu praksi dažādos aktuālos, strīdīgos jautājumos, lai tas palīdzētu zemāko pakāpju tiesu tiesnešiem. Un galu galā arī mēs paši mācāmies, īpaši, kad tiek pieņemti jauni likumi un tos sāk piemērot tiesu darbā.

— Vai kāds no jūsu ģimenes locekļiem arī izvēlējies jurista profesiju?

— O, pat vairāki! Meita Irina Kuzņecova pabeidza Latvijas Universitāti un pašlaik strādā par Kurzemes rajona prokurori. Māsa, kas ir desmit gadus jaunāka, ieguva jurista profesiju augstskolā neklātienē, ilgus gadus strādāja, bet tagad ir pensijā. Mana mazmeitiņa Dana nupat lika eksāmenus Policijas akadēmijā, vēlas iet vectēva pēdās. Cerams, ka viņai būs paveicies. Tā kā, redzat, jurists ir mūsu dzimtas iecienītākā, kaut arī sarežģītākā profesija. Lai gan mans tēvs vēlējās, lai es būtu zemes kopējs...

— Tiesneši gan laikam reti saņem valsts atzinību apbalvojumu veidā par savu veikumu, arī ilggadēju kalpošanu likumam.

— Paskatieties uz manu rokas pulksteni! Lai gan to saņēmu kā atzinību jau krietni sen, vēl padomju laikā, taču tikšķ gluži labi un precīzi. Kad pirms pāris gadiem atzīmēja Latvijas Augstākās tiesas Senāta 80.gadskārtu, saņēmu Atzinības rakstu, līdzīgi kā pērnruden, kad man apritēja septiņdesmit gadu. Nupat, pabeidzot senatora darba gaitas Augstākajā tiesā, mani sirsnīgi sveica kolēģi ar ziediem, dāvinot labas grāmatas un vēlot veselību. Ja būs vajadzīgs mans padoms, būšu gandarīts.

— Vai jums ir kāda nodarbošanās, kam cerat pievērsties tagad brīvajā laikā, kura agrāk droši vien pietrūka?

— Man ir neliela vasarnīciņa, tur allaž kas pielabojams, es labprāt to daru. Esmu praktiskas dabas cilvēks, patīk kustēties, strādāt. Ziemā droši vien būs grūtāk, bet gan jau atradīšu, kur pielikt savu roku un prātu.

— Vēlam jums veselību, možu garu un darbošanos arī turpmāk!

Rita Belousova, "LV" nozares redaktore

Georgijs Kuzņecovs Foto: Arnis Blumbergs, "LV"