Rakstniece Lūcija Ķuzāne:

Kā pret vēju, kā pret kalnu — latvietis ceļā uz izglītību

Referāts konferencē "Jēkabpils no pagātnes līdz šodienai" Jēkabpilī 2000.gada 14.jūlijā

Ja mēs ģeogrāfisko un vēsturisko apstākļu dēļ būtu nonākuši tādā situācijā, ka jau 13.gadsimtā pilnā mērā varētu kontaktēties ar pārējām Eiropas tautām un iepazīt to sasniegumus, atliek tikai iztēloties, cik spēcīga kultūras ziņā šodien būtu latviešu tauta. Ja senās ciltis toreiz būtu apvienojušās cīņā pret vācu iebrucējiem, tad tā arī būtu noticis. Taču tagad mēs veselus trīssimt gadus būtībā esam bijuši pilnīgi atrauti no saskares ar rakstīto vārdu un tautai vajadzēja samierināties tikai ar to, ko radīja pašu gara spējas norobežotajā zemnieku pulkā.

Kad strādāju skolā un mācīju par latviešu literatūras pirmsākumiem, reiz bērniem liku saskaitīt, cik grāmatu būtu latviešu zemnieka mājā, ja trijos gadsimtos kopš laika, kad parādās pirmās grāmatas un pirmie raksti latviešu valodā, ja kāds zemnieks būtu tik turīgs, ka būtu varējis iegādāties visas ienākošās grāmatas. Tātad cik liela latvietim būtu bibliotēka, kas krāta trīs gadsimtus — 16., 17. un 18. gs. Mēs nonācām pie secinājuma, ka tā būtu vien rokās saņemama grāmatu kaudzīte, un tas arī būtu viss.

Izglītības ceļā latvietis vienmēr gājis tā kā pret vēju, kā pret kalnu, mūžīgi — pret tādu lielu pretestību.

Kas tad palīdzēja pārvarēt šo pretestību? Jāatzīst, ka ceļā uz izglītību arī šeit, Sēlijas novadā, tie ir bijuši gaišākie un gudrākie vācu mācītāji — Mancelis Sēlijā, Mīlihs Neretā, Fridrihs Vilhelms Vāgners, Stepens Sunākstē, Reiniks Dignājā, Lundbergs Biržos. Ja nebūtu šo vīru, tad izglītības ceļš būtu vēl gausāks un grūtāks. Iespējams, ka ar mūsu izglītības pirmsākumiem saistās arī Glika vārds, jo viņš ir pulcinājis kopā gudrus jaunekļus un mācījis viņus, lai viņi kļūtu par pirmajiem skolotājiem savā tautā. Un, ja jau viņš bārenīti Martu varēja aizvest no Krustpils novada uz Alūksni, tad varbūt jaunekļu vidū kāds bija arī no šī novada.

Kur tad ir tie mūsu izglītības sākumi? Varbūt tā ir latīņu skola Neretā, kura 16.gs. tur nodibināta reizē ar baznīcas celšanu, varbūt latīņu skola Frīdrihštatē. Kaut gan latīņu skolās nemācījās latviešu bērni, tajās mācījās muižu ierēdņu atvases, tomēr latvietim, skatoties uz tiem laimīgajiem, kas tur izglītojās, radās vēlēšanās mācīties lasīt un rakstīt, ieiet pasaulē, ko paver grāmatas.

Par izglītības sākumu mūsu novadā un arī šeit, Jēkabpilī, var runāt tikai 19.gadsimtenī. Ar 1820.gadu saistās apriņķa skolas pirmsākumi, kādreizējā zirgu pasta ēka kļuva par šīs skolas centru. Varbūt izglītības sākumi ir 18.gs. muižas skolās. Gribu minēt tādu masu vietu kā savu dzimteni Gricgali. No visām Kurzemes hercogistes deviņām muižas skolām viena 1783.gadā tika dibināta Gricgalē. Interesanti, ka pat Gārsenes barons fon Budbergs, kura rados bija Gricgales Korfi, sūtīja zēnus, kurus vēlējās izglītot, uz šo Gricgales skolu, kur mācības ilga trīs ziemas.

19.gadsimtā Jēkabpilī paveras izglītības iespējas plašai apkārtnei. Šogad un arī iepriekšējos gados skolas mūsu apvidū svin dibināšanas jubilejas. Nesen jubileju nosvinēja Ābeļu, Sunākstes, arī Dignājas skola. Skolām ir 140, 150 gadu. Tās ir pirmās gaismas pilis, ar tām aizsākās izglītības attīstība. Vecās ēkas stāv vēl šodien, jo skolas tika celtas mūžībai.

Jāatzīmē, ka pret vēju, pret kalnu ir palīdzējuši iet izcili skolotāji. Tās bijušas tik spilgtas personības, ka piemiņa par viņām saglabājusies vairākās paaudzēs gadsimtiem ilgi. Kaut vai, piemēram, Juris Dauge Saukā, vēl tagad cilvēki atceras, kā viņš mācīja, kāda stundās klasē bija kārtība. Ir daudzi skolotāji leģendas: Millers Sunākstē, Staprāns Dignājā, Blūms, arī Dievkociņš Zalvē, Tumšs Saukā, Jurcēns Pilskalnē, Jurkovskis Neretā. Vērojot un vērtējot ceļu uz izglītību, pārsteidz tas, ka pirmais skolotājs, ar ko bērns sastapās, bieži vien bija liela un stipra personība, un arī tas, ka skola, kurā viņš mācījās piecus vai sešus gadus, deva tik labas zināšanas, ka pietika lielam un radošam mūžam. Piemēram, Biržu draudzes skola, kurā mācījies Valdis, "Staburaga bērnu" autors, ir devusi viņam galveno pamatizglītību. Kad lasām Jāņa Akurātera grāmatu "Degošā sala" par Biržu draudzes skolu, jūtam, cik liela ietekme draudzes skolai ir bijusi uz topošā jaunieša personību.

Kāda bija iespēja mācīties? Pētera Dardzāna grāmatā "Dieva plauksta" lasām, ka viņš jau zēna gados domā par iespēju mācīties. Viņš raksta, ka tēvabrālis mācījies Jēkabmiesta apriņķa skolā, bet tas ir bijis tik dārgi, ka Dardzānu Pēteris uz šādu iespēju necer. Viņš mācās krievu skolā, lai būtu lētāk. Cik tad lielai rocībai vajadzēja būt zemniekam, kas gribēja sūtīt savus dēlus skoloties? Dardzānu dzimtai ir piederējuši 7 zirgi, 40 aitas, 20 cūkas un 27 govis. Un tad vēl nācies domāt, vai ir iespēja dēlam mācīties Jēkabpils apriņķa skolā.

Dokumentos, kas stāsta par Jēkabmiestu jeb Jēkabštati kā izglītības centru, 20.gs. sākumā minētas četras skolas. Apriņķa skola ir tā augstākā un arī dārgākā mācību iestāde. Tur ir mācījies Fallijs, Mārtiņš Bruņenieks, Skruzīšu Mikus, tātad diezgan lielu saimnieku dēli. Rodas jautājums — kāpēc Dauge, kurš bija ievērojams cilvēks ar plašu redzesloku, savus dēlus nesūtīja uz šo skolu? Piemēram. Aleksandrs Dauge mācījies Pēterburgā diezgan pieticīgā baznīcas skolā Acīmredzot apriņķa skola bija latvietim par dārgu.

Zināmu apvērsumu radīja Luda Bērziņa nodibinātā tirdzniecības skola. Jānis Veselis, kas mācījies šajā skolā, grāmatā "Teiksma par manu mūžu" raksta, ka tā ir bijusi skola, kur mācījušies ļoti daudzi zemnieku bērni no apkārtējiem pagastiem. Tajā bijis daudz arī pilsētnieku bērnu. Viņš min jauniešus no Sēlpils pagasta, Sunākstes, Saukas u.c. Kaut arī L.Bērziņš pieiesaista skolai diezgan daudzus latviešu tautības skolotājus, tomēr, iztopot tā laika apstākļiem, daudzos mācību priekšmetos stundas notiek krievu valodā.

Apbrīnojams L.Bērziņš ir par to, ka, izstudējis par mācītāju, pastrādājis Kijevā, kur bijis mācītājs un skolotājs ar labi atalgotu vietu, viņš tomēr atgriežas Jēkabštatē un dibina te skolu. Šis ideālisms laikam arī virza uz priekšu latviešu izglītību. Tas iespējams tikai tāpēc, ka ir tādi neprātīgie, kas latvietības dēļ atsakās no savas karjeras un uzsāk citu ceļu, kaut arī nav zināms, kas no visa tā iznāks. Sēlijas novadā savas pirmās izglītības gaitas sākuši rakstnieki Grīni, Jānis Akurāters, zinātnieks Pēteris Ķiķauta.

Senajos dokumentos par skolām bieži vien ir minēta Marijas skola. Zēni varēja mācīties apriņķa skolā, vēlāk — Luda Bērziņa tirdzniecības skolā, bet meitenēm ilgu laiku nebija nekā, līdz gadsimta beigās ar valsts atbalstu nodibināja Marijas skolu, četrgadīgu mācību iestādi.

Pavisam maz dokumentos minēta Vladimira baznīcas skola. Tā ir bijusi pareizticīgo skola, bet par mērenu samaksu tajā varējuši mācīties arī latvieši, kas nav bijuši pareizticīgie. Tajā mācījies arī Pēteris Dardzāns, izcila personība Latvijas militārajās aprindās.

Interesanta ir Klaudijas Karpas meiteņu privātģimnāzijas tapšanas vēsture. Kad rūpnieks Less precējies, viņš sievai uzdāvinājis pūrā zemesgabalu, un tur tika uzcelta skola.

1911.gadā meitenes vēl mācījušās palīgēkās, bet 1913./1914. mācību gadā, tātad īsi pirms Pirmā pasaules kara, ir uzsāktas mācības jaunajā, tā sauktajā sarkanajā ēkā. Lonija Zobena, šīs skolas audzēkne, stāstīja, ka skolā mācību laiks bija septiņi gadi, uzņēma tajā pēc pagastskolas un ieskaitīja 2.klasē, mācību maksa bija 70 rubļu gadā. Tā laika naudā 70 rubļu maksāja divas govis vai, citādi rēķinot, tā bija divu kalpoņu alga saimniecībā. Cik tad bija to, kas varēja šādu maksu atļauties? Vēlāk Jēkabpils veidojās kā sabiedriski rosīgs centrs, bet savi nopelni tur bija arī Klaudijas Karpas meiteņu ģimnāzijai. Šajā skolā strādāja gan apriņķa skolas, gan Luda Bērziņa tirdzniecības skolas skolotāji, viņš arī veidoja sabiedrisko dzīvi. Kopīgi iestudējuši teātra izrādes, kurās aktieri bijuši no visām skolām. Sekojot skolotāju paraugam, arī skolēniem tikušas organizētas šādas pašdarbības teātra izrādes.

Pēckara laikā, 1919.gadā, no bēgļu gaitām atgriežas bijušie skolotāji. Skolas cara laikā ir likvidētas. Un šajā laikā Lamberts veido mācību iestādi, kam ir ārkārtīgi liela nozīme vēlākajā sabiedrības attīstībā. Veidojot skolu, kas orientēta uz humanitāro un komercizglītību, tiek aptverta ļoti plaša teritorija. Tur, kur kādreiz vidējās izglītības darbu veica viena pati Jēkabpils ģimnāzija, sākumā ar komercklasēm, vēlāk — komercskolu, tagad ir septiņas vidusskolas. Viens no izcilākajiem skolotājiem te bija Jānis Greste. Par pēckara laiku šajā skolā ir saglabājies kāds pagaidām nedrukāts dokuments — saucieša Artura Stradiņa atmiņas. Viņš ir mācījies šajā skolā pēc kara. A.Stradiņš diezgan precīzi attēlojis direktoru Kārli Lambertu, skolotāju Mārtiņu Muižnieku, literatūras skolotāju Mariju Liepiņu, arī Arnoldu Štokmani, Valteru Rozenbergeru, Skujiņu, Šusteru u.c. Aprakstījis to, kāda skolā bijusi sabiedriskā dzīve, kāda bijusi audzināšana. Audzēkņi, kas mācījušies skolā pirmskara laikā, mēdza atkārtot: "Tā bija darba skola. Ar ievirzi: dari pats, ej pret vēju, pret kalnu, pret straumi, tā kā latvieši to ir darījuši vienmēr."

Ļoti gribētos, lai arī turpmāk izglītībā mēs varētu teikt, ka ejam nevis vieglāko ceļu, bet vienmēr turamies pret kalnu, pret straumi.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā