Partizānu cīņu izpēte turpinās

Profesors Heinrihs Strods, kas agrāk bija labi pazīstams kā talantīgs Latvijas lauksaimniecības vēstures un katoļu baznīcas pagātnes pētnieks, pagājušā gadsimta 90.gados pievērsās latviešu pēckara mežabrāļu kauju ceļu izzināšanai. 1996.gadā iznāca viņa grāmata “Latvijas nacionālo partizānu karš 1944–1956” un 1999.gadā – dokumentu un materiālu krājums “Latvijas nacionālo partizānu karš”, kuru “Latvijas Vēstneša” 2000.gada 1.marta laidienā bija tas gods recenzēt šo rindu autoru.

Lasītāji tagad saņēmuši jau trešo šīs sērijas grāmatu, kuru atkal sastādījis un tajā ievietotos dokumentus, apcerējumus un atmiņas komentējis H.Strods. Viņa aktivitāte šo materiālu vākšanā, vērtēšanā, analīzē un pēc tam publicēšanā ir apskaužama. Profesors, gatavojot savas grāmatas, cītīgi strādājis ne vien Latvijas, bet arī Vācijas un Krievijas arhīvos (pēdējie gan ne visi bijuši pieejami).
Kā liecina jaunais izdevums, darba gaitā viņš izveidojis arī šai problemātikai veltītu apjomīgu personīgo arhīvu. H.Strods ar Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultātes studentu palīdzību 80. un 90.gadu mijā un 90.gadu beigās, pašam rosmīgi piedaloties, organizēja plašu partizānu atmiņu vākšanas kampaņu, kura, neraugoties uz atsevišķu jauniešu nenopietnu izturēšanos pret šo uzdevumu, visumā bija rezultatīva. Pētnieks uzsver, ka “partizānu puses plānotie uzbrukumi, aizstāvēšanās kaujas partizānu vērtējumā parasti nav dokumentētas un ir saglabājušās tikai partizānu un citu laika liecinieku atmiņās. Tāpēc partizānu atmiņām ir primāra avota nozīme, pirmkārt, ja tās ievāktas pēc noteiktiem mutvārdu avotu savākšanas kritērijiem no personām, kas saglabājušas atmiņu, satur maksimāli daudz nepieciešamo datu un ir speciālistu komentētas, lai atklātu vēstures patiesību, nevis veiktu viena vai otra laikabiedra pašheroizāciju.”
Grāmatā mežabrāļu atcerēm veltīta pati apjomīgākā – vairāk nekā 120 lappušu – nodaļa. Nevar bez saviļņojuma lasīt dažādu profesiju, dienesta pakāpju un dzimuma cilvēku stāstījumus par iemesliem, kāpēc viņi aizgāja uz mežu, dzīvi turienes bunkuros, pārtikas sarūpēšanu, cīniņiem ar čekistiem un iznīcinātājiem, spiegiem un nodevējiem. Piemēram var atzīmēt bijušā aizsarga, skolotāja un dižkareivja Kārļa Rusova (Salnas) (1916) atmiņas par viņa un viņa divu brāļu (Jānis un Pēteris Rusovi krita 1945.gadā) partizānu gaitām no 1944. līdz 1948.gadam Cēsu apriņķa Jaunpiebalgas, Veļķu un Mēdzulas pagastā. Pēc J.Rusova nāves K.Rusovu ievēlēja par partizānu grupas vecāko. Nākamajā gadā viņam uzticēja Latvijas Nacionālo partizānu apvienības prezidija locekļa un Centrālvidzemes grupu organizētāja un to darbības koordinētāja pienākumus. Viņš bija arī informācijas biļetena “Sudrabotā Saule” redaktors un izdevējs, kā arī piedalījās “Tēvzemes un Brīvības” izdošanā. K.Rusova memuāri beidzas: “Post scriptum: 37 gadi aiz Polārā loka Vorkutā. LPSR 1957.gada 5.oktobra dekrēts tādiem kā man liedz atgriezties Latvijā uz pastāvīgu dzīvi. To panāku tikai 1987.gadā un tad arī – ne tuvāk kā 100 kilometrus no Rīgas! Kad 1949.gadā sodīja, augstākais soda mērs bija atcelts.”
H.Stroda grāmatā pirmoreiz publicēti partizānu vadītāju teorētiski apcerējumi par viņu organizāciju un pat par eventuālu Latvijas armiju nākotnē. Te pirmām kārtām minams Nacionālo partizānu organizācijas kapteiņa Borisa Jankava (1915–1949) darbs “Partizāni – Dzimtenes brīvības cīnītāji”. Šis apcerējums liecina, ka partizānu karš nenotika vienīgi militārā laukā, bet arī perspektīvi idejiskā plāksnē – mežabrāļi mēģināja pamatot ne tikai savu cīņu pret padomju okupantiem, bet arī to, kādus viņi redz neatkarīgās Latvijas bruņotos spēkus nākotnē. Pie šīs pirmavotu grupas pieder arīdzan krājumā ievietotās Kurzemes cīnītāju organizatora Freda Launaga (1919–1991) 1985.gadā rakstītās vēstules vēsturniekam Indulim Kažociņam (1917–2000), kas gatavoja rakstu žurnālam “Arhīvs”, par partizānu bruņotās pretošanās sākumu šajā novadā 1944. un 1945.gadā.
Minētie apcerējumi un vēstules tapa brīvībā, bet otra materiālu grupa ir partizānu un pretestības kustības dalībnieku apcietinājumā (dažkārt pirms nāves soda izpildīšanas!) it kā atzīšanās formā izteiktās domas un partizānu cīņas redzējums. Te vispirms jāmin Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības vicepriekšsēdētājas rakstnieces Valerijas Mundures (Martas Skujas) (1915–1946) uzrakstītais. Tas, kaut arī vairāk koncentrējās ap viņas cīņu pret okupāciju, atklāj un vērtē partizānu cīņas dziļākos vēsturiskos un idejiskos pamatus Latvijā, jau 1940. un 1941.gadā padomju varas īstenoto iedzīvotāju apspiešanu un deportāciju, apliecinot faktu, ka šādi cēloņi radīja pretsparu. Dziļāks pamatojums pretpadomju cīņai dots prāvesta profesora Broņislava Valpitra (1899–1976) 1949.gada 11.marta liecībā LPSR Valsts drošības ministrijā, kas arī uzrakstīta it kā atzīšanās veidā.
Jaunā izdevuma 134.lappusē redzama H.Stroda sastādītā un M.Esserta uzzīmētā karte ar Latvijas nacionālo partizānu nelegālo periodisko izdevumu nosaukumiem un aptuvenām iznākšanas vietām 1944.–1948.gadā. To ir pavisam 18, kas, atklāti runājot, pārsteidza pat šā apskata sacerētāju – pirmskara latviešu žurnālistikas vēstures pētnieku. Protams, tie, ar retiem izņēmumiem, nebija preses izdevumi mūsdienu izpratnē. Vēstījumi parasti iznāca neilgi, nereti mašīnrakstā vai pat rokrakstā, dažos vai pat vienā eksemplārā. Bet iznāca! Šķiet, pārspīlēts tomēr ir pētnieka apgalvojums, it kā šie pieticīgie laikraksti un žurnāli sasnieguši 15% no tālaika Latvijas periodiskajiem izdevumiem. Grāmatā ir iekļauta tikai neliela daļa no pagrīdes preses publikācijām, galvenokārt raksti par to dienu aktuālām politiskām problēmām. Tos papildina mežabrāļu dzeja, kura gan ir patriotiska, bet mākslinieciski vāja. H.Strods pamatoti raksta: “Šie nelegālie izdevumi uzskatāmi par Latvijas brīvo demokrātisko presi pagrīdē, un tās publicēšana un pētīšana jāturpina.”
Līdztekus ideoloģiskās bāzes veidošanai viens no svarīgākajiem partizānu nacionālās neatkarības atgūšanas līdzekļiem bija politiskās bāzes veidošana, organizējot pagrīdes politiskās partijas, apvienības un jaunatnes organizācijas. Grāmatā ievietoti vairāki šo organizāciju statūti un citi dokumenti.
Atsevišķa nodaļa izdevumā atvēlēta VK(b)P – PSKP, LK(b)P – LKP un soda ministriju materiāliem, kuros bija formulēti šo orgānu uzdevumi cīņā ar nacionālajiem partizāniem, parādīta soda akciju plānošana, norise un rezultāti. No otras puses, tie liecina, ka ne jau partizāni bija “bandīti”, kā viņus tolaik un arī vēlāk dēvēja padomju tiesībsargājošās iestādes, bet gan dezertējušie, demobilizētie vai joprojām dienošie sarkanarmieši, kuri bieži nodevās bandītismam, laupot un nereti arī slepkavojot.
H.Strods nebūt neidealizē partizānu kustību un karu. Viņš norāda, ka 1947.gadā par nacionālajiem partizāniem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā bija uzskatāmas 2173 vienības (92%). Darbojās arī 180 bandītiskas grupas (8%), kuru sastāvā, protams, bija arī vietējie iedzīvotāji. Zinātnieks atzīmē, ka partizānu karš Latvijā no 1944. līdz 1956.gadam nebija frontāls, no viena centra plānots karš pret okupantiem un viņu atbalstītājiem, bet sastāvēja no lielāku vai mazāku mežabrāļu grupu plānotām uzbrukuma un neplānotām aizstāvēšanās kaujām. Šīs uzbrukuma kaujas plānoja un īstenoja atsevišķu vienību komandieri vai pat atsevišķi drosminieki. Profesors uzsver: lai gan bruņotā, neapbruņotā un garīgā pretošanās okupācijas varai vērtējama kā augstākā cīņas forma par cilvēktiesību un nācijas tiesību ievērošanu pakļautajā Latvijā, mūsu zemei “draudzīgās Rietumu demokrātijas, kuras jau 1940.gadā neatzina Latvijas okupāciju, lai gan bija labi informētas par Latvijas nacionālo partizānu karu, tam nesniedza nekādu atbalstu, pat morālu, un “draudzīgi” noskatījās, kā krita un gāja bojā desmitiem un simtiem tūkstošu cīnītāju”.
Aplūkojamajā grāmatā divas nodaļas veltītas, tā sakot, lokāliem jautājumiem: partizānu darbībai Abrenes (Viļakas) apriņķī un Dricēnu pagasta iedzīvotājiem, kas bija cietuši politiskās vajāšanās divu okupāciju laikā. Pirmajā gadījumā tas ir partizānu atbalstītāja un Nacionālās pretošanās kustības dalībnieku lietu komisijas vadītāja (kopš 1997.gada) Zigfrīda Riharda Berķa (1931) sastādīts un labi ilustrēts minētā apriņķa cīnītāju grupu un vadītāju saraksts ar lakoniskām to darbības anotācijām. Abrenes (Viļakas) apriņķī no 1945. līdz 1950.gadam operēja 29 partizānu grupas. Lielākā no tām bija agronoma Pētera Supes (Cinīša) (1910–1946) vienība, kura dislocējās Stumpaku purva salās un kurā 1945.gada pavasarī bija ap 360 bezbaiļu.
Plašāks ir dricēnieša Jēkaba Krēsliņa (1930) izveidotais sava pagasta cietušo saraksts. Tajā ir 13 (!) pozīcijas: kritušie nacionālie partizāni (36), sarkanarmijā mobilizētie kritušie (67), Vācijas armijā mobilizētie kritušie (22), gulaga lēģeros bojāgājušie (8), bojāgājušie civiliedzīvotāji (6), nacionālo partizānu sodītie padomju varas atbalstītāji (10), nacistu koncentrācijas nometnēs bojāgājušie (9), bojāgājušie sadursmēs ar sarkanarmijas partizāniem (3), legalizējušies nacionālie partizāni (29), izvairījušies no mobilizēšanas sarkanarmijā (9), notiesātie nacionālo partizānu atbalstītāji (14), 1941.gada 14.jūnijā izsūtītie (32) un 1949.gada 25.martā izsūtītie (69). Cik šīs ziņas ir pārbaudītas un ticamas, grāmatas sastādītājs nesaka. Jādomā, tās ir drošas. Var vienīgi izteikt cerību, ka šādi entuziasti atradīsies katrā Latvijas pagastā un ar laiku mēs uzzināsim visus abu okupācijas laiku cīnītājus un upurus.
Slavējami ir pastrādājis ne tikai krājuma sakopotājs prof. H.Strods, bet arī tā izdevējs – LU žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds. Radoši to darījuši arī maketētāji un noformētāji A. un S. Zīles, kuri pat grāmatas vākus prasmīgi izmantojuši papildu informācijas sniegšanai. Savukārt cittautiešiem lieti noderēs izdevuma kopsavilkums angļu valodā, bet visiem interesentiem – personu rādītājs.

Prof. Dr.habil.hist.

Rihards Treijs