LU Vēstures institūta pētniece Lilita Vanaga:

Arhīvi apliecina : Krustpils novads ir Sēlijas daļa

Referāts konferencē "Jēkabpils no pagātnes līdz šodienai" Jēkabpilī 2000. gada 14. jūlijā

Seno sēļu klātbūtne Daugavas labajā krastā apliecināta gavenokārt valodnieciskā un arheoloģiskā ziņā. Arī etnogrāfu darbos atrodamas norādes par savdabīgā Krustpils novada senāko kultūras īpatnību izcelsmes saistību ar Daugavas kreisā krasta sēļiem un pagaidām precīzi nenosakāma sēļu daudzuma kādreizējo dzīvi jaukti kopā ar latgaļiem Daugavas labajā krastā, pārsvarā Aiviekstes baseinā.

Lai noteiktu Krustpils novada kultūrvēsturisko, tai skaitā etnogrāfisko īpatnību veidošanos un ilgstošas pastāvēšanas iespējamību, lai būtu drošāks pamats runāt ar Krustpils novada (iespējams, arī Līvānu apkārtnes) senāku saistību ar Augšzemi (Sēliju), svarīgi zināt novada etnisko sastāvu un migrāciju plūsmas dažādos laikposmos.

Situāciju pirms apmēram simt gadiem vislabāk raksturo I Viskrievijas tautskaites (1897) materiāli, kas glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā (2706. fonds). Par šī unikālā avota nozīmīgumu jau daudzkārt runāts un rakstīts, taču publicētas ir pārsvarā vispārinātas ziņas pa apriņķiem vai pētniekus interesējošiem atsevišķiem faktiem.

Kāda aina paveras, ja izanalizē tautskaites sākotnējās anketas par 1897. gadā Korfu dzimtas plašajos īpašumos dzīvojošajiem?

Korfu dzimtai kopš 1585. gada piederēja liela teritorija Daugavas labajā krastā, kas ietvēra bijušos Krustpils, Ungurmuižas vai Medņu, Mežmuižas vai Vīpes, daļas no tagadējiem Aiviekstes, Jersikas, Rožupes pagastiem. Anketās (2706.f., 1. apraksts, 115. lieta) saglabājušās ziņas par 451 apdzīvotu vietu un 647 mājsaimniecībām, kur pavisam dzīvojuši 3967 iemītnieki. Jāpiebilst, ka turpmāk minētie skaitļi un fakti attiecas tikai uz lauku teritorijām, kas tai laikā uzskaitītas kā atrodošās uz Korfu zemes, neiekļaujot Krustpils, Līvānu, Glazmankas (Gostiņu) miestus. Šajā arhīva lietā nav minētas arī vairākas 1897. gadā un agrāk noteikti pastāvējušas apdzīvotas vietas (Midzāni, Dzeņi, Ribaki u.c.), kas tai laikā, visticamāk, atradušās citā statusā. Ir ziņas par Krustpils muižas un pils, Līvānu stikla fabrikas, piecu muižu, 14 pusmuižu (folvarku), trīs dzirnavu, 14 krogu iemītniekiem un darbiniekiem. Tā kā šai gadījumā tautskaitē aptvertās teritorijas un iedzīvotāju skaits ir pietiekami liels, iespējams (lai gan ne pilnīgi) raksturot Krustpils novada etnisko ainu XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā.

Iedzīvotāju nacionālā piederība (1. att.) noteikta pēc dzimtās valodas (šajā novadā valodas rādītājs var būt visai ticams tautības apliecinātājs atšķirībā no dažiem citiem Daugavpils apriņķa vai, piemēram, Ilūkstes apriņķa pagastiem).

Latvieši — 89%; vācieši — 5% (galvenokārt Līvānu stikla fabrikas meistari ar ģimenēm un Krustpils muižas iemītnieki); krievi — 4% (141, no tiem 57 vecticībnieki); ebreji — 1% (38); baltkrievi — 22; poļi — 17; čigāni — 5, igauņi — 4; zviedrs — 1; francūziete — 1; ukrainis (mazkrievs) — 1; lietuvietis — 1.

Neparādās XIX gadsimta vidū Pēterburgas akadēmiķa P.Kepena Krievijas etnogrāfiskajā kartē atzīmētie vairāki tūkstoši igauņu, lai gan par iespējamu igauņu klātbūtni liecina daži atsevišķi nostāsti par izcelsmi no igauņiem. Nav minēti arī turki, kuri pēc 1877.–1878. krievu–turku kara kā gūstekņi esot nometināti pie Asotes un citur. Kā vietvārds Turki saglabājies ne tikai tagadējā Preiļu rajona Turku nosaukumā, bet arī vairākos citos vietvārdos.

Svarīgs rādītājs ir konfesionālā piederība (2. att.): luterāņi — 75%; katoļi — 15% (ap Līvāniem); pareizticīgie — 8% (galvenokārt no dienvidaustrumu Vidzemes ienākušie pareizticīgie latvieši); Mozus ticīgie ebreji — 1%; vecticībnieki — 1% (pārsvarā no Rēzeknes apriņķa Stirnienes un Ilūkstes apriņķa); baptisti — 17 personas (vietējie iedz.); reformāti — 4 personas (poļi).

Tātad Korfu (kuri paši bija vieni no retajiem luterticīgajiem muižniekiem pārsvarā katoliskajā Daugavpils apriņķī) zemēs dzīvoja 3/4 luterticīgu latviešu, kuriem pievienojot ienākušos pareizticīgos vidzemniekus — latviešus un pārsvarā aiz Līvāniem dzīvojošos katoļticīgos latviešus, uzskatāmi parādās, ka novads bijis izteikti latvisks. Jau šie fakti par Krustpils novadu dod pamatu iespējamu etnisku un kultūrvēsturisku saišu meklējumiem ar Augšzemi (Sēliju) ne tikai agrākos gadsimtos, bet arī sākoties XX gadsimtam, kad vēl pastāvēja viendabīga etniskā un valodas vide.

Papildarguments par labu šādiem meklējumiem ir pēc anketu datiem aplēšamais ienācēju skaits Korfu zemēs (3. att.). Iespējams noteikt apvidus, no kuriem šie ienācēji (pārsvarā no 1880. līdz 1890. gadam) ieradušies.

Gandrīz puse (48%) novada iedzīvotāju dzimusi uz vietas (Krustpils, Ungurmuižas, Līvānu pagastā), 8% ienācēju ieradušies no dažādiem Daugavpils apriņķa pagastiem (visvairāk no Vārkavas, Kalupes) un Rēzeknes apriņķa. 21% iedzīvotāju dzimuši Vidzemes guberņā un nāca gan no tuvējās Sāvienas, Bērzones, Kalsnavas, Pļaviņu, Kokneses apvidiem, kuri arī ietilpst sēlisko izlokšņu areālā, gan dažādiem Cēsu un Rīgas, mazāk Valmieras apriņķu pagastiem. Nosacīti visvairāk ienācēju (23%) ir tieši no Augšzemes — no dažādiem Jaunjelgavas apriņķa pagastiem (visvairāk no Dunavas), mazāk no Ilūkstes puses, no Aknīstes (tolaik Kauņas guberņā). Jāpiebilst, ka šie skaitļi attiecas tikai uz dzimšanas vietu. Bieži uz Krustpils novadu pārcēlās ne tikai atsevišķi cilvēki, kuri dibināja ģimenes jaunajā dzīvesvietā, bet arī ģimenes ar bērniem. Šo ģimeņu jaunākie bērni jau atzīmēti kā dzimuši Krustpils novadā. Ciešāka novadnieciska saikne ar Sēliju tātad bija daudz lielākai iedzīvotāju daļai. Novada jaunie iemītnieki ienāca ar līdzīgu valodas īpatnību, savu iedzīvi, iegūtajām prasmēm.

Liela ienācēju daļa bija bezzemnieki — tā saukto kalpu apmetņu vai "batraku zemju" iemītnieki, kuriem pēc dzimtbūšanas atcelšanas barons Korfs iedalīja nelielus zemes gabaliņus (ap 4,5 pūrvietas). Daļa no viņiem apmetušies arī muižas rentes mājās. Atsevišķās lielākās apmetnēs (Kūrānos, Deles Druvās) jaunatnācēji nav atzīmēti vai to ir ļoti nedaudz.

Apdzīvoto vietu nosaukumos visai bieži sastopams nelielas māju grupas apzīmējums "sala" (45 nosaukumi — Malno sola, Vadzes sola, Prižu sola, Glāznieksola utt.), kas raksturīgs arī Augšzemei un Krustpils novadam tuvajiem apvidiem. Lielākoties šie vietvārdi no kartēm jau zuduši vai pārveidoti.

XX gadsimts, protams, nesa milzīgas pārmaiņas līdz tam etniski visai viendabīgā Krustpils novada iedzīvotāju sastāvā. Gadsimta sākumā Stolipina agrārās reformas laikā te tika iepludināts liels krievu kolonistu daudzums, kādreizējo pamatiedzīvotāju daļa zaudēta divu pasaules karu rezultātā, pēckara gados — jaunas iedzīvotāju sastāva maiņas.

1959. gadā kādreizējā Krustpils novada teritorijā notika viena no vēstures institūta etnogrāfu ekspedīcijām, kuras laikā savāktais materiāls glabājas LU Latvijas Vēstures institūta Etnogrāfisko materiālu krātuvē. Sēļu kādreizējās apdzīvotās teritorijas pētnieks valodnieks A.Jansons Krustpils pusē un Madonas rajonā savāca vairāk nekā 2500 vietvārdu. Ir daudzi apraksti, zīmējumi un fotogrāfijas, kas rāda novada iedzīvotāju materiālās kultūras pieminekļus XIX gadsimta biegās un XX gadsimtā, ir vecākās paaudzes (dzimušu XIX gs. otrajā pusē) iedzīvotāju stāstījumi par zemnieku dzīvi bijušajos Korfu īpašumos, viņu darbu, ieražām, tradicionālo uzturu utt. Nereti tie ir pārstāvji no dzimtām, kas minētas jau 1897. gada tautskaites materiālos. Cik lielā mērā šīs dzimtas, tai skaitā no Sēlijas XIX gadsimtā un vēlāk ienākušās, joprojām turpinās Krustpilī un tās apkārtnē, vai pastāv un cik stipras joprojām ir novadnieciskās saites? Šos un daudzus citus abu Daugavas krastu vēstures kopsakarību jautājumus iespējams noskaidrot.