“Hamleta” izrāde ievada Jāņa Kalniņa simtgadi

Hamleta lomā Viesturs Jansons

Skats no izrādes “Hamlets” Foto: Andris Kļaviņš

Bauskas pilsdrupās, kas kļuvušas populāras ar senās mūzikas koncertiem, 16.jūlija naktī pirmo reizi notika operas izrāde. Pirmo reizi atdzimušajā Latvijā skanēja Jāņa Kalniņa 1936.gadā sacerētā opera “Hamlets”, ko mūzikas kritiķi uzskata par komponista izcilāko darbu un vienu no visas latviešu opermākslas virsotnēm. Piedzīvojusi 59 izrādes, opera līdz ar autora došanos trimdā padomju okupācijas gados tika nodota aizmirstībai. Par godu Jāņa Kalniņa 100.dzimšanas dienai, ko svinēsim 3.novembrī, ASF “Kultūra. Māksla. Mūzika” sadarbībā ar Bauskas pils muzeju palīdzēja piepildīt Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesora Viestura Gaiļa senloloto sapni celt gaismā šo latviešu mūzikas pērli.
“... Ir tumša un noslēpumaina nakts, pils sienas apspīd vienīgi mēness gaisma un lāpu ugunis. Uz augstās mūra sienas parādās rēgs – Hamleta tēva gars...” Viljama Šekspīra drāmas remarka liecina, ka tas notiek tieši pusnaktī. Lai to pēc iespējas ievērotu, darbība sākās tikai stundu pirms pusnakts. Nelija ne šajā, ne nākamajā naktī, kad notika otra izrāde. Ja nu kāds par kaut ko varēja sūdzēties, tad tikai par to, ka nebija pietiekami silti saģērbies. Nakts bija auksta, toties tik skaidra, ka publika varēja pienācīgi novērtēt lielo darbu, ko izrādes veidošanā ieguldījuši režisors Guntis Gailītis, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, tērpu māksliniece Nadežda Demidova un citi meistari. Kā bija solījuši izrādes veidotāji, Šekspīra traģismu un 16.gadsimta noskaņas spilgtināja 21.gadsimta cienīgi elementi: gaismu efekti, uguņošana, Body Art grims un citi skatuviski pārsteigumi.
Jāņa Kalniņa laikabiedrs Imants Sakss savulaik rakstīja: “Patiešām vajadzēja būt lielai drosmei, lai ķertos pie Šekspīra “Hamleta”, it sevišķi ja komponists ir pavisam mazas, neievērojamas tautas loceklis. Padzirdot par šīs operas rašanos, daļa latviešu mūziķu bija nesaprašanā un ne sevišķi pozitīvās nojautās. Rezultāti tomēr pārsteidza visus. Kalniņa “Hamlets” pacēlās iespējami augstā konģeniālā līmenī ar Šekspīra traģēdijas dzejisko vērtību...” Apcerē, kas publicēta periodiskā rakstu krājuma “Latvju Mūzika” 1970.gada maija numurā, cienījamais kritiķis uzsver arī, ka “latviešu mūzikā šo vienreizējo – “Hamleta” izrādi – cienīgi palīdzēja izveidot latviešu vislabāko dziedātāju un skatuves mākslinieku Ā.Kaktiņa un M.Vētras personības”.
Atstājot lietpratēju vērtējumam Viestura Gaiļa mākslinieciskajā vadībā tapušās izrādes muzikālās un skatuviskās kvalitātes, varu dalīties tikai “vienkāršā skatītāja” izjūtās. Atceroties senāku un pavisam jaunu laiku iestudējumus dramatiskajos teātros (ar ļoti labu aktieru līdzdalību), radās pārliecība, ka tieši mūzika ir Hamleta drāmas īstā valoda un brīvdabas izrāde – labākais veids, kā tai izpausties. Aplausus izpelnījās diriģents Viesturs Gailis un iestudējuma veidotāji, Viesturs Jansons, Kristīne Gailīte, Krišjānis Norvelis, Aira Rūrāne un citi operas solisti, kamerkoris “Ave Sol” ar savu diriģentu Uldi Kokaru dziedātāju rindās, Bauskas deju grupa “Intriga” un Jaunais Rīgas kamerorķestris.
“Ģērbies, saule, sudrabota – Latvijai un tās dižgaram Jānim Kalniņam!” – savā apsveikuma vēstulē Jāņa Kalniņa simtgades pasākumam Bauskā novēl Vaira Vīķe-Freiberga. Valsts prezidente kā šo jubilejas sarīkojumu patronese atgādina: “Jānis Kalniņš ir atgriezies no trimdas savā sirdsmīlētajā dzimtenē. Sava ceļa gājējs dzīvē un mūzikā, viņš visu mūžu kā pērli savā dvēselē ir glabājis Latviju, veltot tai savas izsmalcinātās mūzikas krāsaino un latvisko būtību.”