1.2. Valdības ekonomiskās politikas mērķi un prioritātes "LV" 259/261, 2.lpp.

2. Ārējā ekonomiskā vide ........................................................."LV" 259/261, 2.lpp.

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība .................................................."LV" 262, 2.lpp.

3.6. Valsts fiskālais stāvoklis

3.6.1. Fiskālā politika un valsts parāds

3.6.2. Nodokļu ieņēmumi

3.6.3. Kopbudžeta izdevumi

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

3.7.1. Iedzīvotāju dzīves līmenis

3.7.2. Iedzīvotāju personīgais patēriņš un pirktspēja

3.7.3. Nodarbinātība un bezdarbs

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

4.1. Apstrādājošā rūpniecība

4.2. Transports un sakari

4.2.1. Autotransports

4.2.2. Ostu saimniecība

4.2.3. Dzelzceļa transports

4.2.4. Aviācija un lidostas "Rīga" darbība

4.2.5. Sakari

4.3. Būvniecība

4.4. Enerģētika

4.4.1. Attīstības aktualitātes

4.4.2. Energoapgāde

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

4.4.4. Cenas un tarifi

4.4.5. PVAS "Latvenergo" un a/s "Latvijas gāze" debitoru

un kreditoru parādu analīze

4.5. Lauksaimniecība

4.6. Iekšzemes tirdzniecība un maksas pakalpojumi

4.7. Tūrisms

4.8. Informācijas tehnoloģijas

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.1. Integrācija Eiropas Savienībā

5.1.1. Pašreizējais stāvoklis

5.1.2. Eiropas Savienības pirmsiestāšanās finansu palīdzība

5.2. Nacionālās programmas

5.3. Privatizācija

5.3.1. Īpašuma struktūra un investīcijas privatizētajos uzņēmumos

5.3.2. Valsts īpašuma privatizācija

5.3.3. Akciju publiskais piedāvājums

5.3.4. Dzīvojamo māju privatizācija

5.3.5. Pašvaldību īpašuma objektu privatizācija

5.3.6. Zemes privatizācija

5.3.7. Privatizācijas sertifikātu piešķiršana un izmantošana

5.3.8. Valsts īpašuma privatizācijas fonds

5.4. Uzņēmējdarbības attīstības politika

5.5. Mazie un vidējie uzņēmumi

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības regulēšana

5.6.1. Konkurences politika

5.6.2. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšana

5.7. Kvalitātes nodrošināšana

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

5.8. Īpaši atbalstāmo reģionu ekonomiskās attīstības politika

5.9. Speciālās ekonomiskās zonas un brīvostas

5.10. Izmaksu - izlaides tabulas statistikā

6. Rekomendācijas

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" nr. 259/261, 14.07.2000.; nr. 262, 18.07.2000.;

nr. 263/265, 19.07.2000.

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.4. Investīcijas

3.4.2. Valsts investīciju programma

1999. gadā sektori, kuri saņēma lielāko investīciju daļu, bija rūpniecība (it īpaši tekstilizstrādājumi, kokapstrāde, metālizstrādājumu, iekārtu ražošana), nekustamo īpašumu attīstības sfēra, kā arī vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība.

Kopumā līdz 1999. gada beigām vislielākās ārvalstu tiešās investīcijas (25%) ir ieguldītas transporta un sakaru sektorā, rūpniecībā (20%), finansu sfērā (21%) un tirdzniecībā (16%).

3.16. zīmējums

Uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas Latvijā reģistrēto uzņēmumu

pamatkapitālā sadalījumā pa nozarēm (perioda beigās, milj. USD)

Ārvalstu tiešo investīciju sadale pēc investējošajām valstīm.

Lielas investīcijas Latvijā ir veikusi Dānija, ASV, Vācija, Zviedrija, Lielbritānija un Krievija (skatīt 3.17. zīmējumu).

Vairāk nekā 50% no ārvalstu tiešajām investīcijām Latvijā nāk no ES valstīm. Šāda investīciju sadale atspoguļo Latvijas tirdzniecības modeli, kā arī demonstrē arvien pieaugošu integrāciju Eiropas ekonomikas sistēmā.

3.17. zīmējums

Uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas Latvijā reģistrēto uzņēmumu

pamatkapitālā sadalījumā pa valstīm 1999. gada beigās (struktūra, procentos)

Ārvalstu tiešo investīciju attīstības politika.

Līdztekus stabilai valsts makroekonomiskajai politikai, kas atbilst SVF prasībām un orientēta uz ES Māstrihtas kritēriju izpildi, galvenais ārvalstu un vietējo investīciju piesaistes faktors 2000. gadā un arī turpmāk būs Latvijas valdības spēja veikt pasākumus stabilas un uz uzņēmējdarbības attīstību orientētas vides veidošanā.

Strukturēta dialoga turpināšana starp ārvalstu un vietējiem investoriem un valdību ir viena no svarīgākajām prioritātēm 2000.-2001. gadā. Dialogs ar Ārvalstu investoru padomi (ĀIP1) ir devis iespēju noskaidrot trūkumus, kuri pastāv uzņēmējdarbības vidē, un izstrādāt pasākumus, kā tos novērst. Ārvalstu investoru padome Latvijā 1999. gada 1. jūnija un 30. novembra sanāksmju laikā pievērsa uzmanību šādām problēmām:

· kvalificēta darbaspēka pieejamība, t.i., izglītības sistēmas uzlabošana;

· nodokļu politika un administrēšana;

· transporta infrastruktūra/robežšķērsošana/muitas kontrole;

· korupcijas novēršana;

· ilgtermiņa finansējuma pieejamība vietējā valūtā;

· darbības plāna ieviešana, lai samazinātu administratīvos šķēršļus investīciju ienākšanai Latvijā;

· valsts uzņēmumu piedāvāto pakalpojumu pieejamība ( Latvenergo , Rīgas Siltums u.c. ).

Balstoties uz ārvalstu investoru rekomendācijām, Latvijas Attīstības aģentūras un valdības institūciju pārstāvji sadarbībā ar ĀIP izstrādāja pasākumu plānu trūkumu novēršanai minētajās jomās, kuru apstiprināja Ministru kabinets 2000. gada 29. februārī. Pasākumu plāna veiksmīga izpilde varētu nostiprināt uzticību Latvijai kā valstij, kurā izpilda investoriem dotos solījumus un tādējādi piesaistīt ievērojamas ārvalstu tiešās un vietējās investīcijas. Dialogs ar ārvalstu investoriem un tam sekojošā pasākumu plāna izstrāde uzņēmējdarbības vides uzlabošanai tika augstu novērtēta Baltijas Jūras Valstu Padomes uzņēmēju foruma ietvaros (29.-30. martā Stokholmā), kā arī Baltijas biznesa konferencē ERAB tikšanās (19.-22. maijā Rīgā) ietvaros.

Tomēr, ņemot vērā to, ka 2000. gada finansējums institūcijai, kurai uzticēts veidot sadarbību ar ĀIP, tas ir, LAA, izstrādāt priekšlikumus uzņēmējdarbības vides uzlabošanai, kā arī nodrošināt to izpildes uzraudzību, ir vairākkārtīgi samazināts, 2000. gadā tiks pārtraukta sadarbība ar ĀIP un pasākumu plāna uzņēmējdarbības vides uzlabošanai uzraudzība.

Ņemot vērā to, ka konkurence par ārvalstu tiešajām investīcijām Centrāl- un Austrumeiropas valstīs arvien palielinās, Ministru kabinets 2000. gada martā apstiprināja koncepciju "Par tautsaimniecībai nozīmīgu investīciju projektu atbalstu". Šī koncepcija paredz nozīmīgu investīciju projektu veicināšanu, nepārkāpjot ES valsts atbalsta noteikumus, šādās jomās:

· pasākumi darbaspēka apmācībai un kvalifikācijas celšanai;

· infrastruktūras sagatavošana, tai skaitā biznesa parku attīstībai;

· fiskālo stimulu piemērošana augsto tehnoloģiju nozarēm.

Koncepcijas, kuras pamatprincipi ir balstīti uz efektīvāku valsts līdzekļu, tai skaitā, Valsts investīciju programmai piešķirto līdzekļu izlietojumu, ieviešana spētu veiksmīgi konkurēt par projektu piesaisti augstu tehnoloģiju nozarēs.

Citi pasākumi, kas nepieciešami lielāku ārvalstu investīciju piesaistei, ir:

· konsekventa un caurspīdīga privatizācijas pabeigšana;

· reģionālās sadarbības veicināšana (enerģētikā, transportā, kapitāla tirgu attīstībā);

· likumdošanas stabilizācija, galvenokārt nodokļu piemērošanā, ārējās tirdzniecības un īpašumtiesību jomās, un tās atbilstoša ieviešana un piemērošana;

· tiesu sistēmas darbības uzlabošana;

· finansu tirgus attīstība (tirgus pārraudzība, pensiju fondi, hipotekārā sistēma);

· antikorupcijas programmas īstenošana;

· lielākas valsts investīcijas zinātnes un tehnoloģiju attīstībā un ieviešanā.

3.5. Monetārā sektora attīstības rādītāji

un valūtas maiņas kurss

3.5.1. Monetārā politika, banku sistēma un vērtspapīru tirgus

Monetāro politiku Latvijā īsteno Latvijas Banka, kas ir valsts centrālā banka. Likums "Par Latvijas Banku" nosaka, ka monetārās politikas galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti valstī. Šī mērķa īstenošanā centrālā banka nav pakļauta valdības vai tās institūciju lēmumiem un rīkojumiem. Tādējādi Latvijas Banka ir neatkarīga savu lēmumu pieņemšanā un to praktiskajā īstenošanā.

Latvijas Banka realizē konservatīvu monetāro politiku, kuru ir atbalstījušas visas līdzšinējās valdības. Īstenotās monetārās politikas pamatprincipi ir:

· brīva nacionālās valūtas konvertējamība;

· kapitāla neierobežota plūsma;

· nacionālās valūtas ārējā stabilitāte;

· iekšējā stabilitāte, nodrošinot iespējami zemu inflāciju;

· procentu likmju politika, kas sekmē likviditātes papildu kontroli.

Kopš 1994. gada februāra vidus Latvijas Banka, neoficiāli piesaistot lata kursu SDR valūtu grozam (1 SDR = Ls 0,7997), de facto īsteno fiksētā nacionālās valūtas maiņas kursa politiku (detalizētāk valūtas maiņas kursa politika ir aprakstīta 3.5.4. nodaļā). Centrālā banka plāno saglabāt pašreizējo lata piesaisti SDR1 līdz Latvijas uzņemšanai ES. Latvijas Bankai ir izdevies iegūt uzticību bez formālas valūtas padomes sistēmas izmantošanas un pieredzi, vienlaicīgi izmantojot plašu tirgus orientētu monetāro instrumentu klāstu, kas ir pilnībā savietojams ar tiem monetārās politikas instrumentiem, kas pieejami Eiropas Centrālajai bankai.

Galvenais monetārās politikas instruments ir ārvalstu valūtas pirkšana un pārdošana, ieskaitot latu mijmaiņas darījumus. Tas atļauj Latvijas Bankai regulēt iekšzemes naudas tirgu ar savām ārvalstu valūtas rezervēm, neietekmējot procentu likmes politiku. Lai nodrošinātu banku likviditāti, Latvijas Banka izmanto atvērtās tirgus operācijas, un lombarda kredīti tiek izsniegti, lai nodrošinātu starpbanku norēķinu sistēmas efektivitāti. Savukārt, lai samazinātu sistēmas likviditāti, tiek izmantoti banku termiņnoguldījumi Latvijas Bankā. Obligātās rezerves (no 1993. gada 15. februāra līdz 1999. gada 30. novembrim - 8%, kopš 1999. gada 1. decembra - 7%) netiek aktīvi izmantotas iekšzemes finansu sektora likviditātes kontrolēšanai, tomēr tās nodrošina centrālās bankas līdzekļu pieprasījuma stabilitāti.

2000. gada vidū Latvijā darbojās 23 bankas , 1 ārvalstu bankas filiāle (Merita Bank Plc. Rīgas filiāle) un 1 ārvalstu bankas pārstāvniecība (Dresdner Bank AG)2 .

Piecu lielāko banku aktīvi veido aptuveni 60% no banku kopējā aktīvu apjoma, bet 10 lielākajās bankās tie ir koncentrēti gandrīz 80% apjomā. Gandrīz visas bankas ir privātas. Valsts daļa banku sektora pamatkapitālā 1999. gada beigās bija 3,7% (1998. gada beigās - 4,9%). Ievērojamāka valsts kapitāla daļa ir tikai divās bankās (Latvijas Hipotēku un zemes bankā - 100% un Latvijas Krājbankā - 41,8%).

Aptuveni 2/3 no Latvijas banku apmaksātā pamatkapitāla ir nerezidentu ieguldījumi. Latvijas banku akcionāri ir Vācijas, Zviedrijas, Somijas, Igaunijas un Krievijas bankas, vairākas svarīgas starptautiskas finanšu institūcijas (ERAB, Swedfund u.c.). Ārvalstu ieguldījumi ir 20 bankās, tai skaitā 12 bankās ārvalstu akcionāriem pieder vairāk nekā 50% kapitāla, no tām 6 bankas ir ārvalstu banku meitasuzņēmumi.

Latvijas banku sektora attīstību negatīvi ietekmēja Krievijas ekonomiskā krīze, kuras dēļ vairākas bankas 1998. gada otrajā pusē nonāca smagā situācijā. Krievijas ekonomiskās krīzes ietekmē samazinājās kopējie banku aktīvi un noguldījumi, lielākā daļa banku 1998. gadu beidza ar zaudējumiem. Tomēr ir jāatzīmē, ka kreditēšanas apjomi turpināja pieaugt.

1999. gadā bija vērojama pakāpeniska banku sektora galveno rādītāju uzlabošanās. 1999. gada beigās kopējais apmaksātais banku pamatkapitāls, salīdzinot ar 1998. gada beigām, bija pieaudzis par 4,4%. Pieauguma tendence turpinājās arī 2000. gada pirmajā pusē. Komercbankas strādā ar peļņu. Kopējā tīrā peļņa 1999. gadā sasniedza 18 milj. latu, bet 2000. gada pirmajā ceturksnī tā bija aptuveni 10 milj. latu.

Banku sistēmas efektivitātes paaugstināšana ir cieši saistīta ar tautsaimniecības attīstību, struktūrreformām, kapitāla un nekustamā īpašuma tirgus attīstību. Banku sistēmas nostiprināšanos sekmē respektablu ārzemju banku (Skandinaviske Enskilda Banken, MeritaNordBanken, Norddeutsche Landesbank u.c.) ienākšana Latvijas finansu sektorā.

Banku uzraudzība, ko īsteno Latvijas Banka, pēc daudzu ārvalstu ekspertu novērtējuma, ir viena no stingrākajām visā Centrāl- un Austrumeiropā. Daudzas kredītiestāžu darbību regulējošas prasības Latvijā ir stingrākas nekā ES valstīs, piemēram, aizdevumu klasifikācija un uzkrājumu veidošanas noteikumi. Latvijā ir ierobežots to komercbanku skaits, kurām ir atļauts piesaistīt privātpersonu noguldījumus (2000. gada beigās 22 komercbankas).

Reaģējot uz Krievijas krīzi, Latvijas Banka vēl vairāk pastiprināja banku uzraudzību, ieviešot ierobežojumus banku ieguldījumiem investīcijās, kuras nav saistītas ar OECD valstīm. Ar 1999. gada

1. jūliju ir ieviesta kredītiestāžu konsolidētā uzraudzība, kas ļauj Latvijas Bankai kvalitatīvāk novērtēt tos riskus, kuri komercbankām rodas korporatīvo saikņu dēļ.

Finansu sistēmas drošuma palielināšanas labad šobrīd tiek strādāts, lai izveidotu jaunu neatkarīgu finansu uzraudzības institūciju, apvienojot Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes, Vērtspapīru tirgus komisijas un Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas funkcijas. Nesen Saeimā pieņemtais likums par vienotas finansu sektora uzraudzības institūcijas izveidošanu paredz, ka jaunizveidotā institūcija darbību sāks 2001. gada 1. jūlijā.

Investīciju piesaistē svarīga loma ir vērtspapīru tirgum . Latvijā šobrīd ir radīta nepieciešamā vērtspapīru tirgus attīstības tiesiskā bāze, kas atbilst ES direktīvu prasībām, un izveidotas tās funkcionēšanai nepieciešamās institūcijas. Tomēr fondu tirgus Latvijā ir sākotnējā stadijā, tāpēc tā ietekme uz valsts ekonomisko attīstību ir neliela.

1999. gada decembra beigās Rīgas Fondu biržā (RBF) kopējā kapitalizācija bija 513 milj. latu jeb 14% no IKP (1998. gada beigās - 391 milj. latu jeb 11% no IKP, 1997. gada beigās - 199 milj. latu jeb 6% no IKP). 1999. gada beigās RFB tika kotētas nedaudz vairāk kā 70 uzņēmumu akciju.

Austrumāzijas un Krievijas finansu krīze negatīvi ietekmēja arī Latvijas vērtspapīru tirgu. Rīgas Fondu biržas (RFB) Dow Jones indekss (1996. gada 2. aprīlis = 100) saruka no 346 1997. gada beigās līdz 98 1998. gada beigās un 88 1999. gada beigās. Tomēr aktivitāte RFB pamazām ir sākusi atkal pieaugt, un 2000. gada marta beigās Dow Jones indekss sasniedza 117. Aktivitātes pieaugumu biržā sekmē gan ekonomiskās situācijas uzlabošanās, gan lielo privatizējamo uzņēmumu akciju pārdošana fondu biržā, gan arī Baltijas saraksta ieviešana3.

Kapitāla tirgus izaugsme tuvākajos gados būs atkarīga no privatizācijas plānu izpildes un no tā, cik aktīvi uzņēmumi izmantos vērtspapīru tirgu kapitāla piesaistīšanai. Pozitīvi finansu attīstību varētu ietekmēt arī tādu stabilu investoru kā pensiju fondi un ieguldījumu sabiedrības ienākšana vērtspapīru tirgū.

Vidēja laika termiņa periodā ir paredzēts izveidot harmonizētu un vēlāk vienotu Baltijas vērtspapīru tirgu, kā arī integrēties Ziemeļeiropas finansu tirgū4.

3.5.2. Latvijas banku sistēmas monetārie rādītāji

1998. gada augustā Krievijas krīze pārtrauca iepriekšējo gadu banku sistēmas monetāro rādītāju pieauguma tendenci - samazinājās banku aktīvi, sašaurinājās klientu nerezidentu loks, palielinājās kredīta procentu likmes.

1999. gada laikā monetārie rādītāji pamazām uzlabojās. Salīdzinot ar 1998. gada beigām,

1999. gada beigās plašās naudas apjoms M2X bija pieaudzis par 8%, noguldījumu apjoms - par 6%, kredīti uzņēmumiem un privātpersonām - par 15%. Pozitīvas monetāro rādītāju pieauguma tendences bija vērojamas arī 2000. gada pirmajos mēnešos (skatīt 3.24. tabulu, 3.18. un 3.19. zīmējumu).

3.18. zīmējums

Plašās naudas (M2X) un tās sastāvdaļu dinamika ceturkšņu griezumā

(perioda beigās, milj. latu)

1999. gada beigās uzņēmumu un privātpersonu noguldījumu apjoms nedaudz atpalika no 1998. gada jūlija beigu apjoma (pirmskrīzes stāvokļa), bet 2000. gada marta beigās banku sistēmas monetārie pamatrādītāji bija jau pārsnieguši pirmskrīzes līmeni.

Uzņēmumu un privātpersonu noguldījumu apjoms līdz Krievijas krīzei stabili pieauga, 1997. gadā pat par gandrīz 50%. Relatīvi stabilākā politiskā un ekonomiskā vide Latvijā stimulēja īstermiņa kapitāla ieplūdi no Krievijas u.c. NVS valstīm. Sākoties krīzei, nerezidenti no NVS valstīm izņēma naudu, lai to izlietotu radušos problēmu risināšanai. Tāpēc 1998. gada otrajā pusē ievērojami samazinājās gan pieprasījuma noguldījumu, gan termiņnoguldījumu apjomi. 1998. gada beigās, salīdzinot ar pirmskrīzes stāvokli, noguldījumi bija sarukuši gandrīz par 10%. Sākot ar 1999. gada 2. ceturksni, noguldījumi bankās atkal pieaug, turklāt nerezidentu noguldījumi pieaug straujāk nekā rezidentu. Kopš 1999. gada sākuma ir vērojama tendence pieaugt termiņnoguldījumu īpatsvaram kopējā noguldījumu struktūrā. 1999. gada septembra beigās tas bija 30%, bet 2000. marta beigās - jau gandrīz 38 procenti.

3.19. zīmējums

Iekšzemes uzņēmumiem, privātpersonām un valdībai banku izsniegto

kredītu dinamika ceturkšņu griezumā (perioda beigās, milj. latu)

3.24. tabula

Latvijas banku sistēmas monetārie rādītāji (perioda beigās)

Iekšzemes uzņēmumiem un privātpersonām izsniegto kredītu apjomi pēdējos gados strauji ir pieauguši (1997. gadā - par 77%, 1998. gadā - par 52%), un tie turpināja pieaugt arī 1999. gadā, tikai nedaudz lēnākos tempos - par 15 procentiem.

To pieaugumu ir veicinājuši gan iekšzemes aizdevumu strukturālie uzlabojumi (krasi samazinājusies valdības aizņemšanās no komercbanku sektora), gan ekonomiskās darbības aktivizēšanās, gan tas, ka mazinājies kredītrisks. Kredītportfeļa pieaugumu sekmē arī tādu kreditēšanas formu kā vērtspapīru ieķīlāšana, faktorings, forfeitings un it īpaši līzinga plašāka lietošana.

Ir vērojamas pozitīvas pārmaiņas aizdevuma termiņu un kredītportfeļa kvalitātes ziņā. 1997. gada beigās 44% iekšzemes uzņēmumiem un privātpersonām izsniegto kredītu bija īstermiņa, 1998. gada beigās tādi bija 33%, bet 1999. gada beigās to īpatsvars samazinājās līdz 28%, atbilstoši pieaugot ilgtermiņa kredītu apjomam.

1999. gada beigās 6% izsniegto kredītu novērtēti kā ienākumus nenesošie (zemstandarta, šaubīgi, zaudēti). 1998. gada beigās šis rādītājs bija 7%, 1997. gada beigās - 10%. Atbilstoši Latvijas Bankas prasībām ienākumus nenesošie kredīti tiek nodrošināti ar speciāliem uzkrājumiem, tādējādi šī kredīta daļa nerada draudus banku stabilitātei.

Lielākās kredītu saņēmējas tautsaimniecības nozaru aspektā 1999. gadā bija apstrādājošā rūpniecība (26% no visa uzņēmumiem izsniegto kredītu apjoma), tirdzniecība (25%) un transports, glabāšana un sakari (13%). Bankas galvenokārt kreditēja uzņēmumu apgrozāmo līdzekļu palielināšanu. No izsniegto kredītu kopsummas aptuveni 32% bija komerckredīti. Savukārt viena ceturtā daļa no kredītportfeļa kopsummas tika novirzīta pamatlīdzekļu iegādei un investīciju projektu finansēšanai.

Tomēr joprojām problemātiski ir saņemt aizdevumus mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (nav drošu ķīlu, nav pietiekami attīstīts zemes un pārējā nekustamā īpašuma tirgus, bankām trūkst informācijas par kredītņēmējiem, uzņēmumu grāmatvedības un audita standarti ir salīdzinoši zemā līmenī u.c.).

Lai uzlabotu stāvokli, Ministru kabinets 1999. gada 9. novembrī akceptēja MVU attīstības kreditēšanas projektu (detalizētāk par šo projektu skatīt 5.5. nodaļu).

3.5.3. Noguldījumu un kredītu procentu likmes

Procentu likmes līdz Krievijas krīzei pakāpeniski samazinājās gan depozītiem, gan kredītiem. Šo procesu veicināja samērā zemais inflācijas līmenis un kredītriska samazināšanās, kā arī augošais kredītu piedāvājums.

3.20. zīmējums

Vidējās svērtās procentu likmes izsniegtajiem kredītiem

kredītiestādēs mēnešu griezumā (procentos)

Krievijas ekonomiskās krīzes ietekmē pieauga banku izsniegto kredītu likmes, un maksimumu tās sasniedza 1999. gada janvārī. Taču turpmākajos mēnešos tām bija tendence samazināties, un kopš jūlija tās, ar nelieliem izņēmumiem, ir zemākas nekā attiecīgajā periodā pirms gada. Latos izsniegto īstermiņa kredītu vidējā svērtā procentu likme 2000. gada martā bija 9,9%, bet ilgtermiņa - 12,5%, OECD valstu valūtās izsniegtajiem kredītiem attiecīgi 12,4% un 10,8% (skatīt 3.20. zīmējumu).

Var sagaidīt, ka kredītu likmes turpinās lēnām kristies. Tomēr ilgtermiņa kreditēšanu un procentu likmju samazināšanos kavē tas, ka bankās trūkst ilgtermiņa līdzekļu (banku depozītu lielākā daļa ir pieprasījuma vai īstermiņa depozīti), piesaistīto līdzekļu cena un risks, ka aizdotais kapitāls netiks atdots (uzņēmumiem nav kredītvēstures, trūkst nodrošinājuma u.tml.).

No 2000. gada 17. marta Latvijas Bankas refinansēšanas likme, kura naudas tirgus dalībniekiem signalizē par starpbanku tirgus procentu likmju augšējo robežu, ir 3,5% gadā (līdz tam kopš 1997. gada 25. aprīļa tā bija 4% gadā).

Vidējās svērtās gada likmes latos piesaistītajiem īstermiņa noguldījumiem kredītiestādēs

2000. gada martā bija 4,2%, ilgtermiņa - 7,8%, bet OECD valstu valūtās piesaistītajiem noguldījumiem attiecīgi 4,9% un 6,7 procenti.

3.5.4. Valūtas maiņas kurss un Latvijas Bankas ārējās rezerves

Lata kursa svārstības pret SDR1 kopš tā piesaistes brīža - 1994. gada februāra, netiek pieļautas. Piesaistot nacionālo valūtu SDR, Latvijas Banka ir padarījusi latu stabilāku attiecībā pret jebkuru atsevišķu valūtu, nekā tas būtu iespējams, piesaistot to vienai valūtai. Lata kursa izmaiņas pret atsevišķām šajā grozā ietilpstošajām valūtām ir atkarīgas vienīgi no svārstībām pasaules naudas tirgū.

Fiksēta valūtas kursa apstākļos, lai saglabātu konkurētspēju ārējos tirgos, inflācijai Latvijā jābūt mazākai vai vismaz vienādai ar galveno ārējās tirdzniecības partneru inflācijas līmeni. Vidēja laika periodā, vismaz saistībā ar rietumvalstīm, šo nosacījumu Latvijai, visticamāk, neizdosies sasniegt, tāpēc vienīgais veids, kā saglabāt savu konkurētspēju, ir uzlabot produktivitāti.

3.21. zīmējums

Latvijas Bankas noteiktie vidējie valūtas kursi (mēnešu griezumā)

Latvijas Banka aprēķina lata reālo efektīvo kursu pret 10 galveno tirdzniecības partnervalstu valūtām. Tas 1998. gadā strauji palielinājās attiecībā pret Krievijas rubli un Ukrainas grivnu, jo šīs valstis devalvēja savu valūtu. Attiecībā pret rietumvalstu partneriem lata reālais kurss palika relatīvi stabils. 1999. gadā lata reālais kurss pret 10 galveno tirdzniecības partnervalstu valūtām palielinājās par 4,7%, pret attīstīto valstu valūtām - par 7,3%, bet pret attīstības valstu valūtām samazinājās par 1,7 procentiem.

1ĀIP sastāvā ietilpst pārstāvji no lielākajiem ārvalstu uzņēmumiem Latvijā, tādiem kā ABB, Alte Leipziger, Coca-Cola, Ericsson, Ernst & Young, Linstow ASA, Readymix Zement GmbH, Schenker-BTL, Sociētē Gēnērale, Statoil Marketing, Stora Enso, Tatko Group, Volkswagen, Volvo Truck, Jeld-wen un ASV, Lielbritānijas, Zviedrijas tirdzniecības palātu un Vācijas-Latvijas uzņēmējdarbības asociāciju direktori.

1Speciālās aizņēmuma tiesības (Special Drawing Rights - SDR; valūtas kods saskaņā ar starptautisko valūtu klasifikatoru ISO 4217 - XDR).

2Salīdzinājumam: Igaunijā ir 7 bankas, Lietuvā - 13.

3Ar 2000. gada 1. janvāri ir ieviests Baltijas saraksts, kurā iekļautas lielākās RFB, Tallinas Fondu biržā un Lietuvas nacionālajā fondu biržā kotētās uzņēmumu akcijas.

42000. gada maija sākumā Baltijas valstu fondu biržas parakstīja nodomu protokolu ar Ziemeļvalstu biržu aliansi NOREX. Līgums paredz iespēju Baltijas valstīm nākotnē kļūt par alianses partnerēm, kas varētu veicināt lielu starptautisko investīciju kompāniju piesaisti Latvijai.

1SDR valūtas grozu veido ASV dolārs (43%), eiro (26%), Lielbritānijas sterliņu mārciņa (19%), Japānas jena (12%).

Turpmāk - vēl