Vai gaidāma zelta renesanse?

Zelta simtslatu monēta Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

Zelta maģiskajam spēkam veltīti rakstu raksti, grāmatu grāmatas, dzeja un drāma, Viljama Šekspīra vārsmas un Džeka Londona stāsti un romāni. Zelta drudzis sagrāva miljonu cilvēku likteni. Zelta visuvarenība vēsturiski tēlaini raksturota Mefistofeļa kuplejās operā “Fausts”.

Zelta teļš ir pasaules cars – / Viņu vienu katru dienu
Simtiem pielūdz ļaužu bari, / Visiem pēc zelta rokas trīc.
Kalps un karalis, augsti, zemi, / Visi gaida, ko viņš lems.
Viņa priekšā ceļus loka / Zeltā saistīts ļaužu prāts. –
Sātans savu pļauju vāc! / Zelta teļš visvarens Dievs,
Viņa vara visu dara. / Debess valdnieks viņš paties’!

Šāds zelta spēks pieder pagātnei. Bet pēdējos gados pieprasījums pēc zelta pasaulē strauji pieaudzis. Zelta cena uzstādījusi augstlēkšanas rekordu. Tika pausta
doma, ka gaidāma zelta renesanse.

Zelta standarti

Vēl pagājušā gadsimta sākumā valdīja zelta monētu jeb stieņu standarts. Katrai valūtai bija noteikts zelta saturs. Apgrozījās zelta monētas. Banknotes brīvi apmainīja pret zeltu. Šis zelta standarts sadega Pirmā pasaules kara ugunī. Vēlākie mēģinājumi šo standartu dažās valstīs saglabāt kā zelta stieņu standartu samērā drīz beidzās ar neveiksmi. “Lielās depresijas” rezultātā kapitulēja zelta monētu un stieņu standarta pēdējais mohikānis – ASV. 1934.gada sākumā devalvēja dolāru (USD) un aizliedza tā banknotes apmainīt pret zeltu. Tomēr nabas saite ar zeltu saglabājās. ASV apņēmās citu valstu centrālajām bankām mainīt to dolāru krājumus pret zeltu pēc fiksētā kursa – 35 USD par 1 unci (31,1 g) zelta. Starptautiskos norēķinus kārtoja devīzes – pārvedumi, vekseļi, čeki, akreditīvi brīvi konvertējamā valūtā. Sāka funkcionēt zelta devīžu standarts. Otrais pasaules karš šim standartam pielika punktu.
“Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju lieta” – ar tādu noskaņu 1944.gada jūlijā ASV kūrortpilsētiņā Bretonvudsā sanāca starptautiska konference par pēckara valūtas sistēmas izveidošanu.
Pirmkārt, tika nodibināts Starptautiskais valūtas fonds (SVF), kam bija jāregulē valūtas attiecības visā pasaulē. Otrkārt, par pasaules valūtas sistēmas enkuru un galveno rezerves valūtu atzina ASV dolāru, kam bija zelta saturs – 0,89 g zelta; citas valūtas tika piesaistītas zeltam ar USD starpniecību. Treškārt, palika spēkā ASV apņemšanās citu valstu centrālajām bankām apmainīt dolārus pret zeltu pēc fiksēta kursa. 1947.gadā sāka darboties Bretonvudsas valūtas sistēma kā zelta standarta vēsturiski pēdējais variants – zelta dolāra standarts.
Šīs sistēmas saites ar zeltu neglāba to pēc 26 gadiem aiziet nebūtībā. Visupirms 60.gados sākotnējo dolāra badu nomainīja dolāra pārsātinājums, saruka ASV zelta rezerves un blakus oficiālajai stingri fiksētajai zelta cenai (35 USD par 1 unci) radās svārstīgā tirgus cena (atkarībā no šā cēlmateriāla piedāvājuma un pieprasījuma samēra). 1971.gada martā VFR un Japāna pārgāja uz “peldošiem” valūtu kursiem. Dunci mirstošā zelta standarta sirdī iedūra ASV ar atteikumu mainīt citu valstu centrālajām bankām dolārus pret zeltu. Bretonvudsas valūtas sistēmas devīze “dolārs tikpat labs kā zelts” ar to palika vēsturē. Zelta standartu kapā noraka ASV dolāra devalvācijas 1971.gada decembrī un 1973.gada martā.

Jamaikas valūtas sistēma un zelta demonetizācija

1976.gadā Jamaikas salā sanāca SVF sesija, lai nostiprinātu jaunu kārtību pasaules valūtu attiecībās. Pēc diviem gadiem tika oficiāli dots starts Jamaikas valūtas sistēmai. Zeltu demonetizēja, proti, kādreiz visvareno cēlmetālu nosvieda no naudas preces augstā troņa un izsludināja par parastu preci ar tikpat parastu tirgus cenu. Centrālajām bankām ieteica to rezerves diversificēt un zelta krājumus kaut daļēji izpārdot. Valūtām nostiprināja kursu veidošanos vienīgi atkarībā no to pieprasījuma un piedāvājuma samēra katrā konkrētā brīdī. Nabassaite starp valūtu un zeltu bija pārgriezta. Demonetizētais zelts un svārstīgie jeb peldošie valūtas kursi ir šodienas realitāte.

Kāpēc izauga pieprasījums pēc zelta?

No 1968.gada zelta cena nemitīgo svārstību kārtībā no fiksētās cenas 35 USD par unci pieauga līdz 425 USD 2004.gada 12.februārī brīvā tirgus apstākļos, t.i., 12 reizes. Zelta cenas kāpums sevišķi straujš bija pēdējos gados. Laika gaitā izaudzis vispārējais preču cenu līmenis, palielinājušās ražošanas izmaksas. Šie vērā ņemamie apstākļi vēl nespēj izskaidrot zelta cenu izaugsmes fenomenu. Jāpievēršas zelta pieprasījuma un piedāvājuma analīzei pasaules tirgū.
Zelta galvenais patērētājs – rotaslietu ražotāji – savu pieprasījumu ierobežojuši: zelta izstrādājumi mūsdienās tiek uzskatīti par mietpilsoniskiem grabuļiem. Medicīnā zelta zobi vairs nav modē; zobārstniecībā lieto citus materiālus. Vēl vairāk. Ekonomikas dinamiskas augšupejas gaisotnē visizdevīgāk investēt bija saimnieciskajos objektos, vērtspapīros, nekustamā īpašumā. No seifiem un citām glabātavām dienas gaismā tika izvilkts agrāk sakrātais zelts un piedāvāts kā likvīda prece. Situācijai mainoties, pārvērtās arī zelta tirgus. Ekonomikas bruņurupuča attīstības temps, biržas satricinājumi, masveida uzņēmumu bankrots, dividenžu sarukšana, mazie noguldījumu procenti, augstie investīciju riski lika atcerēties, ka zelts, ko neēd kodes un rūsa, ilgstoši bija stabilitātes garants. Tāpēc, drošs paliek drošs, prom no riska ieguldījumiem, jāpieprasa zelts. Ekonomiski attaisnots solis ar tālejošām sekām. Zelta brokeri paziņojuši, ka 2003.gadā pieprasījums pēc zelta vairākkārt pieaudzis. “Deutsche Bank” pārstāvis darījis zināmu, ka klientu pieprasījums pēc zelta trīskāršojies. Šveices bankas apliecina, ka pēdējos 12 mēnešos tās pārdevušas divreiz vairāk zelta nekā iepriekšējā salīdzināmā periodā. Šīs bankas tagad piedāvā zelta sertifikātus par vienu desmito daļu unces, kas piesaista plašāku zelta pircēju loku. Pieprasījumu pēc zelta palielina arī speciālistu ieteikumi svešā īpašuma (naudas noguldījumu, vērtspapīru) pārvaldniekiem diversificēt ieguldījumus un līdz 15% no to apjoma investēt zeltā. Tas tiek darīts klienta līdzekļu drošības interesēs, ievērojami mazinot finansiālo risku.
Spekulatīvo darījumu apjomu pieaugums ar zeltu saistīts ar “pirmā grūdiena” efektu. Sākotnējais zelta pieprasījuma kāpinājums dzen šā cēlmetāla cenu uz augšu. Spekulantiem tas ir signāls rīkoties. Tiek īstenota “buļļu stratēģija” – zelts tiek pirkts par doto cenu, lai pēc kāda laika to pārdotu dārgāk. Spekulatīvo darījumu ķēdes reakcija palielina pieprasījumu pēc zelta pasaules tirgū.
Zelta cenas kāpums saistīts arī ar situāciju Āzijas plašajā telpā. Šanhajā nesen atklātā zelta birža vilināt vilina naudas maisus no daudzām valstīm. Sekas ir viegli prognozējamas: aug pieprasījums, uz augšu tiecas zelta cena. Malaizijas premjers 2003.gadā ierosinājis islāma valstīm emitēt dinārus, kam būtu zelta saturs un kas pilnā apjomā būtu nodrošināti ar zeltu. Šāda atgriešanās pie zelta standarta pretēji Jamaikas valūtas sistēmas principiem ir problemātiska. Tomēr apsvērums, ka šī iecere prasītu 300–800 tonnu zelta, sekmēja zelta cenas kāpumu.
Īpaša problēma ir sakars starp ASV dolāra kursa un zelta cenas dinamiku. Jākonstatē, ka tie paši faktori, kas pazemināja ASV dolāra apmaiņas kursu (karš un “karš pēc kara” Irākā, terora draudi, rekordaugstais ASV budžeta tirdzniecības un maksājumu bilances deficīts, vairāku lielu koncernu bankrots, daudzu akciju sabiedrību uzpūstās bilances, atturība no ārvalstu investīcijām), stabilitātes vārdā palielina pieprasījumu pēc zelta, dzen zelta cenas uz augšu. Rodas jautājums: kāpēc pieprasījums pēc šā cēlmetāla neatrod adekvātu piedāvājumu?

Zelta piedāvājums iegrožots

Zelts ir visai rets dabas resurss. Lai palielinātu tā ieguvi reālo iespēju ietvaros, nepieciešamas miljonu investīcijas. Bet kāpēc investēt un gala rezultātā pazemināt zelta cenu, ja var bez papildu ieguldījumiem varen brangi pelnīt uz cenu pieauguma rēķina? Atbilde skaidra. Secinājums arī: zelta piedāvājuma palielinājums gan dabiski, gan ekonomiski ir iegrožots.
Centrālo banku krātuvēs, nenesot nekādu piecepumu, bezdarbībā guļ ap 30 000 tonnu zelta, kas 7,5 reizes pārsniedz zelta ikgadējo piedāvājumu. Ir politiķi, kas uzstājīgi rosina daļu šo krājumu pārdot. Pircēju atrast nebūtu grūti. Tā valstis, piemēram, ASV, Vācija, Francija varētu mazināt savu budžetu deficītu. Šādi aicinājumi dzirdīgas ausis pagaidām neatrod. Centrālās bankas nav gatavas nopietni samazināt savas zelta rezerves, nacionālo valūtu stabilitātes garantu. Vācijas Federālā banka paziņojusi, ka tā pārdos zeltu “tikai homeopātiskās devās”. Piesardzīgi rīkojas arī Šveices Emisijas banka, ik dienas pārdodot ne vairāk kā 1 t zelta. Vēl 1999.gadā 15 attīstīto valstu centrālās bankas vienojušās līdz 2004.gadam ik gadu pārdot maksimāli 400 t zelta, t.i., 10% no kopējā piedāvājuma. Arī no zelta rezervju viedokļa šī retā metāla piedāvājums ir ierobežots.

Zelta cenu nākotne

Lasītāju var interesēt: vai turpināsies zelta cenu kāpums?
Atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no pasaules ekonomikas konjunktūras. Jau iezīmējies raitāks augšupejas solis. Tas mazina pieprasījumu pēc zelta. Šā gada februāra cenas rekordlīmenis netika un, domājams, netiks pārspēts. Pašreiz zelta cena par unci svārstās 380–400 USD robežās. Šogad gaidāma centrālo banku jaunā vienošanās par zelta pārdošanas turpmāko apjomu. Tā acīmredzot būs vērsta uz to, lai sekmētu zelta cenas nelielu pazeminājumu. Pēdējā laikā atklātas jaunas zelta atradnes Itālijā. To apgūšana vairos zelta piedāvājumu. Zelta pieprasījumu savukārt palielinās šā cēlmetāla pielietošana par katalizatoru dažās visjaunākās tehnikas nozarēs, arī medicīnā, piemēram, vēža neoperatīvajā ārstēšanā.
ASV dolāra kursa kāpums pazeminās zelta cenu, šā kursa mazinājums – paaugstinās. Pēc dažām prognozēm, šā gada nogalē zelta cena svārstīsies ap 350 USD līmeni.
Nav pamata uzskatīt, ka tiks atjaunots zelta standarts – zelta renesanse nav gaidāma.

Georgs Lībermanis,

LU Dr.hc., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks