Smaga alternatīva

Šā gada pavasaris Latvijas iedzīvotāju vairākumam nesa jaunas iespējas vai vismaz jaunas cerības. Tiesa, ekonomikas eksperti tuvākās nākotnes vērtējumos bija piesardzīgi un aicināja ilūzijām neļauties, taču daudziem šķita – gan jau arī mums tiks daļa “vecās Eiropas” labklājības. Citi sprieda – vismaz nabagāki nekļūsim. Tāpēc jo negaidītāks daudziem bija straujais cenu kāpums. Taču tagad, kad inflācijas līmeņa kāpuma izraisītais šoks pārgājis, laiks ķerties pie ikdienas darbiem.
Gluži ikdienišķs darbs valdībai un Saeimai ir arī rūpes par valsts iedzīvotāju labklājību. Diemžēl ne vienmēr iespējams to celt atbilstoši iedzīvotāju vēlmēm vai pašas valdības sākotnējām iecerēm.
Tas attiecas arī uz šā gada 20.maijā panākto valdības vienošanos, kas paredz ar nodokļiem neapliekamā algas minimuma paaugstināšanu no 21 lata līdz 26 latiem nākamgad. Lieki piebilst, ka daudziem Latvijas iedzīvotājiem neapliekamā minimuma paaugstināšana jūtami palīdzētu sabalansēt ģimenes budžetu. Diemžēl labos nodomus un cerības apdraud valsts budžeta ierobežotie apmēri.
Jāatceras, ka vēl pagājušā gada 27.maijā valdība akceptēja koncepciju, kas paredz pakāpenisku minimālās darba algas paaugstināšanu. Atbilstoši šim dokumentam nākamgad minimālā alga būtu jāpalielina līdz 88 latiem. No vienas puses – nepieciešams un ekonomiski pamatots pasākums. No otras – izdevumi. Ministru prezidents Indulis Emsis jau paudis skeptisku attieksmi attiecībā uz iespējām palielināt gan minimālo algu, gan ar nodokļiem neapliekamo algas minimumu. Arī finanšu ministrs Oskars Spurdziņš bildis, ka nepietiek valsts budžeta līdzekļu abiem pasākumiem. Valdības vīri piedāvā alternatīvu – izvēlēties vienas vai otras summas palielināšanu.
Latvijas Tirgotāju asociācijas priekšsēdētājs Henriks Danusēvičs pauž uzskatu, ka primāra ir neapliekamā minimuma paaugstināšana, jo tā skar plašāku iedzīvotāju slāņu ekonomiskās intereses. H. Danusēvičs norāda, ka minimālās algas paaugstināšana vairāk ir finanšu sakārtošanas, nevis nodokļu politikas jautājums, jo strādājošo vairākums saņem algu, kas ir lielāka par minimālo. Līdzīgu viedokli pauduši arī vairāki Saeimas deputāti. Turpretī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīgers iebilst, ka valdības atkāpšanās no minimālās algas paaugstinājuma būtu uzskatāma par trīspusējā dialoga un sociālā miera pārkāpumu. Arī ekonomiste Raita Karnīte uzskata, ka nākamgad būtu jāpaaugstina gan minimālā alga, gan neapliekamais minimums, jo valsts budžetā atrastos līdzekļi gan vienam, gan otram mērķim. Tātad viedokļi pagaidām ir dažādi un atšķirīgi.

Par turpmāko lems valdība un Saeima. Jācer, ka izpildu un likumdošanas varas pārstāvjiem izdosies rast optimālo risinājumu.

Juris Bārtulis, “LV”

juris.bartulis@vestnesis.lv