Darba ņēmējiem Eiropā ir vienotas intereses

Eiropas Savienībā aizvien biežāk izskan bažas, vai tā spēs īstenot Lisabonas stratēģijas mērķi – līdz 2010.gadam kļūt par konkurētspējīgāko ekonomiku pasaulē. Lai to spētu, pirmkārt, ir jāveicina nodarbinātība un strauji jāsamazina bezdarbs. Paplašinātajā Eiropā līdz 2010.gadam būtu jārada apmēram 20 miljoni jaunu darba vietu. Taču jādomā ne tikai par darbu, bet arī par strādājošajiem, par darba tiesiskajām attiecībām. Darba likumdošana ir tas jautājums, par kuru jau labu laiku

Pēteris Krīgers Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

šķēpus lauž sociālie partneri – darba devēji un darba ņēmēji. Kā Latvijas darbinieku intereses tiks aizstāvētas vienotajā Eiropā, vai un kādi kompromisi iespējami darba tiesiskajās attiecībās, “Latvijas Vēstnesim” stāsta Pēteris Krīgers, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētājs.

Arodbiedrības aktīvi piedalās ES lēmumu pieņemšanā

– Vai LBAS ir savi lobiji Eiropas Savienībā, un cik tas ir būtiski?
– Mums savas tiešas pārstāvniecības Briselē nav, jo tie ir pārāk lieli finansiāli izdevumi, kurus nevaram atļauties. Taču mēs savas intereses varam aizstāvēt, piedaloties starptautiskās arodbiedrību organizācijās. Kopš 2003. gada LBAS ir Eiropas arodbiedrību konfederācijas īstenā locekle, līdz ar to arī mums ir zināmas iespējas lobēt savas intereses ES. Šīs organizācijas darbā piedalos es kā LBAS priekšsēdētājs un mūsu starptautiskā sekretāre Iveta Ozola. Mums ir arī iespējas savas intereses aizstāvēt Eiropas Ekonomisko un sociālo lietu komitejā, kurā ar Ministru kabineta rīkojumu Latvija ir deleģējusi septiņus pārstāvjus. LBAS pārstāvu es un mūsu eksperte sociālajos jautājumos Irina Homko. Mēs gan darbojamies dažādās grupās. I. Homko spriež par nodarbinātību un citiem sociālajiem jautājumiem, es piedalos iekšējā tirgus un lauksaimniecības darba grupā. Komitejā mēs esam nostrādājuši tikai pirmo mēnesi, tāpēc, protams, neesam vēl apzinājuši visas iespējas, ko dod dalība izvēlētajās darba grupās.

– Cik lielā mērā jūs varat aizstāvēt savas intereses ES?

– Jāsāk ar to, ka mēs pārstāvam savu biedru, dažādu nozaru strādājošo, intereses. Mums svarīgās problēmas ir nodarbinātība, brīvā darba spēka kustība, sociālie jautājumi, darba tiesiskās attiecības. Netieši – ar Eiropas arodbiedrību konfederācijas starpniecību mēs piedalāmies arī Eiropas budžeta apspriešanā un esam tiesīgi iesniegt savus priekšlikumus. Konfederācija ir arī rosinājusi diskusiju, kādi sociālie jautājumi būtu jāiekļauj Eiropas konstitūcijā. Ja mums šķiet, ka kāda problēma tiek risināta nepareizi vai par to nerunā vispār, mēs varam komitejā iesniegt savu redzējumu, varam arī piedalīties šaurākās darba grupās, kas risina kādu vienu konkrētu jautājumu. Manuprāt, ļoti būtiski ir meklēt savus domubiedrus starp tām valstīm, kurām ir līdzīgas problēmas, domāju, mums ciešāk jāsadarbojas ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem.

Darbinieku atlaišanas kārtību nedrīkst mīkstināt

– Eiropas darba devēji vēlas liberalizēt esošo darba likumdošanu, sakot, ka tā kavē ekonomisko izaugsmi. Kā uz to raugās arodbiedrības, vai esat gatavi uz kompromisiem?
– To, ka darba devējiem ir šāda vēlme, mēs jūtam katru dienu. Jāuzsver, ka jau šis modelis ir kompromiss. Protams, ir lietas, kuras var pārskatīt, taču mēs netaisāmies piekāpties, piemēram, jautājumā par darbinieku atlaišanas kārtību, tās liberalizāciju. Taču sarunas starp arodbiedrībām un darba devējiem notiek nepārtraukti, regulāri mēs tiekamies arī Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdēs.

– Darba devējus visvairāk neapmierina tieši sarežģītā darbinieku atlaišanas kārtība, kas kavē uzņēmumu restrukturizāciju un modernizāciju.

– Es tam kategoriski nepiekrītu. Vismaz Latvijas pieredze rāda, ka mūsu darba devējiem veiksmīgi izdodas atbrīvoties no saviem darbiniekiem, un atlaišanas procedūra viņiem nesagādā nekādas grūtības. Mēs pastāvam uz to, ka atlaišanas kārtība ir jāievēro. Nevar būt tā, ka uzņēmumu reorganizē dienas laikā, līdz vakaram atlaižot pusi darbinieku. Tā nenotiek nekur pasaulē. Diemžēl mūsu darba devēji bieži neapzinās savu atbildību par darbiniekiem. Liberalizācija nedrīkst pārvērsties par patvaļu. Turklāt mūsu strādājošie biedri joprojām sūdzas, ka Darba likums ir pārāk liberāls un darba devējiem ir pārāk lielas priekšrocības. Bez šaubām, ir jautājumi, kuros arodbiedrības ir gatavas piekāpties. Piemēram, šogad Darba likumā tika pieņemti grozījumi par virsstundu darba apjomiem, kas bija liels kompromiss no arodbiedrību puses. Mana personīgā attieksme pret virsstundu darbu ir negatīva. Latvijā to izmanto negodīgi, cilvēki nesaņem likumā paredzēto papildu samaksu. Bez tam virsstundas nav nekas labs arī tad, ja par tām godīgi samaksā, jo jebkurā gadījumā cieš gan darba kvalitāte, gan drošība. Šobrīd, kad ir šī brīvā vienošanās, darbinieks virsstundās var strādāt pat otru slodzi, kas ir absolūti nepieļaujami. (Labklājības ministrija gan skaidro, ka drīkst strādāt ne vairāk kā 140 virsstundas 4 mēnešos – R.K.) Protams, virsstundas pilnībā aizliegt nevar, pret to protestētu paši strādājošie. Taču, kamēr mums nav civilizētas darba attiecības, vienošanos par virsstundām nedrīkst atstāt tikai darbinieku un darba devēju ziņā.

“Vecās” Eiropas strādājošie bīstas no sociālā dempinga

– Kas šobrīd ir Eiropas arodbiedrību darba kārtībā?
– Protams, tas ir jautājums par darba samaksu, par darba laiku. Uzstādījums ir gauži vienkāršs – lai par mazāku darba laiku varētu nopelnīt pēc iespējas lielāku naudu. Latvijā ir viens no garākajiem darba laikiem Eiropā. Citās dalībvalstīs pat likumā ir noteikta 35 stundu darba nedēļa. Mēs runājam par minimālās algas palielināšanu par 10%, bet Eiropā cīnās par pusprocentu.

– Kā jūs raksturotu darba devēju un arodbiedrību attiecības ES?

– Pozitīvi ir tas, ka mūsu starpā notiek regulāras sarunas un konsultācijas. Eiropā saskaņu bieži ir vieglāk panākt nekā pašu mājās. Galvenā pretruna ir tā, ka darba devējs grib maksāt pēc iespējas mazāk, savukārt darbinieks – saņemt pēc iespējas vairāk. Tāpēc arī ir saprotama Rietumeiropas darba devēju vēlme pārvietot savas ražotnes uz jaunajām dalībvalstīm, kurās ir lētāks darbaspēks. Protams, turienes strādājošie nepriecājas, ka minēto iemeslu dēļ paliek bez darba, jo uzņēmumu pārceļ citur. Tāpat Eiropas arodbiedrību biedri baidās no brīvās darbaspēka kustības. Jo ir pārliecināti, ka, piemēram, strādnieks no Latvijas būs ar mieru strādāt par zemāku samaksu nekā vācietis, tādēļ pirmo labprātāk ņems darbā. LBAS ir bijušas konsultācijas ar vairāku Eiropas valstu arodbiedrībām, kuru nostāja ir nepārprotama – arī strādājošajiem, kas ieradušies no Austrumeiropas, jākļūst par attiecīgās valsts konkrētās nozares arodbiedrību biedriem un jāstrādā pēc tādiem pašiem noteikumiem. Arī paši strādājošie nedrīkst nodarboties ar dempingu. LBAS ir bijušas vairākas konsultācijas ar zviedru, dāņu un vācu arodbiedrībām. Mums, piemēram, ir bijušas konkrētas sarunas ar Dānijas lauksaimnieku arodbiedrības pārstāvjiem. Viņiem lauksaimniecības sektorā patiesi ir daudz brīvu darba vietu, bet viņi uzsver, ka viesstrādniekiem jāstrādā tādos pašos apstākļos un par tādu pašu samaksu kā vietējiem. Tādēļ Dānijas kolēģi mums palīdzēs sagatavot informāciju, kur šajā valstī var atrast arodbiedrības un kā ar tām var sadarboties.

– Vai cilvēki, kas tagad no Latvijas brauc strādāt uz citām ES valstīm, meklē informāciju par turienes arodbiedrībām?

– Jā, taču tādu varētu būt vairāk. Un katras nozares arodbiedrība ir sagatavojusi attiecīgos informatīvos materiālus un labprāt arī potenciālajiem aizbraucējiem sniedz konsultācijas. Ir bijuši pat tādi gadījumi, ka cilvēki, kas Latvijā nav bijuši arodbiedrības biedri, ārzemēs tajās iestājas.

– Cik vienotas ir ES valstu arodbiedrības?

– Patiesībā tās, tāpat kā pašas dalībvalstis, ir ļoti dažādas. Pagājušajā gadā es piedalījos Eiropas arodbiedrību konfederācijas kongresā, kas notika Prāgā, un vēlreiz pārliecinājos, ka uzskatu spektrs patiesi ir ļoti dažāds. Sākot ar vienotajiem sociāldemokrātiskajiem skandināviem un beidzot ar ķildīgajiem dienvidniekiem. Piemēram, Grieķijas komunistiski noskaņotās arodbiedrības biedriem ir pilnīgi cits skatījums nekā centriski orientētajiem. Šīm radikāli kreisajām arodbiedrībām, arī, itāliešiem, ir savs, diezgan greizs skats uz Baltijas valstīs notiekošo, kas pārsvarā atspoguļo Krievijas masu mediju izplatīto informāciju. Latvijas arodbiedrības, kaut gan tajās ir dažādu partiju biedri, cenšas saglabāt politisko neitralitāti. Jāatzīst, ka Eiropas arodbiedrību dažādās politiskās pārliecības netraucē tām vienoties par kopējām interesēm – darba samaksu, darba laiku un darba apstākļiem.

– Kuru valstu arodbiedrības ir LBAS ciešākie domubiedri?

– Pirmām kārtām jau skandināvi, ar kuriem mēs sadarbojamies jau kopš deviņdesmito gadu sākuma. Arī Vācijas arodbiedrības.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv