Lielās auss pavēnī

Pa salāpītu asfaltu Kolkas virzienā noripoti 30 kilometri. No jūras iekšzemē ved šaurs betona plākšņu ceļš, liecinot, ka mērķis varētu būt tuvu. Norāžu nekādu. Vien uzraksts “Uzmanību! Ērces!”. Vēlāk Ventspils starptautiskajā radioastronomijas centrā stāstīs, ka jau sen bijis nodoms uzlikt glītu ceļarādītāju, lai visi zinātu, kā iebraukt Irbenē. Bet allaž pietrūcis naudas un darītāja.

Dzeloņstieples apkārt teritorijai vēl arvien vēsta par bijušajiem saimniekiem Foto: Andris Sproģis, “LV”

Aiz dzeloņstieplēm

Pirms vairāk nekā desmit gadiem te bija superslepens objekts, ko būvēja pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Vienkāršāk, tā bija liela auss, ar ko uztvert iespējamo pretinieku sarunas, ko no zemes raida uz satelītiem. 207 hektārus Irbes upes krastā iežogoja dzeloņstieples, šī vieta kļuva par padomju militāristu izlūkošanas centru. Aiz žoga pastāvīgi dzīvoja apmēram tūkstotis ļaužu, slēgtās teritorijas nepārtrauktajā apsardzē, kas bija sadalīta sektoros, vienlaikus bija nodarbināti vismaz 40 cilvēki. Par slepenības pakāpi liecina tas, ka pat apkopējas armijnieku telpu uzpošanai tika atgādātas no Krievijas. Tā nu iznāca, ka paši slepenā objekta saimnieki mita kā cietumā.
22.jūlijā atzīmēja desmit gadus, kopš abi Irbenes radioteleskopi kalpo tikai un vienīgi zinātnei. Svinīgajā brīdī bija klāt izglītības un zinātnes ministrs Juris Radzevičs, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis, citas oficiālas personas un žurnālisti.
32 metru diametra šķīvis arī horizontālā stāvoklī paceļas virs kāpu pauguriem gandrīz pussimt metru augstumā. Ēkas iekšienē ne reizi vien šķiet, ka esi nonācis kāda liela kuģa iekštelpās: šauras ejas, apaļas skatulūkas, metāla tiltiņi un margas. Žurnālistiem atvēlēts izlodāt vai visus stūrīšus, pat cauri saspiestiem gaņģiem pa daudzām kāpnēm nokļūt pašā antenas vidū uz ļoti slidenām plāksnēm, kas, šķiet, darinātas no alumīnijam līdzīgu vieglu metālu sakausējuma.
Kāpēc antena galvenokārt pavērsta tieši pret debesīm? Arī tur ir sava gudrība – tā šai 600 kvadrātmetru virsmai ir vismazākā vēja pretestība.
Stāsta Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis:
“1994.gadā tuvojās brīdis, kad Krievijas armijai bija jāatstāj Latvija. Un nācās domāt par šā objekta nākotni. Viena no iecerēm bija veidot kopuzņēmumu ar Krievijas Zinātņu akadēmiju. Bet izrādījās, ka procedūra nav tik vienkārša. Krievu kolēģi pat neatbildēja uz mūsu vēstulēm, viņiem vajadzēja dabūt savas valdības piekrišanu. Sarunas apsīka. Radās risinājums – ņemt objektu Zinātņu akadēmijas paspārnē un izmantot tikai zinātnes mērķiem. Tāda ir priekšvēsture.”

Kā dēku romānā

Atmiņa ne visu patur prātā vienlīdz spilgti. Cits svars ir rakstītam vārdam, laikam pār to vairs nav varas.
Atceras Ventspils starptautiskā radioastronomijas centra direktors Edgars Bervalds:
“Pirms desmit gadiem, 22.jūlijā, ap pusastoņiem no rīta toreizējā Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidenta Tāļa Millera kabinetā bija pienākusi informācija, ka iepriekšējā vakarā Latvijas valdība nolēmusi pārņemt no Krievijas armijas tās superslepeno objektu. Tomēr oficiāla dokumenta nebija. Politisko atbildību uzņēmās LZA prezidents un izveidoja komisiju akadēmijas vārdā. Tas viss nerisinājās vienkārši, jo kļuva zināms, ka jau 12.30 komisijai jāierodas Irbenē, lai pārņemtu īpašumu. Un tā nu LZA prezidenta volgā divi komisijas locekļi un vēl šoferis steigā izbrauca no Rīgas.
Mūs sagaidīja smaidīgs bijušais karaspēka daļas komandieris. Viņš jokoja: “Kālab jūs tādi satraukti? Es jau biju nolēmis jūs gaidīt vēl 15 minūtes.” Būtībā jau viņam bija vienalga – tik un

Edgars Bervalds Foto: Andris Sproģis, “LV”

tā no Latvijas drīz jāaizbrauc. Tā viņš arī atzinās: ja mēs nebūtu ieradušies, viņš to pieticīgo papīru kaudzīti, kur rubļos fiksēta visa nododamās mantas vērtība, atstātu uz galda. Un, protams, nebūtu uzņēmies nekādu atbildību par turpmāko.
Mēs no savas puses pajokojām, ka visa lielā Zinātņu akadēmijas komisija ir ceļā, bet viņiem ķibele ar mašīnu. Varbūt varam sākt pieticīgākā sastāvā? Viņš piekrita.
Man priekšā nolika papīrus ar miljonos rubļu lēstiem aprēķiniem – šīs vērtības vajadzēja pārņemt Latvijas pusei. Ko darīt? Paldies otram komisijas loceklim – Ventspils rajona padomes priekšsēdētājam un izpilddirektoram Dainim Valdmanim, kas klusi deva padomu: “Paraksti, bet samazini vērtību desmit reizes...” Es tā arī izdarīju.
Šis dokuments nonāca Latvijas valdībā un Krievijas ziemeļrietumu štābā. Tur galvenais virspavēlnieks to bija apstiprinājis, bet pierakstījis: “Ar īpašu viedokli.” Un var saprast Latvijas pārstāvja Ilgoņa Upmaļa, kas bija Krievijas Federācijas jurisdikcijā esošo bruņoto spēku izvešanas kontroles biroja priekšnieks, izbrīnu: “Ko tas nozīmē?” Bet tas nozīmēja vien to, ka krievu ģenerālis uzskatīja – objekts nav desmit reižu mazvērtīgāks.
Pēc tam sākās ikdienas darbs un ikdienas rūpes. Tikai pēc diviem gadiem tika nodibināts Ventspils starptautiskais radioastronomijas centrs.”

Ar prātu un apdomu

Gan 32 metru, gan 16 metru radioteleskopi nebūt nebija pamesti darba kārtībā. Irbenes atdzimšanai visu laiku līdzās atradies arī Juris Ekmanis:
“Milzum daudz nācās atjaunot. Krievu armijnieki bija sacirtuši kabeļus, ģeneratoros salējuši skābi, elektromotoros sabēruši skrūves... Tas viss bija darīts apzināti. Ja jaunie saimnieki mēģinātu nemākulīgi palaist kādu mehānismu, kaut ko ne tā pieslēgt, tad viss tiktu neglābjami sabojāts. Taču pie darba ķērās zinātnieki, cilvēki, kas vispirms domā un tikai tad dara. Nācās pilnībā atjaunot visu instalāciju, kabeļus, turklāt nebija atstātas nekādas shēmas, nekas.
Rietumnieki bija šokēti par monolītbetona celtni, kurā tik daudz metāla ieguldīts. Nekur pasaulē to nevar atļauties, tas ir sasodīti dārgi. Citur šādas antenas būvē tikai zinātnieku vajadzībām, armijai šādas iekārtas jau ir noiets posms, tai vairs tādas netaisa.
Redziet, tam lielajam šķīvim iekšā ir milzum daudz cauruļu. Kāpēc? Plāksnītēm, ar ko izklāts šķīvis, ir jāveido ideāla parabola, ko nedrīkst ietekmēt ne gaisa uzsilšana, ne atdzišana – tās nedrīkst locīties. Lai to panāktu, ir izlietots ļoti daudz metāla. Citur pasaulē šīs plāksnītes bez smagās nesošās daļas liek uz ļoti tieviem šarnīriem. Un dators vada, novēro, lai nenotiktu deformācija. Bet krievi ielika iekšā 600 tonnas metāla. Un visi ārzemnieki skatās: ārprāts, tādu naudu! Bet vispār kolosāli – nekas nav jāregulē. Plāksnīšu montēšana notika tepat antenas pakājē, kur bija izveidota atbilstoša konstrukcija.”
Savs skatījums uz norisēm pirms desmit gadiem un arī turpmāko ir akadēmiķim Tālim Milleram:
“Aizejot Krievijas armijai, viņi varēja radioteleskopus uzspridzināt vai vēl būtiskāk sabojāt antenu. Man radies iespaids, ka tiem, kas te strādāja, pašiem bija mazliet žēl bojāt šo objektu, tāpēc tas netika paveikts pilnīgi. Tagad ir izveidota centra organizatoriskā struktūra. Problēmas tikai ar finansējumu, bet tās jau ir arī zinātnei Latvijā kopumā. Es tomēr esmu optimists. Ir jāiegulda nauda aparatūras iegādei, tad objekts var kļūt pat par globāli nozīmīgu pētniecības struktūru.”

Aiz kulisēm

Kāpēc Latvijas valdība 1994. gadā bija tik rezervēta Irbenes pārņemšanā?
Atceras toreizējais izglītības, zinātnes un kultūras ministrs Jānis Vaivads:
“Mani nevajadzēja pārliecināt, ka šis objekts var kalpot arī zinātnei. Tomēr toreizējā kopējā politiskajā attieksmē pret militāro mantojumu bija ļoti tuvas paralēles ar Skrundas lokatoru. Latvijas valdībā neviens pat iedomāties nespēja, ka tāds objekts varētu palikt valstī, antenas uzskatīja par svešķermeni. Bija viedoklis, ka nekādā gadījumā nedrīkst atstāt kādu bāzi tālākām militārām darbībām. Un tikai pamazām radās secinājums, ka ir arī alternatīva – objekts var kalpot zinātnei. Tātad paņemam un saglabājam.
Bet ko tālāk? Domāju, ka turpmākajam bija daudz pretinieku. Vieglāk šķita demontēt. Un miers mājā...
Arī tālākais risinājums bija interesants. Krievi bija ieinteresēti šā objekta pastāvēšanā. Ļoti ieinteresēti. Bijušie saimnieki, tie paši cilvēki, kuru vidū bija tikai divi zinātnieki, vienā mirklī kļuva par Krievijas Zinātņu akadēmijas struktūru. Un piedāvāja veidot kopuzņēmumu ar Latviju. Bet to mēs nevarējām parakstīt.
Jo bija skaidrs, ka ne jau visu var izkontrolēt, kas iespējams šajā objektā. Līdz ar to Latvija viena nevarēja uzņemties politisku atbildību par to, ko te darītu krievu puse. Smagās diskusijas beidzās ar Zālamana lēmumu: lūdzu, veidojiet šo jauno struktūru, bet tikai līdzās Krievijai jābūt arī kādai Rietumu pusei. Tas bija lūzuma brīdis. Pēc tam Krievija par šo objektu vairs neizrādīja nekādu atklātu interesi.”
Irbenes galvenais saimnieks Edgars Bervalds labprāt parāda galveno mīklu, ko nācies risināt Latvijas zinātniekiem. Zem gumijas paklāja un biezas metāla plāksnes kā pelēki čūskulēni sagūluši 48 kabeļi. Katrā vairāk nekā simt dzīslu. Un visi pārgriezti. Vajadzēja atrast ne tikai atbilstošo kabeli, bet arī dzīslu.
Tālab centrs ir atjaunots tikai par 80 procentiem. Jo militāristi antenas darbināšanai izmantojuši divus ātrumus. Zinātnei pietiek ar vienu – lēnāko. Toties tagad vairs nav rokas, bet gan dotorvadība. Tiktāl armijnieki toreiz netika.
Edgars Bervalds saka:
“Šie desmit gadi bija atdzimšanas laiks. Darījām, ko spējām. Tagad mēs varam vairāk. Un esam gatavi plašai starptautiskai sadarbībai.”

Andris Sproģis, “LV”

andris.sprogis@vestnesis.lv