• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar drošu gribu un apgaismotu skatu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.07.2004., Nr. 112 https://www.vestnesis.lv/ta/id/91210

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Mantojums nestāv ceļā attīstībai

Vēl šajā numurā

16.07.2004., Nr. 112

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar drošu gribu un apgaismotu skatu


Pauls Dāle 1919.gadā
Foto no Māra Dāles arhīva

Nobeigums. Sākums 15.06.2004.

Poruka ielā Mežaparkā

Kopš 20. gadu vidus Pauls Dāle dzīvoja Mežaparkā – sākumā kā īrnieks, bet 1929. gada viņš apmetās paša celtajā mājā, jauniekārtotā ielā, kurai ar viņa gādību tika dots Jāņa Poruka vārds. Šajā laikā (un bieži ar profesora ieteikumu) Mežaparkā sāka būvēties universitātes mācībuspēki, kultūras darbinieki un rakstnieki. Dzīvokļus īrēja arī no ārzemēm pieaicinātie augstskolas lektori. Pauls Dāle enerģiski darbojās šīs pilsētas daļas izveidē, kura jau pašā sākotnē bija iecerēta kā radošam darbam un ģimenes dzīvei īpaši piemērota vieta. Četrus gadus viņš bija Mežaparka Labierīcības biedrības priekšsēdētājs, arī Kristus draudzes baznīcas priekšnieks un organizēja evanģēlisku luteriskās baznīcas celšanu šajā Rīgas daļā. Arī modernas peldvietas izveidošanu Ķīšezera krastā. Viņš atrada domubiedrus ne tikai Mežaparka intelektuāļu aprindās, bet arī vienkāršā darba darītājos. Ģimenē līdz mūsu dienām saglabājies nostāsts, kā tēvs nesis labot apavus pie kurpnieka Poruka ielas galā. Tad viņu bez trim četrām stundām nebijis ko gaidīt. Jo arī kurpnieks bijis liels prātnieks, un kamēr lāpītas pazoles un piesisti papēži, profesors un amatmeistars krustu šķērsu izsprieduši Dieva esamības, pasaules un mūžības jautājumus.
Mežaparkā Pauls Dāle sarakstīja vairākas grāmatas, kurām nozīmīga vieta latviešu filozofiskās domas un audzināšanas principu attīstībā. 1928. gadā nāca klajā “Ievads filozofijā”. 1935. – eseju krājums “Gara problēmas”, bet 1944. – “Vērojumi un pārdomas par cilvēku un gara kultūru”.
Paula Dāles eseju centrā bija ideja par stipras personības veidošanu, apzinoties, ka “pasaules un cilvēces gaita ir traģiska drāma”, kurā Dievs un cilvēks cīnās par gara uzvaru pret iracionālo un ļauno. “No visām problēmām, visiem noslēpumiem, kas neliek miera cilvēka prātam un garam, svarīgākā ir cilvēks pats un viņa likteņi.”

Aktīvais heroiskais optimists

Neatkarīgajā Latvijā augstu novērtēja Paula Dāles darbu gan universitātes veidošanā, gan filozofijas, psiholoģijas un pedagoģijas ideju attīstībā, Eiropas tautu kultūras sakaru attīstībā. 1926. gadā viņu apbalvoja ar IV un 1932. gadā – ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Kad Latvijā nodibinājās Kanta (vēlāk Filozofijas) biedrība un Filozofijas un religijas zinātņu biedrības, viņš ilgu laiku bija to vadītājs, tāpat aktīvi darbojās Latviešu un čehu, Latviešu un zviedru biedrību valdēs, Latviešu izglītības biedrībā un Rīgas Latviešu biedrībā.

Traģiskā drāma

Tad sākās lielo pārbaudījumu laiks. “Traģiskās drāmas” pirmo cēlienu iezīmēja 1940. gads ar padomju karaspēja iesoļošanu Latvijā. Jau pirmajos okupācijas mēnešos tika likvidēta Teoloģijas fakultāte un Filoloģijas un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļa. Rektors atbrīvoja Paulu Dāli no darba gan fakultātē, gan Psiholoģijas institūtā, un ģimenei ar trim bērniem tiešā nozīmē draudēja bads. Sākoties fašistiskajai okupācijai, darbs universitātē gan atjaunojās, taču ne cerības uz normālu, humānisma ideāliem atbilstošu dzīvi. Viens no pirmajiem dokumentiem, ko nācās iesniegt universitātes vadībai, bija apliecība, ka ne Dālem, ne viņa dzīvesbiedrei vecāki savā izcelsmē nav nākuši no ebrejiem…
Kad 1944. gadā daudzi Dāles kolēģi devās uz Rietumiem, profesors palika dzimtenē. Iespējams, ka meitas Karmenas smagās slimības dēļ, iespējams tāpēc, ka viņš neko labu negaidīja arī no trimdas. Pēc kara kādu laiku viņam bija dota iespēja strādāt Filoloģijas fakultātē, un 1946. gadā Dāle pat ieguva pedagoģijas zinātņu doktora grādu. Taču drīz vien sākās no Maskavas vadīts uzbrukums universitātes vecajiem kadriem. Vienu no pirmajiem atlaida Paulu Dāli. Paskaidrojumos tika rakstīts, ka viņš gan pēdējo trīs gadu laikā studējis marksismu-ļeņinismu, taču nav spējis “победить в себе религию” (uzvarēt sevī reliģiju). Ģimene atkal palika bez ienākumiem, un iztikas līdzekļus ilgu laiku nācās pelnīt ar tulkojumiem un gadījuma darbiem, līdz ZA Valodas un literatūras institūtā viņu pieņēma darbā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku vārdnīcu sektorā. Bet arī tad Zinātņu akadēmijas “augstākā vadība” ilgi sprieda, ka Paulam Dālem neesot valodniekam nepieciešamā zinātniskā grāda...
Viens no staļinisma laika dokumentiem, kas zīmīgi raksturo “vecās inteliģences” apkarošanas sistēmu, ir Paula Dāles anonīms raksturojums, kas 1953. gadā nosūtīts uz Maskavas Kultūras ministriju, jo profesors bija lūdzis atjaunot viņu darbā:
“1919. g., latviešu buržuāzijai “pārdibinot”Latvijas augstskolu, P. Dāle ir šīs “pārdibināšanas” (t.i., padomju valdības nodibinātās augstskolas) “tīrītājs”. /../ P.Dāle buržuāziskās Latvijas laikā rakstījis galīgi reakcionārajos žurnālos (kā “Burtnieks”) par “dvēseles nemirstību”, metafizisko psiholoģiju, propagandējis reakcionāros romantiķus un visupirmkārt – reliģisko tumsonību. P.Dāle ir pats aktīvākais latviešu buržuāzijas filozofs, kas visur un visādiem līdzekļiem centies pakļaut zinātni baznīcai. Vācu okupācijas laikā P.Dāle sadarbojās ar okupantiem pārdevušamies literātiem un zinātniekiem, publicēdams 1943. un 1944. gadā vairākus rakstus par to, ka “katrai audzināšanas sistēmai jābūt cieši saistītai ar reālā cilvēka pazīšanu un konsekventu pakļaušanos augstākām vērtībām un ideālām normām. Tajā jāapvienojas dzīves reālismam ar ideālista ticību”. Kā karojošais ideālists P. Dāle ir bijis ļoti aktīvs sabiedriskā laukā – darbojies daudzās jo daudzās buržuāziskās organizācijās un uzturējis daudzpusīgu sarakstīšanos ar ārzemēm./../” (LVVA, 7424. f., 13. apr., 342.l.)
Institūtā Pauls Dāle nostrādāja līdz 1960. gadam, kad viņu aizvadīja pensijā. Mūža nogale pagāja ārēji mierīgi, bet sāpīgā garīgā izolācijā. Smags trieciens bija meitas Ilzes traģiskā nāve. Māksliniece Karmena vēlāk stāstīja – īpašas slimības tēvam nebija, tikai vispārējs vājums, kas kļuva grūtāk un grūtāk panesams. Nomira viņš rīta miegā 1968. gada 22. janvārī. Viņa vārds vēl arvien bija izsvītrots no Latvijas zinātnes un kultūrvēstures, un tikai Atmodas laikā (1994. gadā) no jauna nāca klajā “Vērojumi un pārdomas”.
Mūsu laiks dažādi vērtē un interpretē ticību Dievam, Dieva izpausmes veidus, esību un neesību. Tiek apstrīdētas senas ētikas un estētikas kategorijas un radīti jauni aspekti jautājumā par indivīda un sabiedrības attiecībām, par pilsoņa misiju un pienākumu sabiedrībā. Skatot cilvēces vēsturi tās traģiskajā gaitā, daudz ko likuši apsvērt Paula Dāles vārdi viņa “Vērojumos un pārdomās”: “Tauta, kurā ir pārāk maz cildenu un stipru personību, var kļūt par tautu bez nākotnes un tikt padota vislielākām briesmām. Stipras dvēseles ar labo un drošo gribu un apgaismotu skatu ved augšup katru kopību, kurā tās darbojas, un laimīga ir tā tauta, kurai nopietnā un liktenīgā brīdī nepietrūkst šādu dvēseļu, šādu stipru un darbīgu personību.”

Dr. philol. Saulcerīte Viese

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!