Debesis skatās...

24.jūlijā dzejniekam Jānim Baltvilkam būtu bijusi sešdesmitā dzimšanas diena.

Māris Rungulis, Uldis Bērziņš un Jānis Baltvilks Foto: Kārlis Pakārklis

Dzejnieks Uldis Bērziņš par Jāni Baltvilku

“Dzeja nāk ar valodu, nāk no grāmatām, liek sirdij sisties, lūdzas turpināma, drīz jau sāk spēlēt uz godkāri, piedāvāt “pašapliecināšanos”, sāk piemiegt aci, mīt uz īkšķa. Drīz jau dod savu somiņu panest, un āķī esi. Droši, ka tāpat bijis i Baltvilkam (..)
Kalpotalka jau bija Baltvilkam rakstīta uz pieres.
Jānis Baltvilks pārsvarā palika pie tā, ka Vecais [domāts Dievs] cīnās uz dzīvību un nāvi vai nu ar nebūtību, vai ar “ļauno Veci”, un mums jāiet palīgā. Ļaunais taisni tēmē uz bērnu sirdīm, tādēļ bērnu dzeja ir i vairogs, i zobens.
In memoriam rakstīja Uldis Bērziņš (žurnālā “Karogs” 11/2003)

Fotogrāfs Andris Eglītis par Jāni Baltvilku

Mēs bijām pazīstami kopš astoņdesmitajiem gadiem, kopā strādājot žurnāla “Zīlīte” redakcijā. Vēl mūs abus saistīja putnu pasaule – ornitoloģija.
Jānis katru gadu apgredzenoja kādu putnu. Katru gadu “obligāts” bija kāpiens uz Preses nama jumta gredzenot zīriņus. Jānis gredzenoja, es fotografēju.
Daudz laika kopā pavadīts braucienos pa skolām, lai ieinteresētu bērnus lasīt “Zīlīti”. Labākie izbraucieni bija tie, kurus paši ieplānojām, piemēram, uz Papes ezeru vai rezervātu. No turienes vienmēr pārvedām kādu materiālu žurnālam. Jānis mēdza arī turpat uz vietas rakstīt. Viņam radās ideja izveidot grāmatu “Divpadsmit pastaigas dabā”, kurā katram mēnesim gadā atbilstu viena pastaiga. Manuprāt, Jānis bija ne tikai labs dzejnieks, bet arī rakstnieks, kas prata krāsaini uzrunāt, sevišķi bērnu auditoriju.
Jānis bija ceļabiedrs, uz kuru var paļauties. Liels staigātājs. Reiz nelielā kompānijā bijām devušies uz Norvēģiju. Viņš pa laikam teica, lai apstādina automašīnu, jo vēlas paieties kājām, bet mēs varam braukt tālāk – gan jau pēc kāda gabala viņš mūs panākšot.
Kolosāls cilvēks, otra tāda nav un nebūs. Absolūti labsirdīgs, ne kripatiņas ļaunuma viņā nebija. Kā jau dzejniekam – maiga dvēsele. Ļoti emocionāls – viņu aizkustināja viss. Dažkārt acīs varēja pamanīt asaras, bet viņš tās noslaucīja un dzīvoja tālāk. Reizēm bija arī bravūrīgs, bet labestīgā izpratnē. Pieļauju, ka viņš varēja krist uz nerviem, bet tikai tiem, kas viņu nepazina. Daudzi teica, ka viņš staigā pa naža asmeni. Domāju, jebkurai citai sabiedrībai tā neliktos. Jānis vienkārši mīlēja dzīvi, un viņam piemita arī savas vājības.

Režisore Inta Alekse par Jāni Baltvilku

Atmodas laikā mani spēcīgi uzrunāja J.Baltvilka dzejas rindas:
Viens stūrītis Latvijas atkal ir sakopts.
Nav kauns, ka debesis skatās.
Kāda satura bagātība ietverta pavisam nedaudz vārdos!
Lasot J.Baltvilka bērnu dzeju, līdzās labestības un humora devumam atklāju tajā arī brīnišķīgu rotaļāšanos ar valodas skaņām, ritmu, atskaņām, kas lieliski var kalpot arī par runas vingrinājumiem kā maziem bērniem, tā vārda māksliniekiem. Ar autora atļauju ievietoju tos savā grāmatā “Runātprasme”, kas balstīta uz manas skatuves runas pedagoģijas, docentes Olgas Bormanes atziņām. Grāmatas atvēršanas pasākumam kopā ar dažiem Jelgavas aktieriem izveidojām uzvedumu, kurā šie mazie dzejolīši viegli un rotaļīgi saāķējās cits ar citu noteiktā kārtībā, kopīgi paužot vienotu domu. Uzvedums guva atsaucību visdažādākā vecuma skatītājos. Mūs uzaicināja uz gadskārtējiem A.Pumpura muzeja svētkiem Lielvārdē 2003.gada 22.septembrī. Pirmo un vienīgo reizi sastapos ar dzejnieku klātienē. No Daugavas puses mums tuvojās autors ar lielu puķu pušķi un skaļi paziņoja, ka pirmoreiz dzird tik labi runājam viņa bērnu dzeju. Jānītis sirsnīgi aprunājās ar mūsu aktieriem, uzdāvināja viņiem savas dzejoļu grāmatiņas.
Savā mašīnā devāmies atpakaļ uz Jelgavu. Ceļā vēl sastapām dzejnieku nākam muzeja virzienā. Viņa sejā bija nodzisis iepriekšējais spēks un siltums, tā vietā vīdēja kaut kāds nemiers. Mājām ar roku, bet viņš caur mašīnas stikliem mūs nepamanīja. Viņš izskatījās ļoti vientuļš...
Laiks pēc traģiskās vēsts saņemšanas pagāja lūgšanās un cerībā. Bēru dienā, tuvojoties Meža kapiem, īsu brīdi debesīs pamanīju tādu kā varavīksnes vainadziņu. Kapličā lielā pavadītāju pulka dēļ neiekļuvu. Tas bija spēcīgs iespaids, kad dzejnieka pēdējā ceļā priekšā nesa krustu, kam sekoja tik daudz ļaužu.

Šobrīd, kad sabiedrībā klejo tik daudz neskaidrību un aplamību jautājumā par ētikas un kristīgās mācības ieviešanu skolās, gribas sacīt – vecāki, skolotāji, aktieri, režisori, ieskatieties arī Jāņa Baltvilka dzejā! Tur jūs atradīsiet katram saprotamā un tuvā valodā, kā dzīvot šai pasaulē starp cilvēkiem, putniem un kokiem, kā sakopt savu Latviju un savu sirdi, lai nav kauns, ka debesis skatās!.