LU Vēstures institūta pētniece Mārīte Jakovļeva:

Kā strādāja un attīstījās Kurzemes hercogu uzņēmumi

Referāts konferencē "Jēkabpils no pagātnes līdz šodienai" Jēkabpilī 2000. gada 14. jūlijā

1562. gadā bijušajos Livonijas ordeņa īpašumos uz dienvidiem no Daugavas izveidojās jauna valsts — Kurzemes un Zemgales hercogiste. Tās ekonomikas pamatu veidoja hercoga muižas jeb domēnes, kuras aizņēma apmēram trešdaļu no kopējā zemes fonda. Saskaņā ar toreizējiem priekšstatiem hercogi bija ne vien varas nesēji, bet arī valsts saimnieciskās dzīves veidotāji, un saimnieciskā politika bija viens no līdzekļiem, ar kura palīdzību hercogi centās nodrošināt savas valsts pastāvēšanu. Saimnieciski politisko pasākumu un teorētisko atziņu kopumu, ko Eiropas valstis lietoja agrajos jaunajos laikos, t.i., 16.–18.gs., vēstures literatūrā dēvē par merkantilismu. Katrā valstī merkantilisms izpaudās atbilstoši tās attīstības pakāpei, iespējām un valsts priekšgalā esošo personu interesēm, tomēr merkantilismam bija raksturīgi vairāki kopēji principi, un pirmām kārtām tieksme pēc iespējami pilnīgākas ekonomiskās neatkarības. Viens no līdzekļiem šā mērķa realizācijai bija dažādu rūpniecības nozaru attīstīšana valsts īpašumos un manufaktūru dibināšana, un Kurzemes hercogi šajā ziņā nebija izņēmums.

Kurzemes hercogiem piederošās muižas Sēlijā bija bagātas mežiem, tādēļ šeit attīstījās tādas nozares, kuras patērēja daudz malkas un kokogļu. 17.gs. par lielāko rūpniecības centru Sēlijā izveidojās Biržu muiža, kuras teritorijā izvietoja dzelzs un stikla ražotnes. Diemžēl līdz mūsdienām saglabājušies avoti par hercogu manufaktūrām bieži vien sniedz tikai fragmentāru informāciju, bet hronoloģiski agrākie dokumenti pa lielākai daļai gājuši bojā. Līdz ar to pirmās ziņas par hercogu uzņēmumiem Jēkabpils jeb toreizējās Slobodas apkaimē ir no 1651. gada, kad hercogs Jēkabs pavēlēja norīkot Seces, Saukas, Sēlpils, Sērenes un Salas muižu zemniekus, kopskaitā 120, un pa vienam namdarim no katras muižas manufaktūru būvei, bet Biržu muižas zemniekiem uzdeva cirst malku dzelzs un stikla manufaktūru vajadzībām.

Par pirmajiem dzelzs manufaktūras darbības gadiem ziņu nav, bet konkrētāka informācija, ir tikai sākot ar 17.gs. 70.gadiem. Šajā laikā uzņēmumā darbojās divas kalves, kuru ierīces tika darbinātas ar ūdens spēka palīdzību. Vienā strādāja vācu meistari, bet otrā — poļu, tāpēc tās attiecīgi sauca par poļu kalvi ( Polnischer Hammer ) un vācu kalvi ( Deutscher Hammer ). Kalēji izgatavoja tikai stieņu dzelzi, bet par tehnoloģiju ir grūti ko teikt — hercoga 1651. gada rīkojumā bija minēta domna, bet septiņdesmito gadu dokumentos nekādas ziņas par domnas darbību neparādās, un jādomā, ka tolaik te darbojās pūsmas krāsnis. Iespējams, ka domna tikusi sagrauta poļu–zviedru karā (1655–1660), bet pēc kara nav atjaunota. 17.gs. 70.gadu beigās manufaktūra bija nonākusi visai sliktā stāvoklī, jo izejvielu trūkuma dēļ amatnieki tikpat kā nestrādāja, trūka daudzu norīkoto klaušinieku, bet kaltuvju ierīces bija nolietojušās. Hercogs Jēkabs cerēja uzlabot stāvokli, nomainot manufaktūras pārvaldnieku jeb rakstvedi, tomēr arī šis solis nedeva būtiskus rezultātus. Jauna kalve vācu meistariem tika uzbūvēta tikai 1685. gadā, bet poļu kalve vēl 1686. gadā atradās pussagruvušā stāvoklī.

17.gs. otrajā pusē hercogs Frīdrihs Kazimirs, kurš 1682. gadā bija nomainījis tronī savu tēvu hercogu Jēkabu, nolēma reorganizēt hercogistes metalurģiju pēc Zviedrijas parauga, kura tolaik bija vadošā valsts šajā nozarē. 1689. gadā zviedru speciālista Bengta Štrema vadībā tika uzsākta arī Biržu manufaktūras pārbūve, un 1692. gada janvārī manufaktūras kompleksā jau ietilpa jaunuzbūvētie dambji, domna, veidotava, kur izlēja čuguna priekšmetus, mehāniskā kalve, kokzāģētava, ogļu šķūnis un vairākas dzīvojamās mājas. Kopumā dzelzs manufaktūra tika novērtēta par 7600 dālderiem. Tagad uzņēmumā strādāja vairāki Zviedrijā salīgti amatnieki, kā arī vietējais krievu tautības kalējs Pilušs Alhimovičs ar dēliem Simonu, Jozefu un Gregoriju. Ar ogļu dedzināšanu nodarbojās viens vācu, viens zviedru un viens latviešu ogļdeģis, pēdējais nāca no Slabadas, bet rūdas rakšanu uzraudzīja latvietis vārdā Juris. Palīgdarbos ik nedēļu manufaktūrā strādāja ap pusotra desmita klaušinieku. Manufaktūras ražojumu lielāko daļu veidoja dažādi saimniecībā nepieciešami izstrādājumi — ierīces kokzāģētavām un labības dzirnavām, laktas, lāpstas, lemeši, laužņi, naglas, kā arī stieņu dzelzs. Nelielos daudzumos izgatavoja arī čuguna iztrādājumus, piemēram, lielgaballodes un katlus.

18.gs. sākumā uzņēmums atkal bija nonācis pagrimuma stāvoklī, tādēļ 1701. gadā manufaktūrā norisinājās lielāki remontdarbi, taču to pabeigšanu traucēja karš. Lielajā Ziemeļu karā (1700–1721) manufaktūra cieta ne tik daudz no pašas karadarbības, cik no karojošo pušu armiju uzliktajām kontribūcijām un laupīšanām. Piemēram, 1704. gadā poļi pēc kņaza Višņevicka pavēles rekvizēja stieņu dzelzi un lielgaballodes, bet 1707. gadā manufaktūrā ieradās kāds krievu ģenerālis ar kazaku un kalmiku vienību, kas uzlauza labības klēti un aizveda lielāko daļu graudu. Arī zviedru armija neuzvedās labāk. Beidzot 1708. gadā hercogistes valdība deva rīkojumu likvidēt uzņēmumu tā nerentabilitātes dēļ, bet zemi izmantot lauksaimniecībai. Lielākā daļa manufaktūras ierīču tika sagrauta 1709. gada pavasara plūdos, un drīz vien par kādreizējo manufaktūras esamību liecināja vairs tikai Dzelzāmuru pusmuižas nosaukums, turklāt 1736. gadā tajā vietā, kur kādreiz atradās manufaktūras ierīces, uzbūvēja labības dzirnavas.

Stikla manufaktūra Biržos acīmredzot tika ierīkota vienlaikus ar dzelzs ražotni. Diemžēl materiāli par šo uzņēmumu ir saglabājušies ļoti niecīgā skaitā, tādēļ informācija par tā darbību ir diezgan vispārīga. Ir zināms, ka sākotnēji abus uzņēmumus — gan dzelzs, gan stikla manufaktūru — pārzināja kopīgs rakstvedis. 17.gs. 70. gados te ražoja pārsvarā logu stiklu un pudeles, un ražojumus pārdeva gan hercogistē, Biržos, Jēkabpilī u.c., gan Vidzemē, kā arī piegādāja hercogam. Turklāt pēc hercoga pasūtījuma izgatavoja arī smilšu pulksteņu korpusus, kuri bija paredzēti lietošanai uz hercoga kuģiem (skat. attēlu). 1686. gadā hercogs Frīdrihs Kazimirs iznomāja Biržu stikla manufaktūru stikla meistaram Francim Junglingam uz trim gadiem par 300

Hercoga Jēkaba 1676.gada decembrī zīmētā smilšu pulksteņa skice, kas glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā

dālderu gadā. No hercoga puses meistaram tika piešķirti pieci klaušinieki, bet Biržu, Sēlpils, Seces, Sērenes un Dignājas muižām bija jāpiegādā uzņēmumam pelni, kopā 500 pūri. Šis līgums vairākkārt tika pagarināts un ar dažiem pārtraukumiem Francis Junglings vadīja Biržu stikla ražotni līdz 1707. gadam. Šajā laikā uzņēmumā bez logu stikla, pudelēm, blašķēm un smilšu pulksteņiem ražoja arī vīna un alus glāzes, cukurtraukus, stikla lodes, t.s. meloņu zvanus, kurus lietoja dārzniecībā, dažādus aptiekas traukus utt. Tāpat kā iepriekš, daļu produkcijas piegādāja hercogam Jelgavā un nosūtīja muižu vajadzībām, bet daļu pārdeva, turklāt 1690. gadā Junglings bija ieguvis tiesības hercogistē tirgoties ar saviem izstrādājumiem bez muitas. 1707. gadā Franča Junglinga vietā par Biržu nomnieku kļuva viņa brālis Heinrihs, kurš sākotnēji bija strādājis kopā ar brāli Biržos, bet 18. gs. sākumā vairākus gadus nomājis Jelgavas stikla manufaktūru. Neraugoties uz karu, stikla manufaktūra atradās labā stāvoklī un darbojās bez jūtamiem traucēkļiem, taču 1710. gadā mērī nomira gan Heinrihs Junglings, gan arī gandrīz visi darbinieki. 1716. gadā Biržu muižas inventārā ir atzīmēts, ka no stikla manufaktūras vairs nekas neesot redzams, bet 1720. gadā tās vietā jau stāvēja kalēja dzīvojamā māja.

Pēc Lielā Ziemeļu kara hercogiste atkopās ļoti lēni. Tas attiecās arī uz hercogu saimniecisko aktivitāti. 18.gs. par hercogu rūpniecības uzņēmumiem Jēkabpils apkaimē ziņu tikpat kā nav. Vienīgi Zviedrijas kambarkunga Andreasa fon Nordenflihta ap 1760. gadu rakstītajās piezīmēs lasām, ka Ernsts Johans Bīrons, kurš ieņēma hercoga troni kopš 1737. gada, Dignājā bija ierīkojis potaša dedzinātavu. Potašu jeb kālija karbonātu ieguva pārsvarā no bērzu un alkšņu pelniem, tos aplejot ar ūdeni, filtrējot, tvaicējot un beigās karsējot īpašās krāsnīs. Tā rezultātā iznāca bezkrāsaina kristāliska viela, ko izmantoja ziepju un stikla ražošanā, kā arī ādu apstrādē. Par Nordenflihta minēto uzņēmumu pašlaik citas dokumentālas liecības nav atrastas, taču var pieņemt, ka pēc Ernsta Johana atstādināšanas no varas 1740. gadā un nosūtīšanas trimdā uzņēmums beidza pastāvēt. Pēc tam, kad 1763. gadā Bīrons bija atguvis hercoga troni, potaša fabrika tika ierīkota Jēkabpils tuvumā. Konkrēta tās atrašanās vieta avotos nav norādīta, bet lietots apzīmējums "pie Jēkabpils" ( bei Jacobstadt ). Izejvielas, t.i., pelnus, fabrikai piegādāja no hercoga Salas, Elkšņu, Dzērves, Susējas, Jaunsaukas, Vecsaukas, Vecsēlpils, Biržu un Dignājas muižām. 1772. un 1773. gadā uzņēmumu pārzināja rakstvedis I.F.Freijs, kurš saņēma algu no Jēkabpils akcīzes kantora. Te ražotais potašs atrada noietu ne tikai hercogistē, bet arī Rīgā. Pati ražotne tolaik sastāvēja no divām nelielām krāsnīm, un Freijs ierosināja paplašināt fabriku, ierīkojot vēl divas. Diemžēl nav zināms, vai viņa priekšlikums ticis pieņemts.

Pašlaik mūsu rīcībā nav informācijas par to, ka Jēkabpils apkaimē būtu bijuši vēl kādi citi hercogiem piederoši rūpniecības uzņēmumi. Tomēr nav izslēgts, ka turpmākie pētījumi papildinās šo sarakstu, kā arī paplašinās zināšanas par jau zināmajiem uzņēmumiem.