Rīgā skan pasaules balādes

Saules meita leelijahs
Juhru mest Kalnina,
Sihda zimdus apmaukusse,
Selta Dakschas rohziņa.

Tā ir viena no Johana Gotfrīda fon Herdera (1744–1803) pierakstītajām latviešu tautasdziesmām, kas rokrakstā glabājās Prūsijas valsts bibliotēkā. Gadiem ritot, Herdera interese par tautasdziesmām pārtapa darbos, ko iepazina tolaik “apgaismotā Eiropa”, – “Senās tautasdziesmas” un “Tautu balsis dziesmās”. Šovasar kopš Herdera dzimšanas aprit 260 gadu. Un, tā kā liela daļa ievērojamā vācu rakstnieka, folkloras pētnieka un domātāja darbīgās dzīves ir saistīta ar Rīgu, jubilejas gadā tieši Rīgā no 20. līdz 25.jūlijam notiek starptautiskās Etnoloģijas un folkloras biedrības Balāžu komisijas 34. konference.

Prof. Imants Freibergs vakar, konferenci atklājot, augstu novērtēja balāžu pētnieku devumu, piebilstot, ka Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un viņš pats šajā domu apmaiņā pirmoreiz piedalījās pirms 13 gadiem; Kalifornijas universitātes prof. Marija Hererra–Sobeka un Latvijas Universitātes prof. Sigma Ankrava Foto: Andris Kļaviņš

Laikam nekad vēl mūsu valstī nav ieradušies folkloristi no tik daudzām valstīm – ASV, Lielbritānija, Norvēģija, Skotija, Francija, Nīderlande, Dānija, Ungārija, Kanāda, Portugāle… Un vēl un vēl. Bet, lai šis saraksts neiznāktu pārlieku garš, atliek pateikt, ka ciemiņi ieradušies no 21 valsts un tālākie ceļu mērojuši no Austrālijas un Dienvidāfrikas.
Šīs konferences patroni ir Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un viņas dzīvesbiedrs.
Ja vērtētu pēc stingriem žanra kanoniem un strikti ievērotu starptautiskās Etnoloģijas un folkloras biedrības komisijas nosaukumu – Balāžu komisija –, tad dalībnieku gan pašā komisijā, gan šajā konferencē būtu krietni mazāk. Jo par balādi tradicionāli tiek uzskatīts garāks dziedājums ar vārdos nosauktiem varoņiem, kas cieš (visbiežāk mīlas mokas) un parasti beidz savu dzīvi gauži traģiski: vispopulārākais variants – pašnāvība. Latvieši folkloras rašanās laikā, acīmredzot ne pārāk uz suicīdu tendēti, savas jūtas, pārdomas un dzīvesziņu tradicionālajā balādes žanrā neizteica. Protams, var iebilst: arī mēs taču reizēm dziedam gan par Pidriķi un Doroteju, gan par Rozāliju un Eduardu, un abās šajās dziesmās ir tipiskā balāžu buķete – gan vārdos saukti varoņi, gan mīlas sāpes, gan letāls iznākums. Taču balāde būtībā ir traģisks vēstījums. Tomēr gan sendienās, gan šodien grūti atrast latvieti, kuram, vai nu žēlāk, vai raitāk meldiņu lokot par to, kā “Pidriķ’s sevīm krūtīs dūra dunci un revolveri” un kā “eņģelīši plikiem stilbiem Pidriķ’ biksēs noraugās”, vai arī – kā Eduards (dziesmā par Rozāliju, kura “bij’ mācīta ar zirgu jāt un lāčus šaut”) “to nezināj’ un lāča ādā ielīda”, ietrīsētos kaut sīkākā dvēseles stīdziņa. Toties mutes kaktiņi aizturētos smieklos tā vien raustās.
Runājot par balādēm un mūsu tautasdziesmām, Dace Bula uzsver: “Mēs nevaram teikt, ka latvieši nepazīst līdzīgu žanru. Piemēram, ir mums dziesma par žēlabās nomirušo puisi vai mums visiem tik mīļā bārenītes dziesma “Maza biju, neredzēju.”
Arī konferences programmu kopumā skatot, redzam: krietns birums referātu ir ciešāk vai mazāk cieši saistīti ar Latviju – tiek aplūkota J. G. Herdera darbība un viņa Rīgas periods, par tautasdziesmām savulaik ir interesējies arī vēsturisko romānu autors Valters Skots, un tagad viņa saistība ar Latviju un Rīgu ir kļuvusi par zinātnieku izpētes objektu, bet tautasdziesmu albumā, ko Kārlis Markss jaunībā dāvināja savai līgavai Dženijai fon Vestfālenai, viņš ierakstījis arī latviešu dainas.
Latvijas zinātnieki konferencē ir pievērsuši uzmanību arī kopīgajam mūsu un citu tautu folklorā. Tā Sigma Ankrava latviešu Māru aplūko kā Lielo Māti un rod viņas saikni ar ķeltu un britu Moriganu un indiešu Kali.
Varētu likties: vai par tik specifiskiem tautasdziesmu jautājumiem maz ir vērts laikrakstā plaši runāt? Un patiesi – vēl gluži nesen pasaulē dominēja viedoklis: folklora ir tik sens pagājības slānis, ka izrakties cauri putekļu klātajiem gadu simtiem un tūkstošiem, lai nokļūtu pie tautu dzīvesziņas tīrradņiem, var tikai nedaudzi, kas šai nodarbei velta visu mūžu. Turpretī vairākumam tā ir kaut kas tāli abstrakts, pa ausu galam skolas gados saklausīts, par ko turpmāk pastiprināti interesēties ir vairāk nekā garlaicīgi un vecmodīgi. Tomēr pietika rasties vienam vienīgam apdāvinātam cilvēkam, kas savu plašo erudīciju pārkausēja grāmatās, lai lasošo pasauli satricinātu gandrīz vai zemestrīce: tūkstošiem, desmitiem un simtiem tūkstošu cilvēku tagad kā apsēsti lasa Džona Ronalda Rūela Tolkīna darbus un, lai tos labāk “izgaršotu”, ne tikai iepazīst senislandiešu Edas, somu “Kalevalu” un ķeltu ticējumus, bet veido un attīsta arī paši savu valodu. Protams, tā ir pašdarbīga, taču – folkloras izzināšanā ieinteresētu cilvēku aktivitāte, kas senbijušo pārvērš radoši saistošā šodienā. Un jaunā pētniece Bārbala Stroda ar saviem kolēģiem Balāžu konferencē ir nolēmusi dalīties pārdomās par tautu daiļradi un tās transformāciju literārajos darbos. Viņas referātu publicēsim kādā no nākamajiem numuriem, turpinot stāstīt par Rīgā notiekošo starptautiskās Etnoloģijas un folkloras biedrības Balāžu komisijas 34. konferenci.
Pēc pirmās diskusiju dienas notika pieņemšana pie Valsts prezidentes. Sveicot konferences dalībniekus, prezidente atgādināja par latviešu dziedāšanas tradīciju unikalitāti, ko augstu novērtējusi UNESCO, iekļaujot Baltijas valstu Dziesmu un deju svētkus Nemateriālās kultūras šedevru sarakstā, un uzsvēra, ka šī starptautiskā folkloristu kopāsanākšana Rīgā “notiek Latvijai vēsturiskā gadā, kad valsts iestājās Eiropas Savienībā un NATO”.
Vakar balāžu pētnieki iepazinās ar Latviešu folkloras krātuvi un piedalījās pieņemšanā Zinātņu akadēmijā, kur iekārtota Folkloras krātuves 80 gadu jubilejas izstāde. Krātuves saimnieki iepazīstināja kolēģus ar savu jaunāko veikumu.

Baiba Šāberte