Minimālā darba alga Latvijā un ES valstīs

Minimālās algas likmes palielināšana ir viens no veidiem, kā risināt nabadzības problēmu valstī. Ar 2005.gada 1.janvāri Latvijā bija plānota minimālās darba algas palielināšana no 80 uz 90 latiem mēnesī. Tomēr, kā vakar rakstīja arī “Latvijas Vēstnesis”, vienlaikus palielināt minimālo algu un ar nodokļiem neapliekamo algas minimumu no nākamā gada janvāra nebūs iespējams. Nepalielinot minimālo algu, Latvija paliek Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts ar zemāko minimālo mēneša darba samaksu.

Latvijā – zemākā minimālā alga ES

Pašreiz Latvija ir ES valsts ar zemāko minimālo algu to 18 valstu vidū, kurās minimālo darba samaksu regulē likumdošana, liecina Eiropas statistikas biroja “Eurostat” apkopotā informācija. Salīdzinot minimālās darba algas 18 ES dalībvalstīs un 3 kandidātvalstīs uz 2004.gada 1.janvāri, “Eurostat” atklāj, ka Latvijā ir trešā zemākā minimālā darba samaksa pēc Bulgārijas (61 eiro) un Rumānijas (69 eiro) – 121 eiro mēnesī. Savukārt augstākā minimālā darba alga ir Luksemburgā – 1403 eiro mēnesī, tai seko Nīderlande un Beļģija attiecīgi ar 1265 eiro un 1186 eiro mēnesī. No jaunajām dalībvalstīm augstāko minimālo darba algu saņem Maltas un Slovēnijas iedzīvotāji – 543 un 471 eiro mēnesī, apsteidzot pat dažas no “vecajām” dalībvalstīm. Latvijas kaimiņvalstu – Lietuvas un Igaunijas – likumdošana paredz attiecīgi 125 un 159 eiro augstu minimālo mēneša darba samaksu.
Minimālās algas atspoguļojums naudas vienībās var arī neparādīt patieso situāciju, jo neuzrāda cenu atšķirības dažādās valstīs. Tāpēc ziņojumā ir veikts minimālo darba algu salīdzinājums arī pēc pirktspējas paritātes standarta (PPS). Salīdzinot darba algas pēc PPS, tiek ņemts vērā cenu līmenis un iedzīvotāju pirktspēja, kas ļauj izvērtēt minimālās darba algas kontekstā ar sociālo vidi. Tomēr arī pēc PPS Latvijas noteiktā minimālā mēnešalga ir zemākā Eiropā – 281 PPS. Latvijai seko Lietuva ar 283 PPS un Slovākija ar 304 PPS. Visaugstākā minimālā darba alga pēc PPS ir Luksemburgā (1237 PPS), tai seko Nīderlande (1202 PPS) un Beļģija (1187 PPS). Lai arī, salīdzinot minimālās darba samaksas, nemainās valstu secība, izlīdzinās atšķirības starp augstāko un zemāko minimālo mēnešalgu. Tas nozīmē, ka, salīdzinot algas naudas vienībās, Latvijā minimālā mēneša samaksa ir 12 reizes zemāka nekā Luksemburgā. Tomēr, lietojot PPS un ņemot vērā dzīves dārdzību abās valstīs, redzams, ka Luksemburgā noteiktā minimālā mēnešalga ir tikai 4 reizes augstāka par Latvijā noteikto.
To, cik svarīgs ir minimālās algas lielums, norāda arī iedzīvotāju daudzums, kuri šo minimālo algu saņem. Latvijā minimālo algu saņem 15,4% pilna laika strādājošo, un tas ir augstākais rādītājs ES valstu vidū, liecina “Eurostat” ziņojums. Latvijai seko Luksemburga (15,1%), Francija (14%) un Ungārija (11,4%). Savukārt minimālo algu maz iedzīvotāju (0,8%) saņem Spānijā. Tai seko Lielbritānija (1,9%), Čehija (2%) un Īrija (2,1%). Lai arī salīdzinoši augstais Latvijas rādītājs var būt saistīts ar ēnu ekonomiku, tas norāda, ka, palielinot minimālo darba algu Latvijā, būtiski tiktu ietekmēts lielākas iedzīvotāju daļas dzīves līmenis nekā citur Eiropā.
Minimālās darba samaksas palielināšana ir svarīgs lēmums, jo ietekmē ne tikai katra atsevišķa strādājošā rīcībā esošo ienākumu apjomu, bet arī darba devēju izdevumus. Izdevumi darba algām parasti sastāda lielāko daļu no preču un pakalpojumu ražošanas izmaksām. Līdz ar to, no vienas puses, palielinot minimālās mēnešalgas likmi, valdība var sekmēt nabadzīgākās iedzīvotāju daļas dzīves līmeņa uzlabošanos, bet, no otras puses, pasliktināt apstākļus uzņēmējdarbībai.

Latvijas darbaspēka izmaksas – arī zemākās ES

Latvijā ir vienas no zemākajām darbaspēka izmaksām Eiropā, liecina “Eurostat” apkopotā informācija. Vidējās darbaspēka izmaksas Latvijā 2002.gadā bija 2,4 eiro par stundu, Lietuvā – 2,9 eiro, Igaunijā un Slovākijā – nedaudz vairāk par 3 eiro. Salīdzinājumā ar vecajām dalībvalstīm šīs izmaksas ir ļoti zemas. Piemēram, Dānijā darba devējam, sākot ražošanu, jārēķinās ar darbaspēka izmaksām, kuras ir vidēji 29 eiro stundā. Dānijai seko Zviedrija (28,7 eiro), Vācija (26,9 eiro) un Luksemburga (26,2 eiro). Vidēji augstas darbaspēka izmaksas ir ES dienvidu daļas valstīs – Portugālē (9 eiro), Grieķijā (12,5 eiro) un Spānijā (13,6 eiro). Lai arī šo valstu darbaspēka izmaksas ir zemas salīdzinājumā ar pārējām vecajām dalībvalstīm, tās ir augstākas nekā jaunajās ES dalībvalstīs. Tas nozīmē, ka jaunās dalībvalstis atrodas salīdzinoši izdevīgākā situācijā konkurētspējas ziņā, jo tajās preces un pakalpojumus iespējams saražot ar zemākām izmaksām. Īpaši pēc ES paplašināšanās šis apstāklis var būt arguments ES ražotājiem pārcelt savas ražotnes uz Viduseiropas un Austrumeiropas reģionu.
Līdz ar to, palielinot minimālās algas likmi, var paaugstināties arī darbaspēka izmaksas, kas Latviju varētu padarīt mazāk pievilcīgu ārvalstu investoru skatījumā. Jāatzīmē, ka izmaksas, kas rastos darba devējiem, ir lielākas par iecerēto minimālo algu, jo papildus tai tiek maksāts arī darba devēja sociālais nodoklis. Tomēr šo jautājumu nevar skatīt viennozīmīgi. Lai arī zemas darbaspēka izmaksas var kalpot par līdzekli valsts konkurētspējas uzlabošanai īstermiņā, ilgtermiņā šāda pieeja var izraisīt negatīvas sekas. Pieaugot dzīves dārdzībai, pieaug arī līdzekļu apjoms, kas iedzīvotājiem nepieciešams izdevumu segšanai. No vienas puses, nespējot rast līdzekļus Latvijā, var palielināties cilvēku emigrācija uz ārvalstīm, kas negatīvi ietekmētu tautsaimniecību kopumā. No otras puses, līdzekļu trūkums var veicināt iedzīvotāju veselības pasliktināšanos, tā samazinot ražošanai nepieciešamos cilvēkresursus. Jāatzīmē, ka jau pašreiz viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtība Latvijā ir gandrīz 100 latu mēnesī, liecina Centrālās statistikas pārvaldes informācija. Minimālās darba algas paaugstinājuma jautājums līdz ar to jāskata kompleksi, izvērtējot gan šāda lēmuma ietekmi uz iedzīvotāju dzīves kvalitāti, gan uzņēmējdarbības vidi.

Vineta Kleinberga