ATSAUCĒ IETVERT:
Daugavas zīmes. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.07.2004., Nr. 111 https://www.vestnesis.lv/ta/id/91163
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Daugavas zīmes
Turpinājums no “LV” 01.07.2004.
 Kapsētas zīme Foto: Vaida Villeruša |
 Kapsētas zvans Foto: Māris Kundziņš |
18. Meža kapi
Liela meža vidū, dižu egļu
apņemta, ir nelielā Mazjumpravas (tagad Birzgalei pieskaitīta)
kapsētiņa – saukta par Meža kapiem.
Tās vēsture ļoti sena. 17.gadsimtā Lieljumpravas draudzes
mācītājs lūdz atļauju tādu ierīkot pagasta Kurzemes daļā. Plūdu
un ledus iešanas reizēs mirušos nav iespējams pārvest Daugavai uz
draudzes kapsētu. Tādēļ tos, pasargājot no apbedīšanas
neiesvētītā zemē, varētu glabāt vietā, kur izsenis bijusi neliela
katoļu celta Meža kapela un kuru vietējie jo-projām uzlūkojot par
svētu.
Rokot kapus jauniem apbedījumiem, atrastās senās rotas lietas gan
liecina par daudz senāku vēsturi.
20.gadsimta otrajā pusē kapsētiņu, tāpat kā tur guldītos,
aizmirstības klēpī pamazām pārņēma mežs – tikai nedaudzām kopiņām
bija vēl kopēji.
Taču, kad 1988.gadā Imants Ziedonis aicināja sakopt mūsu kapus,
pēc mana stāstījuma televīzijas raidījumā to uzņēmās darīt Rīgas
49.vidusskolas skolēni. Viņi to turpināja visus skolas gadus, un
notika brīnums – klusajā Meža kapsētiņā atkal sāka apglabāt šajā
pusē mūžībā aizgājušos.
Kā 17.gadsimtā raksta mācītājs – tā nu viņi guļ šajā Dieva dārzā
kārtu kārtām. Te atdusas arī Andreja Pumpura mātes Zemuļu dzimtas
aizgājēji.
Vaida Villeruša