Arī daži veselīgi, derīgi graudi

Nevienu savu portretu Frīdrihs Mekons nav atstājis. Toties LAB Misiņa bibliotēkas krājumā ir visi viņa oriģināldarbi un tulkojumi, kopā ap 20 grāmatu. Attēlā redzamā grāmatiņa izdota Jelgavā 1873.gadā

Apgāds “Nordik” tikko laidis klajā “Preses lasītāja svešvārdu vārdnīcu”. Pirmo šāda veida grāmatu jau pirms 126 gadiem izdevis Frīdrihs Mekons. Savas “Svešu vārdu grāmatas” priekšvārdā viņš paskaidrojis tās nepieciešamību: “Latviešu laikrakstos ir daudz svešu vārdu, bet simtreiz vairāk ir lasītāju, kas šos vārdus nesaprot.” Autoram pieder arī pirmā latviešu valodas mācību grāmata, kam viņš licis virsrakstu “Latviešu valodas katķisme”. Atzinīgāk tikuši vērtēti viņa tautas dziesmu pieraksti. “Mērnieku laiki” latviešu literatūrā dzīvo kopš 1879.gada, kad iznāca brāļu Kaudzīšu slavenais romāns. Izrādās, ka Mekons jau četrus gadus agrāk par tiem sacerējis humoristisku stāstiņu “Trīsreiz par velti”.
Frīdriha Mekona dzimšanas vieta nav zināma, un precīzi nav norādīts arī viņa dzimšanas gads. Tas ir vai nu 1833., vai 1834. Kā teikts 1901.gadā publicētajā nekrologā, viņš miris 68. mūža gadā. F.Mekonam ir savdabīga vieta latviešu grāmatniecības un publicistikas vēsturē. Viņa literāros mēģinājumus un prātnieciskos rakstus avīzē “Baltijas Zemkopis” bargi kritizēja Stērstu Andrejs un Māteru Juris, taču Mekons stingri turējās pretī un laikrakstu nosauca par Baltijas melkopi.
Kaut arī kritiski vērtējams, tomēr vairākās jomās Mekons bijis sācējs. Pirmais tulkojis Minhauzena piedzīvojumus, kas iznāca grāmatā “Barona Minhauzena brīnišķīgi un jocīgi trāpījumi, ko tas piedzīvojis, reizodams pa ūdeni, zemi, gaisu. Latviski gaismā laisti no Fr.Mekon” (1870. un atkārtotā izdevumā – 1880.gadā). Pirmais sarakstījis gramatikas grāmatu “Latviskas valodas katķisme (1874), kura gan nav lietota pārliekās savdabības dēļ – viss teksts sastāv no jautājumiem un atbildēm, starp kuriem daudz neizprotamas teoretizēšanas, piemēram, “Kāda var būt katra valoda? – Tā var būt riktīga un neriktīga.
Kāda var būt tā riktīga runāšana? – Divkārtīga! Zinātnīgi riktīga un nezinātnīgi riktīga.
Kāda ir tā zinātnīgi riktīga? – Tā pēc gramatikas mācības zināšanas.” “Katķisme” ir arī rēķināšanā, kur viens no pirmajiem uzdevumiem ir nosaukt deviņpadsmitciparu skaitli – triljonu.
1878. gadā iznāk Mekona sastādīta “Svešu vārdu grāmata priekš grāmatniekiem un laikrakstu lasītājiem ar 2200 vārdiem un viņu nozīmēšanu latviešu valodā” – tā ir pirmā svešvārdu vārdnīca latviešiem.
Mekons pirmais sastādījis arī plašu vispusīgu padomu krājumu “Zelta mājas grāmata jeb zinātnības magazīne” ar 3 nodaļām un 1111 padomiem saimniecībā, amatniecībā, zemkopībā un ārstniecībā. Lai gan tieši šī grāmata ļoti tika kritizēta, īpaši par bīstamajiem padomiem ārstniecībā, tā piedzīvoja trīs izdevumus (pēdējais 1890.g.). Daudzi no padomiem ir tiešām dīvaini un kuriozi.
Mekona daiļliteratūras sacerējumi grūti lasāmi un uztverami, taču arī tajos ir kas pirmreizīgs – grāmatā “Debess vaļā” (1873) aprakstīta gaisa balona izgatavošana un lidošana ar to, bet stāstā “Trīsreiz par velti” (1875) – tātad pirms brāļu Kaudzīšu romāna, kas iznāca 1879. gadā – pieminēti mērnieku laiku notikumi.
Ludis Bērziņš, apcerot latviešu tautasdziesmu metriku un stilistiku, atzinīgi novērtējis Mekonu kā pirmo, kas pierakstījis ļoti interesantu dziedāšanas veidu (“Mellā grāmata” II d. 1873.) – 11 malējas dziesmas ar savdabīgiem rindu pārstatījumiem un atkārtojumiem, dzirdētas Bauskas apvidū, kur Mekons strādāja pagastskolā.
Vēlākos gados Bauskas pusē arī Melngailis un Graubiņš pierakstījuši līdzīgus dziedāšanas paņēmienus, kas liecina, cik virtuozi dziedātāji pārvaldījuši latviešu tautas dzejas likumības un varējuši it kā rotaļājoties pārstatīt rindiņu kārtību.
Apbrīnojami ražīgi no 1865. gada Mekons publicējies laikrakstos, galvenokārt “Latviešu Avīzēs”, arī “Mājas Viesī”, “Baltijas Vēstnesī”.
Biogrāfisku ziņu par Mekonu maz, nezināma ir dzimtā puse, vecāki, nav portreta. Mācījies Irlavas skolotāju seminārā (paša atmiņas) vismaz no 1862. gada strādājis vairākās pagastskolās Bauskas rajonā – Kaucmindē, Jumpravmuižā, Bārbelē. 1874. gadā kļuvis par grāmatu tirgotāju Rīgā un strādājis vispirms Kungu ielā, tad Teātra (tag. Aspazijas) bulvārī, kur beidzot iekārtojis arī antikvariātu. Ap 1897. gadu šo darbību izbeidz, nopērk zemes gabalu pie Zasulauka un īsā laikā to pārvērš par īstu paradīzes dārzu (laikabiedru izteikums). Kolekcionējis pastmarkas. Mūžs aprāvies 1901. gada jūnijā.

Velga Kince