Bagātību kalna saimniece

Venta Kocere Foto: Gvido Kajons

Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, kuras pirmsākumi saistās ar pirmo Rīgas rātes grāmatu dāvinājumu, savā 480 gadu ilgajā mūžā daudzkārt mainījusi nosaukumu un piedzīvojusi 25 direktorus. Nikolajs Ramms, Johans Gotfrīds Herders, Jānis Straubergs, Eduards Arājs... Vīri vien! Venta Kocere ir pirmā sieviete. Šai godpilnajā amatā viņa stājās 2000. gadā.

– Vai tas šķiet sievietei piemērots darbs?
– Diezin vai. Mani jau studiju gados vilināja bibliogrāfija. Biju priecīga, ka pēc universitātes beigšanas šai pašā bibliotēkā, ko toreiz sauca par Fundamentālo, atradās vieta Bibliogrāfijas nodaļā. Mans pirmais darbs bija informācijas biļetens “Ūdens resursi un to aizsardzība pret piesārņošanu”. Pēc tam saņēmu uzdevumu papildināt akadēmiķa Ieviņa biogrāfisko bibliogrāfiju. Tai laikā jau nekādas datu bāzes nebija. Bet man patika rakņāties pa kartotēkām, meklēt un atrast. Bibliogrāfija, dažādu rādītāju sagatavošana veda aizvien dziļāk zinātnes un mākslas pasaulē, deva vielu prātam un garam. Kļuvu par nodaļas vadītāju un nostrādāju tai darbā desmit gadus. Pēc tam vēl desmit – direktora vietnieces amatā.
Kad izsludināja konkursu uz direktora vietu, ilgi šaubījos, vai piedalīties. Ģimenē notika nopietna saruna. Izšķirties palīdzēja negaidītais dēla jautājums: “Bet, mammu, vai tad tu to darbu nezini?” Protams, ka zinu. Pieredze bija krājusies, darbs pazīstams. Apzinājos, ka varu to uzņemties.
Vai darbs sagādā gandarījumu? Tikties ar cilvēkiem, dibināt kontaktus, kaut ko rīkot un organizēt man ļoti patīk. Stipri nepatīk administrēšana, birokrātija. Un tā cīņa ar vēja dzirnavām – cīniņš par katru latu darbinieku algām, komplektēšanai. Nav mums kā ārzemēs, kur ir pietiekamas valsts dotācijas un jādomā tikai, kā naudu labāk izlietot, jāplāno, kas vēl būtu vajadzīgs. Toties mēs protam rakstīt projektus, ārzemnieki varētu no mums pamācīties.

– Bibliotēka lepojas ar savu bagāto rokrakstu, grāmatu un periodisko izdevumu krājumu, kura diapazons sniedzas no viduslaikiem līdz 21. gadsimtam. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas tos papildina latviešu trimdas zemēs izdotās grāmatas, žurnāli. Kā tas notiek?

– Jau 90.gadu sākumā, kad no malu malām sāka pienākt literatūras sūtījumi, Misiņa bibliotēkas vadītāja Anna Šmite sagatavoja bibliotēkā trūkstošo nosaukumu sarakstu. Tas cirkulē pa visu pasauli, un cilvēki sūta. Pa šiem gadiem saraksts ir krietni sarucis. Izveidojies diezgan pilnīgs trimdā izdoto un arī neizdoto grāmatu un manuskriptu krājums. Trūkst vēl nometņu laika periodisko izdevumu, jo tiem bija mazas tirāžas, slikts papīrs. Vislielākais prieks ir par uzziņu materiāliem, enciklopēdiskiem izdevumiem. Uz gaidāmo pasaules latviešu konferenci izdosim jau trešo uzziņu krājumu “Trimdas arhīvi atgriežas”.

– Par to, kāpēc tie pēc atgriešanās nonāk tieši jūsu fondos, ļauj spriest tikko mūžībā aizgājušā ZA ārzemju locekļa Dītriha Andreja Lēbera pateicības vārdi bibliotēkas jubilejas grāmatā. Tie ir drauga vārdi.

– Jā, ar Lēberu dzimtu bibliotēkai ir zināma saistība jau kopš 1888.gada, kad no cienījamā akadēmiķa vectēva Teodora Lēbera saņemts grāmatu dāvinājums. Mēs esam sastādījuši un izdevuši gan profesora Dītriha Andreja Lēbera, gan viņa tēva senatora Augusta Lēbera biogrāfiskās bibliogrāfijas. Profesors priecājās par izstādēm, ko rīkojām viņa 75 un pēc tam 80 gadu jubilejā. Mums viņa aiziešana nāca pilnīgi negaidīti. Profesora bērēs man bija jādomā par viņa neparasto personību. Tik pašaizliedzīgi kalpot zinātnei, ar tādu smalkjūtību izturēties pret līdzcilvēkiem! Viņš vēl bija darba spara pilns, dzima jauni projekti, par nāvi neviens nedomāja, bet profesors trīs gadus kārtoja savu arhīvu. Ar cipariem un burtiem, ar tādiem un tādiem sarakstiem, pēc tēmām un satura. Mums tikai atlika ievadīt elektroniskajā katalogā.

– Spriežot pēc daudzveidīgajiem pasākumiem tiklab Lielvārdes ielā, kā Misiņa bibliotēkā, jūsu draugu loks ir ļoti plašs. Mākslas izstādes un grāmatniecības skates, zinātnieki ar jauniem pētījumiem un grāmatu atvēršanas svētki. Un vienmēr tie ir bagātīgi, saturīgi, labi sagatavoti. Vai tas neprasa pārāk daudz laika?

– Grāmatas nav tikai informācijas avots. Tās ir kultūras vērtības, un mēs tās cenšamies nest tautā, kā vien iespējams. Mūsu fondi ir tik bagāti, ka varam rīkot visdažādākās izstādes, piedalīties jebkuros projektos. Un galvenais jau ir cilvēki. Vai tā būtu izstāde vai konference, rīkotājam vienmēr nāk talkā viss kolektīvs. Bibliotēkā ir vienpadsmit nodaļas, un katra dod savu pienesumu.
Tā mēs iemantojam uzticību, tiekam pie jauniem un atkal jauniem draugiem. Andrejs Eglītis vēl nebija atgriezies dzimtenē, kad viņš uz bibliotēku atsūtīja Latviešu nacionālā fonda arhīvu, savu mūža lolojumu. Uldis Ģērmanis bija ļoti gandarīts par viņa grāmatu izstādi un literāro sarīkojumu mūsu bibliotēkā. Atgriezies Stokholmā, tūlīt aicināja mūs braukt pēc viņa arhīva. Toreiz bijām vēl nabadzīgi, viņš deva līdzekļus, uzņēma mūsu cilvēkus. Tāpat notika ar Juri Soikanu. Reiz te literatūrzinātnieki ilgi runāja un sprieda par Tomasu Mannu. Iegāju pie viņiem, tur bija arī Juris Soikans. Biju mazliet pārsteigta, vaicāju, vai viņam arī interesē Manns. Un viņš no visas sirds teica: “Pie jums viss ir interesants!”

– Par devumu kultūras sakaru veicināšanā jūs tikko saņēmāt Ukrainas apbalvojumu. Šķiet, ka bibliotēkai ir labi kontakti ne ar Ukrainu vien. Vāciski lasošie priecājas par Austrijas un Šveices literatūras nodaļas raženo darbību, par īstiem mazākumtautību svētkiem kļuva Broces vēsturisko zīmējumu izstāde ar dzīvām ainām no Broces laikā Latvijā dzīvojušo 26 tautību dzīves.

– Austrijas un Šveices nodaļu atvērām 2001.gadā. Uzreiz saņēmām grāmatu dāvinājumu 50 tūkstošu latu vērtībā. Šveicē šim nolūkam paredzētie fondi ir mazāki, bet Austrija savu krājumu regulāri papildina. Tur strādā īpašs Austrumeiropas institūts, kas rūpējas par Austrumeiropas valstu bibliotēkām. Mūsu darbinieki tiek aicināti uz semināriem, apmaksājot arī uzturēšanās izdevumus. Viņi mācās, tiekas ar rakstniekiem un zinātniekiem. Ārkārtīgi lielu interesi un plašu rezonansi izraisīja mūsu izstāde “No pagātnes uz nākotni: Austrijas un Latvijas kultūrvēsturiskā saikne”, kas par godu Latvijas Republikas 85.gadskārtai pagājušajā rudenī notika Austrijas Nacionālās bibliotēkas Svētku zālē. Izstādē bija vairāk nekā tūkstoš apmeklētāju dienā, un tā bija atvērta desmit dienas.
Ļoti labi kontakti ir ar Lietuvas vēstniecību un Latvijas Lietuviešu biedrību, ar daudziem lietuviešu zinātniekiem. Filoloģijas doktors Silvestrs Gaižūns tieši Misiņa bibliotēkā izvēlējās prezentēt savu grāmatu par Fausta tradīciju Eiropā, jo, kā viņš sacīja, te viņš ir visvairāk lasījis un strādājis. Līdztekus Latvijas Universitātē izveidotajam Lituānikas centram tagad plānojam atvērt mūsu telpās Lielvārdes ielā Lietuvas Informācijas centru.

– Jums bijusi iespēja redzēt bibliotēku darbu daudzās zemēs. Kādi mēs izskatāmies uz šī fona?

– Esmu tiešām daudz bijusi pasaulē, varējusi vērtēt un salīdzināt. Un es gribu teikt, ka izskatāmies labi. Mums varbūt ir nabadzīgāk ar līdzekļiem, bet nekur neesmu redzējusi strādājam tā, kā strādājam mēs. Viņi savu darbu dara kārtīgi, profesionāli. Bet ne vairāk. Mūsu cilvēki darbā ieliek sirdi.
Tāpēc jau katrā nopietnākā izdevumā, kur izmantoti avoti un literatūra, neiztrūkstoši var izlasīt arī autoru pateicības vārdus, kas adresēti Latvijas Akadēmiskajai bibliotēkai, visbiežāk – “Misiņa dāmām”.
Ventas Koceres mīļākā rakstniece esot Astrīda Lindgrēna. Un šķiet, ka viņai nav sveša arī cienījamās zviedrietes dzīves gudrība. Stāsta, kādreiz kāds kungs pēc sarunas ar viņu teicis: “Es zināju, ka jūs esat laba rakstniece, bet nu pārliecinājos, ka protat būt arī ļoti laipna un sirsnīga.” Uz to rakstniece nopietni atbildējusi: “Jā gan, bet tas nav viegli. Trenējos katru dienu no 10 līdz 12.”

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv