Kodolobjektam Latvijā ir nākotne

Salaspils kodolreaktors Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

Latvijā kopš 1998. gada, kad izslēdza Salaspils kodolreaktoru, vairs nav darbojošos kodolobjektu. Likvidēt – šādu lēmumu toreiz pieņēma valdība. Zinātnieki uzskata, ka bija arī citas alternatīvas, savukārt kodolreaktora pašreizējie apsaimniekotāji domā, ka izvēle bijusi izsvērta un pareiza. Atšķiras arī apkārtesošo pagastu iedzīvotāju viedokļi. Speciālisti lemj par teritorijas nākotni un tās aprises jau iezīmējušās jauna projekta izskatā. Ja to izdosies realizēt, tad paredzams gan zinātnes uzplaukums, gan jaunas iespējas medicīnā.

Salaspils kodolreaktoram liktenīga izrādījās 1999. gada 26. oktobrī apstiprinātā koncepcija par tā likvidēšanu un demontāžu. Likvidēšana šajā gadījumā nozīmē radioaktīvo materiālu izvākšana no Salaspils kodolreaktora un to pārcelšana uz iecementētiem radioaktīvo atkritumu konteineriem. Būtiskākā problēma šobrīd ir reaktorā esošā kodoldegviela, jo tā ir lielākais potenciālais apdraudējums. Turklāt, ja kodoldegviela reaktorā atradīsies vēl 2006. gadā, tas var aizkavēt demontāžas procesu. Informācija par tās daudzumu ir konfidenciāla.
Jautājums par kodoldegvielas izvešanu pašlaik tiek risināts starptautiskā līmenī, un, piemēram, ASV uzskata, ka tā jānogādā atpakaļ izgatavotājvalstī, kas mūsu gadījumā ir Krievija. Eksperti gan atzīst, ka ar Krieviju dažkārt ir grūti vienoties, un paredzams, ka sarunas ar to būs smagas arī šajā jautājumā.

No trīs iespējām izvēlējās lētāko

Deviņdesmito gadu beigās speciālisti lēsa, ka Salaspils kodolreaktora likvidācijas process varētu ilgt vismaz desmit gadus un prasīt finansiālus ieguldījumus 13 miljonu latu apmērā. Otra iespēja, kas tika apsvērta, bija reaktora modernizācija. Kā stāsta Radioaktīvo atkritumu pārvaldības valsts aģentūras (RAPA) direktors Andris Abramenkovs, likvidācija tomēr izmaksā lētāk. Turklāt objekta modernizācijas uzsākšanai vajadzēja rast atbildi uz vairākiem jautājumiem: “Pirmkārt, kas par to maksās. Otrkārt, pasaule mainās – šādi reaktori un kodoldegviela pēc vairākiem gadiem vairs netiks izmantota, līdz ar to atkal būs nepieciešama modernizācija. Treškārt, neesmu pārliecināts, ka Baldones pašvaldība būtu gatava uzņemt papildu radioaktīvos materiālus, kas radīsies reaktora ekspluatācijas gaitā, tās teritorijā esošajā radioaktīvo atkritumu glabātavā “Radons”.” Savukārt sabiedriskās organizācijas “Salaspils atomreaktors” (organizācijā apvienojušies visi bijušie kodolreaktora darbinieki) priekšsēdētājs akadēmiķis Juris Tīliks uzskata, ka bijusi vēl arī trešā iespēja, kas viņam šķiet vislabākā: “Citās valstīs dara tā – reaktoru iekonservē, līdz valsts kļūst bagātāka. Piemēram, 1996. gadā strādāju Japānā un zinu, ka Kioto universitātei piederēja tāds pats ūdens–ūdens tipa reaktors kā mūsējais. Tas darbojās 35 gadus. Reaktoru iekonservēja, pēc tam modernizēja, un tagad tas joprojām turpina strādāt. Deviņdesmito gadu vidū Salaspils kodolreaktora modernizācijai vajadzēja divus līdz trīs miljonus latu, tagad likvidācijai nepieciešami jau 13 miljoni.” J. Tīliks arī uzskata, ka reaktora likteņa izlemšana bija pārlieku politizēta. To vajadzēja nodot zinātnieku rokās. J. Tīliks pieļauj, ka tādā gadījumā droši vien tiktu pieņemts lēmums par labu iekonservēšanai – reaktorā saglabātu nelielu daļu personāla un gaidītu labākus laikus.

Likvidācijai starptautiskās sabiedrības atbalsts

Lai kādi būtu viedokļi, šobrīd viss notiek pēc akceptētā plāna. A. Abramenkovs stāsta, ka no 1999. līdz 2003. gadam paveikti 26% no visiem ieplānotajiem darbiem. Likvidācijas procesā līdz šim ieguldīti 12% no projektam atvēlētā finansējuma. Paredzams, ka likvidāciju varētu pabeigt 2009. gadā. To finansē vairākas puses – Latvijas nodokļu maksātāji, donorvalstis (Zviedrija, ASV, Dānija u.c.) un starptautiskās institūcijas (Starptautiskā atom-enerģijas aģentūra (SAEA), Eiropas Savienība). A. Abramenkovs informē, ka Latvija reaktora likvidācijā ieguldījusi aptuveni 40% jau iztērēto līdzekļu. Pārējos 60% piešķīrušas minētās puses. Objekta apsaim-niekotājs gan nav apmierināts ar esošo finansējumu no Latvijas valdības, jo tas nav tāds, kā noteikts uz papīra. Ja finansējums netiks palielināts, reaktora likvidāciju, iespējams, būs jāatliek. Tas gan atkal radīs papildu izdevumus, un katru gadu varētu izmaksāt 250 līdz 300 tūkstošus latu. “Objektu nepieciešams apsargāt, uzturēt, veikt konservēšanas pasākumus sistēmām, kuras sāk bojāties,” paskaidro A. Abramenkovs. Viņš ir nobažījies arī par to, ka finansējuma trūkums var pievērst starptautiskās sabiedrības uzmanību. “Ja būs aizdomas par valdības nenopietnu attieksmi, tad citas likvidācijā iesaistītās puses var samazināt vai liegt turpmāko finansējumu.”

Bija kodolreaktors, būs ciklotrons

Pašlaik aktuāls ir jautājums, ko kodolreaktora teritorijā likvidēt un ko atstāt tālākai izmantošanai. “No vienas puses, lieli līdzekļi jāiegulda infrastruktūrā, lai nodrošinātu kodolreaktora likvidēšanu un izvestu kodoldegvielu,” stāsta A. Abramenkovs. “Ja likvidē visu, tad tā pēc tam jāsagrauj. Tas nav loģisks solis. Tāpēc izdevīgāk būtu esošo infrastruktūru izmantot arī turpmāk.”
Idejas par teritorijas izmantošanu nākotnē speciālistiem ir. SAEA iesniegts projekts par ciklotrona izbūvi, kas varētu izmaksāt aptuveni 10 miljonus latu. Pusi summas apsolījusi ES, bet otra puse jāatrod Latvijai. Šāda iekārta noderēs medicīnā un, iespējams, glābs daudzu cilvēku dzīvības. Proti, ciklotrona izmantošana ir modernākā metode, ar kuru var atklāt ļaundabīgos audzējus agrīnās stadijās. Pašlaik ar Latvijā esošajām iekārtām audzējus iespējams diagnosticēt tikai tad, kad tie jau attīstījušies līdz trešajai fāzei. J. Tīliks stāsta, ka vienlīdz lielu ieguldījumu ciklotrons dos Latvijas zinātnes attīstībā. “Kodolreaktors savu laiku ir nokalpojis, un zinātniekiem vairākas tā piedāvātās iespējas vairs neder. Piemēram, nepieciešami selektīvi starojuma veidi, kādus rada ciklotrons. Tātad mums būs iespēja strādāt ar smagām lādētām daļiņām. Ciklotronā varēs pārbaudīt dažādu materiālu radiācijas izturību, veikt mikropiemaisījumu analīzi, materiālu īpašību uzlabošanu, radiācijas sterilizāciju un citas darbības,” sajūsmu neslēpj J. Tīliks. Viņš uzskata, ka ciklotrona uzstādīšana būs tāds pats sasniegums, kāds savulaik bija reaktora atklāšana. Sešdesmitos gadus J. Tīliks dēvē par zinātnisko revolūciju. Salaspils kodolreaktors pavēra plašas iespējas jaunajiem zinātniekiem. “Pirms tam valstī bija viena vai divas laboratorijas un uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi zinātnieki, kas strādāja ar radiāciju. Kad 1956. gadā paziņoja par ieceri Latvijā būvēt kodolreaktoru, kvalificētu speciālistu nebija. Nākamos darbiniekus izskoloja trīs četru gadu laikā. Un tagad jau var teikt, ka 35 kodolreaktora darbības gados vairāki desmiti studentu ieguvuši zinātņu doktora grādu. Attīstījušās tādas zinātņu nozares kā radiobioloģija, radiācijas medicīna, cietvielu radiācijas fizika, radiācijas ķīmija.”

Jāuzlabo atkritumu uzglabāšana

Ja izdosies realizēt vērienīgo projektu, Latvija tikai iegūs. Taču nevar nenovērtēt arī to, ka ciklotrona darbība radīs radioaktīvos atkritumus. J. Tīliks gan sola, ka to daudzums būs 1000 reizes mazāks nekā kodolreaktora darbības laikā, tomēr radioaktīvo atkritumu glabāšanas problēma Latvijā joprojām ir aktuāla. Turklāt jārēķinās, ka daudz atkritumu radīsies arī reaktora likvidācijas gaitā. Šobrīd vienīgā radioaktīvo atkritumu glabātava “Radons” atrodas Baldonē. Tur atkritumi tiek ievietoti īpašās tvertnēs, kas tiek iecementētas, un var glabāties 300 gadus. Taču nepieciešamas vēl divas tvertnes, lai apglabātu Salaspils kodolreaktora likvidācijas laikā radušos atkritumus un nodrošinātu citu atkritumu glabāšanu. “Viena tvertne paredzēta avārijas gadījumiem, ja radioaktīvie materiāli nesankcionēti vai sankcionēti tiek pārvietoti pa Latviju. Tā noderēs arī tad, ja radīsies radioaktīvo materiālu piesārņojums vai radioaktīvas vielas noplūdīs no Ignalinas AES,” informē A. Abramenkovs. Tvertņu izveidošanai izsludināja konkursu. A. Abramenkovs cer, ka pēc mēneša jau būs gatavs skiču projekts. Konkursam tika piesaistīti arī ārvalstu eksperti, lai tvertnes izveidotu atbilstoši ES prasībām. Viņš pieļauj, ja tiks piešķirts finansējums, tad tvertņu būvniecību varēs sākt jau nākamajā gadā.

Iedzīvotāji baidās

Par radioaktīvo materiālu klātesamību visvairāk ir satraukti Baldones un Salaspils iedzīvotāji. Eksperti gan atzīst, ka Salaspils iedzīvotāju attieksme esot daudz pozitīvāka nekā kaimiņiem baldoniešiem. Pēc A. Abramenkova rīcībā esošajiem datiem, aptuveni 85% Salaspils iedzīvotāju atbalsta kodolreaktora likvidēšanu. J. Tīliks papildina – salaspilieši grib, lai būvē nākamo objektu. Tas nozīmējot ne vien tehnoloģiju attīstību, bet arī jaunas darba vietas. Abi speciālisti atzīst, ka situācija Baldonē ir sarežģītāka, jo gadu gaitā palielinājusies radioaktīvo atkritumu glabātavas “Radons” kapacitāte. “Es zinu, ka šādos gadījumos cilvēki ir nesaprašanā, kāpēc jācieš tieši viņiem. Bet glabātava vēsturiski izveidota tieši šajā vietā, un nebūtu loģiski to tagad pārcelt citur,” komentē A. Abramenkovs. Viņš stāsta, ka agrāk, kad aktualizējās jautājums par šādas glabātavas nepieciešamību, tika ņemta vērā Padomju Savienības rūgtā pieredze. “Vairākas glabātavas uzceltas vietās, kur ir ļoti augsts gruntsūdens līmenis. Tāpēc glabātava Latvijā izbūvēta māla kalnā, jo šis slānis nelaiž cauri ūdeni un tā var novērst iespējamo gruntsūdeņu piesārņojumu. Piecdesmito gadu beigās kā potenciālās atkritumu glabātavas tika izpētītas trīs vietas. Baldone bija vispiemērotākā, jo atbilda visām tālaika radioaktīvo atkritumu apglabāšanas prasībām. Izbūvējot glabātavu šajā vietā, būtiski samazinājās transportēšanas attālums no galvenajiem ražotājiem – savā laikā tie bija 500 uzņēmumi visā Latvijā, kas lielākoties bija izvietoti ap Rīgu.”
Ir veikti novērtējumi par radioaktīvo atkritumu glabātavas “Radons” iespējamo ietekmi uz apkārtējo iedzīvotāju veselību. Atklātas vairākas situācijas, kad varētu pieaugt risks palielinātas radiācijas devas saņemšanai. Izstrādātas rekomendācijas, lai pārbaudītu un paaugstinātu agrāk iekonservētās glabātavas drošības līmeni. “Piesārņošanas iespēja ir minimizēta esošā finansējuma robežās,” saka A. Abramenkovs.
J. Tīliks papildina kolēģa teikto ar secinājumiem par sabiedrības attieksmi ietekmējošiem faktoriem. “Ļoti traucē Černobiļas fenomens, un tā iespaidā cilvēki baidās no līdzīgiem objektiem. Taču visus atkritumus civilizētā pasaulē prot apglabāt, un Baldones atkritumu glabātava ir ļoti labā stāvoklī. Tur ir augsta līmeņa kontroles sistēma un drošība. Sabiedrības attieksmi iespējams mainīt tikai ar audzināšanu. Piemēram, tagad ir sagatavoti mācību materiāli vidusskolēniem, lai iepazīstinātu ar radiāciju un radītu pareizu iespaidu par to. Jā, tā ir bīstama, bet ar radiāciju jāprot apieties, jo arī pozitīvais ieguvums no tās ir ļoti liels.”

Ieva Treija