Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmā departamenta spriedums

Lietā “Tatjana Ždanoka pret Latviju”1             

(Iesniegums Nr. 58278/00)

Strasbūra, 2004. gada 17. jūnijs

Šis spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44. panta 2. punktu. Tas var būt pakļauts formas izmaiņām.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Pirmais departaments) palātā, kas sastāv no: C.L.Rozakis, priekšsēdētāja, P.Lorenzen, G. Bonello, F.Tulkens, E. Levits, A. Kovler, V. Zagrebelsky, tiesnešiem, un no S.Nielsen, departamenta sekretāra,

Pēc apspriešanās palātā 2004. gada 6. maijā,

Pieņem šajā datumā sekojošu spriedumu:

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr. 58278/00), kas iesniegts pret Latvijas Republiku un kurā šīs valsts pilsone Tatjana Ždanoka (“iesniedzēja”) vērsās Tiesā 2000. gada 20. janvārī saskaņā ar Pamatbrīvību un cilvēktiesību aizsardzības konvencijas (“Konvencija”) 34. pantu.

2. Iesniedzēja jo īpaši uzskatīja, ka aizliegums viņai kandidēt Latvijas parlamenta vēlēšanās, kā arī pašvaldībās sakarā ar viņas darbošanos Latvijas Komunistiskajā partijā pēc 1991. gada 13. janvāra pārkāpa viņas tiesības, kas garantētas Konvencijas 1. protokola 3. pantā un Konvencijas 10. un 11. pantā.

3. Iesniegums tika nodots Tiesas Otrajam departamentam (Reglamenta 52. punkta 1. daļa). Tā ietvaros par lietas izskatīšanu atbildīgā palāta (Konvencijas 27. panta 1. punkts) tika izveidota saskaņā ar Reglamenta 26. punkta 1. daļu.

2001. gada 1. novembrī Tiesa pārveidoja savus departamentus (Reglamenta 25. punkta 1. daļa). Šis iesniegums tika nodots Pirmajam departamentam, kas arī tika pārveidots (Reglamenta 52. punkta 1. daļa).

4. Ar 2003. gada 6. marta lēmumu palāta atzina iesniegumu par daļēji pieņemamu izskatīšanai.

5. Kā iesniedzēja, tā arī valdība iesniedza rakstiskus paskaidrojumus par lietas būtību (Reglamenta 59. punkta 1. daļa). 2003. gada 7. aprīlī iesniedzēja iesniedza savu lūgumu par taisnīgu atlīdzību (Konvencijas 41.pants). 2003. gada 12. maijā valdība iesniedza savus paskaidrojumus par šo lūgumu. 2003. gada 24. jūlijā iesniedzēja precizēja un papildināja savu lūgumu par taisnīgu atlīdzību. Valdība uz to atbildēja 2003. gada 4. septembrī.

6. 2003. gada 15. maijā notika atklāta tiesas sēde Cilvēktiesību ēkā Strasbūrā (Reglamenta 59. punkta 3. daļa),

kurā piedalījās: no valdības puses I.Reine, pārstāve, I. Freimane, padomniece; no iesniedzējas puses W. Bowring, advokāts (Barrister), padomdevējs.

Tiesa uzklausīja Bovringa kunga un Reines kundzes paskaidrojumus. Ždanokas kundze, iesniedzēja, arī uzstājās tiesas sēdē.

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

A. Vēsturiskais konteksts un lietas rašanās

1. Padomju laiks

7. 1971. gadā iesniedzēja, kas tajā laikā bija Latvijas Universitātes Matemātikas fakultātes studente, kļuva par Latvijas Komunistiskās partijas (turpmāk LKP) biedri. Šī organizācija faktiski bija Padomju Savienības Komunistiskās partijas (turpmāk PSKP), kura bija vienīgā un vadošā partija PSRS, reģionālā nodaļa.

No 1972. gada līdz 1990. gadam iesniedzēja strādāja kā pasniedzēja Latvijas Universitātē. Visā šajā laikā viņa bija LKP universitātes grupas biedre.

8. Kopš 1988. gada Latvija, tāpat kā vairākas citas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis saskārās ar spēcīgu sabiedrības kustību, kas bija vērsta uz politiskās dzīves demokratizāciju un Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu, kas tika pazaudēta 1940. gadā.

9. 1990. gada martā iesniedzēja tika ievēlēta Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (turpmāk Latvijas PSR) Augstākajā Padomē kā deputāte no Pļavnieku apgabala Rīgā. Tā rezultātā viņa iesaistījās LKP frakcijā. 1990. gadā šī frakcija viņu deleģēja uz LKP 25. kongresu, kur viņa tika ievēlēta par partijas kontroles un audita centrālās komisijas locekli. Saskaņā ar šīs komisijas protokolu kopijām, iesniedzēja piedalījās apakškomisijas darbā, kurā viņai bija pienākums uzraudzīt LKP lēmumu un programmatisko nostādņu īstenošanu.

10. Šajā kongresā delegātu grupa izteica savu nepiekrišanu LKP vispārējai politikai, kura palika uzticīga Padomju Savienībai un PSKP, pretojās jebkadai sabiedriskās dzīves demokratizācijai un cīnījās par status quo saglabāšanu. Šie deputāti publiski paziņoja par savu aiziešanu no LKP un izveidoja jaunu partiju “Neatkarīgo komunistu partija”, kura nekavējoties paziņoja par savu atbalstu Latvijas neatkarībai un vairākpartiju sistēmas izveidei. Iesniedzēja nepievienojās citādi domājošiem deputātiem un palika LKP rindās.

2. Latvijas Neatkarības deklarācija

11. 1990. gada 4. maijā Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, paziņojot par nelikumīgu un spēkā neesošu Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā un atjaunojot juridisko spēku 1922. gada Latvijas Konstitūcijas (Satversmes) normām. Tomēr šīs Deklarācijas 5. punkts noteica pārejas periodu, lai pakāpeniski atjaunotu valsts reālo suverenitāti un lai pakāpeniski pārrautu visas institucionāla rakstura saites ar PSRS. Šajā laika posmā daļa no Latvijas PSR Konstitūcijas palika spēkā, un tika nodibināta īpaša valdības komisija, kuras pienākums bija vest sarunas ar Padomju Savienību, pamatojoties uz 1920. gada 11. augusta Krievijas–Latvijas miera līgumu.

Iepriekšminētā Deklarācija tika pieņemta ar 139 balsīm no 201 deputāta kopējā skaita, tikai ar vienu atturēšanos. 57 deputāti no deputātu grupas “Līdztiesība” (faktiski LKP), ieskaitot iesniedzēju, nepiedalījās balsošanā. Tajā pašā dienā, 1990. gada 4. maijā, LKP Centrālā komiteja pieņēma rezolūciju, spēcīgi kritizējot šo Deklarāciju un lūdzot Padomju Savienības prezidentu iejaukties.

12. 1990. gada 7. maijā Augstākā Padome sastādīja neatkarīgās Latvijas Republikas valdību.

3. 1991. gada janvāra un marta notikumi

13. 1991. gada janvāra un marta notikumu izklāsts nesaskanēja abu pušu versijās. Saskaņā ar valdības teikto, 1991. gada 12. janvārī padomju armija uzsāka militāra rakstura darbības pret neatkarīgās Lietuvas valdību, kura bija sastādīta tādā pašā veidā kā Latvijas valdība. Vairāki cilvēki tur zaudēja savu dzīvību. Šādos apstākļos valsts apvērsuma mēģinājums tika tāpat iniciēts Latvijā. 1991. gada 13. janvārī LKP Centrālās komitejas plēnums prasīja Latvijas valdības atkāpšanos, Augstākās Padomes atlaišanu un pilnīgas varas pārņemšanu Vislatvijas sabiedriskās glābšanas komitejas rokās, kuru tajā pašā dienā nodibināja vairākas organizācijas, ieskaitot LKP. 1991. gada 15. janvārī tā pati komiteja paziņoja, ka Augstākajai Padomei un valdībai ir atņemta to vara, un paziņoja par pilnīgas varas pārņemšanu. Paņemot vairākas dzīvības bruņotas sadursmes laikā Rīgā, šis valsts apvērsuma mēģinājums izgāzās.

14. Iesniedzēja apstrīd valdības iesniegto faktu izklāsta versiju. Saskaņā ar iesniedzējas teikto, padomju armijas agresija pret Lietuvas valdību un tautu nebija pierādīts fakts; šajā sakarā viņa iesniedz kādā krievu valodā iznākošā laikrakstā publicētu raksta kopiju, saskaņā ar kuru paši Lietuvas neatkarības atbalstītāji un nevis padomju karavīri šāva pūlī nolūkā diskreditēt armiju. Iesniedzēja tāpat apgalvo, ka šajā laikā Latvijā notika vairākas tautas manifestācijas pret pārtikas produktu cenu paaugstināšanos, kuru veica valdība; šīs manifestācijas tādējādi bija galvenais cēlonis 1991. gada janvāra notikumiem. Visbeidzot, iesniedzēja uzskata, ka savos paziņojumos attiecīgi 1991. gada 13. un 15. janvārī LKP Centrālās komitejas plēnums un Vislatvijas sabiedriskās glābšanas komiteja neaprobežojās tikai ar to, ka prasīja vai paziņoja par Latvijas varas iestāžu atkāpšanos, bet paziņoja arī noturēt priekšlaicīgas Augstākās Padomes vēlēšanas.

15. 1991. gada 3. martā Latvijā notika tautas nobalsošana. Saskaņā ar valdības teikto, tas bija īsts tautas referendums; iesniedzēja apgalvo tieši pretēji, ka runa bija par vienkāršu konsultatīva rakstura balsojumu. Balsotājiem bija jāatbild uz jautājumu, kas bija formulēts sekojoši: “Vai Jūs esat par demokrātisku un politiski neatkarīgu Latvijas Republiku?” Saskaņā ar valdības iesniegtajiem skaitļiem, balsošanā piedalījās 87,5% no visiem valsts iedzīvotājiem, kuri bija reģistrēti vēlēšanu sarakstos; 73,6% no viņiem uz uzdoto jautājumu atbildēja ar “jā”. Iesniedzēja apstrīd piedalīšanās iepriekšminētos procentus un tādējādi arī šī plebiscīta likumīgumu.

4. 1991. gada augusta un septembra notikumi

16. 1991. gada 19. augustā Maskavā notika valsts apvērsuma mēģinājums. Apvienība, kas sevi proklamēja un kuras nosaukums bija “Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja”, paziņoja, ka PSRS prezidenta M.Gorbačova pilnvaras ir apturētas, nodibināja sevi kā vienīgo varas orgānu un paziņoja par ārkārtas stāvokli “dažos PSRS apgabalos”.

17. Tajā pašā dienā, 1991. gada 19. augustā, LKP Centrālā komiteja un Rīgas komiteja paziņoja par savu atbalstu “Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejai” un nodibināja “operatīvu grupu”, lai sniegtu tai atbalstu. Saskaņā ar valdības teikto, 1991. gada 20. augustā LKP, deputātu grupa “Līdztiesība” un dažas citas organizācijas parakstīja un izplatīja aicinājumu ar virsrakstu “Godājamie Latvijas iedzīvotāji!”, aicinot tautu pakļauties ārkārtas stāvokļa prasībām un neiebilst “Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas” Maskavā veiktajiem pasākumiem. Saskaņā ar iesniedzējas teikto, LKP piedalīšanās visos šajos notikumos nav pierādīta; jo īpaši “Līdztiesības” grupas deputāti piedalījās parlamentā notiekošajās debatēs divas dienas pēc kārtas un pat nezināja, ka šāds aicinājums bija noticis.

18. Arī šis valsts apvērsums cieta neveiksmi, kā rezultātā 1991. gada 21. augustā Latvijas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu un proklamēja valsts pilnīgu un tūlītēju neatkarību. 1990. gada 4. maija Deklarācijas 5. punkts par pārejas periodu tika atcelts.

19. Ar 1991. gada 23. augusta lēmumu Augstākā Padome atzina LKP par antikonstitucionālu. Nākošajā dienā partijas darbība tika apturēta un tieslietu ministram bija uzlikts pienākums “sagatavot informāciju par LKP nelikumīgām darbībām un ieteikt Augstākajai Padomei priekšlikumu par iespēju atļaut tās darbību nākotnē”. Pamatojoties uz tieslietu ministra ieteikumu, 1991. gada 10. septembrī Augstākā Padome uzdeva izbeigt partijas darbību.

20. Pa to laiku, 1991. gada 22. augustā Augstākā Padome izveidoja parlamentāro komisiju, kuras pienākums bija izmeklēt grupas “Līdztiesība” deputātu piedalīšanos valsts apvērsumā. Pamatojoties uz šīs komisijas galīgo ziņojumu, 1992. gada 9. jūlijā Augstākā Padome anulēja piecpadsmit deputātu mandātus; iesniedzējas nebija starp viņiem.

5. Notikumu tālāka attīstība

21. 1993. gada februārī iesniedzēja kļuva par priekšsēdētāju “Kustībai par sociālo taisnīgumu un līdztiesību Latvijā”, kura vēlāk pārveidojās par politisko partiju “Līdztiesība”.

22. 1993. gada 5. un 6. jūnijā notika parlamenta vēlēšanas saskaņā ar atjaunoto 1922. gada Konstitūciju. Pirmo reizi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pilsoņi vēlēja parlamentu (Saeimu), kurš aizstāja Augstāko Padomi. Ar šo brīdi iesniedzējas deputāta mandāts bija beidzies. Ņemot vērā Latvijas varas iestāžu atteikumu reģistrēt iesniedzēju iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoni, viņa nevarēja piedalīties ne šajās vēlēšanās, ne tām sekojošajās vēlēšanās, kuras notika 1995. gadā, ne arī 1994. gadā notiekošajās pašvaldību vēlēšanās. Pamatojoties uz iesniedzējas sūdzību, 1996. gada janvārī tiesas atzina viņai Latvijas pilsonību un uzlika par pienākumu valsts iestādei reģistrēt viņu kā Latvijas pilsoni un izsniegt viņai attiecīgos dokumentus.

B. 1997. gada pašvaldību vēlēšanas

23. 1997. gada 25. janvārī “Kustība par sociālo taisnīgumu un līdztiesību Latvijā” iesniedza Rīgas vēlēšanu komisijai sarakstu ar desmit kandidātiem nākošajām 1997. gada 9. marta pašvaldību vēlēšanām. Sarakstā bija iesniedzējas kandidatūra. Saskaņā ar likuma par pašvaldību vēlēšanām noteikumiem, iesniedzēja parakstīja un pievienoja sarakstam rakstisku paziņojumu, apliecinot, ka uz viņu neattiecas šī likuma 9.pants. Saskaņā ar šī panta noteikumiem, pašvaldību vēlēšanās nevarēja kandidēt personas, kuras bija darbojušās PSKP, LKP, kā arī vairākās citās tieši nosauktās organizācijās pēc 1991. gada 13. janvāra.

Ar tajā pašā dienā nosūtītu vēstuli 1997. gada 25. janvārī iesniedzēja informēja Rīgas vēlēšanu komisiju, ka līdz 1991. gada 10. septembrim, datumam, ar kuru oficiāli tika likvidēta LKP, viņa bija Pļavnieku nodaļas un partijas kontroles un audita centrālās komisijas locekle. Tomēr viņa uzskatīja, ka iepriekšminētie ierobežojumi uz viņu neattiecās, jo tie bija pretrunā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 2. un 25. pantam.

24. Ar 1997. gada 11. februāra lēmumu Rīgas vēlēšanu komisija reģistrēja iesniedzējas pārstāvēto sarakstu. 1997. gada 9. marta vēlēšanās šis saraksts ieguva četras no sešdesmit vietām Rīgas Domē. Iesniedzēja bija starp ievēlētajām personām.

C. 1998. gada likumdevēju vēlēšanas

25. Nolūkā piedalīties 1998. gada 3. oktobra parlamenta vēlēšanās “Kustība par sociālo taisnīgumu un līdztiesību Latvijā” noslēdza koalīcijas līgumu ar Tautas saskaņas partiju, Latvijas Sociālistisko partiju un Krievu partiju. Četras partijas sastādīja kopīgu sarakstu ar nosaukumu Tautas saskaņas partija. Iesniedzēja šajā sarakstā bija iekļauta kā kandidāte no Rīgas un Vidzemes apgabaliem.

1998. gada 28. jūlijā saraksts tika iesniegts Centrālajai vēlēšanu komisijai, lai to reģistrētu. Saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likuma noteikumiem, iesniedzēja parakstīja un pievienoja sarakstam rakstisku paziņojumu, kas bija identisks tam, kuru viņa iesniedza pirms pašvaldību vēlēšanām. Tāpat kā 1997. gada vēlēšanās, iesniedzēja nosūtīja Centrālajai vēlēšanu komisijai vēstuli, izskaidrojot savu situāciju un apgalvojot, ka attiecīgie ierobežojumi nebija saskaņā ar Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kā arī ar Konvencijas 1. protokola 3. pantu.

26. 1998. gada 29. jūlijā Centrālā vēlēšanu komisija apturēja saraksta reģistrēšanu, pamatojoties uz to, ka iesniedzējas kandidatūra neatbilda Saeimas vēlēšanu likuma noteikumiem. Nevēloties apdraudēt visa saraksta reģistrēšanas iespēju, iesniedzēja atsauca savu kandidatūru, pēc kā saraksts nekavējoši tika reģistrēts.

D. Iesniedzējas darbošanās LKP konstatēšanas kārtība

27. Ar 1998. gada 7. augusta vēstuli Centrālā vēlēšanu komisija lūdza Republikas Ģenerālprokuroram izvērtēt iesniedzējas ievēlēšanas Rīgas Domē likumīgumu.

28. Ar 1998. gada 31. augusta lēmumu, kura kopija tika nosūtīta Centrālajai vēlēšanu komisijai, Ģenerālprokuratūra konstatēja, ka iesniedzēja nebija izdarījusi nevienu noziedzīgu nodarījumu, kuru paredz Kriminālkodekss. Saskaņā ar lēmumā ierakstīto, lai arī iesniedzēja bija iesniegusi Rīgas vēlēšanu komisijai nepatiesu informāciju par savu darbošanos LKP, neviena norāde neatļāva secināt, ka viņa to bija darījusi ar konkrētu mērķi maldināt komisiju. Šajā sakarā prokuratūra uzskatīja, ka iesniedzējas paziņojums, kas bija pievienots kandidātu sarakstam 1997. gada 9. marta vēlēšanām, ir lasāms kopā ar viņas 1997. gada 25. janvāra paskaidrojošo vēstuli.

1999. gada 14. janvārī Ģenerālprokuratūra vērsās Rīgas apgabaltiesā ar lūgumu konstatēt iesniedzējas darbošanos LKP pēc 1991. gada 13. janvāra. Savā lūgumā prokuratūra pievienoja šādus dokumentus: iesniedzējas 1997. gada 25. janvāra vēstuli; partijas kontroles un audita centrālās komisijas 1991. gada 26. janvāra sapulces protokolu; partijas kontroles un audita centrālās komisijas un pilsētu un apgabalu audita komisijas 1991. gada 27. marta kopīgas sapulces protokolu; šo protokolu pielikumus, kas atklāja iepriekšminētās komisijas struktūru un sastāvu, kā arī audita komisijas locekļu sarakstu 1991. gada 1. jūlijā.

29. Ar 1999. gada 15. februāra spriedumu Rīgas apgabaltiesa apmierināja prokuratūras lūgumu, uzskatot, ka iesniegtie dokumenti skaidri apstiprina iesniedzējas darbošanos partijas aktivitātēs pēc minētā datuma un ka iesniedzējas piestādītie pierādījumi nebija pietiekami, lai atspēkotu šo konstatējumu. Tādējādi tiesa noraidīja iesniedzējas argumentus par to, ka viņa bija LKP biedre tikai formāli, ka viņa nepiedalījās kontroles un audita centrālās komisijas sēdēs un ka tādējādi nevarēja viņu atzīt par tādu, kas darbojās partijas aktivitātēs.

30. Iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātā. 1999. gada 12. novembrī Civillietu tiesu palāta uzsāka apelācijas sūdzības izskatīšanu. Tiesas sēdē iesniedzēja uzsvēra, ka iepriekšminēto 1991. gada 26. janvāra un 27. marta protokolu saturs, kurā ir iekļauts viņas vārds, nevarēja tikt attiecināts uz viņu, jo šajos divos datumos viņa pildīja savus pienākumus Latvijas Augstākajā Padomē un nevis LKP. Pēc tam, kad tika uzklausīti divi liecinieki, kuri apgalvoja, ka iesniedzēja tiešām bija klāt Augstākajā Padomē, palāta apturēja lietas izskatīšanu, lai atļautu iesniedzējai iesniegt pierādījumus, kuri ir pārliecinošāki un ar kuriem iespējams pamatot savus paziņojumus, kā iesniegta izziņa par parlamentā notiekošajām debatēm vai parlamentā pārstāvētās grupas “Līdztiesība” sapulču protokoliem. Tomēr, tā kā iepriekšminētie protokoli netika saglabāti parlamenta kancelejā, iesniedzēja nekad nevarēja iesniegt šādus pierādījumus.

Ar 1999. gada 15. decembra spriedumu Civillietu tiesu palāta noraidīja iesniedzējas apelācijas sūdzību. Saskaņā ar spriedumā ierakstīto, prokuratūras savāktie pierādījumi bija pietiekami, lai secinātu, ka iesniedzēja bija darbojusies LKP aktivitātēs pēc 1991. gada 13. janvāra. Palāta tālāk uzsvēra, ka LKP darbības izbeigšana notika “atbilstoši Latvijas valsts interesēm konkrētā vēsturiski politiskā situācijā” un ka starptautiskās konvencijas, uz kurām atsaucās iesniedzēja, paredzēja attaisnojamus ierobežojumus vēlēšanu tiesību izmantošanai.

31. Pēc Civillietu tiesu palātas sprieduma pieņemšanas, kurš stājās spēkā, sākot ar tā pasludināšanas brīdi, iesniedzēja nevarēja kandidēt vēlēšanās un zaudēja savu deputāta mandātu Rīgas Domē.

32. Viņa iesniedza kasācijas sūdzību pret šo spriedumu Augstākās tiesas Senātā, cita starpā uzsverot apstrīdētā ierobežojuma neatbilstību Konvencijas 11. pantam. Ar 2000. gada 7. februāra galīgu lēmumu Senāts atzina sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai. Saskaņā ar Senāta teikto, minētais process ir ierobežots vienam, strikti noteiktam mērķim, proti, konstatēt iesniedzējas darbošanos vai nedarbošanos LKP pēc 1991. gada 13. janvāra. Tādējādi Senāts uzskatīja, ka Senāta kompetencē nav izvērtēt juridiskās sekas, kuras izriet no šī konstatējuma, pamatojoties uz to, ka šīm sekām nebija nekādas ietekmes uz pašu konstatējumu. Bez tam Senāts atzīmēja, ka šāda analīze prasītu izvērtēt Latvijas likumu atbilstību konstitucionālajām un starptautiskajām tiesību normām, kas nav kasācijas tiesvedības kompetence.

E. 2002. gada likumdevēju vēlēšanas

33. Nākošās likumdevēju vēlēšanas notika 2002. gada 5. oktobrī. Nolūkā piedalīties šajās vēlēšanās partija “Līdztiesība”, kuru vadīja iesniedzēja, izveidoja ar divām citām partijām, Tautas saskaņas partiju un Sociālistisko partiju, vēlēšanu apvienību ar nosaukumu “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (saīsinājumā PCTVL). Šīs apvienības vēlēšanu programma īpaši uzsvēra nepieciešamību atcelt vēlēšanu tiesību ierobežojumus personām, kuras darbojās LKP pēc 1991. gada 13. janvāra.

34. 2002. gada pavasarī partijas “Līdztiesība” valde izvirzīja iesniedzēju kā kandidāti 2002. gada vēlēšanām; apvienības PCTVL padome apstiprināja šo nomināciju. Tomēr nedaudz vēlāk, 2002. gada 16. maijā, tā laika likumdevējs noraidīja priekšlikumu atcelt Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktu (47. punkts tālāk). Skaidri zinot iesniedzējas situāciju un baidoties, ka viņas kandidatūra aizkavētu PCTVL visa saraksta iereģistrēšanu, apvienības padome mainīja savu viedokli un nolēma neiekļaut viņas vārdu kandidātu sarakstā. Tā rezultātā iesniedzēja nolēma iesniegt atsevišķu sarakstu, kurš sastāvēja tikai no viena vienīga uzvārda, kurš bija viņas, un saraksts tika iesniegts ar nosaukumu “Tautas saskaņas partija”.

35. 2002. gada 23. jūlijā apvienība PCTVL iesniedza Centrālajai vēlēšanu komisijai savu sarakstu, kurš kopumā iekļāva 77 kandidātu uzvārdus uz pieciem Latvijas apgabaliem. Tajā pašā dienā iesniedzēja lūdza Komisijai reģistrēt viņas attiecīgo sarakstu tikai un vienīgi uz Kurzemes apgabalu. Tāpat kā piesakoties uz 1998. gada vēlēšanām, viņa pievienoja savam sarakstam rakstisku paziņojumu, kurā ierakstīja, ka minētie ierobežojumi neatbilda Latvijas Konstitūcijai un Latvijas uzņemtajām starptautiskajām saistībām. 2002. gada 25. jūlijā Komisija reģistrēja abus sarakstus.

36. Ar 2002. gada 7. augusta lēmumu Centrālā vēlēšanu komisija, atsaucoties uz Civillietu tiesu palātas 1999. gada 15. decembra spriedumu, svītroja iesniedzēju no viņas saraksta. Bez tam, pēc tam, kad Komisija konstatēja, ka iesniedzēja bija vienīgā kandidāte sarakstā ar nosaukumu “Tautas saskaņas partija” un ka pēc viņas svītrošanas tajā nebija palicis neviens uzvārds, Komisija nolēma anulēt saraksta reģistrēšanu. Iesniedzēja neiesniedza nevienu sūdzību par šo lēmumu.

37. 2002. gada 5. oktobra vēlēšanās apvienības PCTVL saraksts saņēma 18,94% balsu un ieguva divdesmit piecas vietas parlamentā.

II. NACIONĀLĀS TIESĪBU NORMAS

UN PRAKSE, KAS ATTIECAS UZ LIETU

A. Tiesību normas par Latvijas valstisko statusu

38. 1990. gada 4. maija Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu nosaka sekojošo:

“Latvijas PSR Augstākā Padome nolemj:

1. Atzīstot starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār valststiesību normām, uzskatīt par prettiesisku PSRS un Vācijas 1939. gada 23. augusta vienošanos un no tās izrietošo 1940. gada 17. jūnija Latvijas Republikas suverenās valsts varas likvidēšanu PSRS militārās agresijas rezultātā.

2. Pasludināt par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža Latvijas Saeimas 1940. gada 21. jūlija pieņemto deklarāciju “Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā”.

3. Atjaunot Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā. Latvijas valsts oficiālais nosaukums ir LATVIJAS REPUBLIKA, saīsināti — LATVIJA.

4. Līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai apturēt Latvijas Republikas Satversmi, izņemot tos pantus, kas nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu un kuri saskaņā ar Satversmes 77. pantu ir grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu, proti:

1.pants — Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika;

2.pants — Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai;

3.pants — Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale;

6.pants — Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

Satversmes 6.pants piemērojams, atjaunojoties tām neatkarīgās Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes struktūrām, kuras garantē brīvu vēlēšanu norisi.

5. Noteikt pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto, kurš izbeigsies ar Latvijas Republikas parlamenta sanākšanu. Pārejas perioda laikā augstāko varu realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome.

6. Uzskatīt par iespējamu pārejas periodā piemērot Latvijas PSR Konstitūcijas normas un citus likumdošanas aktus, kas šī lēmuma pieņemšanas brīdī darbojas Latvijas teritorijā, ciktāl tie nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu.

Strīdus gadījumos jautājumus par likumdošanas aktu piemērošanu izšķir Latvijas Republikas Konstitucionālā tiesa.

Pārejas periodā jaunus likumdošanas aktus pieņem vai esošos aktus groza tikai Latvijas Republikas Augstākā Padome.

7. Izveidot komisiju, lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes jaunu redakciju, kas atbilst Latvijas pašreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim.

8. Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Tas pilnā mērā attiecināms uz tiem PSRS pilsoņiem, kas izteiks vēlēšanos dzīvot Latvijā, nepieņemot tās pilsonību.

9. Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība. Sarunām ar PSRS izveidot Valdības komisiju.”

39. 1991. gada 21. augusta Konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” nosaka sekojošo:

“Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:

1. Noteikt, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922.gada 15.februāra Satversme.

2. Atzīt par spēku zaudējušu 1990. gada 4. maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 5.punktu, kas noteica pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto.

3. Līdz okupācijas un aneksijas likvidēšanai un Saeimas sasaukšanai augstāko valsts varu Latvijas Republikā pilnībā realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome. Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā tikai tās augstāko valsts varas un pārvaldes institūciju likumi un lēmumi.

4. Konstitucionālais likums stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi.”

B. PSKP un LKP statuss

40. PSKP lomu bijušajā Padomju Savienībā noteica 1977. gada PSRS Konstitūcijas 6.pants un 1978. gada Latvijas PSR Konstitūcijas 6.pants, kuri bija identiski. Šīs tiesību normas noteica sekojošo:

“Padomju sabiedrības un tās politiskās sistēmas, visu valsts institūciju un organizāciju centra vadošais un norādošais spēks ir Padomju Savienības Komunistiskā partija. PSKP pastāv tautai un kalpo tautai.

Bruņojusies ar marksisma–ļeņinisma ideju, Komunistiskā partija nosaka sabiedrības attīstības vispārējo perspektīvu un PSRS iekšējās un ārējās politikas kursu, vada Padomju tautas lielo radošo darbu un sniedz plānotu, sistemātisku un teorētiski pamatotu raksturu cīņai par komunisma uzvaru.

Visām partijas organizācijām ir jādarbojas PSRS Konstitūcijas ietvaros.”

41. Augstākās Padomes 1991. gada 24. augusta lēmums “Par dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju darbības apturēšanu” nosaka sekojošo:

“1991. gada 20. augustā Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālā fronte, Darba kolektīvu apvienotā padome, Kara un darba veterānu republikāniskā padome, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja un Latvijas ĻKJS Centrālā Komiteja izplatīja aicinājumu, kurā republikas iedzīvotājiem paziņoja, ka Latvijā ieviests ārkārtējais stāvoklis, un aicināja visus iedzīvotājus vērsties pret tiem, kas nepakļaujas Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas pasākumiem. Tādējādi minētās (..) organizācijas ir izteikušas atbalstu valsts apvērsuma organizētājiem un aicinājušas to darīt arī citus iedzīvotājus.

Šo organizāciju rīcība ir pretrunā ar tobrīd spēkā bijušās Latvijas PSR Konstitūcijas 4., 6. un 49. pantu, kas nosaka, ka Latvijas pilsoņiem ir tiesības apvienoties tikai tādās partijās un citās sabiedriskajās organizācijās, kuru mērķi un praktiskā darbība nav vērsti uz pastāvošās valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu vai gāšanu vai citādi nav pretrunā ar Latvijas PSR Konstitūciju, ka sabiedriskajām organizācijām ir jāievēro Konstitūcija un likumi un jādarbojas tajos noteiktajā kārtībā.

Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:

1. Apturēt Latvijas Komunistiskās partijas [un citu iepriekšminēto organizāciju] darbību. (..)”

42. Augstākās Padomes 1991. gada 10. septembra lēmuma par iepriekšminēto organizāciju darbības izbeigšanu attiecīgās daļas nosaka sekojošo:

“(..) Latvijas Komunistiskā partija, Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālā fronte, Darba kolektīvu apvienotā padome, Kara un darba veterānu republikāniskā padome jau 1990. gada maijā izveidoja PSRS un Latvijas PSR Konstitūcijas un pilsoņu tiesību aizstāvēšanas komiteju, kura 1990. gada 25. novembrī tika pārdēvēta par Sabiedrības glābšanas Vislatvijas komiteju. (..)

1991. gada 15. janvārī Sabiedrības glābšanas Vislatvijas komiteja paziņoja par visas varas pāriešanu tās rokās un Latvijas Republikas Augstākās Padomes un valdības atstādināšanu.

1991. gada augustā Latvijas Komunistiskās partijas CK [un citas iepriekšminētās organizācijas] atbalstīja valsts apvērsumu. (..)

Ņemot to visu vērā, Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:

Izbeigt Latvijas Komunistiskās partijas [un citu iepriekšminēto organizāciju], kā arī šo organizāciju koalīcijas — Sabiedrības glābšanas Vislatvijas komitejas darbību kā antikonstitucionālu (..).

Izskaidrot Latvijas Komunistiskās partijas [un citu iepriekšminēto organizāciju] bijušajiem biedriem, ka viņiem ir tiesības apvienoties partijās un citās sabiedriskās organizācijās, kuru mērķi un praktiskā darbība nav vērsti uz pastāvošās valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu vai gāšanu vai citādi nav pretrunā ar Pamatlikumu un Latvijas Republikas likumiem. (..)”

C. Tiesību akti vēlēšanu jomā

1. Materiālās tiesību normas

43. Latvijas Republikas Konstitūcijas (Satversmes), kura pieņemta 1922. gadā un grozīta ar 1998. gada 15. oktobra likumu, uz lietu attiecināmās tiesību normas nosaka sekojošo:

9.pants

“Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu.”

64.pants

“Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kartībā un apmēros.”

91.pants

“Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”

101.pants

“Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu. (..)”

44. 1995. gada 25. maija Saeimas vēlēšanu likuma uz lietu attiecināmās tiesību normas nosaka sekojošo:

4.pants

“Saeimā var ievēlēt katru Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu dienā ir vecāks par 21 gadu, ja vien uz viņu neattiecas kāds no šā likuma 5. pantā minētajiem ierobežojumiem.”

5.pants

“Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas, kuras: (..)

6) pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās; (..)”

11.pants

“Kandidātu sarakstam pievienojami šādi dokumenti: (..)

3) katra sarakstā ietvertā kandidāta parakstīta deklarācija, ka viņš atbilst šā likuma 4. panta prasībām un uz viņu neattiecas šā likuma 5. panta 1.– 6. punktā minētie ierobežojumi; (..)”

13.pants

“(..) (2) Reģistrētie kandidātu saraksti nav atsaucami, un grozījumus tajos var izdarīt tikai Centrālā vēlēšanu komisija kādā no šādiem veidiem:

izsvītrojot pieteikto kandidātu, ja:

a) kandidāts nav pilntiesīgs Latvijas pilsonis (4. un 5. pants), (..)

(3) (..) kandidāts svītrojams, pamatojoties uz attiecīgās iestādes izdotu izziņu vai tiesas spriedumu. To, ka kandidāts: (..)

6) pēc 1991. gada 13. janvāra darbojies PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, — apliecina attiecīgās tiesas spriedums; (..)”

45. 1994. gada 13. janvāra Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likums satur līdzīgas tiesību normas iepriekšminētajā Saeimas vēlēšanu likumā noteiktajām tiesību normām. Jo īpaši 9. panta 5. punkts ir identisks Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktam.

2. Procesuālās tiesību normas

46. Lietu izskatīšanu, kuras laikā tiek konstatēts juridisks fakts par darbošanos vai nedarbošanos iepriekšminētajās organizācijās, nosaka Civilprocesa kodeksa 23-A nodaļa, kura ir pievienota ar 1998. gada 3. septembra likumu un nosaukta “Lietu izskatīšana par vēlēšanu tiesību ierobežojumu konstatēšanu”. Šīs nodaļas tiesību normas nosaka sekojošo:

233.1. pants

“Pieteikumu par vēlēšanu tiesību ierobežojumu konstatēšanu var iesniegt prokurors (..).

Pieteikums iesniedzams tiesā pēc tās personas dzīvesvietas, attiecībā uz kuru tiek iesniegts pieteikums par vēlēšanu tiesību ierobežojumu konstatēšanu.

Pieteikumu var iesniegt, ja vēlēšanu komisija ir reģistrējusi kandidātu sarakstu, kurā kā deputāta kandidāts pieteikts pilsonis, par kuru ir pierādījumi, ka viņš pēc 1991. gada 13. janvāra ir darbojies PSKP (LKP) (..). Pieteikumu par kandidātu sarakstā iekļautu personu var iesniegt arī pēc tam, kad notikušas vēlēšanas.

Pieteikumam pievienojama vēlēšanu komisijas izziņa par to, ka attiecīgā persona ir pieteikta kā deputāta kandidāts un attiecīgais deputātu kandidātu saraksts ir reģistrēts vēlēšanām, kā arī pierādījumi, kas apstiprina pieteikumā minētos apstākļus.”

233.3. pants

“Izskatījusi pieteikumu, tiesa taisa spriedumu, ar kuru:

1) atzīst, ka atbildētājs pēc 1991. gada 13. janvāra ir darbojies PSKP (LKP) (..);

2) atzīst, ka pieteikums ir nepamatots, un to noraida. (..)”

D. Priekšlikumi atcelt apstrīdētos ierobežojumus

47. Saeimas vēlēšanu likumu 1995. gada 25. maijā pieņēma pirmais ievēlētais parlaments pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, saukts par “5.Saeimu” (pirmās četras Saeimas pastāvēja laika periodā no 1922. līdz 1934. gadam). Pēc tam 1995. gada oktobrī ievēlētā Saeima (sestā) bija izvērtējusi trīs atsevišķus priekšlikumus atcelt iepriekšminētā likuma 5. panta 6. punktu. 1997. gada 9. oktobra plenārsēdē pēc ļoti ilgām debatēm šie trīs priekšlikumi tika noraidīti ar pārliecinošu vairākumu. Tāpat 1997. gada 18. decembrī diskusijas laikā, apspriežot priekšlikumu padarīt 5. panta 6. punktu ierobežojošāku, tika pieņemta šobrīd spēkā esošā šīs tiesību normas redakcija. 1998. gadā ievēlētā nākošā Saeima (septītā) izskatīja priekšlikumu atcelt 5. panta 6. punktu 2002. gada 16. maija plenārsēdē. Pēc ilgām debatēm lielākā daļa deputātu atteicās piekrist šim priekšlikumam.

Visbeidzot, 2002. gadā ievēlētā astotā Saeima bija spiesta izvērtēt līdzīgu priekšlikumu 2004. gada 15. janvārī. Arī to tā noraidīja.

E. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta spriedums

48. Ar 2000. gada 30. augustā pieņemtu spriedumu lietā Nr.2000–03–01 Satversmes tiesa atzina Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktā un Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta 5. punktā noteiktos ierobežojumus par atbilstošiem Satversmei un Konvencijas 1. protokola 3. pantam saistībā ar Konvencijas 14. pantu.

Šajā spriedumā, kurš tika pieņemts ar četrām balsīm pret trim, Satversmes tiesa vispirms atgādināja Konvencijas institūciju praksē noteiktos vispārīgos principus Konvencijas 14. panta un 1. protokola 3. panta piemērošanā. Pēc tam Satversmes tiesa atklāja:

“(..) 4. Nepamatots ir (..) apgalvojums, ka apstrīdētās normas, liedzot pieteikt par kandidātiem un ievēlēt Saeimā vai pašvaldībā Latvijas pilsoņus, diskriminē viņus politiskās piederības dēļ (..). Apstrīdētās normas paredz nevis atšķirīgu izturēšanos atkarībā no personas politiskās pārliecības (uzskatiem), bet gan vēlēšanu tiesību ierobežojumu par darbošanos pret atjaunoto demokrātisko iekārtu pēc 1991. gada 13. janvāra. (..)

Līdz ar to likumdevējs saistījis ierobežojumus ar katras personas individuālās atbildības pakāpi šo organizāciju mērķu un programmas realizēšanā un apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums tikt ievēlētam Saeimā vai pašvaldībā saistīts ar konkrētās personas darbību attiecīgajās (..) organizācijās.

Tikai formāla piederība pie minētajām organizācijām nevar kalpot par iemeslu, lai personu nedrīkstētu pieteikt par kandidātu un ievēlēt Saeimā. (..).

Tādējādi apstrīdētās normas ir vērstas tikai pret tām personām, kuras ar aktīvu darbību pēc 1991. gada 13. janvāra okupācijas armijas klātesamības apstākļos mēģināja atjaunot iepriekšējo režīmu, bet nav attiecināmas uz personām ar atšķirīgu politisko pārliecību (uzskatiem). Atsevišķām tiesām raksturīgā tendence koncentrēties tikai uz formālās piederības fakta konstatēšanu un neizvērtēt personas darbību neatbilst mērķim, kuru likumdevējs, pieņemot apstrīdēto tiesību normu, centies panākt. (..)

6. (..) Tā kā šo organizāciju darbības mērķi bija saistīti ar pastāvošās valsts iekārtas graušanu, to būtība bija antikonstitucionāla. (..)

Tādējādi pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumu mērķis ir aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu, nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību. Apstrīdētās normas ir vērstas nevis pret ideju plurālismu Latvijā vai kādas personas politiskajiem uzskatiem, bet gan pret personām, kuras ar aktīvu rīcību ir mēģinājušas graut demokrātisko valsts iekārtu (..). Cilvēktiesību izmantošana nedrīkst tikt vērsta pret demokrātiju kā tādu. (..)

Tiesību būtība un efektivitāte izpaužas arī to ētiskumā. Demokrātiskas sabiedrības leģitīmajās interesēs ir prasīt no saviem politiskajiem reprezentantiem lojalitāti pret demokrātiju. Nosakot ierobežojumus, netiek apšaubīta kandidātu cieņa un gods personiskā tiesiskā labuma nozīmē, bet gan tiek apšaubīts tas, vai attiecīgās personas ir cienīgas pārstāvēt tautu parlamentā vai attiecīgajā pašvaldībā. Šie ierobežojumi attiecas uz personām, kuras bija okupācijas varas represiju aparāta štata darbinieki vai pēc 1991. gada 13. janvāra darbojās apstrīdētajās normās minētajās organizācijās un aktīvi vērsās pret atjaunoto Satversmi un Latvijas valsti. (..)

Pamatots ir (..) apgalvojums, ka demokrātiska valsts iekārta ir jāaizsargā no cilvēkiem, kuri ētiskajā ziņā nav kvalificēti kļūt par demokrātiskas valsts pārstāvjiem politiskajā vai pārvaldes līmenī (..)

(..) Kandidāta izsvītrošana no kandidātu saraksta, ja viņš ir darbojies minētajās organizācijās, nav administratīva patvaļa, tā pamatojas uz individuālu tiesas spriedumu. Saskaņā ar likumu individuālās atbildības vērtējums ir (..) tiesu kompetencē. (..)

7. (..) Lai noteiktu, vai piemērotais līdzeklis, tas ir, pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi, ir samērīgs ar mērķiem — aizsargāt, pirmkārt, demokrātisko valsts iekārtu, ko nodrošina arī vispāratzīto ētikas normu ievērošana, otrkārt, nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību, jāizvērtē politiskā situācija valstī un ar to saistītie blakusapstākļi. Tā kā likumdevējs ir vairākkārt vērtējis demokrātijas attīstības vēsturiskos un politiskos apstākļus kopsakarā ar vēlēšanu tiesību jautājumiem, (..) tiesa neuzskata, ka pašreiz būtu pamats apšaubīt piemērotā līdzekļa un mērķa samērīgumu.

Taču likumdevējam, periodiski izvērtējot attiecīgo politisko situāciju valstī un ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību, būtu jālemj par ierobežojumu termiņa noteikšanu apstrīdētajās normās, jo šādi pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi var pastāvēt tikai noteiktu laiku.”

49. Trīs no septiņiem Satversmes tiesas tiesnešiem, kuri izskatīja iepriekšminēto lietu, pievienoja spriedumam atsevišķās domas, kurās viņi izteica savu nepiekrišanu vairākuma secinājumiem. Atsaucoties cita starpā uz 1995. gada 26. septembra spriedumu lietā Vogt pret Vāciju (A sērija, Nr. 323) un Lielajā palātā izskatīto lietu Rekv¸nyi pret Ungāriju (Nr. 25390/94, CEDH 1999–III), viņi uzskatīja, ka apstrīdētie ierobežojumi varēja būt plašāki attiecībā uz ierēdņiem nekā attiecībā uz ievēlētiem pārstāvjiem. Saskaņā ar šo tiesnešu teikto, kopš 1991. gada Latvijas demokrātiskā iekārta un institucionālā sistēma bija kļuvušas pietiekami stabilas, lai personas, kuras darbojās pret šo iekārtu pirms desmit gadiem, neradītu vairs valstij reālas briesmas. Tādējādi attiecībā uz šīm personām noteiktie vēlēšanu tiesību ierobežojumi nebija samērīgi leģitīmajam mērķim.

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. PAR VALDĪBAS IEBILDUMU

50. Savā 2004. gada 11. februāra vēstulē valdība informē Tiesu, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanu likums, ko Latvijas parlaments pieņēmis 2004. gada 29. janvārī un kas stājās spēkā 2004. gada 12. februārī, nesatur Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktam līdzīgu tiesību normu. Tādējādi iesniedzēja var pieteikt savu kandidatūru Eiropas parlamenta vēlēšanās, kuras notiks 2004. gada 12. jūnijā. Valdība uzsver, ka Eiropas parlamentu kā supranacionālu likumdevēju ir jāuzskata kā “augstāku” likumdevēju salīdzinājumā ar Latvijas parlamentu un ka “iesniedzēja varēs efektīvi izmantot savas pasīvās vēlēšanu tiesības pat augstākā līmenī nekā iepriekš plānotajā”.

Valdība atzīst, ka līdz šim brīdim nav izdarīts neviens grozījums Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likumos tādā veidā, ka apstrīdētais ierobežojums paliek spēkā un ka iesniedzēja joprojām nevar kandidēt kā uz valsts parlamentu, tā arī uz pašvaldībām. Tomēr valdība neuzskata, ka šis fakts var ietekmēt lietas rezultātu. Faktiski Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gada pavasarī iezīmē pārejas perioda galīgas beigas, tas ir, valsts pāreju no totalitāras sabiedrības uz demokrātisku sabiedrību, un likumdevēji to ņem vērā. Valdība arī uzsver, ka apstrīdēto tiesību normu pārskatīšana ir parlamenta stabila prakse (47. punkts augstāk) un ka ierobežojumi, par kuriem sūdzas iesniedzēja, ir pagaidu rakstura.

Ņemot to vērā, valdība uzskata, ka šīs lietas pamatā esošais jautājums ir atrisināts un ka iesniegums ir jāsvītro no izskatāmo lietu saraksta saskaņā ar Konvencijas 37. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

51. Iesniedzēja izsaka savu nepiekrišanu. Viņa atzīst, ka viņai ir tiesības piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās un ka viņa to darīs; tomēr šis fakts nav strīdus jautājuma atrisinājums. Iesniedzēja uzsver, ka Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likumos ietvertie ierobežojumi vēl joprojām ir spēkā un nav pilnīgas pārliecības, ka tie drīzumā tiks atcelti, vēl jo vairāk tāpēc, ka liela daļa deputātu ir par to saglabāšanu. Tāpat viņa uzstāj uz faktu, ka šīs lietas apstākļi ir ļoti atšķirīgi no visām lietām, kurās Tiesa patiešām piemēroja iepriekšminēto 37. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Tādējādi strīdus jautājums nav atrisināts un nepastāv neviens iemesls, lai svītrotu iesniegumu no izskatāmo lietu saraksta.

52. Tiesa uzskata, ka šeit uzdotais jautājums ir noskaidrot, vai iesniedzēja patiešām ir zaudējusi savu “cietušās” statusu Konvencijas 34. panta izpratnē. Šajā sakarā Tiesa atgādina savu nemainīgo judikatūru, saskaņā ar kuru iesniedzējam labvēlīgs lēmums vai pasākums pamatā nav pietiekams, lai viņam atņemtu “cietušā” statusu, kā tikai gadījumā, ja valsts iestādes ir atzinušas, tieši vai pēc būtības, un pēc tam labojušas Konvencijas iespējamo pārkāpumu (skat., piemēram, 1996. gada 25. jūnija spriedumu lietā Amuur c. France, Recueil des arrźts et d¸cisions 1996–III, 846. lpp., 36. punkts, Lielajā palātā skatīto lietu Dalban c. Roumanie, Nr. 28114/95, 44. punkts, CEDH 1999–VI, Lielajā palātā skatīto lietu Labita c. Italie, Nr. 26772/95, 142. punkts, CEDH 2000–IV, un 2001. gada 4. jūlija Lielās palātas lēmumu lietā Ilascu et autres c. Moldova et Russie, Nr. 48787/99). Šajā lietā Tiesa atzīmē, ka iesniedzējas apstrīdētās tiesību normas vēl joprojām ir spēkā un ka viņai vēl jorpojām nav tiesību kandidēt kā parlamenta, tā pašvaldību vēlēšanās. Kas attiecas uz parlamentāro praksi, uz kuru atsaucas valdība, tā nav pietiekama, lai ietekmētu iesniedzējas “cietušās” statusu, jo apstrīdēto ierobežojumu atcelšana nākotnē ir tikai vienkāršs nenoteikts pieņēmums. Jebkurā gadījumā šāda atcelšana nepadarītu pret iesniedzēju pagatnē pieņemtos lēmumus par neesošiem, tas ir, neiespējamību viņai kandidēt 1998. un 2002. gada Saeimas vēlēšanās un viņas Rīgas Domes mandāta zaudēšanu 1999. gadā.

Attiecībā uz to, ka valdība atsaucas uz iespēju iesniedzējai kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, Tiesa atzīst, ka 1. protokola 3.pants ir piemērojams šajā gadījumā (skat. Lielajā palātā skatīto lietu Matthews c. Royaume–Uni, Nr. 24833/94, 39.–44. punkts un 48.–54. punkts, CEDH 1999–I). Tomēr fakts, ka personai ir tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās neatbrīvo valsti no pienākuma ievērot personas tiesības saskaņā ar 3. pantu attiecībā uz valsts likumdevēju.

53. Apkopojot iepriekšminēto, Latvijas valsts iestādes nav ne atzinušas, ne, pat mazāk, nav labojušas pārkāpumus, par kuriem sūdzas iesniedzēja. Iesniedzēja šajos pārkāpumos vēl joprojām ir “cietusī”, strīdus jautājums ir tālu no tā, lai tas būtu atrisināts, un tādējādi nepastāv neviens iemesls, lai piemērotu Konvencijas 37. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

Tādējādi valdības iebildums ir noraidāms.

II. PAR KONVENCIJAS 1. PROTOKOLA 3. PANTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

54. Iesniedzēja sūdzas, ka aizliegums viņai kandidēt parlamenta vēlēšanās sakarā ar viņas darbošanos LKP pēc 1991. gada 13. janvāra pārkāpj viņas tiesības kandidēt likumdevēju vēlēšanās. Šī tiesība ir garantēta Konvenciajs 1. protokola 3. pantā, kas lasāms šādi:

“Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas ik pēc zināma saprātīga laika posma organizēt brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu.”

A. Pušu argumenti

1. Iesniedzēja

55. Iesniedzēja uzskata, ka attaisnojums aizliegumam kandidēt vēlēšanās ir jāizvērtē to principu un vērtējumu gaismā, kurus Tiesa noteica 1998. gada 30. janvāra spriedumā Turcijas Apvienotā Komunistiskā partija un citi pret Turciju (Recueil 1998–I, 21.–22. lpp., 45.–46. punkti). Saskaņā ar iesniedzējas teikto, sekas aizliegumam kandidēt vēlēšanās, kas uzlikts attiecībā uz viņu un viņas sabiedrotajiem, ir salīdzināmas ar Komunistiskās partijas likvidēšanu iepriekšminētajā lietā. Tāpat iesniedzēja uzskata, ka 1. protokola 3. pantā garantēto tiesību ierobežojumi ir jāizvērtē tādā pašā veidā, kā ierobežojumi pulcēšanās un biedrošanās brīvībai, kuri noteikti Konvencijas 11. panta 2. daļā. Tādējādi spriedumā Turcijas Apvienotā Komunistiskā partija un citi pret Turciju piemērotā argumentācija par Konvencijas 11. pantu ir attiecināma mutatis mutandis viņas lietā.

56. Iesniedzēja apstrīd valdības argumentus, kuri pamatoti ar LKP dalību 1991. gada janvāra un augusta notikumos un ar nepieciešamību aizsargāt “efektīvu demokrātiju”. Pirmkārt, viņa atspēko pieņēmumus par LKP iespējamo totalitāro un bīstamo dabu. Šajā sakarā viņa citē šīs partijas oficiālo programmu, kura pieņemta 1990. gada aprīlī un kura aizstāv “konstruktīvu sadarbību starp dažādiem politiskajiem spēkiem, kuri atbalsta sabiedrības demokrātiskās pārmaiņas”, kā arī kuri atbalsta “uz demokrātijas un humānisma principiem balstītu sabiedrību”. Tāpat, atsaucoties uz LKP 25. kongresa lēmumiem, iesniedzēja uzskata, ka šajā laikā partijai nebija nekāds nodoms atjaunot iepriekšējo totalitāro komunistisko režīmu.

Papildus, iesniedzēja noliedz valdības argumentu par LKP iespējamo nelikumīgumu. Viņa atgādina, ka LKP antikonstitucionalitāte tika oficiāli paziņota tikai 1991. gada 23. augustā un ka līdz šim datumam šīs partijas aktivitātes bija pilnīgi likumīgas, tai skaitā pēc 1991. gada janvāra notikumiem.

57. Otrkārt, iesniedzēja uzsver, ka piederība LKP nav pati par sevi pietiekama, lai pierādītu lojalitātes trūkumu pret Latviju. Augstākās Padomes 201 deputātu vidū 106 deputāti sākotnēji bija LKP biedri, un deputātu sadalīšanās divās lielās nometnēs bija ar vienu vienīgu mērķi, lai noformulētu savu attieksmi attiecībā uz Neatkarības deklarāciju un nevis piederību vai nepiederību partijai.

Tāpat iesniedzēja uzskata, ka nevar pārmest LKP, ka tā ir mēģinājusi gāzt demokrātisko iekārtu. Runājot par 1991. gada janvāra notikumiem, viņa atgādina savu faktu versiju, saskaņā ar kuru šajā laikā nekāds varas pārņemšanas mēģinājums nebija noticis. Šajā sakarā viņa iesniedz LKP frakcijas 1991. gada 21. janvārī publicētā aicinājuma kopiju, noliedzot partijas dalību bruņotu uzbrukumu organizēšanā un “politiskas provokācijas (..) nolūkā (..) maldināt pasaules domu” sludināšanu. Jebkurā gadījumā iesniedzēja uzsver, ka viņa nekad nav bijusi Vislatvijas sabiedriskās glābšanas komitejas biedre. Kas attiecas uz 1991. gada 19. augusta notikumiem, iesniedzēja uzskata, ka pastāv pierādījumi, kas attaisno LKP.

58. Jebkurā gadījumā iesniedzēja uzskata, ka Latvijas Republikas nenoteiktais konstitucionālais statuss laikā, par kuru šeit ir runa, ir svarīgs faktors, kas ņemams vērā šajā sakarā. Šajā sakarā viņa atzīmē, ka 1990. gada 4. maija Deklarācija noteica pārejas periodu nolūkā pakāpeniski pārraut visas institucionālās saites ar PSRS. Runa faktiski bija par divvaldības periodu, kura laikā padomju un Latvijas konstitucionālie un likumdošanas tiesību akti un pat dažas padomju un Latvijas institūcijas pastāvēja vienlaicīgi un funkcionēja paralēli visā valsts teritorijā. Iesniedzēja atzīst, ka 1991. gada 21. augusta konstitucionālais likums pielika punktu pārejas periodam; tomēr viņa uzskata, ka ir neiespējami atzīt par spēkā neesošu šī perioda pašu pastāvēšanu. Tā kā nebija skaidri noteikts Latvijas teritorijā funkcionējošo institūciju leģitimitāte, nevar runāt par valsts apvērsumu šī jēdziena patiesajā nozīmē.

59. Tāpat nevar pārmest LKP, ka pārejas perioda laikā tā bija pieņēmusi padomju varas atbalstošu un neatkarības noliedzošu pozīciju. Lai arī atzīstot, ka LKP pati bija paziņojusi par savu stabilu atbalstu suverēnākai Latvijai, paliekot joprojām PSRS neatņemamai sastāvdaļai, iesniedzēja atzīmē, ka tajā laikā valstu politiskās attīstības ceļi bija pakļauti lielai viedokļu dažādībai pat to deputātu vidū, kuri principā atbalstīja neatkarību. Vēl vairāk, citu valstu vadītāji arī nebija vienoti šajā jautājumā, daži no viņiem bija ļoti skeptiski par Baltijas valstu atbrīvošanu un deva priekšroku ieņemt pozīciju neiejaukties PSRS iekšējās lietās. Īsumā, atbalstot vienu no iespējamiem attīstības ceļiem, LKP tikai izmantoja savas tiesības uz politiskās domas plurālismu, kas ir demokrātiskas sabiedrības pamatā.

60. Iesniedzēja uzskata par nepamatotu un neargumentētu valdības argumentu, saskaņā ar kuru to personu, kuras darbojās LKP pēc 1991. gada 13. janvāra, iekļūšana parlamentā apdraudētu valsts drošību. Viņa atgādina, ka apstrīdētais ierobežojums nepastāvēja līdz 1995. gadam un ka laikā, kad notika pirmās parlamenta vēlēšanas pēc 1922. gada Konstitūcijas atjaunošanas, trīs personas bija tādā pašā situācijā kā viņa, bet viņi tika ievēlēti un kļuva par deputātiem. Pastāvot šādiem apstākļiem, iesniedzēja nesaskata, kā viņas ievēlēšana varētu apdraudēt valsts drošību tik ilgi pēc viņai pārmestajiem faktiem.

61. Jebkurā gadījumā iesniedzēja uzskata, ka Tiesas judikatūrā noteiktie kritēriji attiecībā uz ierēdņu politisko lojalitāti nevar tikt piemēroti uz valsts parlamenta esošajiem vai potenciālajiem deputātiem.

62. Kas attiecas uz valdības atsauci uz Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta spriedumu, iesniedzēja citē atsevišķās domas, kuras parakstījuši trīs no septiņiem tiesnešiem, kuri ir izvērtējuši lietu un secinājuši, ka apstrīdētais ierobežojums ir nesamērīgs. Iesniedzēja šos trīs tiesnešu pieņemtos argumentus padara par savējiem un jo īpaši argumentu par to, ka Latvijas demokrātiskā iekārta ir kļuvusi pietiekami stabila, lai vairs nebaidītos no personu, kuras bija darbojušās pirms desmit gadiem pret šo iekārtu, klātbūtnes likumdevēju varā.

63. Kas attiecas uz Saeimas vēlēšanu likuma ierobežojošu interpretāciju, kuru noteica Satversmes tiesa un kura prasa katras personas individuālas atbildības izvērtējumu, iesniedzēja uzsver, ka viņas personiskā darbība nekādi neattaisno apstrīdēto ierobežojumu, jo viņa pati nekad nav mēģinājusi atjaunot totalitāro iekārtu vai gāzt likumīgu varu. Tieši pretēji, viņa ir darbojusies nolūkā demokratizēt un reformēt PSKP, LKP un visu sabiedrību.

64. Tāpat iesniedzēja uzsver, ka viņas personiskā darbība pēc tiem faktiem, kas viņai tiek pārmesti, nekādi neattaisno viņas vēlēšanu tiesību ierobežošanu. Kopš 1990. gada janvāra viņa darbojas nevalstiskā organizācijā “Latvijas Cilvēktiesību komiteja”, kuras līdzpriekšsēdētāja viņa bija līdz 1997. gadam. Darbojoties šīs komitejas ietvaros, viņa ir ieguvusi lielu reputāciju, sniedzot juridisko palīdzību tūkstošiem cilvēku; viņa ir palīdzējusi veicināt cilvēktiesību ievērošanu Latvijā; viņa ir bijusi atbildīga par trīs Eiropas Padomes projektu īstenošanu.

65. Visbeidzot, un pretēji tam, kā uzskata valdība, iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētais ierobežojums nav pagaidu. Šajā sakarā viņa atgādina, ka, ja parlaments patiesi ir izvērtējis Saeimas vēlēšanu likumu pirms katrām vēlēšanām, šī izvērtēšana ir vienmēr beigusies ar aizliegumu palielināšanu un nevis samazināšanu. Tādējādi ir jāatzīmē, ka aizliegums kandidēt vēlēšanās personām, kuras ir bijušas aktīvas LKP ietvaros pēc 1991. gada 13. janvāra, saglabājās. Šis aizliegums samazināja vēlēšanu tiesības, pārkāpjot tās pašā to būtībā, un šajā lietā tika pārkāpta tautas viedokļa brīva izpausme.

2. Valdība

66. Valdība vispirms sniedz garu vēsturisko notikumu izklāstu par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Tā jo īpaši atsaucas uz sekojošiem faktiem, kurus tā uzskata par acīmredzami zināmiem un kuri nav apspriežami:

a) Neiegūstot vairākumu Augstākajā Padomē 1990. gada martā notikušo vēlēšanu laikā, LKP un citas Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punktā minētās organizācijas izvēlējās darboties antikonstitucionāli un izveidot Sabiedriskās glābšanas komiteju, kura mēģināja pārņemt varu un atlaist Augstāko Padomi un likumīgu valdību. Šādas darbības bija pretrunā ne tikai 1922. gada Konstitūcijas 2. pantam, saskaņā ar kuru suverēnā vara pieder tautai, bet arī Latvijas PSR Konstitūcijas 2. pantam, kas tikai ievēlētām padomēm piešķīra varu rīkoties tautas vārdā.

b) LKP Centrālkomiteja sniedza finansiālu atbalstu padomju milicijas īpašai vienībai, kura bija pilnībā atbildīga par 1991. gada janvāra nāves gadījumiem (13. punkts augstāk); tajā pašā laikā Sabiedriskās glābšanas komiteja publiski izteica savu atbalstu šai militārajai vienībai.

c) 1991. gada 19. augusta valsts apvērsuma laikā LKP Centrālkomiteja atklāti paziņoja savu atbalstu “Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejai”, nodibinot “operatīvo grupu” nolūkā tai sniegt savu atbalstu un izplatīja uzsaucienu, aicinot tautu pakļauties šīs pašas sevi proklamējušās un antikonstitucionālās institūcijas ieviestajam režīmam.

67. Pamatojot augstāk minētos argumentus, valdība iesniedza Ausgtākās tiesas 1995. gada 27. jūlija sprieduma kopiju par LKP bijušo augstu amatpersonu A.R. un O.P. notiesāšanu par vardarbīgu likumīgās varas gāšanas mēģinājumu. Šajā spriedumā pēc būtības ir konstatēti augstāk minētie vēsturiskie fakti.

68. Valdība tālāk atzīst, ka likumdevējs nav daļa no “civildienesta” (service civil) vai “valsts dienesta” (fonction civil) kā policija vai bruņotie spēki. Tomēr valdība uzskata, ka runa ir par “publiskas varas dienestu” (service public), jo parlamenta deputāti, veicot likumdevēja funkcijas, tieši piedalās varas realizēšanā, kuru tam ir piešķīrušas publiskās tiesības. Tādējādi valdība uzskata, ka Tiesas praksē noteiktie kritēriji Konvencijas 10. un 11. panta piemērošanā attiecībā uz ierobežojumiem ierēdņu politiskajām aktivitātēm var tikt piemēroti pēc analoģijas uz deputātu kandidātiem un ievēlētiem deputātiem.

69. Kas attiecas uz apstrīdētā ierobežojuma mērķi, valdība uzsver, ka apstrīdētais aizliegums kandidēt vēlēšanās attiecas uz personām, kuras ir darbojušās organizācijās, kuras pēc neatkarīgas republikas proklamēšanas ir atklāti nostājušās pret jauno demokrātisko kārtību un kuras aktīvi ir mēģinājušas atjaunot veco komunistisko totalitāro režīmu. Tādējādi runa ir par nepieļaušanu šīm personām izmantot likumdošanas varu, jo, tā kā viņas nerespektēja demokrātijas principus pagātnē, nav nekādas garantijas, ka viņi šobrīd izmantos savu varu saskaņā ar šiem principiem. Citiem vārdiem, šis aizliegums kandidēt vēlēšanās ir pamatots ar nepieciešamību aizsargāt efektīvu demokrātiju, uz kuru visai sabiedrībai ir tiesības, no iespējamās komunistiska totalitārisma atdzimšanas. Pamatojoties uz 1998. gada 2. septembra spriedumu lietā Ahmed un citi pret Apvienoto Karalisti (Recueil 1998–VI, 2395. lpp., 52. punkts), valdība uzskata, ka minētajam aizliegumam kandidēt vēlēšanās ir preventīvs raksturs un tas neprasa šobrīdēju bīstamu un antidemokrātisku darbību pastāvēšanu no šo personu puses. Atsaucoties arī uz iepriekšminēto spriedumu Rekv¸nyi lietā (jo īpaši 41. punktu), valdība uzskata, ka “demokrātijas, kas sevi spējīga aizstāvēt” princips ir savienojams ar Konvenciju, jo īpaši Centrāleiropas un Austrumeiropas postkomunistisko valstu kontekstā.

70. Papildus, valdība uzskata, ka iepriekšminētais spriedums Vogt lietā nevar tikt piemērots iesniedzējas apgalvojumu pamatošanai. Vogtas kundzes aktivitātes Vācijas komunistiskajā partijā bija likumīgas darbības likumīgā organizācijā. Taču šajā lietā Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšana 1990. gada 4. maijā izveidoja jaunu konstitucionālo kārtību, kurai šī Deklarācija kļuva par pamatu. Tādējādi laikā no 1990. gada 4. maija līdz 1993. gada 6. jūnijam, datumam, kad pilnībā tika atjaunota 1922. gada Konstitūcija, jebkura darbība, kas bija vērsta pret augstāk minēto Deklarāciju vai tās nodibināto valsts sistēmu, bija jāuzskata kā antikonstitucionāla un sekojoši kā nelikumīga. Valdība tāpat apstrīd iesniedzējas apgalvojumu par konstitucionālas divvaldības pastāvēšanu 1991. gada notikumu laikā.

71. Bez tam valdība uzskata, ka apstrīdētā ierobežojuma mērķis bija valsts neatkarības un valsts drošības aizsardzība. Citējot šajā sakarā 1990. gada aprīlī LKP 25. kongresa pieņemtās rezolūcijas, valdība atzīmē, ka šī partija vienmēr ir bijusi naidīga pret Latvijas neatkarības atjaunošanu un ka viens no šīs partijas pamatmērķiem bija valsts saglabāšana Padomju Savienībā. Tādējādi valdība uzskata, ka paša fakta pastāvēšana, ka Konvencijas dalībvalsts jutās apdraudēta šajā sakarā un ka personu, kuras ir naidīgas pret šīs valsts neatkarību, pieeja valsts augstākajiem varas orgāniem apdraudētu valsts drošību.

72. Valdība uzskata, ka minētais ierobežojums ir proporcionāls leģitīmajiem mērķiem. Šajā sakarā valdība uzsver, ka apstrīdētais aizliegums kandidēt vēlēšanās neattiecas uz visām personām, kuras formāli ir bijušas LKP biedri pēc 1991. gada 13. janvāra, bet tikai un vienīgi uz tām personām, kuras ir darbojušās partijas funkcionēšanā pēc iepriekšminētā datuma, tas ir, kuras, veicot administratīva vai pārstāvnieciska rakstura funkcijas, ir apdraudējušas demokrātisko iekārtu un Latvijas suverenitāti. Šādu ierobežotu Saeimas vēlēšanu likuma interpretāciju piemēroja Satversmes tiesa savā 2000. gada 30. augusta spriedumā.

73. Valdība uzskata, ka šajā lietā iesniedzējas naidīgā attieksme pret Latvijas neatkarību un demokrātiju atspoguļojās, sākot no LKP 25. kongresa, kuras laikā viņa izvēlējās nepievienoties progresīvajiem, citādi domājošiem delegātiem un palikt ar padomju politikas “stingrās līnijas” partizāniem (10. punkts augstāk). Tāpat valdība atzīmē, ka kontroles un audita centrālā komisija ieņēma vienu no galvenajām vietām partijas struktūrā un ka iesniedzēja piedalījās apakškomisijas darbā, kuras pienākums bija uzraudzīt PSKP un LKP lēmumu un programmatisko nostādņu īstenošanu. Lielākā daļa LKP pieņemto lēmumu atspoguļoja ārkārtīgi naidīgu attieksmi attiecībā pret demokrātiskas un neatkarīgas republikas nodibināšanu. Šajā sakarā valdība vēl vienu reizi atsaucas uz 1991. gada 13. janvāra LKP Centrālās komitejas plēnuma deklarāciju, ar kuru tika nodibināta Sabiedriskās glābšanas komiteja un kuras nolūks bija varas pārņemšana; tomēr valdība atzina, ka pati iesniedzēja nepiedalījās Centrālkomitejas sēdē šajā datumā. Īsumā valdība uzskata, ka, tā kā iesniedzēja bija viena no personām, kura bija atbildīga par LKP lēmumu īstenošanas uzraudzību, viņa nevarēja nedarboties pret neatkarīgu Latviju šajā laikā.

Valdība uzskata, ka, pat ja iesniedzējas ieņemtais amats LKP runāja pats par sevi, lai pierādītu viņas aktīvu darbošanos šīs partijas aktivitātēs, tiesas tomēr pamatoja savu motivāciju drīzāk ar iesniedzējas personiskās atbildības līmeni nekā ar viņas formālā statusa konstatējumu kontroles un audita centrālajā komisijā.

74. Valdība uzskata, ka iesniedzējas pašreizējā rīcība turpina attaisnot to, ka viņai nav tiesību kandidēt vēlēšanās. Pamatojoties uz vairākiem presē publicētiem rakstiem, valdība uzskata, ka iesniedzējas politiskā darbība ir “labi nostrādāta scenārija” daļa, kuras mērķis ir kaitēt Latvijas interesēm, nošķelt to no Eiropas Savienības un NATO un tuvināt Latviju Neatkarīgo Valstu Savienībai. Valdība atsaucas uz atsevišķiem iesniedzējas kritiskiem paziņojumiem par valsts šobrīdējo politiku attiecībā uz krievu tautības minoritāti un par jauno valodas likumu; valdība tāpat kritizē iesniedzējas lomu publisku pasākumu organizēšanā datumos, kad tiek svinēti bijušie padomju svētki.

75. Visbeidzot, runājot vēl joprojām par apstrīdētā ierobežojuma proporcionalitāti, valdība atgādina, ka pēc 1922. gada Konstitūcijas atjaunošanas ikviens likumdevējs ir izvērtējis nepieciešamību saglabāt aizliegumu kandidēt vēlēšanās personām, kuras darbojušās PSKP un LKP pēc 1991. gada 13. janvāra un ka šī ik pēc laika notiekošā izvērtēšana tādējādi ir parlamenta prakse. Pastāvot šādiem apstākļiem, valdība atkārto savu argumentu, ka minētais ierobežojums ir pagaidu rakstura. Pamatojoties uz šo pašu iemeslu, šis ierobežojums nevar tikt atzīts par tādu, kas pārkāpj vēlēšanu tiesības pašā to būtībā.

76. Ņemot vērā visu iepriekšminēto, valdība uzskata, ka aizliegums iesniedzējai kandidēt vēlēšanās ir proporcionāls šī ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem un ka tādējādi šajā lietā nav noticis Konvencijas 1. protokola 3. panta pārkāpums.

B. Tiesas vērtējums

1. Lietas faktu konstatēšana

77. Tiesa vispirms ievēro, ka starp pusēm pastāv strīds par šīs lietas atsevišķiem faktiem. Iesniedzēja apstrīd valdības versiju par 1991. gada janvāra valsts apvērsuma pirmā mēģinājuma rašanās pamatiem, par 1991. gada plebiscītu un par LKP sadarbību ar 1991. gada augusta otrā valsts apvērsuma mēģinājuma autoriem (13.–17., 57. un 66. punkts augstāk). Šajā sakarā Tiesa vēlas atgādināt, ka laikā, kad tā veic pārbaudi, tās uzdevums nav aizstāt atbildīgās valsts institūcijas, bet izvērtēt lēmumus, kurus tās pieņēmušas, izmantojot tām piešķirto rīcības brīvību. To darot, tai jo īpaši jāpārliecinās, ka valsts iestādes ir pieņēmušas lēmumu, balstoties uz attiecīgu faktu atbilstošu novērtējumu un ka tās nav rīkojušās patvaļīgi (skat., piemēram, Lielajā palātā skatīto lietu Parti de la libertē et de la dēmocratie (ÖZDEP) c. Turquie, Nr. 23885/94, 39. punkts, CEDH 1999–VIII, kā arī spriedumu augstāk minētajā lietā Vogt c. Allemagne, 26. lpp., 52. punkta iii. apakšpunkts, un 1998. gada 25. maija spriedumu Parti socialiste et autres c. Turquie, Recueil 1998–III, 1256. lpp., 44. punkts). Tiesa tāpat uzskata, ka tai ir jāatturas, cik vien tas iespējams, izteikties par tīri vēsturiska rakstura jautājumiem, kas neietilpst tās kompetencē; tomēr tā var piekrist atsevišķām vēsturiskām labi zināmām patiesībām un pamatoties uz tām savā argumentācijā (skat. Komisijas 1996. gada 24. jūnija lēmumu lietā Marais c. France, DR 86, 184. lpp., un lēmumu lietā Garaudy c. France, Nr. 65831/01, CEDH 2003–IX).

Šajā lietā Tiesa nesaskata nekādu norādi uz patvaļību veidā, kādā Latvijas tiesas izvērtēja attiecīgos faktus. Tā jo īpaši atzīmē, ka LKP darbošanās 1991. gada notikumos bija konstatēta ar Augstākās tiesas spriedumu vienas krimināllietas ietvaros (67. punkts augstāk). Tāpat Tiesai nav nekāda iemesla apstrīdēt Rīgas apgabaltiesas un Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas konstatētos faktus par 1991. gada notikumiem un par iesniedzējas personisku darbošanos LKP aktivitātēs (29.–30. punkts). Faktiski neviens Tiesas rīcībā esošs fakts neļauj tai turēt aizdomās Latvijas valsts iestādes par to, ka tās ir jebkādā veidā sagrozījušas vēsturiskos faktus par šajā lietā apspriežamo laiku.

2. Konvencijas institūciju nodibinātie vispārīgie principi

a) Demokrātija un tās aizsardzība Konvencijas ietvaros

78. Tiesa vispirms atgādina, ka demokrātija ir “Eiropas sabiedriskās kārtības” pamatbūtība. Tas vispirmāmkārtām izriet no Konvencijas preambulas, kas ļoti skaidri nodibina saikni starp Konvenciju un demokrātiju, atzīstot, ka cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzība un attīstība balstās uz patiesi demokrātisku politisku režīmu, no vienas puses, un uz cilvēktiesību kopīgu izpratni un ievērošanu. Šī pati preambula tālāk nosaka, ka Eiropas valstīm ir kopīgs ideālu un politisko tradīciju, brīvību un likuma varas mantojums. Šis kopīgais mantojums sastāv no Konvencijā izceltajām vērtībām; tā, vairākas reizes Tiesa ir atgādinājusi, ka Konvencijas mērķis bija demokrātiskas sabiedrības ideālu un vērtību aizsardzība un veicināšana. Citiem vārdiem, demokrātija ir vienīgais politiskais režīms, ko paredz Konvencija un tādējādi vienīgais, kas ir savienojams ar to (skat., starp daudziem citiem, augstāk minēto spriedumu lietā Parti communiste unifiē de Turquie et autres c. Turquie 21.–22. lpp., 45. punkts; Lielajā palātā skatīto lietu Refah Partisi (Parti de la prospēritē) et autres c. Turquie, Nr. 41340/98, Nr. 41342/98, Nr. 41343/98 un Nr. 41344/98, 86. punkts, CEDH 2003–II, un kā pēdējo Lielajā palātā skatīto lietu Gorzelik et autres c. Pologne, Nr. 44158/98, 89. punkts, paredzēts publicēt CEDH 2004).

79. Tajā pašā laikā nevar izslēgt, ka indivīds vai indivīdu grupa atsaucas uz Konvencijā vai tās protokolos nostiprinātajām tiesībām, lai iegūtu “tiesību” izdarīt darbības, kuru mērķis ir Konvencijā atzīto tiesību un brīvību sagraušana; šāda rīcība izbeigs demokrātiju. Tieši šīs bažas rezultātā Konvencijas autori tajā iestrādāja 17. pantu, saskaņā ar kuru “neviena no (..) Konvencijas normām nav tulkojama kā kādas valsts, grupas vai personas tiesības veikt jebkuru darbību, kuras mērķis ir likvidēt (..) Konvencijā atzītās tiesības un brīvības vai ierobežot tās lielākā mērā, nekā tas noteikts Konvencijā” (skat. Recueil des Travaux Prēparatoires: Comptes Rendus de l’Assemblēe Consultative, 1949, 1235.–1239. lpp.). Pamatojoties uz šo pašu argumentāciju, Tiesa uzskata, ka nevienam nav atļauts atsaukties uz Konvencijas pantiem nolūkā vājināt vai sagraut demokrātiskas sabiedrības ideālus un vērtības (skat. augstāk minēto spriedumu lietā Refah Partisi et autres c. Turquie, 99. punkts).

80. Tādējādi, lai nodrošinātu demokrātiska režīma stabilitāti un efektivitāti, valstij var būt nepieciešams pieņemt konkrētus pasākumus, lai to aizsargātu. Tā augstāk minētajā Vogt lietas spriedumā, kas attiecās uz ierēdņu politisko lojalitāti, Tiesa atzina idejas “demokrātija, kas spējīga sevi aizstāvēt” leģitimitāti (op.cit., 25. lpp. un 28.–29. lpp., 51. un 59. punkts). Tiesa tāpat ir atzinusi, ka plurālisms un demokrātija balstās uz kompromisu, kas prasa dažādas piekāpšanās no indivīdu puses, kuriem dažreiz bija jāpieņem, ka atsevišķas brīvības, ko viņi bauda, tiek ierobežotas, lai garantētu daudz lielāku valsts stabilitāti kopumā (skat. augstāk minēto spriedumu lietā Refah Partisi et autres c. Turquie, 99. punkts). Tādējādi jautājums ir par saskaņu starp aizsardzības prasībām un demokrātisko sabiedrību, no vienas puses, un cilvēktiesību aizsardzības prasībām, no otras puses (skat. augstāk minēto spriedumu lietā Parti communiste unifiē de Turquie et autres c. Turquie, 18. lpp., 32. punkts). Ikreiz, kad valsts vēlas atsaukties uz “demokrātijas, kas spējīga sevi aizstāvēt” principu, lai attaisnotu iejaukšanos personu tiesībās, tai ir rūpīgi jāizvērtē plānotā pasākuma ietekme un sekas tā, lai tiktu ievērots augstāk minētais balanss.

81. Visbeidzot, attiecībā uz to pasākumu ieviešanu, kuru mērķis ir demokrātisko vērtību aizsardzība, augstāk minētajā Refah Partisi et autres c. Turquie spriedumā Tiesa atzina (op.cit., 102. punkts):

“Tiesa uzskata (..), ka nevar prasīt valstij gaidīt, pirms iejaukties, ka kāda politiska partija pārņem varu un sāk īstenot politisku plānu, kas nav savienojams ar Konvenciju un demokrātiju, pieņemot konkrētus pasākumus, lai īstenotu šo plānu, pat ja tā bīstamība ir pietiekami pierādīta un draudīga. Tiesa piekrīt, ka gadījumā, kad šādu bīstamību ir konstatējušas valsts tiesas pēc detalizētas pārbaudes, kas bijusi pakļauta rūpīgai Eiropas uzraudzībai, valsts var “saprātīgi aizkavēt Konvencijai neatbilstoša politiska plāna īstenošanu, pirms tas tiek īstenots praksē ar konkrētām darbībām, kas pieļauj iespēju apdraudēt mieru un demokrātisko režīmu valstī.”

b) 1. protokola 3.pants

82. Tiesa atgādina, ka 1. protokola 3.pants aptver subjektīvas tiesības: tiesības balsot un tiesības kandidēt vēlēšanās. Lai cik svarīgas tās arī būtu, šīs tiesības tomēr nav absolūtas. Kā to paredz 3.pants, neparedzot tos tieši, ne arī tos definējot, uz šīm tiesībām var tikt piemēroti “netieši norādīti ierobežojumi”. Savās tiesību sistēmās Līgumslēdzējas valstis pakļauj tiesības vēlēt un tikt ievēlētam nosacījumiem, kuriem 3.pants pamatā neliek šķēršļus. Valstis šajā jautājumā bauda plašu rīcības brīvību, bet Tiesas kompetencē ir beigās lemt par 1. protokola prasību ievērošanu; valstij ir jāpārliecina Tiesa, ka minētie nosacījumi nesamazina tiesības tādā veidā, ka tās ir pārkāptas to pašā būtībā un tām ir atņemta to efektivitāte, ka šiem nosacījumiem ir leģitīms mērķis un ka izmantotie līdzekļi nav nesamērīgi (skat. 1987. gada 2. marta spriedumu lietā Mathieu–Mohin et Clerfayt c. Belgique, A sērija, Nr. 113, 23. lpp., 52. punkts; 1997. gada 1. jūlija spriedumu lietā Gitonas et autres c. Gr¸ce, Recueil 1997–IV, 1233.–1234. lpp., 39. punkts; augstāk minēto lietu Ahmed et autres c. Royaume–Uni, 2384. lpp., 75. punkts, un augstāk minēto lietu Labita c. Italie, 201. punkts). Šajā sakarā un ņemot vērā būtisko vietu, kādu ieņem demokrātija Konvencijas sistēmā, Tiesa uzskata, ka tai ir jāvadās pēc tiem pašiem kritērijiem kā attiecībā uz iejaukšanos, ko atļauj Konvencijas 8.–11.pants: tādējādi vienīgais nepieciešamības veids, kas var attaisnot iejaukšanos 1. protokola 3. pantā ietvertajās tiesībās, ir tāds, kas var pamatoties uz “demokrātisku sabiedrību” (skat., mutatis mutandis, augstāk minētos spriedumus lietās Parti communiste unifiē de Turquie et autres c. Turquie 21.–22. lpp., 45. punkts, un Refah Partisi et autres c. Turquie, 86. punkts).

Jebkurā gadījumā, tāpat kā citi Konvencijas un tās protokolu panti, 3.pants ir jāinterpretē tiesību efektivitātes principa gaismā, kas ir Konvencijas sistēmas pamatā: šis pants ir jāpiemēro tādā veidā, lai prasības būtu nevis teorētiskas vai iluzoras, bet gan konkrētas un efektīvas (skat. Podkolzina c. Lettonie, Nr. 46726/99, 35. punkts, CEDH 2002–II).

83. Tiesa tālāk atgādina, ka valstīm ir piešķirta plaša brīvība noteikt savās konstitucionālo tiesību sistēmās noteikumus par parlamenta deputāta statusu, to vidū kritērijus personām, kuras nevar tikt ievēlētas. Lai arī šie kritēriji vērsti uz kopēju rūpi — nodrošināt ievēlēto pārstāvju neatkarīgumu un arī vēlētāju brīvību —, tie atšķiras atkarībā no katras valsts vēsturiskajiem un politiskajiem apstākļiem; vairāku Eiropas Padomes dalībvalstu konstitūcijās un vēlēšanu likumos paredzēto situāciju daudzveidība parāda iespējamās izvēles dažādību šajā jautājumā. Piemērojot 3. pantu, katrs vēlēšanu likums vienmēr ir jāizvērtē valsts politiskās attīstības kontekstā. Tomēr šīs valstij atļautās rīcības slieksnis ir ierobežots ar pienākumu ievērot 3. panta fundamentālo principu, proti, “tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu” (skat. augstāk minētos spriedumus lietās Mathieu–Mohin et Clerfayt c. Belgique, 23.–24. lpp., 54. punkts, un Podkolzina c. Lettonie, 33. punkts).

84. Tiesa atklāj, ka vairākās lietās bijusī Komisija bija spiesta izvērtēt jautājumu par to, vai aktīvo un pasīvo vēlēšanu tiesību atņemšana personai sakarā ar viņas darbībām pagātnē pārkāpa 1. protokola 3. pantu. Praktiski visās šajās lietās Komisija atbildēja negatīvi. Tā lietās X. c. Pays–Bas (Nr. 6573/74, Komisijas 1974. gada 19. decembra lēmums, Dēcisions et Rapports (DR) 1, 88. lpp.) un X. c. Belgique (Nr. 8701/79, Komisijas 1979. gada 3. decembra lēmums, DR 18, 250. lpp.) Tiesa noraidīja iesniegumus, kurus iesniedza divas personas, kas tūlīt pēc Otrā pasaules kara tika notiesātas par sadarbošanos ar ienaidnieku un par “nepilsonisku rīcību” (incivisme), un sakarā ar to viņām uz visiem laikiem bija atņemtas tiesības piedalīties vēlēšanās. Komisija cita starpā uzskatīja, ka “tā likuma ratio legis, kurš atņēma notiesātajiem par nepilsonisku rīcību (incivisme) atsevišķas politiskās tiesības, un precīzāk, tiesības balsot, bija nolūkā nepieļaut atsevišķu personu grupām, kuras kara laikā bija rupji pārkāpušas savas tiesības piedalīties savas valsts publiskajā dzīvē, turpmāk ļaunprātīgi izmantot savas politiskās tiesības, lai izvairītos no draudiem valsts drošībai vai demokrātiskas sabiedrības pamatiem” (augstāk minētais lēmums lietā X. c. Belgique, loc.cit.). Tāpat lietā Van Wambeke c. Belgique (Nr. 16692/90, 1991. gada 12. aprīļa lēmums) ar identisku motivāciju Komisija noraidīja Waffen–SS bijušā biedra, kas bija notiesāts par nodevību 1945. gadā, iesniegumu, kurā viņš sūdzējās par to, ka viņš nav varējis piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās 1989. gadā.

Visbeidzot, lietā Glimmerveen et Hagenbeek c. Pays–Bas (iesniegumu Nr. 8348/78 un Nr. 8406/78, Komisijas 1979. gada 11. oktobra lēmums, DR 18, 187. lpp.) Komisija atzina par nepieņemamiem izskatīšanai divus iesniegumus par atteikumu atļaut iesniedzējiem, kuri vadīja aizliegtu organizāciju ar noslieci uz rasismu un ksenofobiju, kandidēt vēlēšanās. Šoreiz Komisija atsaucās uz Konvencijas 17. pantu, konstatējot, ka iesniedzējiem “bija nodoms kandidēt šajās vēlēšanās un izmantot [šīs] tiesības mērķim, kuru Komisija [bija] atzinusi par nepieņemamu 17. panta izpartnē” (loc.cit.).

3. Iepriekšminēto principu piemērošana šajā lietā

a) Vai attiecībā uz publiskās varas dienestā strādājošo politisko aktivitāti noteiktie kritēriji ir piemērojami uz deputātiem?

85. Atbilstoši valdības teiktajam aizliegums iesniedzējai kandidēt vēlēšanās ir jāizskata atbilstoši tiem pašiem kritērijiem un vispārīgajiem principiem, kas piemērojami attiecībā uz valsts civildienestā strādājošajiem vai militārdienestā esošām personām. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka tā vairākas reizes ir atzinusi to ierobežojumu leģitimitāti, kuri attiecas uz policistu, ierēdņu, tiesnešu un citu valsts dienestā un valsts varas realizēšanā strādājošu personu politisko darbību (skat. augstāk minētos spriedumus lietās Rekvēnyi c. Hongrie, 41. un 46. punkts, un Vogt c. Allemagne, 28.–29. lpp., 58. punkts, kā arī 2000. gada 29. jūnija lēmumu lietā Briķe c. Lettonie, Nr. 47135/99). Tomēr augstāk minētajās lietās personas, kuras bija pakļautas apstrīdētajiem ierobežojumiem, pārstāvēja izpildvaru vai tiesu varu, un Tiesa atzina, ka viņu politisko neitralitāti bija jo īpaši svarīgi aizsargāt, lai nodrošinātu, ka pret visiem pilsoņiem izturas vienādi, taisnīgi un nesaistīti ar politiskās kārtības apsvērumiem. Taču šajā lietā runa ir par likumdevējvaru, kura darbojas saskaņā ar pavisam atšķirīgiem principiem. Faktiski 1. protokola 3.pants, aizsargājot “tautas viedokļa brīvu izpausmi”, ir balstīts uz politiskā plurālisma ideju; ne parlaments, ne deputāts pēc definīcijas nevar būt “politiski neitrāli”.

Tādējādi un pieņemot, ka noteikts “lojalitātes pienākums” pastāv arī deputātu gadījumā, Tiesa uzskata, ka tas nevar būt ne identisks, ne pat līdzīgs tam pienākumam, kas ir uzlikts publiskās varas dienestā strādājošajiem.

b) Vai aizliegums iesniedzējai kandidēt vēlēšanās sasniedz leģitīmu mērķi?

86. Tiesa atgādina, ka, izvērtējot valstu noteiktos ierobežojumus 1. protokola 3. pantā garantētajām tiesībām, tā pamatā seko pieejai, kas ir līdzīga tai, ko piemēro, izvērtējot iejaukšanos Konvencijas 8. līdz 11. panta izpratnē (82. punkts augstāk). Tomēr, atšķirībā no šiem četriem pantiem, 1. protokola 3. panta gadījumā Tiesa nav saistīta ar izsmeļošu “leģitīmo mērķu” uzskaitījumu; tā iepriekšminētajā spriedumā Podkolzina lietā Tiesa atzina “nepieciešamības nodrošināt institucionālās sistēmas normālu funkcionēšanu” leģitīmo raksturu (op.cit., § 34). Kas attiecas uz atbildētājas valsts rīcības brīvību, Tiesa atzīmē, ka apstrīdētajam ierobežojumam ir vismaz trīs leģitīmie mērķi, uz kuriem ir atsaukusies valdība: valsts neatkarības, demokrātiskās sistēmas un valsts drošības aizsardzība.

c) Vai ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi?

87. Paliek noskaidrot, vai minētais ierobežojums ir samērīgs ar uzskaitītajiem leģitīmajiem mērķiem. Ņemot vērā valdības paskaidrojumus, Tiesa uzskata, ka šāda veida aizliegumam kandidēt vēlēšanās var būt dubults izskaidrojums un tas izvērtējams no divām pusēm: kā sodošs pasākums, tas ir, kā sods par to, ka pagātnē ir izdarītas darbības, kas nav savienojamas ar pilsonisko pienākumu, bet arī kā preventīvs pasākums, kad personas pašreizējā rīcība apdraud demokrātiju un viņas ievēlēšana varētu radīt tūlītējus draudus valsts konstitucionālajai iekārtai. Tiesa izvērtēs katru no šiem aspektiem pēc kārtas.

i. Sodošais aspekts

88. Runājot vispirms par sodošo raksturu, Tiesa atzīmē tā leģitimitāti. Tomēr tā uzskata, ka principā minētajam ierobežojumam jābūt pagaidu, lai tas būtu samērīgs. Tiesa nevar piekrist valdības argumentam, saskaņā ar kuru aizliegums iesniedzējai kandidēt vēlēšanās bija tikai “uz laiku noteikts” vai “pagaidu” rakstura. Jāatzīst, ka šis aizliegums kandidēt vēlēšanās nevar tikt nosaukts par “pastāvīgu” tādas situācijas izpratnē, kurā ir tieši atzīts, ka tā nekad nebeigtos; tomēr Tiesa uzskata, ka šis ierobežojums noteikti ir pastāvīga rakstura, tas ir, neierobežots laikā un pastāvošs, jo attiecīgais likums nav atcelts.

Taisnība, ka vairākās bijušajā Komisijā ierosinātajās lietās (84. punkts augstāk) bijusī Komisija atzina pastāvīga aizlieguma kandidēt vēlēšanās samērīgumu. Tomēr visās šajās lietās iesniedzēji bija bijuši notiesāti ar kriminālsodiem par sevišķi smagiem noziegumiem kā kara noziegumiem vai augsta līmeņa nodevību; taču šajā lietā iesniedzējas darbības nebija pakļautas nekādam kriminālsodam.

ii. Preventīvais aspekts

89. Kas attiecas uz aizlieguma kandidēt vēlēšanās preventīvo raksturu, Tiesa atzīmē, ka valdības iesniegtie argumenti var tikt apkopoti divos lielos argumentos. Pirmkārt, no tiem var secināt, ka 1991. gadā iesniedzēja ir izdarījusi tik smagas darbības, ka tās pašas par sevi ir pietiekamas, lai attaisnotu aizliegumu viņai kandidēt vēlēšanās, pat nepastāvot konkrētām darbībām no viņas puses šobrīd. Otrkārt, valdība uzskata, ka iesniedzējas šobrīdējā rīcība arī attaisno apstrīdēto ierobežojumu.

a — Iesniedzējas rīcība 1991. gadā

90. Runājot par pirmo argumentu, Tiesa vispirms atzīmē, ka Latvijas likumdevēja izvēlētais datums, uz kuru atsaukties, nav 1991. gada 23. augusts, datums, kurā LKP tika atzīta par antikonstitucionālu, bet 1991. gada 13. janvāris, šīs partijas atbalstītā pirmā valsts apvērsuma datums. Valdība uzskata, ka LKP ir jāuzskata par nelikumīgu, sākot no šī pēdējā minētā datuma. Tiesa nevar piekrist šim argumentam. Tā atgādina, ka, izvērtējot Konvencijas 8. līdz 11. pantā paredzēto iejaukšanos “likumīguma” kritērija ievērošanu, tā daudzas reizes ir apstiprinājusi, ka jebkurai ierobežojošai tiesību normai ir jābūt “paredzamai” un šī prasība ir cieši saistīta ar tiesiskās drošības principu (skat., kā pēdējo, Lielajā palātā skatīto lietu Maestri c. Italie, Nr. 39748/98, 30. punkts, paredzēts publicēt CEDH 2004). Taču, ņemot vērā Tiesas rīcībā esošo informāciju, neviens tiesību akts neaizliedza — ne tieši, ne pat netiešā veidā — LKP un PSKP darbību pirms 1991. gada augusta. Tādējādi, iesaistoties vai darbojoties šajās organizācijās šajā laikā, iesniedzēja nevarēja saprātīgi paredzēt no tā izrietošās negatīva rakstura sekas nākotnē. Tādējādi viņai nevar pārmest to, ka viņa ir darbojusies nelikumīgā organizācijā (skat. augstāk minēto spriedumu lietā Vogt c. Allemagne, 30. lpp., 60. punkts, in fine).

91. Tiesa tālāk atgādina, ka tās kompetencē neietilpst atrisināt ar vēsturi saistītu strīdu starp pusēm par 1991. gada notikumiem. Kā Tiesa to jau atzīmēja iepriekš (77. punkts), valdības sniegtā faktu versija tai nešķiet ne patvaļīga, ne nesaprātīga; jo īpaši, Tiesa uzskata, ka pirms 1990. gada Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu vadībā esošo komunistisko partiju totalitārais un antidemokrātiskais raksturs ir labi zināma vēsturiska patiesība (skat., mutatis mutandis, augstāk minēto spriedumu lietā Rekvēnyi c. Hongrie, 41. un 47. punkts). Tāpat attiecībā uz to, ka iesniedzēja atsaucas uz LKP oficiālo programmu un uz iespējamām tās demokratizācijas tendencēm kopš 1990. gada (56. punkts augstāk), Tiesa atgādina, ka politiskās partijas statūti un programma nevar tikt ņemti vērā kā vienīgais kritērijs, lai noteiktu tās mērķus un nodomus. Faktiski Līgumslēdzēju valstu politiskā pieredze ir parādījusi, ka pagātnē politiskās partijas, kurām bija demokrātijas pamatprincipiem pretēji mērķi, neatklāja tos oficiālos dokumentos līdz brīdim, kad tās ieguva varu. Tieši tāpēc Tiesa vienmēr ir atkārtojusi, ka nevar izslēgt, ka kādas politiskās partijas programma slēpj mērķus un nodomus, kas ir atšķirīgi no tiem, kurus tā publiski afišē; lai to noskaidrotu, ir jāsalīdzina šīs programmas saturs ar attiecīgās partijas pārstāvju darbībām un nostāju (skat. augstāk minētos spriedumus lietās Refah Partisi et autres c. Turquie, 101. punkts, Parti communiste unifiē de Turquie et autres c. Turquie, 27. lpp., 58. punkts, un Parti socialiste et autres c. Turquie, 1257.–1258. lpp., 48. punkts).

92. Ņemot to vērā, Tiesa neizslēdz, ka minētais ierobežojums varētu būt bijis attaisnots un samērīgs pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Nav apstrīdams, ka no jauna izveidotas valsts iestādes ir tās, kuras pašas var vislabāk izvērtēt risku sakarā ar totalitārā politikas režīma, no kura valsts tikko ir atbrīvojusies, sekām un novērtēt nepieciešamību pieņemt preventīva rakstura pasākumus. Šajā sakarā Tiesa atzīmē, ka, liedzot likumdevējvaru personām, kuras ir ieņēmušas amatus bijušā režīma vadošajā organizācijā, kura papildus ir aktīvi atbalstījusi jaunā demokrātiskā režīma gāšanas mēģinājumus, var būt leģitīms un sabalansēts risinājums, kas neprasa izvērtēt personas individuālo rīcību; šāds pasākums skaidri saderētu ar “demokrātija, kas spējīga sevi aizstāvēt” ideju, uz kuru atsaucas valdība. Tomēr, paejot laikam, šis pamatojums vairs nav pietiekams, lai attaisnotu minētā ierobežojuma preventīvo raksturu; tāpēc ir jāizvērtē, vai citi argumenti, to vidū indivīda personiska piedalīšanās apstrīdētajos notikumos, turpina attaisnot viņam uzlikto aizliegumu kandidēt vēlēšanās. Papildus, Tiesa atzīmē, ka šo principu pēc būtības atzina Latvijas Konstitucionālā tiesa savā 2000. gada 30. augusta spriedumā, aicinot likumdevēju periodiski pārskatīt apstrīdētā ierobežojuma saglabāšanas nepieciešamību (48. punkts augstāk).

93. Tiesa konstatē, ka saskaņā ar Latvijas vēlēšanu likumā noteikto kārtību aizliegumam kandidēt vēlēšanās tiesu kompetence ir strikti ierobežota ar attiecīgās personas darbošanās vai nedarbošanās LKP vai PSKP aktivitātēs pēc minētā datuma faktisku konstatāciju; tai nav kompetences no tā konstatēt juridiskas sekas, kuras jau ir noteiktas ar likumu. Tādējādi un ņemot vērā Konstitucionālās tiesas sniegto termina “aktīva darbošanās” interpretāciju, tiesām ir tikai ļoti ierobežotas tiesības izvērtēt katras personas faktisko bīstamību pašreizējam demokrātiskajam režīmam. Tiesa uzskata, ka šāda nelokāmība ir pārsteidzoša attiecībā uz to, ka valsts tiesām ir atņemta kompetence pateikt, vai attiecīgais aizliegums kandidēt vēlēšanās turpina būt samērīgs, paejot laikam. Tādējādi Tiesai pašai ir jāizvērtē, vai iesniedzējas uzvedība pēc desmit gadiem vēl ir pietiekams attaisnojums, lai viņu izslēgtu no likumdevēja vēlēšanām.

94. Tiesa, pirmkārt, atgādina, ka atšķirībā no citām personām (67. punkts augstāk) iesniedzēja nekad nav bijusi notiesāta krimināltiesiskā kārtībā par savu darbošanos LKP. Otrkārt, tā konstatē, ka 1991. gada augustā Augstākās Padomes īpaša komisija bija atbildīga par izmeklēšanas veikšanu par atsevišķu deputātu piedalīšanos otrajā valsts apvērsumā, taču iesniedzēja nebija to piecpadsmit deputātu vidū, kuriem tika atņemts viņu mandāts pēc šīs izmeklēšanas (20. punkts augstāk). Tiesa no tā secina, ka iesniedzējas gadījumā netika pierādīts neviens pietiekami smags pārkāpums.

Taisnība, ka savā 2000. gada 30. aprīļa spriedumā Konstitucionālā tiesa sniedza Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punkta ierobežojošu iztulkojumu, uzsverot, ka minētais ierobežojums bija “saistīts ar katras personas individuālās atbildības pakāpi” un ka tas “attiecās tikai uz tām personām, kuras ar aktīvu rīcību (..) mēģināja atjaunot iepriekšējo režīmu”. Tomēr, pat ja no lietas materiāliem izriet, ka iesniedzēja ieņēma svarīgu amatu LKP un ka viņa darbojās šīs partijas vadību sanāksmēs, neviens valdības iesniegts pierādījums nepierāda, ka viņa pati būtu izdarījusi konkrētas darbības, kuru mērķis būtu Latvijas Republikas sagraušana vai iepriekšējā režīma atjaunošana. Turklāt valdība pati atzina, ka iesniedzēja nepiedalījās LKP Centrālkomitejas 1991. gada 13. janvāra sēdē, kurā šī partija nolēma piedalīties Sabiedrības glābšanas komitejas veidošanā; tāpat netika pierādīts, ka iesniedzēja bija šīs pēdējās minētās komitejas biedre.

95. Tiesa, visbeidzot, atzīmē, ka apstrīdētais ierobežojums tika iekļauts vēlēšanu likumā tikai 1995. gadā un ka tas nepastāvēja iepriekšējās vēlēšanās, kuras notika 1993. gadā. Ņemot to vērā, tiesa ir izbrīnīta, kāpēc likumdevējs, ja tas uzskatīja LKP un PSKP bijušos aktīvos biedrus par tik bīstamiem demokrātiskajai iekārtai, nepieņēma šādu tiesību normu 1993. gadā — gandrīz divus gadus pēc inkriminētajiem notikumiem —, bet gaidīja līdz nākamajām vēlēšanām. Bez tam no iesniedzējas paskaidrojumiem, kurus valdība nav noliegusi, izriet, ka 1993. gada vēlēšanās trīs personas, kuras bija tādā pašā situācijā kā iesniedzēja, tika ievēlētas un kļuva par deputātiem (60. punkts augstāk), nemaz neradot valstij nekādas negatīvas sekas.

96. Tādējādi, ņemot vērā pušu iesniegtos paskaidrojumus un informāciju, Tiesa secina, ka iesniedzējas individuālā darbība 1991. gadā nesasniedza tādu smaguma pakapi, kas būtu pietiekama, lai šodien attaisnotu viņai uzlikto aizliegumu kandidēt vēlēšanās.

b — Iesniedzējas pašreizējā darbība

97. Paliek jautājums par iesniedzējas pašreizējo darbību. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka principā tās pārbaudei ir jābalstās uz valsts iestāžu apstrīdētajiem lēmumiem un juridiska rakstura motīviem, balstoties uz kuriem šīs iestādes ir pamatojušās, un ka tā nevar ņemt vērā citus juridiska rakstura motīvus, kurus iesniegusi atbildētāja valdība, lai attaisnotu minēto ierobežojumu, ja šie motīvi nav atklāti kompetento valsts iestāžu lēmumos (skat. Lielajā palātā skatīto lietu Slivenko c. Lettonie, Nr. 48321/99, 103. punkts, paredzēts publicēt CEDH 2003). Taču, tā kā Tiesa to atzina iepriekš, Saeimas vēlēšanu likuma noteiktā kārtība aizliegumam kandidēt vēlēšanās ir ļoti cieši centrēta uz pagātni un neļauj atbilstoši izvērtēt atiecīgās personas šobrīdējo bīstamību. Tādējādi Tiesa uzskata par lietderīgu izvertēt, vai valdības argumenti, kas iesniegti par laiku pēc 1991. gada, varētu attaisnot aizliegumu iesniedzējai kandidēt vēlēšanās.

98. Tiesa atzīmē, ka valdības adresētie pārmetumi iesniedzējai pēc būtības skar faktu, ka viņa aizstāv un izplata idejas, kuras ir diametrāli pretējas Latvijas varas iestāžu oficiālajai politikai un kuras nav pieņemamas iedzīvotāju lielākajai daļai (74. punkts augstāk). Tiesa tomēr atgādina, ka nav demokrātija bez plurālisma. Pretēji, tā ir demokrātijas būtība atļaut dažādu politisku iniciatīvu piedāvāšanu un apspriešanu, pat tādu, kuri apšauba valsts pašreizējās darbības veidu, un tādu, kuri aizvaino, šokē vai satrauc kādu iedzīvotāju daļu (skat., mutatis mutandis, augstāk minēto spriedumu lietā Parti de la libertē et de la dēmocratie (ÖZDEP) c. Turquie, 39. un 41. punkts). Faktiski persona vai organizācija var veicināt izmaiņas tiesību aktos vai pat valsts tiesiskajā vai konstitucionālajā struktūrā, ja ir ievēroti divi nosacījumi: pirmkārt, šim nolūkam izmantotiem līdzekļiem jābūt tiesiskiem un demokrātiskiem, un, otrkārt, piedāvātajām izmaiņām jābūt pašām par sevi atbilstošām demokrātijas pamatprincipiem (skat. augstāk minēto spriedumu lietā Refah Partisi et autres c. Turquie, 98. punkts). Taču šajā lietā neviens Tiesas rīcībā esošs fakts neļauj tai secināt, ka iesniedzēja nebija ievērojusi kādu no šiem secinājumiem.

Runājot vispirms par iesniedzējas aizstāvētajām idejām par Latvijas krievu minoritāti un valodas likumdošanu, Tiesa tajā nesaskata nekādu norādi uz antidemokrātismu vai nesavienojamību ar Konvencijas pamatvērtībām (skat., mutatis mutandis, 2003. gada 12. novembra spriedumu lietā Parti socialiste de Turquie (STP) et autres c. Turquie, Nr. 26482/95, 45. punkts). Tāds pats secinājums ir izdarāms attiecībā uz iesniedzējas izmantotajiem līdzekļiem, lai sasniegtu savus politiskos mērķus. Jo īpaši, viņai nekad nav ticis pārmests, ka viņa ir nelikumīgi darbojusies LKP pēc tās atzīšanas par nelikumīgu, ne arī, pat mazāk, tas, ka viņa ir mēģinājusi atjaunot šo partiju tās iepriekšējā totalitārā formā. Kas attiecas uz valdības kritizētajām atsevišķām iesniedzējas darbībām, Tiesa atzīmē, ka tās nav aizliegtas Latvijas tiesībās un ka iesniedzēja nekad nav bijusi apsūdzēta vai notiesāta par jebkādu likuma pārkāpumu. Kopumā valdība nav atsaukusies ne uz vienu iesniedzējas konkrētu darbību, kas apdraudētu Latvijas valsti, tās nacionālo drošību vai demokrātisko iekārtu.

4. Nobeigums

99. Ņemot vērā visu iepriekš teikto, Tiesa secina, ka pastāvīgs aizliegums kandidēt Latvijas parlamenta vēlēšanās, kas attiecas uz iesniedzēju sakarā ar viņas darbībām LKP pēc 1991. gada 13. janvāra, nav samērīgs ar tā sasniedzamajiem leģitīmajiem mērķiem, ka šāds aizliegums samazina iesniedzējas vēlēšanu tiesības tādējādi, ka tās ir pārkāptas to pašā būtībā, un ka to nepieciešamība demokrātiskā sabiedrībā nav pierādīta. Tādējādi šajā lietā ir noticis 1. protokola 3. panta pārkāpums.

III. PAR KONVENCIJAS 10. UN 11. PANTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

100. Iesniedzēja uzskata, ka aizliegums viņai kandidēt kā parlamenta, tā arī pašvaldību vēlēšanās tāpat pārkāpj Konvencijas 10. un 11. pantu. Kas attiecas uz šo lietu, šie panti lasāmi šādi:

10.pants

“1. Ikvienam ir tiesības brīvi izteikties. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju vai idejas bez iejaukšanās no publisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām (..).

2. Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, (..) aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības (..).”

11.pants

“1. Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību (..). (..)

2. Šo tiesību izmantošanu nedrīkst pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas noteikti ar likumu un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts vai sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargātu (..) citu cilvēku tiesības un brīvības. Šis pants neliedz noteikt likumīgus ierobežojumus šo tiesību izmantošanā personām, kas ir bruņoto spēku, policijas vai valsts pārvaldes sastāvā.”

A. Pušu argumenti

1. Iesniedzēja

101. Iesniedzēja atzīst, ka apstrīdētā iejaukšanās ir “noteikta likumā” Konvencijas 10. panta 2. daļas un 11. panta 2. daļas izpratnē. Tomēr, atsaucoties uz Satversmes tiesas tiesnešu mazākuma atsevišķajām domām, viņa uzskata, ka Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 6. punkts ir nesamērīgs. Tāpat iesniedzēja uzskata par nepamatotiem valdības argumentus par minētā ierobežojuma sasniegto leģitīmo mērķi un tā samērīgumu; jo īpaši viņa uzskata, ka ne augstāk minētais spriedums Rekvēnyi lietā, ne Konvencijas 17.pants nevar tikt piesaukti valdības pozīcijas pamatošanai šajā lietā.

2. Valdība

102. Valdība atzīmē, ka apstrīdētais ierobežojums ir iejaukšanās iesniedzējas tiesību izmantošanā, kuras garantē Konvencijas 10. un 11.pants. Tomēr valdība uzskata, ka šī iejaukšanās atbilst šo pantu otrās daļas prasībām.

103. Pirmkārt, valdība uzskata, ka minētā iejaukšanās ir “noteikta ar likumu”. Otrkārt, runājot par minētā ierobežojuma sasniegtajiem mērķiem, valdība atsaucas uz tās iesniegtajiem argumentiem par 1. protokola 3. pantu. Tādējādi valdība uzskata, ka šī iejaukšanās sasniedz leģitīmos mērķus, un proti, valsts drošības aizsardzību un citu cilvēku tiesību uz efektīvu politisko demokrātiju aizsardzību.

104. Valdība arī uzskata, ka apstrīdētais ierobežojums ir “nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā”. Atbilstoši valdības teiktajam šis ierobežojums ir jāizvērtē, ņemot vērā valsts vēsturisko un politisko kontekstu un valstīm atstātās rīcības brīvības robežas šajā jautājumā. Šajā sakarā valdība atkārto savu argumentu, kuru tā jau iesniedza 1. protokola 3. panta kontekstā, saskaņā ar kuru aizliegums iesniedzējai kandidēt vēlēšanās ir jāizvērtē saskaņā ar tiem pašiem kritērijiem kā ierobežojumus ierēdņu un citu publiskās varas dienestā stradājošo politiskajai darbībai (68. punkts augstāk). Jo īpaši, valdība uzskata, ka pretēji secinājumi par 10. un 11. panta pārkāpumu, pie kuriem Tiesa nonāca augstāk minētajās lietās Vogt pret Vāciju un Rekvēnyi pret Ungāriju, notika sakarā ar objektīvu atšķirību, kāda pastāv abu minēto valstu politiskās attīstības pakāpē. Tā “neatliekamas sociālas vajadzības” pastāvēšana nepierādījās Vācijas stabilajā demokrātiskajā iekārtā, kamēr šāda vajadzība pastāvēja jaunā demokrātiskā valstī, kura atradās pārejas periodā, kāda bija Ungārija; Latvijas situācija daudzējādā ziņā ir līdzīga Ungārijas stāvoklim.

Valdība, visbeidzot, atgādina, ka apstrīdētais ierobežojums attiecas uz deputāta oficiālo pienākumu pildīšanu un neaizliedz iesniedzējai izteikt savus politiskos uzskatus vai darboties partijā. Tādējādi šis ierobežojums tiek piemērots, nošķirot privāta un oficiāla rakstura darbības. Kopumā šī iejaukšanās ir samērīga sasniedzamajiem leģitīmajiem mērķiem.

105. Papildus, valdība atsaucas uz Konvencijas 17. pantu, kas aizliedz Konvencijā garantēto tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. Kas attiecas uz to, ka šī sūdzības daļa attiecas uz iesniedzējas darbošanos LKP, 17.pants tādējādi ir šķērslis, lai iesniedzēja atsauktos uz Konvencijas 10. un 11. pantā garantētajām tiesībām.

B. Tiesas vērtējums

106. Šajā lietā puses piekrīt, ka ir notikusi iejaukšanās iesniedzējas tiesību uz pulcēšanās brīvību īstenošanā Konvencijas 11. panta 2. daļas izpratnē un ka šī iejaukšanās ir “noteikta ar likumu”. Tiesai nav nekāda iemesla nepiekrist šim novērtējumam. Tā atgādina, ka šāda iejaukšanās nav attaisnojama 11. panta izpratnē, izņemot, ja tai ir viens vai vairāki leģitīmi mērķi 2. daļas izpratnē un tā ir “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, lai tos sasniegtu.

107.  Tiesa uzskata, ka apstrīdētais ierobežojums skar vismaz vienu no leģitīmajiem mērķiem Konvencijas 11. panta 2. daļas izpratnē: “valsts drošības” aizsardzību (86. punkts augstāk).

108. Kas attiecas uz šī ierobežojuma samērīgumu, Tiesa atgādina, ka īpašības vārdam “nepieciešams” 11. panta 2. daļas izpratnē nav tādas fleksibilitātes kā vārdiem “pieļaujams”, “parasts”, “saprātīgs” vai “iespējams”; “nepieciešamība” vienmēr prasa “neatliekamas sociālas vajadzības” pastāvēšanu (skat., starp citiem, augstāk minēto spriedumu lietā Vogt c. Allemagne, 26. lpp., 52. punkta ii. apakšpunkts). Šajā sakarā Tiesa atsaucas uz 1. protokola 3. panta kontekstā tikko konstatēto. Tā atgādina, ka partija, kurā iesniedzēja darbojās, nevarēja tikt uzskatīta par “nelikumīgu” attiecīgajā laikā (90. punkts augstāk) un ka valdība nav atsaukusies uz nevienu iesniedzējas konkrētu darbību, kuras nolūks būtu no jauna atjaunotās Latvijas Republikas vai tās demokrātiskās iekārtas gāšana (94. punkts).

Attiecībā uz to, ka valdība atsaucas uz Tiesas judikatūru par ierobežojumiem ierēdņu, militārpersonu, tiesnešu vai citu publiskās varas dienestā strādājošo politiskajām darbībām, Tiesa atgādina, ka tās judikatūrā noteiktie kritēriji attiecībā uz šo personu politisko lojalitāti nevar kā tādi tikt piemēroti attiecībā uz valsts parlamenta deputātiem (85. punkts augstāk). Tiesa nesaskata nevienu iemeslu, lai nonāktu pie atšķirīga secinājuma attiecībā uz pašvaldības deputātiem, kurus arī ievēlē tauta saskaņā ar plurālistiskas demokrātijas principiem un kuri arī ir atbildīgi par politiska rakstura lēmumu pieņemšanu. Kopumā Konvencijas 11. panta 2. daļas otrais teikums, kas atļauj “leģitīmus ierobežojumus” attiecībā uz “personām, kas ir bruņoto spēku, policijas vai valsts pārvaldes sastāvā”, nav piemērojams ne uz deputātiem, ne arī uz vietējo pašvaldību ievēlētajiem deputātiem.

109. Attiecībā uz to, ka valdība atsaucas uz Konvencijas 17. pantu, Tiesa atgādina, ka šī panta mērķis ir nepieļaut, ka Konvencijā noteiktie principi var tikt izmantoti, lai veiktu jebkuru darbību, kuras mērķis ir likvidēt Konvencijā atzītās tiesības un brīvības (skat. lēmumu lietā Preda et Dardari c. Italie, Nr. 28160/95 un Nr. 28382/95, CEDH 1999–II). Jo īpaši, viens no 17. panta galvenajiem mērķiem ir nepieļaut totalitāra vai ekstrēma rakstura grupām attaisnot savas darbības, atsaucoties uz Konvenciju. Taču šajā lietā aizliegums iesniedzējai kandidēt vēlēšanās pamatojas uz viņas politisko darbību pagātnē un nevis uz viņas šobrīdējo darbību, un Tiesa tikko konstatēja, ka viņas publiskās darbības šodien neatklāj nevienu trūkumu Konvencijas fundamentālo vērtību ievērošanā (98. punkts augstāk). Citiem vārdiem, neviens pierādījums, kas ir Tiesas rīcībā, neļauj tai turēt iesniedzēju aizdomās par jebkādiem mēģinājumiem veikt jebkādu darbību, kuras mērķis ir likvidēt Konvencijā vai tās protokolos garantētās tiesības un brīvības. Šajā jautājumā šī lieta skaidri atšķiras no augstāk minētās lietas Glimmerveen et Hagenbeek, kurā iesniedzēju notiesāšana un viņu vēlēšanu saraksta svītrošana balstījās uz viņu reālām un konkrētām darbībām faktu rašanās laikā, vai pat no lietas Parti communiste d’Allemagne et autres c. Allemagne (Nr. 250/57, Komisijas 1957. gada 20. jūlija lēmums, Annuaire Nr. 1, 222.–225. lpp.), kurā iesniedzējas partijas likvidēšana tika pamatota ar tās programmatiskajām nostādnēm, kuras bija pretējas demokrātijai. Tādējādi Tiesa secina, ka Konvencijas 17.pants nav piemērojams šajā lietā.

110. Tādējādi aizliegums iesniedzējai kandidēt parlamenta un pašvaldību vēlēšanās sakarā ar viņas darbošanos LKP, kas ir saglabājies vairāk nekā desmit gadus pēc notikumiem, kurus pārmet šai partijai, ir nesamērīgs sasniedzamajam mērķim un tādējādi nav nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Tādējādi ir noticis Konvencijas 11. panta pārkāpums.

111. Tiesa uzskata, ka 11. panta pārkāpuma konstatēšana atbrīvo to no pienākuma atsevišķi izvērtēt 10. panta prasību ievērošanu šajā lietā.

IV. PAR KONVENCIJAS 41. PANTA PIEMĒROŠANU

112. Saskaņā ar Konvencijas 41. pantu,

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas Puses iekšējās tiesību normas paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku novēršanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu atlīdzību.”

A. Materiālais zaudējums

113. Iesniedzēja atgādina, ka ar Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 1999. gada 15. decembra sprieduma pasludināšanu viņa zaudēja savu Rīgas Domes deputātes mandātu (31. punkts augstāk) un tādējādi savu algu, kuru viņa saņēma šajā amatā. Kopš 1999. gada decembra un līdz nākošajām pašvaldības vēlēšanām, kuras notika 2001. gada martā, viņu nomainīja cits viņas partijas biedrs, kura vārds bija nākošais attiecīgajā vēlēšanu sarakstā un kurš tādējādi ieguva iesniedzējas vietu, kas bija kļuvusi vakanta. Šis jaunais pašvaldības deputāts 2000. gada laikā saņēma algu pēc nodokļu nomaksas 1 690,50 latu (LVL) apmērā un 2001. gada pirmajos trīs mēnešos — algu pēc nodokļu nomaksas 546 LVL apmērā; pamatojot šīs naudas summas, iesniedzēja iesniedza personas, kas viņu nomainīja, nodokļu izdruku kopijas. Atbilstoši iesniedzējas teiktajam, tieši šo samaksu viņai būtu bijis jāsaņem, ja viņai neatņemtu viņas mandātu. Tādējādi viņa secināja, ka viņa ir cietusi materiālus zaudējumus, negūstot ienākumus, kuru apmērs sasniedz 2 236,50 LVL (kas ir aptuveni 3 450 eiro).

114. Valdība atgādina, ka saskaņā ar Tiesas nemainīgu judikatūru augstāk minētais 3.pants neattiecas uz pašvaldības vēlēšanām. Tādējādi nav saikne starp iesniedzējas piesaukto pārkāpumu un materiālo zaudējumu, ko viņa, iespējams, ir cietusi.

115. Tiesa atzīst, ka 1. protokola 3.pants nav piemērojams uz pašvaldību vēlēšanām. Tomēr tā arī tikko konstatēja Konvencijas 11. panta pārkāpumu kā sakarā ar aizliegumu kandidēt parlamenta vēlēšanās, tā arī sakarā ar viņas mandāta zaudēšanu Rīgas Domē. Atstājot pašvaldību, iesniedzēja patiešām cieta reālus materiālus zaudējumus (skat., cita starpā, lietu Sadak et autres c. Turquie (no 2), Nr. 25144/94, Nr. 26149/95 līdz Nr. 26154/95, Nr. 27100/95 un Nr. 27101/95, 56. punktu, CEDH 2002–IV). Tā kā valdība nav apstrīdējusi iesniedzējas minēto naudas summu precizitāti, Tiesa uzskata par iespējamu tām piekrist. Tādējādi tā nolemj piešķirt iesniedzējai 2236,50 LVL šajā sakarā.

B. Morālais kaitējums

116. Iesniedzēja prasa 75 000 eiro (EUR), lai atlīdzinātu ciešanas, pazemojumu un praktiskas dabas neērtības, kuras viņa cieta sakarā ar viņas pašvaldības mandāta zaudēšanu un neiespējamību kandidēt pēc kārtas divās parlamenta vēlēšanās. Kā piemēru viņa uzsver, ka 2002. gada janvārī viņa uzvarēja atklātā konkursā uz pašvaldības Nekustamo īpašumu privatizācijas komisijas priekšsēdētāja amatu; tomēr pēc pret viņu un viņas reputāciju vērstas spēcīgas preses kampaņas Rīgas pašvaldība atteica apstiprināt konkursa rezultātus un iecelt viņu šajā amatā. Iesniedzēja ir pārliecināta, ka šis fakts ir tieši saistīts ar Konvencijā noteikto viņas pamattiesību pārkāpumiem.

117. Valdība atspēko, norādot, ka negatīvā publicitāte, kādā iesniedzēja tika parādīta Latvijas sabiedrības lielā daļā, ir, pateicoties tikai un vienīgi viņas politiskajām aktivitātēm pagātnē. Tādējādi tieši viņas rīcība ir tā, kas sagrāva viņas reputāciju un karjeru, un viņas likstām nav nekāda sakara ar valsts tiesu apstrīdētajiem lēmumiem. Jebkurā gadījumā valdība uzskata, ka iesniedzējas pieprasītā naudas summa ir pārmērīga, ņemot jo īpaši vērā šobrīd Latvijā esošo dzīves un ienākumu līmeni. Tādējādi tā uzskata, ka pārkāpuma konstatēšana pati par sevi būtu pietiekama atlīdzība par jebkuru morālu kaitējumu, ko iesniedzēja, iespējams, bija cietusi.

Attiecībā uz to, ka, ja gadījumā Tiesa nolemtu piešķirt iesniedzējai atlīdzību par morālo kaitējumu, valdība lūdz to labāk noteikt latos, kas ir Latvijas nacionālā valūta, nevis eiro.

118. Tiesa uzskata, tāpat kā valdība, ka nekāda tieša cēloņsakarība nav tikusi pierādīta starp konstatētajiem pārkāpumiem un Rīgas pašvaldības atteikumu apstiprināt 2002. gada janvāra konkursu. Tomēr tā nevar apstrīdēt morālo kaitējumu, kuru iesniedzēja ir cietusi sakarā ar to, ka viņa nevarēja iesniegt savu kandidatūru likumdevēja vēlēšanās un sakarā ar viņas pašvaldības mandāta zaudēšanu (skat., mutatis mutandis, augstāk minēto spriedumu lietā Podkolzina c. Lettonie, 52. punkts). Tādējādi, lemjot pēc taisnības un ņemot vērā lietas visus apstākļus, Tiesa viņai piešķir 10 000 eiro kā zaudējumus par morālo kaitējumu.

C. Maksājumi un izdevumi

119. Iesniedzēja prasa maksājumu un izdevumu atlīdzināšanu par viņas lietas sagatavošanu un pārstāvēšanu Tiesā. Viņa pieprasa sekojošas naudas summas, kuras tā vēlas saņemt eiro valūtā:

a) 1 000 LVL kā Latvijas advokāta A.Ogurcova honorārs, kas pārstāvēja iesniedzēju Latvijas tiesās. Iesniedzēja šo naudas summu nepamato ne ar vienu rēķinu; viņa uzsver, ka Ogurcova kungs ir pazaudējis visus rēķinus viņa biroja pārvākšanās laikā. Tomēr viņa uzskata, ka šī summa ir saprātīga, ņemot vērā pašreiz Latvijā spēkā esošās juridiskās palīdzības izmaksas;

b) kopumā 12 100 sterliņu mārciņas (GBP) — pievienotās vērtības nodoklis nav iekļauts — par iesniedzējas advokāta W.Bowring kunga 121 stundu darbu, no kurām 3 500 GBP atbilst 35 stundu darbam pēc 2003. gada 15. maija tiesas sēdes;

c) 60,60 LVL kā iesniedzējas sarakstes ar Tiesu izdevumi, un 117,77 GBP šajā pašā sakarā attiecībā uz laiku pēc 2003. gada 7. aprīļa;

d) 475,31 GBP kā iesniedzējas un Bowring kunga transporta un dzīvošanas izdevumi Strasbūrā, lai piedalītos 2003. gada 15. maija tiesas sēdē.

120. Valdība apstrīd attaisnojumu lielākajai daļai no iesniedzējas izklāstītajām naudas summām. Valdība uzsver, ka Ogurcova kunga iespējamo pakalpojumu esamība netika pierādīta ar attaisnojošiem dokumentiem. Attiecībā uz Bowring kungu, vienīgie izdevumi, ko valdība atzīst par pamatotiem, ir viņa sarakstes ar Tiesu izdevumi un daļa no transporta un dzīvošanas izdevumiem. Kas attiecas uz Bowring kunga honorāriem, valdība iesniedz vienas televīzijas programmas videoierakstu ar iesniedzējas piedalīšanos; šīs pārraides laikā iesniedzēja atbildēja uz vienu no pārraides vadītāja jautājumiem, pasakot, ka “Bowring kungs bija [viņas] draugs un ka viņa “viņam n[ebija] neko maksājusi”. Pastāvot šādiem apstākļiem, valdība atzīst, ka šī advokāta iesniegtā informācija par honorāriem ir tikai mākslīgi uzrakstīti dokumenti, kas nepieciešami tikai un vienīgi Tiesā notiekošajai tiesvedībai; tādējādi tā nepiekrīt attiecīgo izdevumu atlīdzināšanai. Papildus, valdība uzskata, ka iesniedzējas uzrādītā kopējā summa ir pārmērīga, un lūdz noteikt iespējamo izdevumu summu atlīdzināt latos.

121. Atbildot uz valdības argumentiem, iesniedzēja apstiprina Bowring kunga sniegtās informācijas par honorāriem ticamību. Viņa paskaidro, ka līdz šim brīdim viņa patiešām neko viņam nav samaksājusi; tomēr viņu līgums nosaka, ka Tiesas labvēlīga lēmuma gadījumā viņai jāsamaksā viņam visa rēķinos norādītā summa. Atbilstoši iesniedzējas teiktajam tā ir ļoti izplatīta prakse juridiskās pārstāvniecības sfērā, ieskaitot Tiesā. Pretēji valdībai iesniedzēja lūdz Tiesai noteikt piešķiramo naudas summu eiro un nevis latos.

122. Tiesa atgādina, ka, lai būtu tiesības saņemt maksājumus un izdevumus saskaņā ar Konvencijas 41. pantu, cietušajai pusei tiem ir jābūt tādiem, kas ir reāli “radušies” vai kas ir “samaksāti” (skat., starp daudziem citiem, 1983. gada 21. jūnija spriedumu lietā Eckle c. Allemagne (50.pants), A sērija, Nr. 65, 11. lpp, 25. punkts). Tomēr šis princips ir jāinterpretē, ņemot vērā 41. panta vispārīgos mērķus. Tiesa ir atzinusi, ka tiesvedības izdevumi var paši par sevi būt nopietns šķērslis cilvēktiesību efektīvai aizsardzībai un ka būtu nepareizi veicināt šādu situāciju lēmumos, kurus tā pieņem 41. panta sakarā (skat. 1986. gada 2. jūnija spriedumu lietā Bšnisch c. Autriche (50.pants), A sērija, Nr. 103, 9. lpp., 15. punkts). Šajā sakarā nevar ierobežot honorāru atmaksu tikai par tām summām, kuras attiecīgā persona ir samaksājusi advokātam; faktiski šāda pieeja neveicinātu advokātiem pārstāvēt mazāk turīgus iesniedzējus Tiesā. Tiesa vienmēr ir piešķīrusi maksājumu un izdevumu atlīdzību gadījumos, kad vismaz daļa honorāru iesniedzējai vēl ir jāapmaksā (skat., piemēram, 1989. gada 19. decembra spriedumu lietā Kamasinski c. Autriche, A sērija, Nr. 168, 47. lpp., 115. punkts; 1990. gada 25. oktobra spriedums lietā Koendjbiharie c. Pays–Bas, A sērija, 185–B, 42. lpp., 35. punkts, un Lielajā palātā skatītā lieta Iatridis c. Gr¸ce (taisnīga atlīdzība), Nr. 31107/96, 55. punkts, CEDH 2000–XI). Šajā lietā nekas neliecina, ka Bowring kunga uzrakstītie rēķini par honorāriem būtu viltoti vai ka iesniedzēja būtu nolēmusi tos neapmaksāt.

123. Tiesa tālāk atgādina, ka, lai izdevumi tiktu atlīdzināti, tiem jābūt saistītiem ar konstatēto pārkāpumu vai pārkāpumiem un tiem jābūt saprātīgiem. Pie tam Tiesas reglamenta 60. panta 2. daļa paredz, ka jebkuram lūgumam, kas iesniegts saskaņā ar Konvencijas 41. pantu, jābūt atšifrētam, detalizēti izskaidrotam un jābūt pievienotiem nepieciešamajiem pierādījumiem, kuru neesamības gadījumā Tiesa var pilnībā vai daļēji noraidīt lūgumu (skat., piemēram, 2002. gada 28. novembra lietu Lavents c. Lettonie, Nr. 58442/00, 154. punkts). Papildus, Tiesa var piešķirt cietušajai pusei ne tikai samaksu par maksājumiem un izdevumiem, kas radušies Tiesā, bet arī tos, kas radušies valsts tiesās nolūkā novērst vai labot Tiesas konstatēto pārkāpumu (skat. Lielajā palātā skatīto lietu Van Geyseghem c. Belgique, Nr. 26103/95, 45. punkts, CEDH 1999–I, un Lielajā palātā skatīto lietu Rotaru c. Roumanie, Nr. 28341/95, 86. punkts, CEDH 2000–V).

Šajā lietā Tiesa uzskata, ka, tā kā nav attaisnojošu dokumentu, tā nevar apmierināt lūgumu par Ogurcova kunga honorāru izdevumiem. Kas attiecas uz Bowring kunga honorāriem, tā ievēro, ka vairāki rādītāji tajos ir pārāk vispārīgi un precīzi nepamato sniegto juridisko pakalpojumu precīzu saturu. Jebkurā gadījumā iesniedzējas pieprasītā kopējā summa par maksājumiem un izdevumiem ir mazliet pārmērīga. Taču Tiesa neapstrīd, ka lietai bija noteikts sarežģītības raksturs, kas nepalika bez sekām attiecībā uz pieteikuma sagatavošanas izmaksām. Visbeidzot, tā atzīmē, ka iesniedzēja un viņas advokāts piedalījās 2003. gada 15. maija tiesas sēdē, pirms tam nesaņemot juridisko palīdzību. Pastāvot šādiem apstākļiem, Tiesa, vadoties pēc taisnīguma apsvērumiem un ņemot vērā Konvencijas institūciju praksi šajā sakarā, piešķir iesniedzējai 10 000 eiro par visiem izdevumiem. Šī naudas summa ir palielināma par jebkuru naudas summu, kas, iespējams, nepieciešama pievienotās vērtības nodokļa nomaksai (skat. augstāk minēto spriedumu lietā Lavents c. Lettonie, 154. punkts).

D. Likumiskie procenti

124. Tiesa nolemj, ka likumiskie procenti ir aprēķināmi pēc likmes, kas atbilst Eiropas Centrālās bankas noteiktajai aizdevuma likmei, plus trīs procenti.

ŅEMOT VĒRĀ ŠOS MOTĪVUS, TIESA

1. Noraida vienbalsīgi valdības iebildumu par iesniedzējas “cietušās” statusa neesamību;

2. Nolemj ar piecām balsīm pret divām, ka ir noticis Konvencijas 1. protokola 3. panta pārkāpums;

3. Nolemj ar piecām balsīm pret divām, ka ir noticis Konvencijas 11. panta pārkāpums un ka nav nepieciešams atsevišķi izvērtēt sūdzību par Konvencijas 10. pantu;

4. Nolemj ar piecām balsīm pret divām,

a) ka valstij atbildētājai ir jāsamaksā iesniedzējai trīs mēnešu laikā, skaitot no dienas, kad spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44. panta 2. punktu, šādas naudas summas:

i. 2 236,50 LVL (divi tūkstoši divsimt trīsdesmit seši lati un piecdesmit santīmi) par materiālo zaudējumu;

ii. 10 000 EUR (desmit tūkstoši eiro) par morālo kaitējumu, konvertējot tos Latvijas latos pēc kursa, kas piemērojams šīs summas izmaksas dienā;

iii. 10 000 EUR (desmit tūkstoši eiro) par maksājumiem un izdevumiem, konvertējot tos Latvijas latos pēc kursa, kas piemērojams šīs summas izmaksas dienā;

iv. jebkuru naudas summu, kas varētu būt nepieciešama nodokļa nomaksai;

b) ka, sākot ar augstāk minētā termiņa notecējumu un līdz samaksas veikšanai, šī naudas summa ir palielināma pēc likmes, kas ir vienlīdzīga Eiropas Centrālās bankas noteiktajai aizdevumu procentu likmei šajā periodā, plus trīs procenti;

5. Noraida vienbalsīgi pārējos iesniedzējas lūgumus par taisnīgu atlīdzību.

Taisīts franču valodā, pēc tam rakstveidā komunicēts 2004. gada 17. jūnijā atbilstoši Tiesas reglamenta 77. panta 2. un 3. daļai.

Søren Nielsen	Christos Rozakis
Sekretārs	Priekšsēdētājs

Saskaņā ar Konvencijas 45. panta 2. punktu un Tiesas reglamenta 74. punkta 2. daļu šim spriedumam tiek pievienoti Bonello un Levita kungu atsevišķie viedokļi.

C.L.R.*.

S.N.*.

Tiesneša Bonello atsevišķais viedoklis

(Tulkojums)

Daži būtiski fakti

1. Fakti ir ļoti detalizēti atklāti spriedumā [7. līdz 37. punkts]. Šī viedokļa sakarā es uzskatu, ka ir svarīgi uzsvērt sekojošo.

1.1. 1971. gadā iesniedzēja pievienojās Latvijas Komunistiskajai partijai (“LKP”), kas bija Padomju Savienības Komunistiskās partijas reģionālā nodaļa. Sākumā viņa tajā bija aktīva biedre, bet pēc tam viņa tajā ieņēma svarīgu amatu. Latvija zaudēja savu neatkarību un tās demokrātisko iekārtu 1940. gadā.

1.2. 1990. gada 4. maijā Latvija pasludināja savu neatkarību no Padomju Savienības. Iesniedzēja tad bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās Padomes deputāte. Tajā pašā dienā LKP nosodīja Neatkarības deklarāciju un lūdza Padomju Savienībai iejaukties.

1.3. 1991. gada janvārī, atbilstoši valdības atbildētājas teiktajam, padomju varas iestādes uzsāka militāra rakstura darbības pret Latvijas neatkarīgo valdību. Uz ielām tika nonāvētas un ievainotas vairākas personas, un notika valsts apvērsums nolūkā gāzt neatkarīgo valdību. LKP Centrālkomitejas plēnums pieprasīja Latvijas Augstākās Padomes atkāpšanos un varas pārņemšanu Latvijas Sabiedriskās glābšanas komitejas (kuru cita starpā izveidoja LKP) rokās. Šī komiteja paziņoja, ka valdība ir zaudējusi varu un paziņoja par pilnīgas varas pārņemšanu. Pēc bruņotām sadursmēm Rīgas ielās šis valsts apvērsuma mēģinājums izgāzās.

1.4. 1991. gada augustā Maskavā notika valsts apvērsums, kura laikā Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja pārņēma varu. LKP Rīgas nodaļa nekavējoties paziņoja savu atbalstu šai Komitejai un aicināja Latvijas tautu sadarboties ar šo jauno padomju revolucionāro komiteju.

1.5. Saskaņā ar pašvaldību un likumdevēju vēlēšanu likumu personām, kuras “aktīvi darbojušās” LKP, PSKP, kā arī citās tieši nosauktās organizācijās pēc 1991. gada 13. janvāra (valsts apvērsuma un tautas sacelšanās datums), bija aizliegts kandidēt vēlēšanās. Iesniedzējai bija aizliegts kandidēt 1997. gada pašvaldības vēlēšanās un 1998. gada likumdevēju vēlēšanās. Viņa apstrīdēja šo aizliegumu, atzīstot, ka LKP un LKP kontroles un audita centrālajā komisijā viņa darbojās līdz 1991. gada 10. septembrim, kas ir LKP oficiālais likvidēšanas datums, bet apgalvojot, ka aizliegums viņas gadījumā pārkāpa starptautiskajās konvencijās garantētās tiesības.

1.6. 1998.–1999. gada laikā pēc sacīkstes principa notikušajā tiesvedībā Latvijas tiesas trīs līmeņos konstatēja, ka iesniedzēja bija aktīvi darbojusies LKP pēc 1991. gada 13. janvāra, kas praksē apstiprināja to, ka viņai bija atņemtas tiesības kandidēt vēlēšanās, kā to paredz vēlēšanu likums Latvijā.

1.7. Iesniedzēja apgalvo, ka aizliegums viņai kandidēt vēlēšanās ir pretrunā 1. protokola 3. pantam.

Proporcionalitātes kritērijs

2.1. Es pēc būtības nepiekrītu vairākuma konstatētajam, ka likumā noteiktais aizliegums kandidēt vēlēšanās (personām, kuras ir turpinājušas aktīvi darboties LKP pēc 1991. gada janvārī neveiksmi cietušā valsts apvērsuma) nebija samērīgs šajā likumā noteiktajiem leģitīmajiem mērķiem.

2.2. Nepārprotami, es uzskatu, ka principā labāk ir tā, ka ikviens var baudīt ar minimālu iejaukšanos visas Konvencijā garantētās pamattiesības, ieskaitot tiesības kandidēt vēlēšanās. Tomēr, manuprāt, šī pārliecība neattaisno to, ka kāds sasniedz šo ideālu uz vēsturisko patiesību, atdzimuša plurālisma trausluma un tādu pretrunu ignorēšanas rēķina, ar kurām jāsaskaras demokrātijai, kurai prasīts apvaldīt demokrātiskā veidā personas, kuras demokrātiju labākajā gadījumā uzskata par luksusa lietu un sliktākajā gadījumā par pilnīgi kaitīgu. Es nedomāju, ka vairākums ir nonācis pie sava secinājuma ar vienkāršu a posteriori apsvēršanu par to, kas tam šķita labāks esam. Tomēr es nesaskatu citus piesauktos iemeslus par pietiekami atbilstošiem esam.

2.3. Es domāju, ka pamatā esošajai spriedzei tiesās par šo jautājumu bija jābūt atrisinātai, ņemot vērā vēl nesen atgādināto Tiesas doktrīnu, saskaņā ar kuru “politiskā partija, kuras atbildīgās amatpersonas (..) piedāvā politisku plānu, kas neievēro demokrātiju vai kura mērķis ir tās graušana, kā arī demokrātijas atzīto tiesību un brīvību ignorēšana, nevar prasīt Konvencijas aizsardzību pret sodiem, kas uzlikti, pamatojoties uz šiem motīviem” [Atsauce: Lielajā palātā skatītā lieta Refah Partisi (Parti de la prospēritē) et autres c. Turquie, Nr. 41340/98, Nr. 41342/98, Nr. 41343/98 un Nr. 41344/98, 98. punkts, CEDH 2003–II, un šajā punktā citētā judikatūra.]. Es nesaskatu nevienu šķērsli, lai paplašinātu šo apsvērumu attiecībā uz politiskajām partijām, uz šo partiju augstām amatpersonām.

2.4. Tiesa tāpat ir teikusi, ka “Konvencijas 11. pantā, kā arī 9. un 10. pantā garantētās brīvības nevar atņemt valstij, kurā kāda organizācija ar savām darbībām apdraud valsts iestādes, tiesību tās aizsargāt” [Atsauce: Ibidem, 96. punkts]. Apsvērums, kas attaisno ierobežot vārda brīvību un pulcēšanās brīvību, ir piemērojams attiecībā uz politiskajām tiesībām, kuras ir netieši garantētas 1. protokola 3. pantā, kā tiesībām kandidēt vēlēšanās.

2.5. Mani ļoti neizbrīna apgalvojums, ka iesniedzēja šobrīd nerada pārliecinošas un tūlītējas briesmas, apdraudot demokrātijas pastāvēšanu Latvijā. Par laimi — taču tas nav ne pateicoties viņai, ne viņas atbalstītājiem, kuri balso par komunistiem un sapņo par Neandertāli —, tādi aktīvisti kā viņa izraisa vairāk līdzjūtību un žēlumu nekā bailes. Latvijas demokrātija pēc šausmīga un asiņaina valsts apvērsuma, kura mērķis bija ielēkt pagātnē, lai atgrieztos laikā, kurā iesniedzēja ir iestrēgusi, ir šodien absolūti spējīga to pārdzīvot.

2.6. Es uzskatu, ka Tiesai uzdotais jautājums ir sekojošs: vai valsts iejaukšanās, lai ierobežotu politiskās brīvības, ir attaisnojama tikai gadījumā, kad demokrātijas pastāvēšana ir apdraudēta, un vai tikai šajā gadījumā? Vai arī ir attaisnojami ierobežot atsevišķas politiskās tiesības gadījumā, kad demokrātijas autoritāte, tās tēls un ticamība tai ir apdraudēta? Manā vērtību sistēmā šīs vērtības prasa, lai tās būtu aizsargātas, cienītas un stiprinātas gandrīz tikpat daudz kā pati demokrātijas pastāvēšana. Es uzskatu, ka valstij ir pilnībā tiesības, ņemot vērā tās acīmredzamo politisko suverenitāti, neļaut iejaukties demokrātijā tiem, kuri spēlēja demokrātiju, sekojot saviem absurdiem noteikumiem nolūkā īstenot attiecīgus absurdus mērķus.

2.7. Strasbūras Tiesas kompetencē ir parādīt tiesas maksimālo atturēšanos, kad tā aizstāj kā uzraudzošā institūcija demokrātiskas iekārtas pamatgaranta, proti, pašas demokrātiskās valsts skatījumu ar savu skatījumu par to, kas ir piemērots demokrātijai. Es sev jautāju, vai demokrātijas tēls ir pārspīlēts, kad kāds piešķir tieši tādas pašas tiesības un privilēģijas tiem, kuri ir laimīgi mirt par demokrātiju, un tiem, kuri ir laimīgi sadzīvot ar demokrātijas noliegumu. Es saskatu tikai ļoti maz iemeslus, kuru dēļ demokrātijai būtu garīgi jāatbalsta personas, kuras to neciena.

2.8. Manā skatījumā Tiesa nevar neatzīt tās valsts centienus, kura nolūkā saglabāt demokrātiska modeļa tēlu, autoritāti un ticamību izvēlas demokrātijas augstākajā interesē neļaut gūt labumu no ikvienas demokrātiskās tiesības personām, kuras ar mazāko attaisnojumu izmantotu šīs tiesības tikai ar mērķi sagraut demokrātiju.

“Plaša rīcības brīvība”

3.1. No pašiem pirmsākumiem Tiesa (sākumā Komisija) uzskatīja, ka attiecībā uz valsts uzliktajiem ierobežojumiem tiesībām balsot un kandidēt vēlēšanās valsts varas iestādes bauda “plašu rīcības brīvību”, lai arī Tiesas pienākums ir kā pēdējai noteikt, vai 1. protokola 3. panta prasības ir ievērotas [Atsauce: 1987. gada 2. marta spriedums lietā Mathieu–Mohin et Clerfayt c. Belgique, A sērija, Nr. 113, 23. lpp., 52. punkts; 1997. gada 1. jūlija spriedums lietā Gitonas et autres c. Gr¸ce, Recueil des arrźts et dēcisions 1997–IV, 1233.–1234. lpp., 39. punkts; Lielajā palātā skatītā lieta Labita c. Italie, Nr. 26772/95, 201. punkts, CEDH 2000–IV; Podkolzina c. Lettonie, Nr. 46726/99, 33. punkts, CEDH 2002–II; Selim Sadak et autres c. Turquie, Nr. 25144/94, Nr. 26149/95 līdz Nr. 26154/95, Nr. 27100/95 un Nr. 27101/95, 31. punkts, CEDH 2002–IV; un Hirst c. Royaume–Uni (no 2), Nr. 74025/01, 36. punkts, paredzēts publicēt CEDH 2004–...]. Šķiet, ka Tiesas judikatūra dilstošā secībā nošķir “plašu rīcības brīvību”, “noteiktu rīcības brīvību” un “rīcības brīvību”. Vēlēšanu tiesību sakarā Tiesa atstāj valsts varas iestādēm plašāko brīvību.

3.2. Praksē Tiesa vairāku gadu laikā, jebkurā gadījumā līdz šim brīdim, ir vienmēr piemērojusi savu principu ar domu, ka valsts varas iestādes atrodas vislabākā pozīcijā nekā starptautisks tiesnesis, lai noteiktu to, kas ir vislabākais vēlētai demokrātijai un plurālisma prasībām pastāvošā politiskā, vēsturiskā un sociālā kontekstā, kas konkrētajā valstī valda attiecīgajā brīdī. Tikai absolūti izņēmuma gadījumos Tiesa izmantoja savas tiesības uzraudzīt, lai vietējo varas iestāžu viedokli aizstātu ar savējo attiecībā uz ierobežojumiem, kas skar tiesības balsot un tiesības kandidēt vēlēšanās. Līdz šim brīdim valstu tiesībās noteiktie ierobežojumi praktiski visi ir veiksmīgi izturējuši Strasbūras institūciju kontroli; visi, izņemot tie, kas tiek piemēroti Latvijā.

3.3. Es domāju, ka Tiesai nebija tiesību lemt par tik subjektīvu un sarežģītu jautājumu kā jautājumu par to, vai pārejas periods uz jauno demokrātiju bija vai nebija beidzies 1998. gadā. Vairākums piešķir būtisku nozīmi faktam, ka apstrīdētais ierobežojums varētu būt attaisnojams pārejas periodā, bet nevis 1998. gadā, kad pielāgošanās periods bija pagājis. Es nesaskatu, kā starptautiska tiesa būtu labākā pozīcijā nekā valsts varas iestāžu demokrātiskie līderi, kuri katru dienu un ļoti tuvu saskaras ar Latvijas vēstures patiesībām, lai pieņemtu attiecīgus vērtējuma spriedumus tik gaistošā un īslaicīgā jautājumā kā tādā, lai noskaidrotu, kurā tieši brīdī ārkārtas vai pārejas stāvoklis ir beidzies. Nepastāvot objektīvi identificējamiem kritērijiem (kā Latvijas pievienošanās NATO un Eiropas Savienībai 2004. gadā), Tiesai būtu vajadzējis uzskatīt, ka jautājums par to, vai pārejas periods bija beidzies, bija pilnībā valsts rīcības brīvības jautājums.

3.4. Vēl vienu reizi uzsveru, ka es nesaskatu, kāpēc Tiesai būtu jāsoda valdība atbildētāja tieši par to, ka tā nav bijusi pret iesniedzēju tik strikta, cik tā būtu varējusi būt. Jebkurai valstij pēc asiņaina valsts apvērsuma ir bijis attaisnojami ierosināt krimināllietu pret personām, kuras tika turētas aizdomās kā līdzdalībnieki bruņotas darbības mēģinājumā, kura mērķis bija demokrātiskās iekārtas gāšana. Ja iesniedzēja būtu bijusi atzīta par vainīgu pēc krimināllietas izskatīšanas, viņa automātiski būtu zaudējusi savas vēlēšanu tiesības. Latvijas varas iestādes (samierināšanās nolūkā vai varas struktūru trausluma dēļ, to mēs nezinām, taču tas nav svarīgi) pasargāja iesniedzēju no krimināllietu ierosināšanas pret viņu un tā vietā ar viņu ir apgājušās privileģēti: sods tika uzlikts pēc sacīkstes principa izskatīta civilprocesa ietvaros. Tiesa, iespējams, neko nebūtu iebildusi pret kriminālsodu, kas būtu papildināts ar vēlēšanu tiesību atņemšanu. Es tādējādi uzskatu, ka paradoksāli ir tas, ka Latvija, atļaujot iesniedzējai izbēgt no kriminālsodu uzliktās traumas, nevar tajā pat laikā viņu sodīt jebkādā citādā veidā.

3.5. Šajā lietā valsts varas iestādes vadīja acīmredzama rūpe aizsargāt demokrātijas tēlu un ticamību; faktiski tās baidījās, ka, atļaujot pret demokrātiju noskaņotiem aktīvistiem kandidēt vēlēšanās līdzās tiem, kas bija dārgi samaksājuši par demokrātijas atdzimšanu, demokrātijas garīgā autoritāte tikai samazināsies un viennozīmīga iedvesma, kura būtu jārada plurālisma tēlam, tikai kļūs neskaidra. Man nav vienaldzīgi, tālu no tā, konstatēt, ka tikai šajā lietā Tiesa ir atsacījusies no savas “plašās rīcības brīvības” doktrīnas, lai aizstātu ar klasisku politiski vēsturisko pārliecību tās valsts pārliecību, kura zaudēja demokrātiju, pateicoties tādu personu kā iesniedzējas varoņdarbiem, kura to atguva, neskatoties uz nenogurstošām cīņām no viņas tipa personām un kura to saglabā par spīti viņai līdzīgo personu dedzīgai vēlmei.

Aizliegums kandidēt vēlēšanās Tiesas skatījumā

4.1. Tiesa vienmēr ir uzskatījusi, ka 1. protokola 3. pantā netieši ietvertās politiskās tiesības, proti, tiesības balsot un tiesības kandidēt vēlēšanās, nav absolūtas, bet var būt pakļautas ierobežojumiem ar nosacījumu, ka tie nepārkāpj šo tiesību pašu būtību, ka tiem ir leģitīms mērķis un ka izmantotie līdzekļi nav nesamērīgi [Atsauce: augstāk minētais spriedums lietā Mathieu–Mohin et Clerfayt c. Belgique, 22.–23. lpp.].

4.2. Tomēr, piemērojot šo no tā brīža svēto doktrīnu, Strasbūras institūcijas, vismaz līdz šim, ir uzskatījušas par leģitīmiem dažādu dalībvalstu noteiktos visdažādākos ierobežojumus uz tiesībām balsot un kandidēt vēlēšanās.

4.3. Tāpat arī šīm tiesībām noteiktie ierobežojumi dzīvesvietas dēļ ir vairākas reizes izskatīti Tiesas institūcijās, kurām attiecībā uz tiem nebija nekas iebilstams [Atsauce: Komisijas 1979. gada 10. maija lēmums lietā Alliance des Belges de la Communautē europēenne c. Belgique, Nr. 8612/79, D.R. 15, 259. lpp.] — pat gadījumā, kad aizliegums kandidēt vēlēšanās pamatojās uz “nosacījumu par uz četriem gadiem nepārtrauktu dzīvesvietu” [Atsauce: Komisijas 1997. gada 15. septembra lēmums lietā Polacco et Garofalo c. Italie, Nr. 23450/94, D.R. 90, 5. lpp.]. Tās arī ir apstiprinājušas politisko tiesību atņemšanu sakarā ar nosacījumiem par pilsonību vai pavalstniecību [Atsauce: Komisijas 1997. gada 21. maija lēmums lietā Luksch c. Italie, Nr. 27614/95, D.R. 89, 76. lpp.] vai dubultās pilsonības dēļ [Atsauce: Komisijas 1996. gada 21. novembra lēmums lietā Ganscher c. Belgique, Nr. 28858/95, D.R. 87, 130. lpp.]. Tās ir akceptējušas vispārīgus vecuma ierobežojumus [Atsauce: W, X, Y et Z c. Belgique, Nr. 6745/74 un Nr. 6746/74, Annuaire XVIII (1975), 236. lpp.], kā, piemēram, nepieciešamību būt sasniegušam minimums četrdesmit gadu vecumu, lai varētu kandidēt Beļģijas Senātā [Ibidem.], kā arī aizliegumu kandidēt vēlēšanās personām, kuras jau ir citas valsts parlamenta deputāti [Atsauce: Komisijas 1984. gada 7. marta lēmums lietā M. c. Royaume–Uni, Nr. 10316/83, D.R. 37, 129. lpp.]. Valodas zināšanas ir tikušas atzītas par pietiekamu iemeslu, lai atļautu vai neatļautu personai kandidēt vēlēšanās [Atsauce: Komisijas 1997. gada 8. septembra lēmums lietā Clerfayt c. Belgique, Nr. 27120/95, D.R. 90, 15. lpp.], tieši tāpat kā noteikums, kas tiesības kandidēt vēlēšanās pakļauj pienākumam dot zvērestu attiecīgajā valodā [Atsauce: Komisijas 1985. gada 12. decembra lēmums lietā Fryske Nasjonale Partij et autres c. Pays–Bas, Nr. 11100/84, D.R. 45, 240. lpp.]. Aizliegums apcietinājumā esošajām personām [Atsauce: Komisijas 1998. gada 14. aprīļa lēmums lietā Holland c. Irlande, Nr. 24827/94, D.R. 93, 15. lpp.] un par smagiem noziedzīgiem nodarījumiem notiesātām personām kandidēt vēlēšanās [Atsauce: Komisijas 1983. gada 4. jūlija lēmums lietā H. c. Pays–Bas, Nr. 9914/82, D.R. 33, 242. lpp.] arī ir saņēmis Strasbūras institūciju akceptu.

4.4. Ļoti nesen Tiesa izņēmuma kārtā nosodīja Anglijas likumā paredzēto politisko tiesību atņemšanu visām personām, kuras izcieta brīvības atņemšanas sodu. Tomēr tā nonāca pie tāda secinājuma tikai tāpēc, ka šis ierobežojums skāra bez izņēmumiem visus ieslodzītos, neskatoties uz izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumu un brīvības atņemšanas soda ilgumu. Aizlieguma automātiskais un vispārīgais raksturs ir tas, kas Tiesai lika atzīt, ka ir noticis pārkāpums [Atsauce: augstāk minētais spriedums lietā Hirst c. Royaume–Uni (no 2).].

4.5. Līdz šim tie ierobežojumi tiesībām balsot un tiesībām kandidēt vēlēšanās, kuru mērķis nebija nodrošināt demokrātijas pastāvēšanu vai autoritāti, ir saņēmuši Strasbūras institūciju svētību. Tādējādi ir mulsinoši pieņemt, ka ar rūpēm par demokrātijas morālā prestiža stiprināšanu apveltīts ierobežojums ir tas, kas šodien rada šo institūciju nopēlumu.

4.6. Šķiet, ka pilnībā ir pieņemams tas, ka personai, kurai ir nepilnīgas attiecīgās valodas zināšanas, tiek atteiktas tiesības kandidēt vēlēšanās — lai arī šis kandidāts nenodarītu neko sliktu demokrātijai. Tajā pašā laikā nav pieņemams, ka persona, kura pavadīja visu savu dzīvi, lai ievērotu un pildītu antidemokrātiskas dogmas, ir kavēta iegūt kādus no labumiem, ko piedāvā šī demokrātija, kas, ja tas būtu atkarīgs tikai no viņas, kļūtu par aizmirstu lappusi vēstures grāmatās.

4.7. Tiesa ir bijusi augstsirdīga attiecībā uz personām, kuru attiecības ar demokrātiju ir bijušas vai vēl joprojām ir pilnībā problemātiskas, un smagi sodījusi tās, kuras mēģina to aizsargāt no kaitētājiem, ko ietver pašapmierināti un savā pārliecībā nocietinājušies antidemokrāti.

Tiesneša Levita atsevišķais viedoklis

(Tulkojums)

I.

1. Man žēl, ka nevaru pievienoties manu kolēģu šajā lietā izdarītajiem secinājumiem un jo īpaši argumentācijai.

2. Es pilnībā piekrītu tiesneša Bonello atsevišķajā viedoklī izteiktajiem iebildumiem par Līgumslēdzējām valstīm piešķirto rīcības brīvību vēlēšanu likumdošanas jomā, ieskaitot iemeslus aizliegumam kandidēt vēlēšanās.

3. Agrāk Strasbūras institūcijas šajā jomā ir atstājušas Līgumslēdzējām valstīm visplašāko iespējamo rīcības brīvību. Es vēlētos zemāk izskaidrot iemeslus, kuru dēļ, manuprāt, arī uz šo lietu būtu jāattiecina rīcības brīvība.

II.

4. Visas demokrātijas balstās uz tām pašām kopīgajām vērtībām un pamatprincipiem. Tomēr šīm vērtībām un principiem iedotā juridiskā forma konstitucionālā iekārtā dažādās valstīs atšķiras. Tāpēc modernās demokrātijās var runāt par konstitucionālo iekārtu plurālismu.

Šis plurālisms attiecas arī uz vēlēšanu sistēmām, jo tās ir daļa no demokrātiskas valsts konstitucionālās iekārtas. Arī vēlēšanu sistēmas dažādās valstīs atšķiras, palikdamas demokrātiskas, ja tās ievēro dažus demokrātisku vēlēšanu norisei būtiskus principus.

5. Attiecībā uz vēlēšanu tiesībām, apskatot tās kā demokrātiskas valsts konstitucionālās iekārtas centrālo jautājumu, var apgalvot, ka tās balstās uz kopīgu universālu principu. Runa ir par principu, saskaņā ar kuru iedzīvotāju vairākums bauda kā aktīvās, tā pasīvās vēlēšanu tiesības. Faktiski šī principa ievērošana ir izšķirošais jautājums, lai noteiktu, vai vēlēšanu sistēma var tikt atzīta par demokrātisku.

6. Tomēr šis princips nekad netiek piemērots bez izņēmumiem. Faktiski valstu konstitucionālās iekārtas paredz demokrātiskas vēlēšanu tiesības, aizliedzot tās izmantot atsevišķām personām. Tādējādi var runāt, ka šis aizliegums ir izņēmums no vispārējā principa.

7. Demokrātiskās valstis ir vienādi izvēlējušās atsevišķus vēlēšanu tiesību atņemšanas veidus. Faktiski visas šīs valstis atņem tiesības balsot psihiski slimām personām un nepilngadīgajiem. Šis izņēmums tiek uzskatīts kā dabisks, jo tas nekad nav ticis atzīts par problēmui.

8. Līdzās nepilngadīgajiem cita būtiska iedzīvotāju daļa ir parasti izslēgta no vēlēšanām: ārvalstnieki, ieskaitot tos, kuri ir dzimuši valstī vai tajā ilgstoši dzīvo. Šeit runa ir par nacionālās demokrātiskās valsts jēdziena dabisku rezultātu.

Tomēr pat šajā sakarā valstīs nepastāv pilnīgi nekāda vienota prakse. Atsevišķās Eiropas Padomes dalībvalstīs aizliegums ārvalstniekiem balsot tika atcelts un šai iedzīvotāju daļai tika piešķirtas vēlēšanu tiesības, pastāvot dažiem nosacījumiem, un pamatā pašvaldības līmenī (Īrijā kopš 1963. gada, pēc tam Zviedrijā, Norvēģijā, Nīderlandē, Dānijā un Somijā; Apvienotā Karaliste atcēla šo aizliegumu Britu nāciju sadraudzības valstu pilsoņiem visās vēlēšanās, ieskaitot valsts parlamentu).

Taču 1990. gadā Vācijas konstitucionālā tiesa gari argumentētā spriedumā uzskatīja, ka ārvalstnieku tiesību balsot aizlieguma atcelšana pārkāptu demokrātijas un valsts suverenitātes principu pašu būtībuii.

9. Daudzās Līgumslēdzējās valstīs persona zaudē savas vēlēšanu tiesības, kad krimināltiesa viņu notiesā. Piemēram, Austrijā un Vācijā personas, kuras ir notiesātas ar brīvības atņemšanas sodu, kas ir ilgāks par vienu gadu, nevar piedalīties vēlēšanās. Īrijā tas pats notiek gadījumā, kad brīvības atņemšanas sods ir lielāks par sešiem mēnešiem, un Beļģijā — kad tas ir lielāks tikai par četriem mēnešiem. Apvienotajā Karalistē ikvienam notiesātajam ir atņemtas tiesības balsot, neskatoties uz brīvības atņemšanas soda ilgumuiii.

Turpretim Zviedrijā notiesātajiem vispār netiek atņemtas vēlēšanu tiesības. Nesenajā 2003. gada 5. martā pieņemtajā spriedumā Latvijas Satversmes tiesa arī nolēma, ka Latvijas tiesību aktos ietvertā tiesību norma, kas atņem notiesātajiem tiesības balsot, bija pretrunā vēlēšanu brīvības principam.

10. Tāpat ir jāatzīmē, ka atsevišķu civiltiesiska rakstura pārkāpumu izdarīšana var arī būt pietiekama, lai tiktu atņemtas tiesības balsot. Piemēram, Apvienotajā Karalistē un Īrijā bankrotējušajai personai ir atņemtas vēlēšanu tiesības. Acīmredzami likumdevējs vēlējās aizsargāt parlamentu no personām, kurām sabiedrības skatījumā nav nepieciešamās uzticamības, lai izmantotu šīs tiesības.

11. Dažādu demokrātisko valstu konstitucionālās iekārtas arī paredz tiesību balsot un tiesību kandidēt vēlēšanās atņemšanu sakarā ar citiem iemesliem, kuri dažādās valstīs atšķiras, piemēram, kad pilsonis ir nodibinājis savu dzīvesvietu ārvalstī. Turklāt dažas Līgumslēdzējas valstis atņem tiesības kandidēt vēlēšanās dažādām ierēdņu kategorijām (piemēram, Grieķija, Spānija, Īrija, Portugāle un Somija).

12. Kopumā visu demokrātisko valstu konstitucionālās iekārtas pakļauj vēlēšanu tiesības vispārīgajam principam, saskaņā ar kuru iedzīvotāju vairākums bauda šīs tiesības. Tāpat tās paredz arī noteiktus iemeslus, kāpēc šīs tiesības tiek atņemtas.

13. Tiesa ir atzinusi, ka 1. protokola 3. pantā ietvertās tiesības nav absolūtas, bet ka pēc analoģijas Konvencijas 8. līdz 11. pantam tās ir pakļautas tieši neformulētiem ierobežojumiem. Valstis šajā jomā bauda plašu rīcības brīvību, bet Tiesas kompetencē kā pēdējai ir lemt par 1. protokola 3. panta prasību ievērošanu iv. Šīs tiesības var būt pakļautas likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuriem jāsatur leģitīms mērķis, un ierobežojumam ir jābūt proporcionālam. v

III.

14. Lai saprastu vēlēšanu tiesību juridisko dabu, svarīgi ir uzsvērt, ka runa ir par indivīda politiskajām tiesībām, kuras ir valsts institucionālās iekārtas sastāvdaļa.

Tādējādi vēlēšanu tiesībām piemīt atšķirīga funkcija no tās, kāda ir cilvēktiesībām. Pirmo mērķis ir nodrošināt tautas demokrātisku dalību valsts pārvaldē un leģitimēt valsts institūcijas, kamēr otrās sliecas aizsargāt individuālās brīvības no valsts iejaukšanās, kā arī garantēt noteiktus materiālus vai nemateriālus labumus.

Citiem vārdiem sakot, vēlēšanu tiesības ir instruments, kas indivīdam dots, lai viņam atļautu ietekmēt valsts politiku, kamēr cilvēktiesības ir juridisks “vairogs”, kas aizsargā indivīdu pret valsts iejaukšanos viņa brīvībās, kā arī atsevišķos gadījumos tiesisks iemesls, lai no valsts sev pašam prasītu noteiktus labumus.

15. Tādējādi valstu konstitucionālajās iekārtās sakarā ar to atšķirīgo juridisko dabu vēlēšanu tiesības nekad netiek uzskatītas par cilvēktiesībām (būtiskām, pamata), bet vairāk kā politiskās tiesības, kuras pieder konstitucionālās iekārtas institucionālajai jomai.

Tāpēc šo tiesību juridiskā nozīme, tāpat kā to interpretācija un praktiska piemērošana, balstās uz atšķirīgiem principiem nekā tiem, kas ir piemērojami attiecībā uz cilvēktiesībām.

16. 1. protokola 3.pants Konvencijā ir unikāla tiesību norma, jo tas nostiprina vēlēšanu tiesības kā cilvēktiesības. Tas nevar vēlēšanu tiesībām atņemt tām piemītošo politisko tiesību raksturu, bet tām piešķir dubultu nozīmi. Tās vienlaicīgi ir cilvēktiesības (Konvencijas sistēmā) un politiskās tiesības.vi

17. Kad Tiesa izskata iesniegumus, kuri iesniegti, atsaucoties uz 1. protokola 3. pantu, tā vienmēr atrodas dilemmas priekšā: no vienas puses, tai, protams, ir pienākums aizsargāt indivīda vēlēšanu tiesības, bet, no otras puses, tā nedrīkst pārkāpt savas tiešās un netiešās leģitimitātes robežas un mēģināt rakstīt likumu tautas vietā par konstitucionālo iekārtu, kurai šī tauta ir sevi ziedojusi.

Šī dilemma ir unikāla problēma Konvencijas sistēmā, jo tikai 1. protokola 3. pantā ietvertajām tiesībām ir šī svarīgā cilvēktiesību un valsts konstitucionālās iekārtas jautājuma dubultā daba.

18. Piemērots veids, lai izietu no šīs dilemmas, ir rīcības brīvība. Tā nozīmē to, ka gadījumā, kad tiek izvērtēts ierobežojuma likumīgais mērķis un samērīgums, šiem diviem jautājumiem ir dažāds svars; ja Tiesa nolemj, ka ierobežojumam ir leģitīms mērķis un tas nav patvaļīgs, tad tā var to uzskatīt par nesamērīgu tikai izņēmuma gadījumos.

Tādējādi Tiesa nedrīkst ignorēt 1. protokola 3. panta īpašo dabu. Tai ir jāpatur prātā, ka lēmumi, kurus tā pieņem jautājumos par 3. pantu, var neattaisnojami ietekmēt Līgumslēdzējas valsts konstitucionālo iekārtu. Citiem vārdiem sakot, Konvencijas sistēma neleģitimē Tiesu tieši iejaukties valsts demokrātiski konstitucionālajā iekārtā, kuras neievērošanas gadījumā notiktu demokrātijas un valsts suverenitātes principu pārkāpums. Pārāk vienkārša pieeja šim pantam var viegli radīt šo divu principu pārkāpumu.

19. Šķiet, ka Tiesa un bijusī Komisija labi zināja 1. protokola 3. panta īpašo dabu. Kā parāda Strasbūras institūciju judikatūra, to vispārīgā politika bija atstāt Līgumslēdzējām valstīm visplašāko iespējamo rīcības brīvību, lai izvairītos aizskart demokrātijas un nacionālās suverenitātes principus. vii

Praktiski visus vēlēšanu tiesību aktos noteiktos ierobežojumus, kuri paredzēti dažādu Līgumslēdzēju valstu konstitucionālajā iekārtā, Strasbūras institūcijas ir atzinušas par savienojamiem ar 1. protokola 3. pantu. Tikai nedaudzos izņēmuma gadījumos tas tā nebija, kad runa bija par vēlēšanu tiesību pašu būtību viii, kas Tiesai lika nonākt pie pārkāpuma konstatēšanas.

IV.

20. Vairākuma konstatējums, ka šajā lietā noteiktajiem ierobežojumiem ir leģitīmi mērķi (sprieduma 86. punkts), jau, manuprāt, norāda, ka šie ierobežojumi bija proporcionāli.

Tā rezultātā tomēr vairākums interpretēja rīcības brīvību ļoti šaurā veidā un tādējādi secināja, ka ierobežojumi bija nesamērīgi.

Es nevaru piekrist šim viedoklim. Pretēji tam, es uzskatu, ka šajā lietā iesaistītā sabiedrības interese prasīja, ka valstij tiek atstāta daudz plašāka rīcības brīvība nekā “parastajās” lietās, kas tiek izskatītas 1. protokola 3. panta sakarā.

21. Vairākums atzīmē, ka Latvijas tiesību normai, kas nosaka aizliegumu kandidēt vēlēšanās personām, kuras ir aktīvi darbojušās atsevišķās organizācijās pēc 1991. gada 13. janvāra, ir leģitīmi mērķi, proti, Latvijas valsts neatkarības, demokrātijas un valsts drošības aizsardzība (sprieduma 86. punkts). Pie tam vairākums arī atzīst, ka šis ierobežojums bija samērīgs pirmajos gados pēc demokrātiskas neatkarīgas valsts atjaunošanas (sprieduma 92. punkts).

Taču pēc tam vairākums pāriet pie pašreizējās situācijas analīzes, lai secinātu, ka iesniedzēja vairs nerada nekādas briesmas šī ierobežojuma aizsargātajiem leģitīmajiem mērķiem (sprieduma 92.–99. punkts).

22. Es varu piekrist vairākuma viedoklim, ka iesniedzēja šobrīd vairs nerada reālas briesmas valstij un demokrātijai, ja ar “briesmām” saprot tāda jauna valsts apvērsuma gatavošanu, kādi divreiz notika 1991. gadā. Es vēlētos atgādināt, ka vienīgi ļoti daudzu pamatā neapbruņotu cilvēku (“Rīgas barikādes”) īstenotā parlamenta un valdības aizsardzība lika ciest neveiksmi šiem valsts apvērsuma mēģinājumiem.

23. Tiesai vienmēr ir jāpatur prātā lietas konteksts, jo īpaši, kad apstākļi ir tik jutīgi un sarežģīti, kā tas ir šajā lietā.

Pirmais šīs lietas aspekts, kas jāņem vērā, ir demokrātiskās iekārtas atjaunošana pēc nedemokrātiska (totalitāra) režīma sabrukšanas.ix Vis“vecākajām” Līgumslēdzējām valstīm nav reālas pieredzes šādā situācijā. Otrais aspekts ir valsts, kura bija nelikumīgi okupēta, atjaunošanas aspekts. Tas prasa pielikt punktu nelikumīgai situācijai, kuru radīja ārvalsts, neievērojot starptautiskās tiesības.x

Vairākums tieši atzīst, lai arī vispārīgi, ka šai lietai ir sarežģīts konteksts (sprieduma 90.–92. punkts). Neskatoties ne uz ko, kad vairākums izvērtē detaļas, tas, šķiet, pazaudē no redzesloka šīs lietas patieso dimensiju.

24. Viena no jaunajās demokrātijās esošajām pamatproblēmām ir tautas uzticēšanās tās institūcijām. Tieši visu uzticēšanās demokrātiskajām institūcijām ir sine qua non nosacījums demokrātijas stabilitātei.

Iedzīvotāji ir piedzīvojuši situāciju, kad nevalda tiesības (Unrechtsstaat), un sakarā ar šo faktu viņiem ir grūti atzīt demokrātisku institūciju un politiku labos nodomus. Valsts institūciju un neuzticēšanās politiķiem distance ir parasta parādība un šajā nozīmē “parasta” sabiedrībā, kāda pastāv jaunajās demokrātijās, jo īpaši, kad “revolūcija” ir beigusies un kad demokrātijas ierastā kārtība ir sakārtota.

25. Šīs lietas ietvaros svarīgi ir konstatēt, ka uzticības atjaunošana jaunajās demokrātiskajās institūcijās ir ievērojami traucēta, kad bijušā totalitārā režīma piekritēji vai bijušie pārstāvji ieņem amatus jaunajās institūcijās (valdības dienestos, valsts iestādēs, parlamentā utt.) — lai arī tajā pašā laikā viņiem vēl joprojām ir atbalsts noteiktā sabiedrības daļā.

26. Runa šeit ir par vispārīgas problēmas aspektu, ko rada “pagātnes izvērtēšana” (Vergangenheitsbewältigung), ar kuru saskaras visas jaunās demokrātijas.

Sabiedrībai un valstij ir jāatrod labs veids, kā tikt skaidrībā ar bijušā režīma nodarītajām netaisnībām: kā kompensēt cietušajiem, kādu likteni atstāt bijušā totalitārā režīma piekritējiem, kā parādīt visai sabiedrībai kvalitatīvu atšķirību starp valsti, kurā nevalda likuma vara, un demokrātisku sistēmu, kurā valda likuma vara.

27. Šajā sakarā maz ko var sagaidīt no “vecajām” tradicionālajām demokrātijām kā teorijā (tiesību zinātnes), tā praksē. Padomi, kurus tās sniedz, ir pārāk vispārīgi, jo šie jautājumi nav viņām bijuši uzdoti.xi

Tāpēc tām ir jābūt jaunajām demokrātijām, kurām ir pienākums pašām rast šīm problēmām atbilstošu risinājumu kā tiesību zinātnes teorijā, tā arī praksē.

28. Iespējamās pieejas šīm jauno demokrātiju problēmām ir ļoti dažādas un dažādās valstīs atšķiras. To pamatā ir vairāki faktori, kā, piemēram, demokrātisko spēku un totalitārā režīma piekritēju skaits, demokrātiskās revolūcijas īpašie apstākļi, bijušā režīma piekritēju vai pārstāvju koncentrācija jaunajā elitē un vēsturiskā pieredze, un citi tāda veida apstākļi.

Dažās valstīs pret bijušā režīma pārstāvjiem, kuri izdarījuši noziegumus, ir bijušas ierosinātas formālas krimināllietas, bet šīs lietas vairākumā gadījumu ir atdūrušās pret principu nulla poena sine lege. Tāpēc valsts bijušo vadītāju krimināla rakstura darbības varēja palikt nesodītas.xii

Dienvidāfrika, Argentīna un atsevišķas citas Latīņamerikas valstis ir izveidojušas “patiesības noskaidrošanas komisijas” to “pagātnes izvērtēšanas” politikas ietvarosxiii.

29. Vairākās jaunajās demokrātiskajās valstīs tiesību akti paredz noteiktus ierobežojumus, kas ierobežo bijušā režīma, kurā nevaldīja likumu vara, pārstāvju un piekritēju iespēju ieņemt atsevišķus oficiālus amatus, jo īpaši valsts pārvaldē.

Vācijā, piemēram, likums aizliedza, pastāvot zināmiem nosacījumiem, Austrumvācijas slepeno dienestu bijušajiem aģentiem (Stasi) būt par deputātiem.

Šis likums ir bijis praktiski piemērots. 1999. gada 29. aprīlī, piemēram, Tīringes zemes landtāga deputāts zaudēja savu mandātu pēc tam, kad tika atklāts, ka viņš iepriekšējā režīmā bija slepeno dienestu aģents.xiv Šajā lietā jāatzīmē tas, ka, tāpat kā Latvijā, netika uzskatīts par nepieciešamu pierādīt bijušā aģenta personisku vainu — pietika pierādīt, ka deputāts patiešām bija slepeno dienestu aģents.

Tāpat kā vēl joprojām Latvijā, nebija nepieciešams izvērtēt, vai deputāts vēl joprojām radīja reālas briesmas demokrātiskajai iekārtai. Viņam tika atņemts mandāts, balstoties uz to, ka šāda persona diskreditē parlamentu.

Šo deputātiem uzlikto ierobežojumu mērķi izskaidroja arī Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa lietā par piemērojamiem noteikumiem, kādā kārtībā tiek veikta īpaša izmeklēšana par Federālā parlamenta deputātu bijušo darbību Stasi aģentu statusā. Federālā Konstitucionālā tiesa nolēma, ka šī izmeklēšana balstījās uz pieņēmumu, ka “deputāta kā Valsts [bijušās VDR] drošības aģenta iepriekšējās darbības atņem viņam nepieciešamo leģitimitāti, lai būtu par Bundestāga deputātu. Šis noteikums nesamazina viņa godu kā personiskās tiesības, bet [vairāk] apšauba viņa spējas pārstāvēt tautu parlamentā”.xv

30. Jāatzīmē, ka atsevišķās jaunajās demokrātijās nav īpašas politikas “pagātnes izvērtēšanas” sakarā un diskusija par šiem jautājumiem vēl nav sākusies. Citās valstīs šāda diskusija sākas tikai pēc noteikta laika, kad demokrātiskā kultūra un juridiskā izpratne sasniedz noteiktu līmeni un kad bailes par iepriekšējā režīma atgriešanos ir pazudušas. Argentīnā un Čīlē, piemēram, tikai nesen sākās diskusija par šīm problēmām, un pret bijušā autoritārā režīma pārstāvjiem tika pieņemti pasākumi, kas ir gandrīz divas desmitgades pēc demokrātijas atjaunošanas.

Vairākuma netiešais pieņēmums šajā lietā, ka šīs problēmas atrisinātos, paejot laikam, bez diskusijas un īpašas politikas (sprieduma 92. un 97. punkts), tādējādi nav reāls, vismaz tāpēc, ka bijušās padomju totalitārās sistēmas cietušo paaudze vēl joprojām dzīvo.

31. Pieeju lielā dažādība attiecībā uz “pagātnes izvērtēšanas” sarežģīto problēmu noved tikai pie viena secinājuma: šeit nevar būt vienotas pieejas.

Tikai intensīva diskusija sabiedrībā un valsts organizēta politika, kuras mērķis ir atlīdzināt netaisnības, kuras nodarījis iepriekšējais režīms, un stiprināt tautas uzticēšanos demokrātiskajām institūcijām (kas var paplašināt atsevišķus ierobežojumus attiecībā uz iepriekšējā režīma piekritējiem), var ilglaicīgi samierināt sabiedrību un panākt, lai stabilizētos demokrātiskā iekārta. Svarīgi ir minēt, ka, lai notiktu samierināšanās, nepieciešams, lai iepriekšējā režīma piekritēji nožēlo netaisnības, kuras viņi ir izdarījuši (kas, kā to norāda tiesnesis Bonello atsevišķajā viedoklī, nav noticis iesniedzējas gadījumā).

Lai kā arī būtu, katrā valstī ir runa par patiesi politisku procesu, kurš nedrīkst tikt deformēts uz vienkāršotu pieeju balstītiem tiesu spriedumiem.

32. Latvijas sabiedrībā notiek diskusija par to, vai šie ierobežojumi ir (vēl joprojām) nepieciešami. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augustā pieņemtais spriedums, kuram pievienots trīs tiesnešu spēcīgs atsevišķais viedoklis, atspoguļo šo diskusiju. Tāpat jānorāda, ka pēc ļoti garām un ilgām diskusijām Latvijas parlaments nolēma atcelt šos ierobežojumus attiecībā uz 2004. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

33. Manuprāt, Tiesai bija jāņem vērā šī jautājuma dziļi politiskais raksturs tā vietā, lai sevi nostādītu sabiedrības vietā un pieņemtu tiesas lēmumu šajā jautājumā, kas neatļautu ne izbeigt diskusiju, ne atrisināt problēmu. Jebkurā gadījumā ierobežojumu uzlikšana iepriekšējā totalitārā režīma piekritēju tiesībām kandidēt vēlēšanās nav nesamērīga leģitīmajam mērķim, jo īpaši mērķim stiprināt uzticību demokrātiskajām institūcijām. Šie ierobežojumi izriet no “demokrātija, kas spējīga sevi aizstāvēt” jēdziena, kas ir atzīts Tiesas konsekventajā judikatūrā un uz kuru šajā lietā atsaucās vairākums (sprieduma 92. punkts).

V.

34. Vairākums novirzās no Strasbūras institūciju judikatūrā noteiktajiem vispārīgajiem principiem lietās, kurās par nepilsonisku rīcību notiesātām personām tika atņemtas tiesības balsot, nesniedzot attaisnojošu pamatojumu šādām izmaiņām.

Manuprāt, viens no visvājākajiem vairākuma argumentācijas punktiem ir 88. punkta otrā daļa, kur tā mēģina nošķirt šo lietu no bijušajā Komisijā izskatītajām lietām par to personu vēlēšanu tiesībām, kuras tika notiesātas tūlīt pēc Otrā pasaules kara par sadarbošanos ar ienaidnieku vai par citāda veida nepilsonisku rīcību kara laikā. Sprieduma 84. punktā, cita starpā, Tiesa citē trīs lēmumus, kurus ir vērts izvērtēt detalizētāk.

35. Lietā X. c. Pays–Basxvi Amsterdamas speciālā tiesa 1948. gadā notiesāja 1888. gadā dzimušu iesniedzēju par nepilsonisku rīcību. Viņš nekad nebija piedalījies bruņotās cīņās pret leģitīmām Nīderlandes varas iestādēm, ne arī darbojies nacistu okupācijas spēku izveidotajā represīvajā mehānismā. Viņam pamatā tika pārmesta viņa nelojālā attieksme kā pirms, tā arī kara laikā, jo viņš oficiāli bija Nīderlandes kristīgās preses biroja direktors un neoficiāli nīderlandiešu nacionāli sociālistiskās kustības biedrs un liels trešā Reiha piekritējs. Neņemot neko citu vērā, Nīderlandes varas iestādes nolēma, ka viņa pārkāpums bija pietiekami nopietns, lai viņam uz mūžu atņemtu tiesības balsot. Komisija izskatīja viņa iesniegumu 1974. gadā, kas ir gandrīz trīsdesmit gadus pēc faktu rašanās laika, un atzina to par acīmredzami nepamatotu šādu motīvu dēļ:

“(..) [T]omēr neizriet, ka 3.pants ikvienam bez jebkāda ierobežojuma garantē tiesības piedalīties vēlēšanās; tāpat vispārīgi ir atzīts, ka atsevišķām ierobežotām personu kategorijām var tikt atņemtas tiesības balsot ar nosacījumu, ka tas nenotiek patvaļīgi.

(..) Komisija uzskata, ka tās pienākums ir šajā sakarā izvērtēt, vai tiesību balsot atņemšana (..) ir bijusi patvaļīga, jo īpaši, vai tās raksturs ir tāds, lai traucētu tautas viedokļa brīvu paušanu, izvēloties likumdevēju varu. Komisija uzskata, ka acīmredzami šis nav tāds gadījums.

(..)

Attiecībā uz (..) 14. panta piemērošanu [Komisija] tādējādi uzskata, ka ir nepieciešams atsaukties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru (1968. gada 23. jūlija spriedums lietā “Par Beļģijas mācību valodas režīmu atsevišķiem aspektiem”), kurā ir noteikti kritēriji, lai izvērtētu atšķirīgo attieksmi: pieņemtā lēmuma objektīvs un saprātīgs attaisnojums un izmantoto līdzekļu samērīgums sasniedzamajam mērķim.

Komisija konstatē, ka Nīderlandē, tāpat kā citās valstīs, to likumu ratio legis, kuri atņem notiesātajiem par nepilsonisku rīcību atsevišķas politiskās tiesības un tieši tiesības balsot, ir nepieļaut atsevišķām personu kategorijām, kuras kara laikā ir ļaunprātīgi izmantojušas savas tiesības darboties savas valsts dzīvē, nākotnē izmantot savas politiskās tiesības ļaunprātīgā veidā, lai nepieļautu pret valsts drošību vai demokrātiskas sabiedrības pamatiem vērstus pārkāpumus.

Komisija uzskata, ka šis ratio legis atbilda Tiesas augstāk minētajā spriedumā noteiktajiem kritērijiem.”

36. Otrs lēmums tika pieņemts lietā X c. Belgiquexvii. 1948. gada februārī 1912. gadā dzimušo iesniedzēju notiesāja Briseles militārā tiesa uz 20 gadiem ar īpašu ieslodzījumu par sadarbošanos ar ienaidnieku kara laikā. 1951. gada februārī viņš izcieta 18 gadus no viņam piespriestā soda un dažus mēnešus vēlāk viņš tika atbrīvots ar nosacījumu. Tomēr viņa notiesāšanas rezultātā automātiski tika piemērota likuma norma, kas viņam uz mūžu atņēma tiesības balsot likumdevēju un komūnu vēlēšanās Beļģijā. 1979. gadā Komisija noraidīja viņa sūdzību, pamatojoties uz sekojošo:

“[T]iesības [balsot], kas nav ne absolūtas, ne neierobežojamas, ir izmantojamas, ņemot vērā Līgumslēdzēju valstu uzliktos ierobežojumus tik tālu, cik tie nav patvaļīgi un nepārkāpj tautas viedokļa brīvu paušanu. (..)

Komisijas kompetencē, izskatot konkrētu lietu, ir izvērtēt, vai šis negatīvais nosacījums ir vai nav izpildīts. Citiem vārdiem, tās pienākums ir šajā sakarā noskaidrot, vai tiesību balsot atņemšana uz mūžu pēc notiesāšanas par nepilsonisku rīcību, par ko sūdzas iesniedzējs, ir patvaļīga, jo īpaši, vai tās raksturs ir tāds, lai traucētu tautas viedokļa brīvu paušanu, izvēloties likumdevēju varu. Komisija uzskata, ka acīmredzami šis nav tāds gadījums.

Faktiski tā konstatē, ka Beļģijā, tāpat kā citās valstīs, to likumu ratio legis, kuri atņem notiesātajiem par nepilsonisku rīcību atsevišķas politiskās tiesības un tieši tiesības balsot, ir nepieļaut atsevišķām personu kategorijām, kuras kara laikā ir ļaunprātīgi izmantojušas savas tiesības darboties savas valsts dzīvē, nākotnē izmantot savas politiskās tiesības ļaunprātīgā veidā, lai nepieļautu pret valsts drošību vai demokrātiskas sabiedrības pamatiem vērstus pārkāpumus (..)».

37. Var uzsvērt, ka abas augstāk minētās lietas attiecas uz laiku pirms sprieduma lietā Mathieu–Mohin et Clerfayt c. Belgique, kas ir pirmais spriedums, kas skaidri un autoritatīvi definē 3. pantā noteikto tiesību apjomu.

Tomēr Konvencijas institūciju pieeja nav mainījusies, pat pēc sprieduma lietā Mathieu–Mohin. Lietā Van Wambeke c. Belgiquexviii Gand militārā tiesa 1945. gada 9. maijā notiesāja iesniedzēju, kas bija 1922. gadā dzimis bijušais Waffen SS biedrs, uz 15 gadiem ar īpašu ieslodzījumu par nodevību, un bez tam viņam uz mūžu tika atņemtas tiesības balsot. 1989. gadā — tas ir 45 gadus pēc faktu rašanās laika — viņam tika atteiktas tiesības piedalīties Beļģijas pārstāvju ievēlēšanā Eiropas Parlamentā. 1991. gadā Komisija noraidīja iesniegumu, atkārtojot augstāk minētajā lēmumā lietā X. c. Belgique izklāstīto argumentāciju.

38. Es vēlētos jo īpaši vērst uzmanību uz faktu, ka visās šajās lietās apspriestās tiesības bija aktīvās vēlēšanu tiesības, tas ir, tiesības balsot, kas prasa mazāk kvalifikācijas un daudz mazāk atbildības nekā tiesības kandidēt vēlēšanās.

Pamatā valstu konstitūcijas vai Līgumslēdzēju valstu vēlēšanu likumi vairumā gadījumu satur dažādus kritērijus attiecībā uz tiesībām balsot un tiesībām kandidēt vēlēšanās, no kurām pēdējās ir pakļautas daudz striktākiem nosacījumiem nekā pirmās. Tādējādi vienmēr ir iedzīvotāju daļa, kura bauda tiesības balsot, bet nevar kandidēt vēlēšanās, jo tā neatbilst valsts tiesību aktos noteiktajiem dažādiem nosacījumiem (piemēram, vecums, sodāmība, bankrots). Šāda atšķirība ir pilnībā dabiska, ja pieņem milzīgo atšķirību, kas nodala no pilsoņa prasīto atbildības līmeni sakarā ar to, ka viņš vienkārši piedalās vēlēšanās, no tā atbildības līmeņa, kas prasīts no likumdevēja. Tā Komisija trīs reizes secināja, ka uz mūžu noteikts ierobežojums šīm pilsoniskajām tiesībām bija savienojams ar 1. protokola 3. pantu.

39. Atgriežoties pie lietas, kas mūs nodarbina, man ir vislielākās grūtības saprast, kā vairākums pēc tam, kad bija atsaucies uz augstāk minētajām lietām, secināja, ka pastāv fundamentāla atšķirība starp šīm lietām un šobrīd izskatāmo lietu. Vienīgais arguments, uz kuru atsaucās Tiesa un kas ir atspoguļots sprieduma 88. punkta pašās beigās, ir tāds, ka šajās trijās lietās iesniedzēji bija notiesāti par ļoti smagiem noziedzīgiem nodarījumiem, augsta līmeņa nodevību, kamēr šajā lietā iesniedzēja nekad nebija ne apsūdzēta, ne notiesāta.

Šis arguments man nešķiet pilnībā pārliecinošs. Faktiski, ja šīs trīs lietas pakļautu tādam pašam izvērtējumam kā tam, kuru Tiesa sniedza šajā lietā — lai arī pati doma veikt identisku izvērtējumu man nešķiet pareiza — esmu pārliecināts, ka valstu pieņemtie lēmumi neatbilstu kritērijiem un Tiesa droši secinātu, ka ir noticis 1. protokola 3. panta pārkāpums.

40. Es varētu pieņemt vairākuma lēmumu iedalīt izvērtējumu par aizliegumu iesniedzējai kandidēt vēlēšanās sodošā aspektā un preventīvā aspektā (sprieduma 87. punkts); tomēr es palieku izbrīnīts, ka šī lieta attiecībā uz preventīvo aspektu nav salīdzināta ar lietām X c. Pays–Bas, X c. Belgique un Van Wambeke c. Belgique. To izdarot, būtu jāsaredz, ka pirmais no šiem trijiem iesniedzējiem tika notiesāts par nevardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, jo viņš ideoloģiski atbalstīja okupācijas varu — pat ja Komisija nesaskatīja atšķirību starp viņu un abiem pārējiem —, ka neviens no iesniedzējiem nekad nebija apsūdzēts par to, ka izdarījis sodāmu darbību vairākus gadus pēc viņa notiesāšanas, un ka attiecīgās valdības nekad viņiem nebija pārmetušas nelojālu rīcību laikā, kad viņi iesniedza savus iesniegumus.

41. Noteikti var uzsvērt faktu, ka, pretēji iesniedzējai šajā lietā, viņi visi bija notiesāti ar kriminālsodiem. Tomēr jāatgādina, ka laiks, kas bija pagājis kopš šīs notiesāšanas, bija vairāk nekā iespaidīgs; faktiski tie bija 36 gadi pirmajā lietā (X c. Pays–Bas), 32 gadi otrajā lietā (X c. Belgique) un 46 gadi trešajā lietā (Van Wambeke c. Belgique).

Tas parāda, ka vismaz vienas paaudzes laiks pagāja, pirms Komisija izskatīja šīs sūdzības, kamēr šajā lietā apstrīdētie notikumi notika 1991. gadā un vēl joprojām ir visiem atmiņās Latvijā. Manuprāt, pats šis fakts ir daudz spēcīgāks par norādīto atšķirību.

42. Visbeidzot, attiecībā uz vairākuma definēto “šobrīdējo bīstamības” kritēriju jāatgādina, ka laikā, kad Komisija pieņēma savus attiecīgos lēmumus augstāk minētajās lietās, pirmajam iesniedzējam bija 86 gadi, otrajam — 67 gadi un trešajam — 69 gadi.

To konstatējot, ja strikti piemēro šajā spriedumā noteiktos kritērijus, šķiet, ka šie trīs bijušie kolaboracionisti un nodevēji bija daudz vairāk nekaitīgāki laikā, kad Komisija izskatīja viņu sūdzības, nekā iesniedzēja šajā lietā ir šodien. Neskatoties uz to, Komisija secināja, ka nav noticis 1. protokola 3. panta pārkāpums.

43. Kā jau es iepriekš teicu, manuprāt, Komisija izvēlējās daudz saprātīgāku ceļu, pamatojot savu argumentāciju nevis uz iesniedzēju šobrīdējo bīstamību — kritēriju, kuru vislabāk var izvērtēt valsts iestādes —, bet uz jautājumu par to, vai viņi bija atbilstoši, lai piedalītos balsošanā.

Šajā sakarā es vēlētos vēlreiz uzsvērt, ka šajā lietā iesniedzēja ir cietusi vienu no visvieglākajiem un mērenākajiem iejaukšanās veidiem Konvencijas garantētajās tiesībās: viņai bija tikai atņemtas tiesības kandidēt vēlēšanās, viņa var balsot un pat vadīt politisku partiju bez mazākās iejaukšanās.

44. Protams, Tiesa nav saistīta ne ar bijušās Komisijas, ne ar savu praksi, un tai ir tiesības veikt izmaiņas, kad tas tai šķiet nepieciešams. Tomēr, ja šim spriedumam ir jāskar šīs izmaiņas, tam vajadzētu sniegt daudz dziļāku un pilnīgāku argumentāciju. Manuprāt, viens mazs arguments 88. punkta beigās ir tālu no tā, lai būtu pietiekams.

45. No savas puses es esmu pārliecināts, ka lietās, kuras ir līdzīgas šai lietai, kas prasa sniegt detalizētus apsvērumus, kas balstīti uz attiecīgās valsts politikas un sāpīgās vēstures pieredzi, Tiesai ir maksimāli jāatturas un jāierobežo sava kontrole divos pamatjautājumos, uzraugot, no vienas puses, lai iemesli, uz kuriem atsaucas valsts varas iestādes, būtu nopietni un saskaņoti un, no otras puses, lai lietā nebūtu nekādas patvaļības pazīmes.

VI.

46. Visbeidzot, es vēlētos atzīmēt dažus vairākuma sniegtos konkrētus izvērtējumus, kuri man nešķiet pietiekami atbilstoši.

Pirmkārt, vairākums apgalvo, ka organizācijas, kurās iesniedzēja darbojās, netika aizliegtas tūlīt pēc valsts apvērsuma pirmā mēģinājuma, kas notika 1991. gada 13. janvārī, bet tikai 1991. gada 23. augustā pēc otrā valsts apvērsuma izgāšanās. No tā vairākums secina, ka šajā intervālā šīs organizācijas nebija nelikumīgas (sprieduma 90. punkts).

Taču formāls aizliegums ir politisks lēmums. Valdība nolēma tā nerīkoties sakarā ar to ārvalstu militāro spēku klātbūtni tās teritorijā, kuri cieši sadarbojās ar Komunistisko partiju un citām nedemokrātiskām organizācijām, pie kurām piederēja iesniedzēja. Vairākuma tīri formāla pieeja, uzskatot par “likumīgu” organizāciju, kura veica valsts apvērsumu, neņem vērā situācijas realitāti. Faktiski šāds aizliegums varētu būt bijis destabilizējošs faktors, kas būtu kaitējis tikko atdzimušai demokrātijai. Šāda pieeja man šķiet nesaistīta ar realitāti.

47. Otrkārt, vairākums uzskata, ka valstu tiesām ir tikai ierobežotas tiesības izvērtēt personas faktisko bīstamību (sprieduma 93. punkts).

Tā ir taisnība. Tomēr Latvijas tiesību aktos noteikto ierobežojumu galvenais mērķis ir aizsargāt parlamentu no personām, kuras ir sevi diskreditējušas sakarā ar viņu darbošanos organizācijās, kuras faktiski mēģināja gāzt demokrātisko iekārtu un nodibināt bijušo totalitāro sistēmu, pat ja tās turpina atbalstīt noteikta daļa sabiedrības. Es jau izskaidroju, ka šāds ierobežojums varēja būt nepieciešams atsevišķos gadījumos jaunajās demokrātijās, lai stiprinātu iedzīvotāju vairākuma uzticību demokrātiskajām institūcijām, to skaitā parlamentam.

48. Treškārt, vairākums arī secināja, ka ir noticis Konvencijas 11. panta pārkāpums (sprieduma 111. punkts). Es nevaru pievienoties šim viedoklim, ņemot vērā jau 1. protokola 3. panta sakarā minētos iemeslus. Es domāju, ka apsvērumi, kas attaisno plašas rīcības brīvības atstāšanu Līgumslēdzējām valstīm, attiecas arī uz Konvencijas 11. pantu.

49. Ceturtkārt, vairākums nolēma piešķirt iesniedzējai 2 236,50 Latvijas latus, lai atlīdzinātu viņas pazaudēto algu pēc viņas Rīgas pašvaldības mandāta atņemšanas. Manuprāt, šī summa nav pamatota. Iesniedzēja ir cietusi materiālo zaudējumu tikai gadījumā, ja viņai nav citu atbilstošu ienākumu avotu, lai kompensētu pilnībā vai daļēji viņas pazaudēto pašvaldības algu (piemēram, bezdarbnieka pabalsti vai cita darba devēja maksāta alga). Taču iesniedzēja nav šajā sakarā iesniegusi nekādu informāciju.

50. Visbeidzot, lai izvairītos no jebkādas pārprašanas, es precizēju, ka es neaizstāvu Latvijas tiesību aktos noteikto ierobežojumu piemērošanu. Es vienīgi gribēju parādīt, ka runa šajā gadījumā ir par patiesi politisku jautājumu, kas ir svarīgs jaunas demokrātijas sabiedrībai un kas ir jāizskata valstī pastāvošā demokrātiski politiskā procesa ietvaros. Es tāpat gribēju vērst uzmanību jautājumam par tiesas atturēšanos, kuru Tiesai jāņem vērā patiesi politiskos jautājumos. Es domāju, ka līdzīgās lietās Tiesai ir jābūt īpaši uzmanīgai, cenšoties sniegt tiesas vērtējumu strikti noteiktā sfērā un neiet politikas sfērā, kas ir atstāta Līgumslēdzēju valstu demokrātiskajām institūcijām. Tieši tāpēc es esmu par plašas rīcības brīvības piemērošanu.

 

Atsauces tiesneša Levita atsevišķajā viedoklī

i Interesanti atzīmēt, ka 2003. gada 11. septembrī 46 Vācijas parlamenta deputāti, kas pārstāvēja visus virzienus, iesniedza likumprojektu, kura mērķis bija atcelt vēlēšanu tiesību atņemšanu nepilngadīgajiem un piešķirt tās visiem pilsoņiem kopš dzimšanas (šīs tiesības varētu izmantot vecāki). Šis priekšlikums, kas no pirmā acu skatiena ir pārsteidzošs, parāda, ka pat tik tradicionāls iemesls vēlēšanu tiesību atcelšanai var būt pakļauts dažādiem uzskatiem demokrātiski politisko spēku vidū.

ii BVerfgE 83,37 suiv., 60 suiv.

iii Nesen pieņemtā lēmumā Tiesa nolēma, ka Anglijas tiesību aktos ietvertā tiesību norma, kas atņēma ieslodzītām personām vēlēšanu tiesības, neņemot vērā soda smagumu, bija pretrunā 1. protokola 3. pantam (Hirst c. Royaume–Uni (n° 2), Nr. 74025/01, 36. punkts, paredzēts publicēt CEDH 2004–…). Tomēr Tiesa atzina Līgumslēdzējām valstīm atstāto plašo rīcības brīvību, lai noteiktu labāko veidu, kā izveidot saikni starp vēlēšanu tiesību atņemšanu un konkrētu pārkāpumu, par kuru konkrētā persona ir notiesāta (ibidem, 51. punkts).

iv Podkolzina c. Lettonie, Nr. 46726/99, 33. punkts, CEDH 2002–II.

v 1987. gada 2. marta spriedums lietā Mathieu–Mohin et Clerfayt c. Belgique, A sērija, Nr. 113, 23. lpp., 52. punkts; 1997. gada 1. jūlija spriedums lietā Gitonas et autres c. Gr¸ce, Recueil 1997–IV, 1233.–1234. lpp., 39. punkts.

vi Skat. Mark E. Villiger, Handbuch der Europäischen Menschenrechtskonvention, 2. Aufl., Zūrich 1999, Rdnr. 679.

vii Skat. atsauces, kas citētas tiesneša Bonello viedoklī.

viii Skat., piemēram, spriedumu lietā Matthews c. Royaume–Uni [Lielā palāta], Nr. 24833/94, CEDH 1999–I.

ix Skat., piemēram, Huan J. Linz un Alfred Stepan, Problems of Democratic Transition and Consolidation: Southern Europe, South America, and Post–Communist Europe, Baltimore, 1996, un Chris Mšgelin, Die Transformation von Unrechtsstaaten in demokratische Rechtsstaaten, Berlin, 2003.

x Par okupēto Baltijas valstu situāciju starptautiskajās tiesībās skat. cita starpā William J.H. Hough, “The Annexation of the Baltic States and its Effect on the Development of Law Prohibiting Forcible Seizure of Territory” in New York Law School Journal of International & Comparative Law, 1985, Nr. 2, 301.–533. lpp., un Dietrich A. Loeber, “Legal Consequences of the Molotov–Ribbentrop Pact for the Baltic States: on the Obligation to Overcome the Problems Inherited from the Past” in Baltic Yearbook of International Law, Vol. 1, 2001.

xi Vācija atradās citādā situācijā gan nacistu režīma beigās 1945. gadā, gan arī pēc Austrumvācijas komunistiskā režīma sabrukšanas 1989. gadā. Bieža saskaršanās ar šīm problēmām, kuras izrietēja no šīm situācijām, deva lielu impulsu jauno demokrātiju teorijā (tiesību zinātnes) un praksē ne tikai Eiropā, bet arī citur pasaulē. Tāpēc tādi jēdzieni kā “Unrechtsstaat” un “Vergangenheitsbewältigung” tika ieviesti citu valodu juridiskajā terminoloģijā.

xii Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka iepriekšējā režīma pārstāvji var tikt sodīti, ja viņi ir izdarījuši tieši aizliegtus noziedzīgus nodarījumus (lai arī nekad pret viņiem nebija ierosinātas lietas iepriekšējā režīma laikā); skat. Streletz, Kessler et Krenz c. Allemagne [Lielā palāta], Nr. 34044/96, Nr. 35532/97 un Nr. 44801/98, CEDH 2001–II, kā arī manu piekrītošo viedokli šajā lietā; skat. arī Jens Kreuter, Staatskriminalität und die Grenzen des Strafrechts, 1997.

xiii Skat. Truth Commissions: A comparative assessment, 1996.

xiv Das Parlament, 1999, Nr. 17. Tomēr šis Tīringes zemes likums tika atzīts par antikonstitucionālu formāla iemesla dēļ, jo šiem jautājumiem ir jābūt risinātiem konstitucionālā likumā un nevis Tīringes parastā likumā; skat. 2000. gada 25. maija spriedumu lietā Thueringer Verfassungsgerichtshof.

xv 1996. gada 21. maija lēmums, BVerfgE 94,351 suiv.

xvi Komisijas 1974. gada 19. decembra lēmums lietā Nr. 6573/74, D.R. 1, 87. lpp.

xvii Komisijas 1979. gada 3. decembra lēmums lietā Nr. 8701/79, D.R. 18, 250. lpp.

xviii Komisijas 1991. gada 12. aprīļa lēmums lietā Nr. 16695/90.

1 Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.