Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmās nodaļas spriedums

Lietā “Vides aizsardzības klubs pret Latviju”1

(Sūdzība Nr.57829/00)

Strasbūra, 2004.gada 27.maijā

Šis spriedums tiks uzskatīts par galēju, kā tas noteikts Konvencijas 44. panta 2. daļā. Tajā var tikt izdarīti formāli labojumi.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Pirmā nodaļa), noturot sēdi sekojošā sastāvā: priekšsēdētājs C.L. Rozakis, tiesneši G. Bonello, F. Tulkens, E. Levits, S. Botoucharova, A. Kovler, V. Zagrebelsky un nodaļas sekretārsS. Nielsen,

Pēc apspriešanās 2004.gada 6.maijā

Pasludina sekojošo spriedumu, kas pieņemts šai datumā:

PROCEDŪRA

1. Lieta ierosināta pēc sūdzības (Nr.57829/00), kas vērsta pret Latvijas Republiku, ar kuru šai valstī atrodošās nevalstiskā organizācija “Vides aizsardzības klubs” (“Sūdzības iesniedzējs”) griezusies Tiesā 2000.gada 15.maijā, pamatojoties uz Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijas 34.pantu (“Konvencija”).

2. Sūdzības iesniedzēju pārstāv J.Matulis, VAK viceprezidents.

Latvijas valdību (“Valdība”) pārstāv I. Reine.

3. Sūdzības iesniedzējs it īpaši atsaucas uz tā tiesību ierobežojumu brīvi paust savus uzskatus, ko garantē Konvencijas 10.pants. 

4. Sūdzība tika nosūtīta Tiesas Otrajai nodaļai (reglamenta pants Nr.52, §1). 2001.gada 1.novembrī Tiesa mainīja nodaļu sastāvu (reglamenta pants Nr.25, §1). Dotā sūdzība tika nosūtīta Pirmajai nodaļai izmainītajā sastāvā (pants Nr.52, §1). Tajā saskaņā ar reglamenta 26.panta 1.daļu tika izveidota tiesas palāta lietas izskatīšanai (Konvencijas pants Nr.27, §1).

5. Ar 2003.gada 13.februāra lēmumu tiesas palāta pasludināja sūdzības daļēju pieņemamību.

6. Tiesas palāta pēc konsultēšanās ar pusēm izlēmusi, ka nav nepieciešams noturēt tiesas sēdi par lietas būtību (reglamenta 59.panta 3.daļa), gan prasītājs, gan valdība ir rakstiski iesnieguši savus paskaidrojumus par lietas būtību (reglamenta 59.panta 1.daļa). 2003.gada 14.aprīlī prasītājs iesniedza prasību par mantisku kompensāciju (Konvencijas 41.pants). 2003.gada 21.maijā Valdība iesniedza savus paskaidrojumus par prasību.

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

7. Prasītājs, Vides aizsardzības klubs (pazīstams kā “VAK”), ir nevalstiskā organizācija ar juridisko adresi Rīgā.

8. 1997.gada 29.novembrī prasītāja desmitajā pilnsapulcē tika pieņemta rezolūcija, kas tika adresēta vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram, valsts kontrolierim un ģenerālprokuroram, kurā izteiktas nopietnas bažas par kāpu joslas zonas aizsardzību pagastā, kas atrodas Rīgas līča krastā. Šīs rezolūcijas teksts bija šāds:

“Pēdējo gadu laikā Talsu rajona Mērsraga pagasta kāpu joslas stāvoklis strauji pasliktinās. Šo situāciju radīja Mērsraga pagasta vadības bezatbildīgā un nelikumīgā darbība. Mērsraga pagasta padomes priekšsēdētāja, [I.B.], parakstīja nelikumīgus dokumentus, lēmumus un izziņas, veicinot kāpu joslas nelikumīgo apbūvi. [I.B.] apzināti nepildīja Ventspils vides reģionālās pārvaldes rīkojumus par nelikumīgas būvniecības pārtraukšanu. Mērsraga pagasta padomes sekretārs [L.V.], pārkāpjot likuma “Par vides aizsardzību” 13.pantu, atsakās uzrādīt VAK un Valsts vides inspekcijas pārstāvju pieprasītos dokumentus. Pretēji likuma “Par pašvaldībām” prasībām un arī neņemot vērā Talstu VAK nodaļas prasības, Mērsraga pagasta padome piecu gadu laikā neveica nekādus konkrētus pasākumus kāpu joslas saglabāšanā un aizsardzībā, tādējādi VAK pilnsapulce prasa valsts atbildīgajām amatpersonām veikt pārbaudi Mērsraga pagasta padomē, atcelt nelikumīgi pieņemtos lēmumus un izskatīt Mērsraga padomes priekšsēdētājas [I.B.] un tās sekretāres [L.V.] atbilstību ieņemamam amatam.”

9. 1997.gada 18.decembrī augšminētā rezolūcija tika publicēta Talsu rajona laikrakstā “Talsu Vēstis”.

10. 1998.gada 6.janvāra vēstulē vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs prasītājam atbildēja, ka pēc saņemtās augšminētās rezolūcijas ministrijas darbinieki, pārbaudot Mērsraga pagastu, “atklāja vēl vairākus piekrastes kāpu aizsargjoslā noteiktu prasību neievērošanas gadījumus”. Turklāt ministrs izteica sūdzības iesniedzējam savu pateicību par aktīvu piedalīšanos atklātās problēmas risināšanā.

1998.gada 29.janvāra vēstulē Kurzemes tiesas apgabala prokuratūra informēja prasītāju, ka Mērsragā tika atklāti vairāki likuma pārkāpšanas gadījumi, ka vairākas personas ir nelikumīgi uzbūvējušas ēkas kāpās un ka divas no šīm personām tika sodītas. Kā arī prokuratūra apstiprināja, ka 1993.gada aprīlī pagasta padomes vadītāja īpašniekam izsniedza izziņu, kļūdaini norādot attālumu līdz jūrai; tas deva īpašniekam iespēju veikt būvniecību aizsargjoslā. Prokuratūra secināja, ka Mērsraga pagasta padome pārkāpa attiecīgā likuma priekšrakstus, un informēja sūdzības iesniedzēju, ka prokurors ir izteicis brīdinājumu pagasta vadībai.

1998.gada 7.septembra vēstulē Pašvaldību lietu pārvalde informēja prasītāju par to, ka pašvaldību lietu pārvaldes darbinieki piedalījās Mērsraga pagasta padomes sēdē un vērsa pagasta vadības uzmanību par likumu neievērošanu dažos gadījumos.

11. 1998.gada februārī I.B. iesniedza prasības pieteikumu pret sūdzības iesniedzēju par zaudējumu atlīdzību, apgalvojot, ka piekrastes kāpu joslas stāvoklis pagastā nav pasliktinājies, ka viņa nav saņēmusi nevienu brīdinājumu ne no Vides reģionālās pārvaldes, ne no sūdzības iesniedzēja, kā arī viņa nav parakstījusi nevienu dokumentu, kas varētu veicināt nelikumīgu būvniecību kāpās. Tādējādi I.B. prasa piedzīt no sūdzības iesniedzēja 500 latu kompensāciju [apmēram 800 eiro] un oficiāli atsaukt visus rezolūcijā paustos apgalvojumus.

12. 1999.gada 23.augustā Talsu rajona pirmās instances tiesa pieņēma lēmumu, apmierinot I.B. prasību. Tiesa uzskatīja, ka sūdzības iesniedzēja iesniegtie dokumenti un citi, kas parādījās pēc apstrīdētās rezolūcijas pieņemšanas datuma, “nav vērtējami kā pierādījumi”, tāpēc ka rezolūcija pasludināja, ka I.B. parakstītie lēmumi ir nelikumīgi brīdī, kad tika pieņemta rezolūcija. Tātad tiesa uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis savu paziņojumu patiesumu atbilstoši Civillikuma 2352-a pantam, un piesprieda rakstiski oficiāli atsaukt paziņojumus un samaksāt I.B. 220 latu kompensāciju kā zaudējumu atlīdzību. Tiesa, nosakot šo summu, ņēma vērā amatu, kuru ieņem I.B., avīzes, kas publicēja rezolūciju, tirāžu un sūdzības iesniedzēja finansiālo stāvokli. Turklāt VAK piesprieda maksāt visus tiesas izdevumus.

13. Sūdzības iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību Kurzemes apgabaltiesai, kas ar 1990.gada 11.novembra lēmumu to noraidīja. Lēmumā teikts, ka nevienā no vēstulēm, kuras sūdzības iesniedzējam nosūtīja varas pārstāvji, netiek skaidri konstatēts, ka I.B. būtu nelikumīgi parakstījusi jebkuru dokumentu, kas veicinātu nelikumīgu būvniecību kāpās. Tiesa uzskata: ja pat I.B. izsniedza vienu dokumentu, kurš kļūdaini noteica attālumu, kas noveda pie būvniecības noteikumu pārkāpuma, ir jāņem vērā fakts, ka pašvaldība pati uzņēmās novērst likuma pārkāpumu. Turklāt tiesa atgādināja, ka saskaņā ar likumu “Par pašvaldībām” visi pagasta padomes lēmumi ir koleģiāli lēmumi. Tādējādi pagasta padomes priekšsēdētājam nevar uzvelt vienpersonisku atbildību par padomes koleģiāli pieņemtajiem kļūdainiem vai nelikumīgiem lēmumiem. Apgabaltiesa secina, ka valsts institūciju konstatētās nelikumības attiecas uz Mērsraga pagasta padomi kā uz juridisku personu, nevis uz I.B.

14. Sūdzības iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā. Savā sūdzībā sūdzības iesniedzējs pamatoja, ka apstrīdētā rezolūcija norādīja vienīgi, ka I.B. “parakstīja”, nevis “pieņēma” nelikumīgos dokumentus, kas atbilst patiesībai; tātad Apgabaltiesa kļūdaini izprata argumentāciju. Turklāt sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka, pieņemot un publicējot apstrīdēto rezolūciju, tika veikta “sabiedrības kontrole” saskaņā ar likuma “Par vides aizsardzību” 13. un 47.pantu un sūdzības iesniedzējam bija tiesības sniegt savu vērtējumu par I.B. rīcību un iesniegt sūdzību par to attiecīgajām varas institūcijām.

2000.gada 9.februāra Senāta lēmums noraidīja kasācijas sūdzību, pamatojoties uz to, ka Senāts nav konstatējis Apgabaltiesas lēmumā materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumus.

II. UZ LIETU ATTIECINĀMĀ NACIONĀLĀ LIKUMDOŠANA UN PRAKSE

A. Normas, kas nosaka pašvaldību un to vadītāju atbildību vides aizsardzības jomā

15. Saskaņā ar 1991.gada 6.augusta likuma “Par vides aizsardzību” 10.pantu pašvaldības ir atbildīgas par vides aizsardzību un par viņu administratīvajā teritorijā esošo dabas resursu racionālu izmantošanu. To skaitā pašvaldībai šajā jomā pieder kontroles funkcija un tā var pieprasīt valsts varas institūcijām ierobežot, apturēt vai pārtraukt saimniecisko darbību vai objektu celtniecību, kas ir pretrunā ar normatīvajiem aktiem vides aizsardzības jomā. Turklāt pašvaldībām ir pienākums izstrādāt savai teritorijai vides aizsardzības programmu un organizēt vides aizsardzībai paredzēto infrastruktūru izveidošanu. Beidzot atbilstoši speciālo likumu priekšrakstiem pašvaldība piešķir vai atņem zemes un citu dabas resursu lietošanas tiesības.

16. 1994.gada 19.maija likuma “Par pašvaldībām” 25.panta 1.daļa vispārīgi nosaka vietējās pašvaldības (domes) padomes priekšsēdētāja statusu: priekšsēdētājs (viņu ievēlē pagasta padome no padomes deputātiem) vada pagasta padomes darbu. 62.panta 2.daļa precizē viņa funkcijas: priekšsēdētājs koordinē dažādu jautājumu izskatīšanu padomes komitejās; viņš pārstāv pašvaldību attiecībās ar valsts intitūcijām un citām pašvaldībām; viņš pārstāv pašvaldību tiesās; viņš pašvaldības padomes vārdā izdod pilnvaras, paraksta līgumus un citus juridiskus dokumentus; viņš dod saistošus rīkojumus pašvaldības padomes darbiniekiem utt.

17. Saskaņā ar augšminētā likuma 26.panta 1.daļu pašvaldības padomes lēmumi tiek pieņemti koleģiāli sēžu laikā. Saskaņā 37.panta 6.daļu visus pašvaldības padomes pieņemtos lēmumus paraksta padomes priekšsēdētājs (vai viņa vietnieks, ja tas ir vadījis attiecīgo sēdi).

Saskaņā ar 48.pantu priekšsēdētājam ir tiesības atteikties parakstīt padomes pieņemtu lēmumu (šī prerogatīva attiecināma uz visiem lēmumiem, izņemot tos, ar kuriem anulēts paša priekšsēdētāja vai viņa amata izpildītāja izdots rīkojums). Ja priekšsēdētājs izmanto šīs tiesības un atsakās dot savu parakstu, viņam jāsasauc ārkārtas padomes sēde, kurai jautājums jāizskata atkārtoti.

B. Normas, kas nosaka sabiedrības piedalīšanos vides aizsardzībā

18. Augšminētais likums “Par vides aizsardzību” atzīst jebkura indivīda tiesības dzīvot kvalitatīvā dzīves vidē un prasīt, lai jebkura persona vai institūcija, kas kaitē videi, pārtrauc to darīt (11.pants). Katram ir tiesības saņemt pilnu un patiesu informāciju par vides stāvokli visā valstī un noteiktā teritorijā (līdz 2000.gada 20.jūlijam spēkā esošais 12.pants). Privātpersonām un nevalstiskām organizācijām ir tiesības pieprasīt varas institūcijām paskaidrojumus par būvju ietekmi uz vidi, izteikt savus iebildumus un priekšlikumus, organizēt atklātās sanāksmes un manifestācijas pret vides apdraudošiem faktoriem, griezties ar prasību prokuratūrā un citos tiesībsargājošos orgānos anulēt vai apturēt varas institūciju lēmumus, kas skar privātpersonu vai nevalstisko organizāciju tiesības (13.pants). Pašvaldību institūcijām ir pienākums veicināt un palīdzēt privātpersonām vai nevalstiskām organizācijām veikt kontroli vides aizsardzības jomā (14.pants). Tāda piedalīšanās ir kvalificēta kā “sabiedrības kontrole”, un tās mērķis ir uzraudzīt, lai fiziskas un juridiskas personas ievērotu vides aizsardzības jomā pastāvošo normatīvo aktu priekšrakstus un citus priekšrakstus (47.pants).

C. Normas, kas nosaka zaudējumu atlīdzību par nepatiesu apgalvojumu publikāciju

19. Saskaņā ar Civillikuma 2352-a pantu jebkurai personai, par kuru parādās goda un cieņas aizskaroši apgalvojumi, ir tiesības iesniegt prasību tiesā, pieprasot, lai ziņu autors tās oficiāli atsauktu, ja viņš nevar pierādīt šo ziņu atbilstību patiesībai. Gadījumā, ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, šīs ziņas arī jāatsauc tādā pašā veidā. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas ietvertas dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Visos citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa. Turklāt, ja personas godu un cieņu prettiesiski aizskar ar mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad vainīgai personai jādod upurim atlīdzība (mantiska kompensācija). Šīs kompensācijas apmēru nosaka tiesa.

20. 1993.gada 25.oktobra Augstākās tiesas Plēnuma lēmums Nr.9 sniedz tiesām skaidrojumus par Civillikuma 2352-a panta piemērošanu. Lēmumā noteikts, ka, izskatot lietu pēc būtības, tiesai vispirms jānoskaidro, vai apstrīdētā informācija ir izplatīta; pēc tam vai informācija ir goda un cieņas aizskaroša attiecīgajai personai; beidzot vai tā atbilst patiesībai. Apgalvojums “ir godu un cieņas aizskarošs” personai, ja tas mazina personas godu un cieņu visas sabiedrības vai atsevišķu personu acīs. Katrā atsevišķā gadījumā tiesai jāņem vērā lietas īpašie apstākļi un “vispāratzītās ētikas un morāles normas”.

Ja atbildētājs pierāda savu apgalvojumu patiesumu, prasība ir jānoraida. Turpretim, ja atbildētājs nesniedz pierādījumus, viņam piespriež mantisko kompensāciju, kuras apmēru nosaka tiesa, balstoties uz vairākiem kritērijiem (apstrīdēto apvainojumu izplatīšanas publiskums un plašums, aizskāruma smagums pret personu, pušu personības utt.). Lēmums precizē, ka ziņu autora civilatbildība nav atkarīga no viņa kļūdas vai vainas. Labticības izņēmums tiek noraidīts civillietās.

21. Apstrīdētās rezolūcijas publicēšanas laikā spēkā esošā Krimināllkodeksa 127.pants paredzēja kriminālatbildību par neslavas celšanu. Par neslavas celšanu, ja tā izdarīta publiski vai presē, Krimināllkodekss paredzēja divus gadus brīvības atņemšanas sodu vai naudas sodu. Krimināllieta par Krimināllikuma 127.pantā paredzēto noziegumu varēja tikt ierosināta tikai pēc cietušā sūdzības (Kriminālprocesa kodeksa 111.pants).

D. Profesionālā nolaidība

22. Saskaņā ar bijušā Kriminālkodeksa 163.pantu profesionālā nolaidība tiek definēta kā “[amat]personas pienākumu nepildīšana vai nevērīga, neapzinīga, birokrātiska savu pienākumu pildīšana, kas nodarījusi būtisku kaitējumu valsts vai sabiedriskajām interesēm vai pilsoņu tiesībām un interesēm, ko aizsargā likums”. Par šo pārkāpumu Kriminālkodekss paredzēja trīs gadus brīvības atņemšanu vai naudas sodu.

TIESISKAIS PAMATOJUMS

I. PAR KONVENCIJAS 10.PANTA

NEIEVĒROŠANU

23. Sūdzības iesniedzējs sūdzas, ka tiesas lēmums par mantiskās kompensācijas piedziņu, par rezolūcijas, kas skar jutīgu sabiedrības dzīves problēmu, publikāciju labā ticībā ierobežo tiesības brīvi paust savus uzskatus un tiesības izplatīt informāciju. Šīs tiesības garantē Konvencijas 10.pants, kura teksts tiek formulēts šādi:

“1. Ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un brīvību saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses (..). (..)

2. Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, aizsargājot sabiedrisko kārtību un nepieļaujot noziegumus, aizsargājot veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, lai nepieļautu konfidenciālās informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesas varu un objektivitāti.”

A. Pušu argumentācija

1. Valdība

24. Valdība atzīst iejaukšanās faktu prasītāja tiesību izmantošanā brīvi paust savus uzskatus. Tomēr tā apgalvo, ka šī iejaukšanās ir savienojama ar Konvencijas 10.panta 2.daļu.

25. Pirmkārt, valdība uzskata, ka šīs iejaukšanās gadījums bija “likumā paredzēts” — Civillikuma 2352-a pants, kas atbilst pieejamības un paredzamības nosacījumiem, kuri raksturo jēdzienu “likumība” Konvencijas 10.panta 2.daļas izpratnē. Tajā skaitā augšminētais pants CL 2352-a nosaka autoram precīzu pienākumu pierādīt citas personas godu un cieņu aizskarošo ziņu patiesumu; tātad sūdzības iesniedzējs varēja bez grūtībām regulēt savu rīcību.

Otrkārt, Valdība izsaka viedokli, ka iejaukšanās bija likumīgs mērķis aizsargāt I.B. tiesības un cieņu.

26. Valdība arī apgalvo, ka apstrīdētā iejaukšanās bija “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”, proti, proporcionāla izvirzītajam likumīgam mērķim. Šajā sakarā valdība pasvītro, ka tiesas lēmuma piedzīt no sūdzības iesniedzēja mantisko kompensāciju mērķis nebija ierobežot sūdzības iesniedzēja tiesības brīvi izplatīt informāciju un idejas, bet aizsargāt citu personu pret viņas godu un cieņu aizskarošu nepatiesu apgalvojumu izplatīšanu. To skaitā Valdība atsaucas uz īpaši plašu vērtējuma telpu, kas ir atstāta nacionālajām jurisdikcijām lietas faktisko apstākļu novērtējuma jomā; Valdība uzskata, ka Latvijas tiesu pieņemto lēmumu iemesli šajā gadījumā ir pietiekoši pamatoti, lai konstatētu apstrīdēto apgalvojumu melīgo vai neprecīzo raksturu.

27. Turklāt Valdība ir cieši pārliecināta, ka apgalvojums par nelikumīgu rīcību pēc savas dabas satur faktisku konkrētu cieņas aizskaršanu, kas var tikt pierādīta, un nav novērtējošs spriedums. Šai sakarā Valdība citē lēmumu Lešn’k pret Slovākiju (Nr.35640/97, 2003.gada 11.marts), ko tā uzskata par līdzīgu dotajai lietai un kurā Tiesa konstatēja, ka nav pārkāpts Konvencijas 10.pants. Tā atsaucas arī uz McVicar pret Apvienoto Karalisti (Nr.46311/99, ECT 2002-III), uzsverot, ka, tāpat kā McVikara gadījumā, sūdzības iesniedzējs nav spējis pierādīt, “vadoties pēc vislielākās ticamības kritērija, ka šie apgalvojumi bija patiesi pēc būtības” (op.cit., §81).

28. Tādā veidā Kurzemes apgabaltiesa savā 1999.gada 11.novembra tiesas lēmumā uzsvēra, ka varas pārstāvji nav vērsušies pret I.B. Patiešām sūdzības iesniedzēja apgalvojumi pret I.B. īstenībā nozīmē, ka I.B. ir veikusi kriminālsodāmu darbību atbilstoši bijušā Kriminālkodeksa 163.pantam, proti, par profesionālo nolaidību. Tomēr pret I.B. netika ierosināta krimināllieta, ne arī viņa tika notiesāta par kriminālsodāmu darbību.

Valdība atzīst, ka patiešām savās 1998.gada 6. un 29.janvāra vēstulēs vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs un Kurzemes tiesu apgabala prokuratūra atzina vairāku pastāvošās likumdošanas neievērošanas gadījumu esamību; tomēr neviena no minētajām valsts institūcijām nav atzinusi I.B. darbību kā “nelikumīgu” vai — vēl jo vairāk — saukusi viņu pie kriminālatbildības. Turklāt no lēmuma var secināt, ka vēstules, kuras saņēma sūdzības iesniedzējs no valsts varas pārstāvjiem, neapstiprināja 1997.gada 29.novembra rezolūcijā ietverto informāciju, un jebkurā gadījumā šīs vēstules tika saņemtas tikai pēc augšminētās rezolūcijas publikācijas.

29. Turklāt sūdzības iesniedzējam nav izdevies pierādīt sava apgalvojuma precizitāti par to, ka “[I.B.] parakstīja dokumentus, lēmumus un nelikumīgas izziņas, tādā veidā veicinot nelikumīgu būvniecību kāpu joslā”. Valdība šajā sakarā pasvītro, ka saskaņā ar likuma “Par pašvaldībām” 26.panta 1.daļu visi lēmumi pagasta padomes līmenī tiek pieņemti koleģiāli un vadītājs tikai tos paraksta. Tātad I.B. nevar vienpersonīgi pieņemt lēmumu. Tātad sūdzības iesniedzējs netika vērsies pret pagasta padomi varas institūciju kā juridisku personu, bet pret I.B. kā fizisko personu.

30. Pie tam Valdība pasvītro, ka sūdzības iesniedzējam uzliktie Latvijas jurisdikcijas pienākumi ir restitutio in integrum principa izpilde tādā mērā, ka atsaukuma publikācija un mantiskās kompensācijas piedziņa ir spējīgas atlīdzināt kaitējumu. To skaitā nosakot kompensācijas apmēru, tiesas rūpīgi izvērtēja visus pastāvošos apstākļus un tieši avīzes “Talsu Vēstis”, kurā tika publicēta apstrīdētā rezolūcija, lasītāju skaitu un šī dokumenta publicitāti. Turklāt tiesas ņēma vērā I.B. speciālo stāvokli savā pagastā kā ilggadējo pagasta padomes vadītāju. Viņas gods tika nopietni aizskarts un apgalvojums par viņas nelikumīgo rīcību faktiski nozīmēja, ka viņa zaudēja savu vēlētāju uzticību. Valdība atzīst, ka pieņemamās kritikas robežas ir lielākas politiķim, kas darbojas kā valsts pārstāvis, nevis kā vienkārša privātpersona, un ka politiskai amatpersonai piešķirtās tiesības uz viņas goda un cieņas aizsardzību ir jālīdzsvaro ar brīvu politisko diskusiju interesēm. Tomēr, pat ņemot vērā šo principu, sūdzības iesniedzējs pārsniedz pieņemamās kritikas robežas.

31. Beidzot Valdība lūdz Tiesu ņemt vērā izskatāmās lietas iejaukšanās stingrības pakāpi. Valdība uzsver, ka I.B. varēja iesniegt sūdzību krimināllietas ierosināšanai saskaņā ar bijušā kriminālkodeksa 127.pantu. Bet I.B. iesniedza civilprasību, prasot tikai apstrīdamo apgalvojumu atsaukšanu un mantisko kompensāciju.

32. Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, Valdība secina, ka izskatāmā iejaukšanās ir proporcionāla leģitīmajam mērķim un ka tā nav Konvencijas 10.panta pārkāpums.

2. Sūdzības iesniedzējs

33. Sūdzības iesniedzējs apstrīd Valdības vērtējumu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka 1997.gada 29.novembra rezolūcijā paustais apgalvojums par I. B. atbilst patiesībai un ka sūdzības iesniedzējam piespriestais sods — mantiskā kompensācija — ir pretrunā ar Konvencijas 10.pantu.

34. Pirmkārt, sūdzības iesniedzējs pasvītro, ka I.B., būdama Mērsraga pagasta padomes vadītāja, parakstīja dokumentus par būvniecības darbiem kāpu aizsargjoslā. Šis fakts netika atspēkots ne nacionālo tiesu lēmumos, ne arī Latvijas valdības novērojumos, tāpēc prasītājs paziņo, ka nesaprot, uz ko balstās fakts par šo ziņu neprecizitāti.

Turklāt, pēc sūdzības iesniedzēja vārdiem, tas ir izpildījis pienākumu pierādīt esošo apgalvojumu patiesumu, iesniedzot tiesās I.B. parakstīto dokumentu kopijas, kā arī valsts amatpersonu vēstules, kurās tiek atzīti Mērsraga pagasta padomes pieļautie likumpārkāpumi, un minot I.B. kā atbildīgo amatpersonu. Sūdzības iesniedzējs izsaka savu izbrīnu par faktu, ka Latvijas tiesas neņem vērā visus šos dokumentus, kurus sūdzības iesniedzējs uzskata par pilnīgi pārliecinošiem. Sūdzības iesniedzējs arī kritizē galvenos iemeslus, kurus izmantoja Latvijas tiesa, zinot faktu, ka augšminētie oficiālie secinājumi tika izsniegti un saņemti tikai pēc apstrīdamās rezolūcijas publikācijas. Pēc sūdzības iesniedzēja vārdiem, šis fakts neietekmē strīda būtību. Latvijas likums neprasa, lai publicēto informāciju autoram būtu pierādījumi jau publikācijas brīdī. Likums vienīgi prasa, lai informāciju autors pierāda to patiesumu, ko sūdzības iesniedzējs arī izdarījis.

35. Otrkārt, sūdzības iesniedzējs atzīst, ka apstrīdētā rezolūcija vērsās pret I.B. kā indivīdu, bet ne pret pagasta padomi, kas ir juridiska persona un atbildīga par vides problēmu vietējo pārraudzību. Turklāt sūdzības iesniedzējs atgādina, ka likums “Par pašvaldībām” nodod pagastu padomes vadītājam plašas darbības un iejaukšanās pilnvaras, lai cīnītos attiecīgā pagasta teritorijā pret esošām nelikumībām. Pagasta padomes vadītājs ir politiķis, kurš saņem algu un kā algota amatpersona tiek pakļauta sabiedrības stingrai un uzmanīgai kontrolei; vadītājam ir arī pienākums pret sabiedrību; vēl jo vairāk, vadītājs ir atbildīgs tās priekšā. Pilsoņi ievēlē municipālās padomes, un viņiem ir tiesības paust savas domas par padomes darbību. Šajā sakarā, atsaucoties uz Tiesas praksi, sūdzības iesniedzējs atgādina, ka pieļaujamās kritikas robežas ir plašākas attiecībā uz politiķi, kas darbojas kā valsts pārstāvis, nevis kā vienkārša privātpersona. Īsumā sūdzības iesniedzējs ir devis pozitīvu ieguldījumu Latvijas sabiedrības politiskā attīstībā, brīdinot pilsoņus par politiķi “kas neatbilst tiesiskās un demokrātiskās sabiedrības principiem”.

36. Sūdzības iesniedzējs uzsver, ka apstrīdētā rezolūcija tika pieņemta kompetenču ietvaros, kuras tika piešķirtas likuma “Par vides aizsardzību” 13. un 47.pantā. Būdama nevalstiska organizācija, kas darbojas šajā jomā, tā tikai pildīja savu “sargsuņa” lomu, izsakot savu viedokli par vides aizsardzības problēmām, kas nodarbina sabiedrības domu. Sūdzības iesniedzējs uzsver, ka pat pirms apstrīdētās rezolūcijas pieņemšanas lielākie Latvijas laikraksti publicēja ļoti kritiskus rakstus par likuma pārkāpumiem Mērsraga pagasta piekrastes kāpu joslā. Tomēr tieši augšminētās rezolūcijas publikācija pamudināja Latvijas varas pārstāvjus sākt izmeklēšanu, atklāt nelikumības, izbeigt tās, aizsargājot pilsoņu tiesības uz veselīgu vidi.

37. Beidzot sūdzības iesniedzējs atzīst, ka savā rezolūcijā tas kvalificē I.B. rīcību kā “nelikumīgu”; tomēr sūdzības iesniedzējs neuzskata, ka šī vārda lietošana ir pārsniegusi pieļaujamās kritikas robežas. Šajā sakarā prasītājs vēlreiz atgādina par kompetentu Latvijas amatpersonu secinājumiem, kuros konstatēts, ka I.B. vadītā pašvaldība nav ievērojusi likuma prasības; tātad likumu neievērošana ir pēc definīcijas nelikumīga darbība. Turklāt sūdzības iesniedzējs atgādina, ka “nelikumības” jēdziens neparedz lietas ierosināšanu pret likuma pārkāpēju. Jebkurš Latvijas pilsonis un a fortiori jebkura nevalstiska orgānizācija, kas specializējas vides aizsardzības jomā, var secināt, ka Mērsragā likuma prasības netika pildītas un notika nelikumības.

38. Kas attiecas uz Valdības tēzi, ka apstrīdētais apgalvojums faktiski bija domāts kā apvainojums kriminālsodāmā darbībā, sūdzības iesniedzējs liek ievērot, ka savā rezolūcijā nav devis nekādu mājienu par I.B. kriminālsodāmību. Patiešām, pēc tās uzskatiem, tāda tēze nozīmē, ka jebkura kritika, kas publiski izteikta par kādas amatpersonas pieļautajām nelikumībām var tikt kvalificēta kā apsūdzība kriminālnoziegumā. Tāda tiesību brīvi paust savus uzskatus uztvere būtu pārāk ierobežojoša un tā acīmredzami nesakrīt ar “demokrātiskās sabiedrības reālo vajadzību”.

39. Ņemot vērā augšminēto, prasītājs atzīst, ka iejaukšanās viņa tiesību īstenošanā brīvi paust savus uzskatus nebija atbilstoša noteiktam leģitīmajam mērķim un ka viņa gadījumā tika pārkāpts Konvencijas 10.pants.

B. Tiesas novērtējums

1. Vispārējie principi

40. Tiesa atgādina vispārējos principus, kas izriet no tās prakses attiecībā uz 10.pantu:

a) Tiesības brīvi paust savus uzskatus ir viens no būtiskākajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem un viens no svarīgākajiem nosacījumiem tās progresam un katra indivīda uzplauksmei (skatīt Lingens pret Austriju, 1986.gada 8.jūlija spriedums, A sērija Nr.103, 26.lpp., §41). Kā to paredz 10.panta otrā daļa, tas attiecas ne tikai uz “informāciju” vai “idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai uzskatītas par nevainīgām vai vienaldzīgām, bet arī uz tādām, kas ir pretrunā, šokē vai satrauc kādu personu vai iedzīvotāju daļu; tā to paredz plurālisms, tolerance un atvērtības gars, bez kuriem nepastāv “demokrātiska sabiedrība” (skatīt Handyside pret Apvienoto Karalisti, 1976.gada 7.decembra lēmums, A sērija Nr.24, 23.lpp., §49, un Jersild pret Dāniju, 1994.gada 23.septembra lēmums, A sērija Nr.298, 26.lpp., §37). Kā precizēts 10.pantā, šīs brīvības izpausme ir pakļauta formalitātēm, nosacījumiem, ierobežojumiem un sankcijām, kam tomēr jātiek strikti interpretētām, to nepieciešamībai jātiek pārliecinoši pierādītai (skatīt arī Observer et Guardian pret Apvienoto Karalisti, 1991.gada 26.novembra lēmums, A sērija Nr.216, 30.lpp., §59; augšminētais lēmums Jersild pret Dāniju, 23.-24.lpp., §31; Janowski pret Poliju [GC], Nr.25716/94, §30, ECT 1999-I ; Nilsen et Johnsen pret Norvēģiju [GC], Nr.23118/93, § 43, ECT 1999-VIII).

b) Šie principi piešķir īpašu nozīmi presei, kas demokrātiskā sabiedrībā spēlē svarīgu lomu. Ja arī presei nevajag pārkāpt zināmas robežas attiecībā uz citu personu reputācijas un tiesību aizsargāšanu, tās uzdevums — ievērojot tās pienākumus un atbildību — tomēr ir darīt zināmas informāciju un idejas par politiskiem jautājumiem, kā arī citām visu sabiedrību interesējošām tēmām (daudzu citu starpā skatīt De Haes et Gijsels pret Beļģiju, 1997.gada 24.februāra spriedums, Spriedumu un lēmumu krājums (Recueil des arrźts et dēcisions) 1997-I,. 233.-234.lpp, §37; Thoma pret Luksemburgu, Nr.38432/97, §45, ECT 2001-III, un Colombani et autres pret Franciju, Nr.51279/99, §55, ECT 2002-V). Informācijas izplatīšanas funkcijai pievienojas sabiedrības tiesības to saņemt. Pretējā gadījumā prese nevarētu spēlēt savu nepieciešamo “sargsuņa” lomu (skatīt Thorgeir Thorgeirson pret Islandi, 1992.gada 25.jūnija spriedums, A sērija Nr.239, 27.lpp., §63; Goodwin pret Apvienoto Karalisti, 1996.gada 27.marta spriedums, Krājums (Recueil) 1996-II, 500.lpp., §39, un Bladet Tromsō et Stensaas pret Norvēģiju [GC], Nr.21980/93, §59, ECT 1999-III). Bez tam 10.pants aizstāv ne vien izteikto ideju un informācijas saturu, bet arī to izplatīšanas veidu (skatīt Oberschlick pret Austriju (Nr.1), 1991.gada 23.maija spriedums, A sērija Nr.204, 25.lpp., §57).

c) Kas attiecas uz pieņemamās kritikas robežām, tad tās ir plašākas attiecībā uz politiķi, kas rīkojas kā valsts amatpersona, nevis vienkārša privātpersona. Politiķa rīcība un ar to saistītie fakti neizbēgami un apzināti tiek pakļauti uzmanīgai kontrolei no žurnālistu, nevalstisko organizāciju, kāda ir sūdzības iesniedzēja, kā arī pilsoņu puses, un tam šai sakarībā jāizrāda lielāka tolerance. Viņam, protams, ir tiesības aizsargāt savu reputāciju pat ārpus privātās dzīves, bet šīm prasībām pēc aizsardzības jātiek sabalansētām ar interesēm par brīvu diskusiju politiskos jautājumos, jo izņēmumi brīvai uzskatu paušanai prasa striktu interpretāciju (skatīt lēmumu Oberschlick pret Austriju (Nr.1) augšminētajā lēmumā, 25.-26.lpp., §§ 57-59, unVereinigung demokratischer Soldaten Österreichs et Gubi pret Austriju, 1994.gada 19.decembra lēmums, A sērija Nr.302, 17.lpp., §37). Tiesa atzinusi, ka pieņemamās kritikas robežas attiecībā uz amatpersonām ir plašākas nekā uz vienkāršām privātpersonām, pat ja tām nevar piemērot tos pašus kritērijus kā politiķiem (skatīt Oberschlick pret Austriju (Nr.2), 1997. gada 1.jūlija spriedums, Krājums (Recueil, 1997-IV, 1275.lpp., §29, un augšminētais Janowski pret Poliju Pologne, §33).

d) “Demokrātiskai sabiedrībai nepieciešama” rakstura izvērtēšana apstrīdētas iejaukšanās gadījumā liek Tiesai izmeklēt, vai tā atbilst “nepieciešamai sociālai vajadzībai”, vai tā ir proporcionāla leģitīmajam mērķim un vai valsts varas iestāžu sniegtie motīvi tās attaisnošanai ir atbilstoši un pietiekami (skatīt Sunday Times pret Apvienoto Karalisti (Nr.1), 1997.gada 26.aprīļa spriedums, A sērija, Nr.30, 38.lpp., §62). Valsts varas institūcijām ir samērā plaša vērtējuma telpa, lai noteiktu, vai pastāv tāda “nepieciešamība” un kādiem pasākumiem jātiek veiktiem, lai to ievērotu. Tomēr tā nav neierobežota, bet saskaņota ar Eiropas kontroli, ko veic Tiesa kā pēdējā instance, izsakot savu spriedumu par to, vai ierobežojums nav pretrunā ar tiesībām brīvi paust uzskatus tā, kā tās aizsargā 10.pants (skatīt daudzu citu starpā Worm pret Austriju,1997.gada 29.augusta spriedums, Krājums (Recueil) 1997-V, 1551.lpp., §47, un augšminētais spriedums Nilsen et Johnsen pret Norvēģiju, §43).

e) Izvērtējot iejaukšanās proporcionalitāti brīvas uzskatu paušanas gadījumā, nepieciešams rūpīgi nošķirt faktus un novērtējošu spriedumu. Ja pirmo materialitāti iespējams pierādīt, tad otrie nepakļaujas pierādījumiem par to pareizību (skatīt augšminēto lēmumu De Haes et Gijsels pret Beļģiju, 235.lpp., §42).

f) Beidzot, Tiesas uzdevums nav aizstāt nacionālās jurisdikcijas, bet izvērtēt no 10.panta redzespunkta spriedumus, ko tās izteikušas, vadoties no savas lemtspējas. Tāpēc Tiesai jāizskata apstrīdētā iejaukšanās visas lietas kontekstā, lai noteiktu vai valsts varas iestāžu minētie motīvi tās attaisnošanai ir “atbilstoši un pietiekami” (skatīt daudzu precedentu starpā Fressoz un Roire pret Franciju [GC], Nr.29183/95, §45, ECT 1999-I).

2. Augšminēto principu piemērošana

šim gadījumam

41. Puses vienojas, paziņojot, ka sūdzības iesniedzējam piespriestā mantiskā kompensācija analizējama kā “iejaukšanās” tās tiesībās brīvi paust savus uzskatus. Tāpat sūdzības iesniedzējs neapstrīd to, ka šī iejaukšanās bija “likumā paredzēta” (Civillikuma 2352-a pants). Tiesa neredz iemeslu spriest atšķirīgi.

Tiesa uzskata arī, ka Latvijas jurisdikcijas spriedums šai gadījumā tika pamatots ar likumīgu mērķi aizsargāt “citu personu godu un cieņu”, šai gadījumā I.B., Mērsraga pagasta padomes vadītāju. Atliek izmeklēt, vai šī apstrīdētā iejaukšanās bija “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā” šāda mērķa sasniegšanai un tātad noteikt, vai tā atbilda nepieciešamai sociālai vajadzībai, vai tā bija proporcionāla leģitīmajam mērķim un vai valsts varas iestāžu uzrādītie motīvi tās attaisnošanai bija atbilstoši un pietiekami.

42. Tiesa kopumā konstatē, ka apstrīdētās rezolūcijas mērķis bija piesaistīt kompetentu valsts varas iestāžu uzmanību jautājumam, kas skar jutīgu sabiedrības dzīves problēmu, proti, vietējas pašvaldības disfunkciju vienā no tās pārvaldītajiem nozīmīgiem sektoriem. Būdama nevalstiska organizācija, kas specializējusies šai jomā, sūdzības iesniedzēja puse ir pildījusi savu “sargsuņa” lomu, ko tai piešķīris likums par vides aizsardzību. Tāda organizācijas piedalīšanās ir būtiska demokrātiskai sabiedrībai, Tiesa uzskata, ka tā līdzinās preses lomai kā to nosaka tās pastāvīgā jurisprudence (skat. augstākminēto 40.b punktu). No tā izriet, ka, lai labi veiktu savu uzdevumu, organizācijai jābūt tiesībām izplatīt faktus, kas interesē sabiedrību, sniegt to izvērtējumu un tādējādi veicināt valsts varas pārstāvju darbības caurredzamību.

43. Kā Tiesa atgādina augstākminētajā 40.e punktā, ir jānošķir fakti no novērtējoša sprieduma, jo katra no šīm kategorijām pakļaujas atšķirīgai analīzei. Tomēr Tiesa pieļauj, ka dažās situācijās var rasties grūtības novilkt stingru robežlīniju starp šiem diviem jēdzieniem. Tādējādi dotajā lietā sūdzības iesniedzējs ticis sodīts par dokumentu publicēšanu, kuri satur atsaukšanos uz faktiem, pēc kuriem I.B. “parakstīja nelikumīgus dokumentus, lēmumus un izziņas” un ka viņa apzināti nav ievērojusi kompetentas varas iestādes brīdinājumus. No Tiesas viedokļa šādi apgalvojumi var tikt analizēti divos aspektos.

44. Vispirms sūdzības iesniedzējs pārmeta I.B., ka tā parakstījusi apstrīdamus dokumentus un nav pakļāvusies reģionālās vides pārvaldes rīkojumiem par nelikumīgas būvniecības pārtraukšanu kāpu joslā. Tiesa uzskata, ka šeit ir runa par faktisku apvainojumu, kas attiecas uz konkrētu personu; sūdzības iesniedzējam tātad vajadzēja paredzēt, ka tam tiks pieprasīts pierādīt apgalvojumu patiesīgumu. Turklāt redzams, ka tas patiešām izpildījis šo pienākumu. Patiešām no lietas izriet, ka pēc apstrīdētās rezolūcijas publicēšanas kompetentas valsts varas iestādes veica sēriju pārbaužu Mērsraga pagastā, atklāja virkni spēkā esošo normu neievērošanu, sodīja divas personas, kas par to bija atbildīgas, un nosūtīja brīdinājumu vietējai pašvaldībai. Bez tam 1998.gada 29.janvāra vēstulē prokuratūra skaidri atzina, ka pagasta padomes priekšsēdētāja izsniegusi kādam zemes īpašniekam izziņu ar kļūdainiem datiem (augstākminētais 10.punkts). Beidzot, neviens neapstrīd to, ka, būdama pagasta padomes priekšsēdētāja, I.B. parakstījusi minētās padomes pieņemtos dokumentus; tieši pretēji, Kurzemes apgabaltiesa to implicīti atzinusi savā spriedumā (augstākminētais 13.punkts). Tā kā pirmās instances un apelācijas instance nav precizējusi, kurus no sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem uzskata par melīgiem, Tiesa neredz, kādus citus papildu pierādījumus tā varētu sniegt rezolūcijas pamatojumam.

45. Protams, no Kurzemes apgabaltiesas 1999.gada 11.novembra sprieduma, kā arī no Valdības norādījumiem var secināt, ka sūdzības iesniedzēja sodīšanas galvenais pamatojums nav bijuši faktiskie apgalvojumi kā tādi, bet drīzāk veids, kādā tie tika izklāstīti sabiedrībai. Patiešām apstrīdētā rezolūcija tika uzskatīta par cieņu aizskarošu, jo vērsās pret I.B. kā privātpersonu, kamēr pēc vispārnoteiktās kārtības pagasta padomes lēmumi tiek pieņemti koleģiāli. Šai sakarībā Tiesa atzina, ka patiesu faktu tīša sagrozīšana var brīžiem pārkāpt pieņemamās kritikas robežas: patiess apgalvojums var tikt papildināts ar papildu piezīmēm, vērtējošiem spriedumiem, pieņēmumiem, pat mājieniem, kas var radīt maldīgu tēlu sabiedrības acīs (skatīt mutatis mutandis, markt intern Verlag GmbH et Klaus Beermann pret Vāciju, 1989.gada 20.novembra apriedums, A sērija, Nr.165, 20.lpp., §35). Tomēr Tiesa uzskata, ka Latvijas pašvaldības vadītājam ir samērā plašas pilnvaras, lai tās izmantotu kā veto tiesības attiecībā pret pagasta padomes pieņemtajiem lēmumiem (augstākminētais 17.punkts). Nevēloties izteikt savu viedokli par Latvijas likumu interpretāciju šai jautājumā, Tiesa secina, ka pagasta padomes priekšsēdētājs ir tālu no tā, lai būtu šīs padomes “pirmais starp līdzīgiem” (primus inter pares). Starp citu, tā atgādina par īpašo pieņemamās kritikas robežu paplašināšanos attiecībā uz politiķi, kas pastāvīgi atrodas pilsoņu uzmanības lokā (40.c punkts). Pie šī nosacījuma, ievērojot gadījuma konkrētos apstākļus, fakts, ka pašvaldības vadītājs tiek kritizēts par visas pašvaldības politiku, nevar tikt kvalificēts kā brīvu uzskatu paušanas pārmērīga izmantošana.

46. Atliek otrais aspekts sūdzības iesniedzēja apstrīdētajos apgalvojumos, proti, tas, ka I.B. rīcība tiek nosaukta par “nelikumīgu”. Tiesa īpaši uzsver, ka Kurzemes apgabaltiesa savā spriedumā uzskatīja par cieņas aizskaršanu šī vārda lietojumu, jo neviens kompetents varas pārstāvis nav “skaidri konstatējis apsūdzības faktu nelikumību”. Jātzīst tas, ka minētās rezolūcijas pieņemšanas brīdī vēl nebija zināms neviens oficiāls konstatējums par I.B. parakstīto dokumentu nelikumību, tātad sūdzības iesniedzējs izteica savu biedru personisko viedokli, kas pamatojās uz viņu pašu zināšanu līmeni un izpratni par uz šo gadījumu attiecināmo likumdošanu. Tāpēc Tiesa nevar pievienoties Valdības apgalvojumam, pēc kura ir notikusi faktiska cieņas un goda aizskaršana, kas prasa pierādījumus; patiešām šāds apgalvojums, kas izsaka juridiskas dabas personiskos uzskatus, jāuzskata par novērtējošu spriedumu. Un tas jāanalizē kā tāds. No tā izriet, ka no sūdzības iesniedzēja nevarēja pieprasīt tā novērtējuma patiesīgumu. Šai sakarībā Tiesa uzskata, ka demokrātiskā sabiedrībā valsts varas pārstāvji principā tiek pakļauti pastāvīgai pilsoņu kontrolei un, vadoties no labas gribas, katram ir tiesības pievērst sabiedrības uzmanību situācijām, kuras tas uzskata par nepareizām no likuma viedokļa.

47. Tiesa neizprot Valdības apgalvojumu, pēc kura sūdzības iesniedzējs pēc būtības būtu apsūdzējis I.B. kriminālsodāmā pārkāpumā. Patiešām, 1997.gada 29.novembra rezolūcijā nav neviena šāda veida izteikuma (augstākminētais 9.punkts) un vietējā jurisdikcija nav sūdzības iesniedzējam izteikusi šādu pārmetumu. Pieļaujot jebkuru hipotēzi, Tiesa uzskata, ka būtu pilnīgi pretēji Konvencijas 10.panta saturam un garam piešķirt valsts varas institūcijām tiesības ļaunprātīgi piešķirt ieinteresētās personas mutiskiem vai rakstiskiem izteikumiem tādu nozīmi, kādu izteikumu autors pats acīmredzot tiem nekad nav vēlējies piešķirt.

48. Visbeidzot, Tiesa uzskata, ka Valdības citētā tiesu prakse nevar tikt tieši piemērota dotajai lietai, tāpēc ka tā attiecas uz acīmredzami atšķirīgām situācijām. Patiešām, lietā Lešn’k pret Slovākiju sūdzības iesniedzējam tika piespriests kriminālsods par prokurora apsūdzēšanu ļaunprātībā un smagā nelikumīgā rīcībā, kuru patiesīgumu viņš nespēja pierādīt; toties šai gadījumā Tiesa ir konstatējusi pretējo (augstākminētais 44.punkts). Vēl mazāk līdzības ir ar lietu McVicar pret Apvienoto Karalisti, kurā sūdzības iesniedzējs tika sodīts par apmelojumu publicēšanu, kas bija izteikti jautājuma un šaubu formā, bet liekot skaidri saprast, ka kāds sportists lietojis neatļautas dopinga vielas

49. Rezumējot, Valdības minētie argumenti nav pietiekami, lai pierādītu, ka tās apstrīdētā iejaukšanās bijusi “nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā”. Neskatoties uz nacionālajām jurisdikcijām atstāto plašo vērtējuma telpu, Tiesa uzskata, ka nav atbilstošas proporcionalitātes starp ierobežojumiem sūdzības iesniedzējam brīvi paust uzskatus un noteikto leģitīmo mērķi.

Sekojoši, ir ticis pārkāpts Konvencijas 10.pants.

II. PAR KONVENCIJAS 41.PANTA PIEMĒROŠANU

50. Konvencijas 41.pantā sekojošā tekstā teikts:

“Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas Puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu kompensāciju.”

A. Kaitējums

51. Sūdzības iesniedzējs pieprasa 5 000 latus (LVL; vai aptuveni 7 700 eiro) kā kompensāciju par pazemojumu, ko tas izcietis sabiedrības acīs piespriestā soda dēļ.

52. Valdība atbild, ka apšaubāms tas, vai sabiedriska organizācija varējusi ciest “pazemojumu” un sekojoši ciest šāda veida morālus zaudējumus. Starp citu, nekas nenorāda uz to, ka sūdzības iesniedzēja popularitāte sabiedrībā būtu mazinājusies pēc tās sodīšanas ar mantiskās kompensācijas piedziņu par labu I.B. Ņemot to vērā, Valdība uzskata, ka pārkāpumu konstatējums pats par sevi būtu pietiekama kaitējuma atlīdzība par jebkuru morālu kaitējumu, kas eventuāli nodarīts sūdzības iesniedzējam. 53. Tiesa vispirms atzīmē, ka sūdzības iesniedzējs nav izteicis nekādu prasību par materiālu zaudējumu kompensāciju. Kas attiecas uz morālu kaitējumu, Tiesa jau pieļāva, ka juridiska persona var pieprasīt šāda tipa kaitējuma kompensāciju (skatīt, proti, Association Ekin pret Franciju, Nr.39288/98, §84, ECT 2001-VIII). Šai gadījumā Tiesa uzskata, ka sūdzības iesniedzējs ir cietis noteiktu morālu kaitējumu sev piespriestā soda dēļ, lai arī tas būtu civillietā. Ievērojot juridisko praksi šai jomā un pieņemot taisnīgu lēmumu saskaņā ar 41.pantu, tā šai sakarā nolemj piešķirt sūdzības iesniedzējam 3000 EUR.

B. Tiesāšanās izdevumi

54. Sūdzības iesniedzējs pieprasa 1 000 LVL tiesu izdevumu segšanai, šī summa pilnībā sastāda juridiskās palīdzības apmēru, ko sniedza J.B., Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docente. Pamatojot savu prasību, sūdzības iesniedzējs iesniedz ar J.B. 2000.gada 15.martā noslēgtā līguma par juridisko palīdzību kopiju, šai līgumā teikts, ka pēdējā apņemas “sniegt juridiskas konsultācijas lietā (..), kas iesniegta Eiropas Cilvēktiesību tiesā, sagatavot procesuālos dokumentus un nepieciešamības gadījumā piedalīties lietas izskatīšanā”.

55. Pēc Valdības ieskata, prasība pēc tiesu izdevumu kompensēšanas no sūdzības iesniedzēja puses neatbilst pamata prasībām, kas jāizskata šai Tiesai. Neskatoties uz to, Valdība paļaujas uz Tiesas ieskatiem.

56. Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 41.pantu tā atmaksā tikai izdevumus, par kuriem noteikts, ka tie reāli nepieciešami un tikuši apmaksāti un kuru summa ir saprātīga. Vēl vairāk, reglamenta 60.panta 2.daļa paredz, ka jebkurām pretenzijām, kas izteiktas Konvencijas 41.panta sakarā, jātiek izteiktām skaitļos, sadalītām pēc sadaļām un tām jāpievieno attaisnojoši dokumenti, bez kā Tiesa var noraidīt prasību kopumā vai daļēji (skatīt, piemēram, Lavents pret Latviju , Nr.58442/00, §154, 2002. gada 28. novembris).

Šai gadījumā Tiesa konstatē, ka vienīgais dokuments, ko sūdzības iesniedzējs iesniedzis savas prasības pamatojumam, ir līgums par juridisko palīdzību, kurā nav precizēts ne J.B. patiešām sniegto pakalpojumu veids, ne katra no šo pakalpojumu atsevišķajām izmaksām. Patiešām Tiesa nebija informēta par J.B. piedalīšanos procedūrā pirms 2003.gada 14.aprīļa, tas ir, pēc lēmuma par prasības pieņemamību, kaut gan minētais līgums, kas nosūtīts Tiesai tai pašā datumā, datēts daudz agrāk — 2000.gada 15.martā.

Šais apstākļos Tiesa uzskata par saprātīgu piešķir sūdzības iesniedzējam summu 1000 EUR apjomā, ieskaitot visus izdevumus. Šo summu papildina summa, ar ko tā var tikt aplikta kā ar pievienotās vērtības nodokli (skatīt augšminēto spriedumu Lavents pret Latviju, loc.cit.).

C. Soda nauda par termiņa nokavēšanu

57. Tiesa uzskata par atbilstošu noteikt nokavējuma naudas likmi, balstoties uz Eiropas Centrālās bankas noteikto marginālo aizdevuma likmi, kas palielināta par 0,03 procentiem

BALSTOTIES UZ ŠO, TIESA VIENBALSĪGI

1. Pasludina, ka ir pārkāpts Konvencijas 10.pants;

2. Pasludina

a) ka atbildētājam Valstij jākompensē zaudējumi sūdzības iesniedzējam triju mēnešu laikā, skaitot no dienas, kad spriedums būs kļuvis galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.daļu sekojošā apmērā:

i. 3000 EUR (trīs tūkstoši eiro) morāla kaitējuma kompensācijai, konvertējot latos pēc valūtas kursa maksājuma datumā;

ii. 1000 EUR (tūkstotis eiro) tiesāšanās izdevumu segšanai, konvertējot latos pēc valūtas kursa maksājuma datumā;

iii. jebkura summa, ar ko minētās summas var tikt apliktas kā ar nodokļiem;

b) ka, sākot ar minētā termiņa beigām un līdz maksājumam, šīs summas tiks palielinātas par šai periodā Eiropas Centrālās bankas noteikto marginālo aizdevuma likmi, palielinātu par 0,03 procentiem;

3. Noraida mantisku zaudējumu kompensāciju lielākā apjomā.

Sastādīts franciski, tad paziņots rakstiski 2004.gada 27.maijā, piemērojot reglamenta 77.panta 2. un 3.daļu.

Sōren Nielsen	Christos Rozakis
Sekretārs	Priekšsēdētājs

1 Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot, atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.